Jānis Hartmanis

ZIEMASSVĒTKU KAUJAS MŪSDIENU SKATĪJUMĀ


Pārdomājot pirms gadsimta notikušo vēsturisko Ziemassvētku kauju norisi rodas vairāki jautājumi un pārdomas - kāpēc apjomīgās uzbrukuma operācijas rezultāti tomēr bija samērā niecīgi. Acīmredzot atbilde slēpjas ilgajā kaujas plānošanas un sagatavošanas procesā, kā arī Ziemeļu frontes vadības un 12.Armijas komandiera skatījumā uz Ziemassvētku kauju organizēšanu. Vismaz trīs mēnešus no 1916.gada vasaras līdz ziemas pirmajām nedēļām minētais redzējums bija stipri atšķirīgs. Jau pēc 1916.gada augusta kaujām pie Smārdes 12.Armijas komandieris ģenerālis Radko Dimitrijevs lūdza Ziemeļu frontes komandierim ģenerālim Ruzskim atļauju gatavot ofensīvu Jelgavas virzienā. Tomēr atļauja netika dota, jo Ziemeļu frontes vadība par uzbrukuma mērķi uzskatīja Bausku ar tālāko virzību uz dienvidiem. Jāmin arī cits svarīgs faktors - vasaras nogalē un rudenī pieci 12.Armijas korpusi devās uz Rumānijas fronti, ģenerāļa Radko Dimitrijeva rīcībā gada nogalē palika vairs tikai četri korpusi. Tomēr neatlaidīgais un uzstājīgais 12.Armijas komandieris panāca savu, uzbrukums Jelgavas virzienā tika atļauts. Ģenerālis Ruzskis stingri noteica divus ierobežojumus - no Ziemeļu frontes rezerves netiks piešķirtas, uzbrukumam ir ierobežots mērķis ar pamatdomu uzturēt karaspēkā kaujas garu. Par Kurzemes atbrīvošanu nekas lielās kaujas sagatavošanas dokumentos netika minēts. Tātad mēs redzam atšķirīgos mērķus Krievijas armijas vadības un latviešu strēlnieku skatījumā uz Ziemassvētku kaujām. Detalizēti tas ir fiksēts kaujas pavēlēs - uzbrukumam ir divi etapi, sākumā jāpārrauj vācu aizsardzība, pēc tam pie Lielupes uzbrucēju grupas apvienojas un manevrējot atklātā teritorijā dodas Jelgavas virzienā. Kā mums ir zināms, tad otrais operācijas etaps netika realizēts. Vispārīgajā 12.Armijas pavēlē, kas uzskatāms kā uzsaukums karavīriem, t.s. "latviešu strēlnieku sadaļā" ir runa par Lielupes pāriešanu un došanos uz Kurzemi. Zināmā mērā latviešu strēlnieki tika maldināti un dezinformēti. Jāmin konkrēti fakti operācijas plānošanas procesā, kuri negatīvi kopumā ietekmēja kaujas gaitu, īpaši uzbrukuma pirmajā dienā:
1) netika ievērots spēku koncentrācijas princips, Krievijas armijas vienības uzbruka vairākās vietās plašā 30 km frontē no Kalnciema rajona līdz Olainei. Jau pēc kauju noslēguma 1917.gada sākumā īpaša komisija izvērtēja Ziemassvētku cīņu norisi, minētā kļūda tika akcentēta kā ļoti būtiska. Komisijas sastādītajā gala dokumentā tika norādīts turpmāk šādu pēkšņu uzbrukumu bez artilērijas iepriekšējās sagatavošanas uguns veikt kompakti vienam korpusam pret vājāko pretinieka vienību. Ģenerāļa Radko Dimitrijeva štābam bija pieejamas izlūku ziņas par vācu pulku un bataljonu kaujas spējām, tomēr operācijas plāna sastādīšanā principā tās netika ņemtas vērā.
2) Rīgā izvietotā 12.Armijas štāba virsnieki nespēja modulēt vairākus nozīmīgus faktus un nestandarta situācijas uzbrukuma operācijas norises pirmajās stundās. Netika analizēts, pa kuru ceļu vācieši no Jelgavas pievedīs rezerves un kā to nepieļaut. Lai izpildītu šādu speciālo uzdevumu vienības nelielu operāciju Rīgas frontes vadības rīcībā bija pietiekoši sagatavotu karavīru - gan izlūku komandas latviešu strēlnieku pulkos, gan arī Atamana Puņina īpašā partizānu vienība.
3) cīņām ieilgstot un uzbrucējiem ieejot vācu pozīcijās netika izplānota pārtikas piegāde, rezultātā kauju ceturtajā dienā latviešu strēlnieki bija labākajā gadījumā pusbadā.

