Ziedonis Andersons, Friča un Andreja māsas Lottes dēls

Brāļu Zvinguļu Ziemassvētki 1916. gadā

Abu brāļu Andreja un Friča dzimtmājas “Kristiņi” ir senas, par ko liecina ieraksti Ugāles baznīcas grāmatās no 1700. gada. Viņi ir dzimuši desmit bērnu svētītā latviešu zemnieku ģimenē un kā karavīri piedalījušies 1916.gada Ziemassvētku kaujās, kuras abiem bija liktenīgas.

Abi kareivji bija raksta autora mātes Lottes brāļi. Pēc mātes stāstītā, Frici interesējušas tehniska rakstura lietas, viņš mācījies pulksteņmeistara amatu Ventspilī. Mans brālēns Roberts (Andreja dēls) stāstīja, ka Friča armijas daļas komandieris bijis Fridrihs Briedis.Par jaunāko brāli Frici (dzimis 1897.gadā) dzimtas Bībelē ir ieraksts, ka viņš armijā iestājies brīvprātīgi un kaujās bezvēsts pazudis. Vecāko brāli Andreju, kurš jau bija iesaukts armijā, ievainoja. Rezerves pulkveža J.Hartmaņa tīmeklī publicētajos “Latviešu strēlnieku sarakstos” minēts, ka “Zvingulis Andrejs, Kārļa d. 1. Daugavgrīvas LSP 1.rotas strēlnieks 1914.pierakstīts Ugāles pagastā, kaujā 1916.23.12. ievainots.”

Zināmas neskaidrības par Frici radās apskatot tuvāk tā laika fotogrāfijas. Vienā no tām redzami abi brāļi formas tērpos. Bildes otrā pusē ir zīmogs “Dorpat” bez datuma atzīmēm. Vai Fricis būtu rekrūtējies Tērbatā? Kā abi brāļi, būdami tikai ierindnieki, sagadījušies kopā?


Par Andreju skaidrība iegūta jau pieminētajā strēlnieku sarakstā. Iespējams, ka turpmāk tas varētu noskaidroties. Ja nē, tad jāpieņem, ka Fricis apbedīts kopējā kapā Klīves mežniecības 72.kvartālā pie Skangaļu mājām, kur vienā pagarā kapu kopā guldīti 30 zināmi vācu un 560 nezināmi krievu karavīri.

Esmu vairākkārt apmeklējis Ziemassvētku kauju muzeju, iepazīstoties ar atjaunotajām kauju vietām, celtnēm, pabijis kopējos pasākumos ar svinīgu gaisotni.

Tēmai veltītas daudzas pašu karotāju militāra rakstura publikācijas. Taču iespaidīgi uzrunā arī latviešu rakstnieku virsotņu veltījumi. Tā Aleksandra Grīna ievada veltījums romānā “Dvēseļu putenis”- “Jauno dienu draugiem, kuri mira Tīreļpurvā un tuviem un tāliem, kuru acis sedz brāļu kapu smiltis”.

Šīm kaujām veltītas arī rakstnieka Edvarta Virzas rēgainās rindas:

“Pār purvu, no kura bēg cilvēks, un reti tik iemaldās vilks-
Liels putenis šonakt plosās un diezin, cik ilgi tas ilgs.

...
Kurp doties šai vilkaču naktī, kad bailēs ir paslēpies viss,
Ar granātām, ložmetējiem, flintēm grib karaspēks drausmīgais šis?

...
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemassvētki, ceļas viņš tad
Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad”


(Nakts parāde)

Aleksandra Čaka “Mūžības skartie” vārdi ir jau ar virsrakstu apgaroti. Un Marisa Vētras “Divdūjiņas” izlasām vienreiz gadā – Ziemassvētkos.

Man stāstīts, ka Ugāles baznīcai adresētajā pateicības rakstā minēts, ka Kristiņu meitas dāvinājušas 1915.gada karavīru vajadzībām zeķes, cimdus, dvieļus, palagus.

Kā piemiņas un cildinājuma apliecinājumu bezvēsts pazudušajam Fricim Zvingulim viņa dzimtas turpinātāji 2011.gadā aizveda “Likteņdārza” amfiteātrim laukakmeņus no dzimtmājām “Kristiņiem”.

Un turpinājumā vēl 2015.gadā akmeņus un zemi Likteņdārzamaizveda arī šī raksta autora brāļa Miervalda, savulaik mazpulcēna, meitas Maija un Sarmīte. Zeme ņemta no Kristiņu mājām tuvējā “dižakakmeņa”, senas, teiksmām apvītas kulta vietas. No šīs vietas 1939.gadā mazpulku 10 gadu svētkos tika aizvesta zeme ievietošana brāļu kapu esošajā urnā.
















Uzmanību piesaista Latvijas armijas kareivis Andrejs Zvingulis Latvijas armijas formas tērpā ar uzlecošo saulīti cepures kokardē un sarkanbaltsarkanām apkakles zīmotnēm. Tas nozīmē, ka viņš piedalījies arī Latvijas atbrīvošanas cīņās. Kur un kā, paliek nezināms. Atliek cerēt uz rezerves pulkveža Jāņa Hartmaņa rūpīgajiem atklājumiem. Vēlāk, jau četrdesmitajos gados, kad mēs- Zvinguļu dzimtas māsīcas un brālēni “Kristiņu” dižistabā pie eglītes svinējām Ziemassvētkus, viņš, ienācis mūsu vidū, sacīja: “Es atceros, ka kara laikā Ziemassvētku naktī gulēju slimnīcā ievainots un man ļoti sāpēja roka. Bet esat priecīgi bērni šovakar. Priecājieties!” Andrejs visu mūžu nodzīvoja ar neizoperētu lodi rokā.


Andrejs Zvingulis 1920.gadā atgriezās dzimtmājās, no tēva pārņēma Kristiņu māju saimniecību. Darbojās aizsargu organizācijā. Redzēju viņa šauteni, kuru pēc Latvijas okupācijas rekvizēja. Man bija lieliska iespēja iepazīties ar žurnāla “Aizsargs” rakstiem. Tāpat ar brāļa-mazpulcēna abonēto žurnālu “Mazpulks”. Tādējādi izveidojot savu skatījumu par Latviju.

Mātes brālis Andrejonkulis piedzīvoja Otro pasaules karu. 1945.gada maijā gūstā nokļuva viņa abi dēli (mani brālēni), kuri bija vācu armijā. Imants Dubrovkā un Roberts pie Maskavas. Imants rakstīja: “Ai, maizīte, mīļā, tikai tagad es zinu, kas tu pasaulē esi!” Uztura deva dienā bija 200 grami maizes rītā un 200 grami vakarā ar vienu zupas šķīvi. Viņš 1942.gadā saslima un nomira, apbedīts svešumā.

Pēc Otrā pasaules kara bija jūtams zināma vecuma vīriešu samazinājums. Mani - 1929. gadā dzimušo, neiesauca flakistos. Kulšanas talku laikā nācās nest smagus maisus, dakšot lielus kūļus.

1945. gada rudenī, kulšanas talkas laikā “Kristiņos” pēkšņi ieradās liels pulks nacionālo partizānu. Tie tika paēdināti. Tā kā talcinieku vidū bija arī kaimiņš, garīgi traumēts, kas varētu izpļāpāties, tika izplatīts skaidrojums, ka tie ir Piltenes policisti. Tā arī šis notikums nenokļuva līdz varas pārstāvjiem.

Andrejonkulis piedzīvoja arī kolhoza laikus, nomira 1953.gadā, apbedīts Kristiņu kapsētā, blakus savas mājas laukiem.

Pie karotājiem būtu pieskaitāms arī manas mātesmāsas Jūlijas vīrs Žanis Budēvics. Pievienoju viņa foto kopā ar karabiedru. Latviešu strēlnieku sarakstos viņš minēts ar uzvārdu Budevičs, bez dzīves vietas norādes. Viņš dzimis 1896.gadā Valgales pagasta “Baumaņos”. Bijis galdnieks – ratnieks, karojis Kalnciema pusē, nokļuvis vācu gūstā, no kura tēvs izpircis. Žanonkulis no Kristiņiem atdalītajā jaunsaimniecībā iekārtoja priekšzīmīgu dārzniecību.


Vēl man skopa atcere arī par tēva brāli Ievaltu Andersonu, Jāņa dēlu, kurš dzimis 1894.gada 26.septembrī Valgales pagasta “Strojās”. Arī karotājs. Pirmajā pasaules karā. Zināms tikai, ka mans tēvs viņu 1915.gadā apmeklējis hospitālī Harkovā.























Friča Zvinguļa foto pirms Pirmā pasaules kara ar ierakstu otrā pusē: “Par piemiņu no brālīša māsiņām Jūliņai un Lotiņai. Fricis”. Šis sirsnīgais vēlējums vēl šodien aizkustina un saviļņo ar karā kautā bāliņa sirds siltumu. Mūžīgi.