Ziemassvētku kauju iesākums 1917.gada 5.janvārī (pēc vecā stila 1916.gada 23.decembrī) latviešu uzbrukuma sektorā noritēja ļoti sekmīgi. Vācu karavīri tika pilnībā pārsteigti, vēl agrā rīta tumsā abas latviešu brigādes pārrāva pretinieka aizsardzības pirmo līniju. Mūsu strēlnieku vienību karavīru varonība, kā arī izturība Ziemassvētku kauju laikā ir apbrīnas un cieņas vērta. Sekmīgi uz priekšu virzījās 2.brigādes 7.Bauskas un 8.Valmieras pulks, kuri ātri ieņēma abas vācu aizsardzības līnijas un nodrošināja pārrāvuma vietu uz pretinieka vaļņa iespējamam prettriecienam no Vācu Ložmetējkalna puses. Pēc vācu ierakumu ieņemšanas 1.brigādes trieciengrupa netika uz priekšu, jo krievu artilērija uzsāka "Mangaļu" - "Skangaļu" ceļa apšaudi un tās ceļā stājās nepatīkams pārsteigums - apļveida nocietinājumi 300 m attālumā aiz purvā uzbērtā pretinieka aizsardzības vaļņa. Uzbrukuma temps apstājās, vēlāk tam bija negatīvas sekas. Šajā laikā speciālas vācu komandas ar nozāģētiem kokiem aizsprostoja ceļu uz Jelgavu, tādejādi plānotā krievu kavalērijas pielietošana kļuva neiespējama.
Īpaši jāmin latviešu strēlnieku Apvienotās divīzijas, brigāžu un astoņu pulku komandieru kompetence un pieredze. Neviens no viņiem agrāk kaujās nebija vadījis tik lielas vienības. Situāciju pirms uzbrukuma sarežģīja arī fakts par ļoti vēlo pavēles saņemšanas laiku - 1.brigādē pulki to saņēma 4.janvāri plkst.12.00, bet 2.brigādē vēl vēlāk - plkst.18.00. Kritiski maz palika laika visu apjomīgo sagatavošanās darbu veikšanai un 20.000 vīru lielā karaspēka sagrupēšanai. Uzbrukuma laikā visu laiku starp saviem strēlniekiem atradās un nekavējoties pieņēma konkrētus rīkojumus 4.Vidzemes pulka komandieris pulkvedis Zeltiņš un 7.Bauskas pulka komandieris Goppers. Pretēji rīkojās 1.Daugavgrīvas pulka komandieris pulkvedis Karlsons, viņš ar savu štābu izvietojās pārāk tālu no kaujas zonas un nespēja kontrolēt padoto karavīru darbību. Tā rezultātā kaujas trešajā stundā 1.Daugavgrīvas pulks sāka izklīst.
Objektivitātes labad arī jāmin vairāki gadījumi par pavēļu neizpildi. Pirmo reizi 12.Armijas vēsturē vienības atteicās iet uzbrukumā - Olaines tuvumā triecienam nozīmētie 17. un 55.Sibīrijas strēlnieku pulku karavīri savus baltos maskēšanās tērpus sameta kaudzēs. Minētie apakšvirsnieki un strēlnieki kategoriski atteicās doties uzbrukumā. Pēc zināma laika šo nepatīkamo vēsti uzzināja arī latviešu strēlnieki. Tas negatīvi ietekmēja mūsu karavīru kaujas garu, jo skaitliski visā apjomīgajā 12.Armijas uzbrucēju grupējumā latviešu strēlnieki bija izteiktā skaitliskā mazākumā. Viņiem jau tā pietika savu problēmu, jo 5.Zemgales pulka uzbrukums sadurē starp abām latviešu brigādēm bija ļoti nesekmīgs. Atbildība par to ir jāuzņemas pulka komandierim pulkvedim Vācietim, jo viņš izvēlējās uzbrukumam nepiemērotu apvidu, kuru pilnībā kontrolēja vācu ložmetēji. Bez tam 5.Zemgales pulka triecienam nebija pārsteiguma efekta, jo ejas vācu dzeloņdrātīs netika izveidotas un pats uzbrukums bija novēlots.
Rezultāts mums ir acīmredzams, jo abas latviešu brigādes kaujas laikā 5.janvārī neapvienojās. Pirmajās uzbrukuma stundās palika neaizsargāta pārrāvuma vieta uz vācu vaļņa pie "Mangaļiem", kur uzbruka 1.brigādes vienības. Šo svarīgo taktisko vietu bija jāsedz 2.Rīgas pulka 1.bataljonam, kurš aizgāja līdzi uzbrucējiem "Skangaļu" virzienā. Vēlā rītā sākās vācu pretuzbrukumi no "Popaju" puses, jo sibīriešu ofensīva tur bija atsista un pretinieka pavēlniecība varēja pret latviešu strēlniekiem novirzīt papildspēkus. Latviešu komandieriem nācās vājināt uzbrucēju grupējumu un sūtīt zem uguns vairākas strēlnieku rotas.
Minētās problēmas nekādā gadījumā neapstrīd latviešu strēlnieku varonību visā Ziemassvētku kauju laikā. Mūsu karavīri pirmo un pēdējo reizi 1.Pasaules kara gaitā pārrāva Vācijas armijas aizsardzības pozīcijas un tās 2.brigādes sektorā noturēja, to nekad nebija izdarījusi neviena cita Krievijas armijas vienība. Pēc tam naktī no 6. uz 7.janvāri latviešu strēlnieki kopā ar sibīriešiem ieņēma Vācu Ložmetējkalnu. Sīvas cīņas turpinājās vēl četras dienas, bet jūtamus panākumus neviena karojošā puse neguva. Latviešu strēlnieki zaudēja apmēram tūkstoti kritušo. Mēs nedrīkstam arī aizmirst faktu, ka mūsu strēlnieki cīnījās bargas ziemas apstākļos, kad nebija iespējams ierakties. Savukārt pēcoperācijas analīzē artilērijas atbalstu latviešu vienību komandieri novērtēja kā vāju. Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas, kad visi astoņi pulki vienīgo reizi cīnījās vienkopus, ir viena no mūsu tautas varonīgākajām un nozīmīgākajām vēstures lapaspusēm. To pierāda šogad janvārī daudzie strēlniekiem veltītie pasākumi ne tikai Latvijas galvaspilsētā, bet arī citās vietās mūsu valstī.

IZMANTOTIE AVOTI:

  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs:
    1) "12.Armijas štābs. 12.Armijas sastāvs un apbruņojums 1916.30.04./1916.31.12."; fonds 2152, lietas apraksts 1, lietas 488, 496
    2) "6.Sibīrijas armijas korpusa štābs. Izlūkinformācija 1916.01.11./1916.31.12"; fonds 2286, lietas apraksts 1, lieta 166
    3) "6.Sibīrijas armijas korpusa štābs. Izmeklēšana par korpusa kaujas darbību 1916.23.12. - 1917.18.01."; fonds 2286, lietas apraksts 1, lieta 274
    4) "12.Armijas 1917.05.05. pavēle Nr.454, "1916.12./1917.01. kauju analīze"
    5) "5.Zemgales latviešu strēlnieku pulks. Operatīvie dokumenti"; fonds 3458, lietas apraksts 2, lieta 34

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs:
    1) "Pulkveža Peniķa ziņojums 1.Latviešu strēlnieku brigādes priekšniekam 1916.28.12."; fonds 6033, lietas apraksts 1, lieta 174.

  • Žurnāls "Latviešu Strēlnieki":
    1) Ģen.M.Peniķis "Latviešu strēlnieku pulki Ziemassvētku kauju pirmajā dienā", Nr.15, Rīga - 1937;
    2) P.Bērziņš "Kādos apstākļos radās un veidojās 1916.g. Ziemassvētku kauju plāns", Nr.30, Rīga - 1939;
    3) "Ziemassvētku kauju pavēles un telegrammas. Oficiāli dokumenti.", Nr.22, Rīga - 1938

  • Ģen.K.Goppers "Strēlnieku laiki", Rīga - 1931.