Jānis Hartmanis

4. VIDZEMES LATVIEŠU STRĒLNIEKU PULKS 1915-1917

Rīga
2015

Izdevējs: Namejs Zeltiņš
Redaktors: Māris Deģis
Makets un vāks: Arnis Bērziņš, Marija Grigoroviča
Dizains un datorsalikums drukai: Marija Grigoroviča
Druka: Apgāds Mantojums

Vākiem un iekšlapām izmantots papīrs tom&otto 130 gr. matt.
ISBN 978-9984-82-332-4

LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONU SIMTGADĒ
ŠO GRĀMATU JUMS DĀVINA
NAMEJS ZELTIŅŠ UN JĀNIS HARTMANIS

Namejs Zeltiņš (no labās) un Jānis Hartmanis
pie pulkveža Anša Zeltiņa mājas
Vidzemes Strēlnieki 2015. gada pavasarī

PATEICĪBAS PAR PALĪDZĪBU GRĀMATAS IZDOŠANĀ

JĀNIM BAHMANIM
ARNIM BĒRZIŅAM
VOLDEMĀRAM BIRZNIEKAM
DAGNIM DEDUMIETIM
HUGO DUKSIM
VOLDEMĀRAM EIHENBAUMAM
BARBAI EKMANEI
DZIDRAI EMPELEI
KASPARAM FREIMANIM
KASPARAM AUZENBAHAM
OLGAI HOROŠILOVAI (KRIEVIJA)
ILZEI KRĪGEREI
JĀNIM LISMANIM
MĀRIM OŠAM
SERGEJAM PATRIKEJEVAM (KRIEVIJA)
MĀRĪTEI PĒRKONAI
ILMĀRAM PUNĀNAM
IEVAI RUKAI
URMASAM SALO (IGAUNIJA)
HARIJAM SKOBEĻEVAM
OJĀRAM STEFANAM
JĀNIM STRUPULIM
VALĒRIJAM ŠABANOVAM (KRIEVIJA)
ANDRIM TOMAŠŪNAM
INDULIM ZVIRGZDIŅAM
TĀLIM PUMPURIŅAM

SATURS

  • PRIEKŠVĀRDS
  • BATALJONA FORMĒŠANA NO 1915. GADA SEPTEMBRA LĪDZ 1916. GADA JANVĀRIM
  • BATALJONA PIRMĀS KAUJAS OPERĀCIJAS 1916. GADA SĀKUMĀ
  • BATALJONA DARBĪBA NO 1916. GADA MAIJA LĪDZ AUGUSTAM
  • BATALJONS KAUJĀS PIE SMĀRDES 1916. GADA AUGUSTĀ
  • BATALJONA PĀRFORMĒŠANA PAR PULKU UN GATAVOŠANĀS ZIEMASSVĒTKU KAUJĀM
  • PULKA DARBĪBA ZIEMASSVĒTKU KAUJU LAIKĀ 1916. GADA DECEMBRĪ
  • PULKA UZBRUKUMI MAZTĪRELĪ 1917. GADA 12. UN 17. JANVĀRĪ
  • PULKA DARBĪBA 1917. GADA PAVASARĪ UN VASARĀ PIRMS RĪGAS KRIŠANAS
  • PULKS RĪGAS ATSTĀŠANAS KAUJU LAIKĀ UN PĒDĒJĀS CĪŅAS CĒSU POZĪCIJĀS
  • BIJUŠO PULKA KARAVĪRU DEVUMS LATVIJAS REPUBLIKAS NEATKARĪBAS IZCĪNĪŠANĀ ATBRĪVOŠANAS KARA LAIKĀ
  • PULKVEDIS ANSIS ZELTIŅŠ
  • PULKA KARAVĪRU PIEMIŅA
  • PĒCVĀRDS
  • PIELIKUMI
  • 1. LATVIEŠU STRĒLNIEKU PULKU KARAVĪRU DIENESTA PAKĀPES PIRMĀ PASAULES KARA LAIKĀ
    2. LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONU JAUNO KAREIVJU TRĪS MĒNEŠU APMĀCĪBU PROGRAMMA
    3. BATALJONA PERSONĀLSASTĀVA RAKSTUROJUMS PĒC SMĀRDES KAUJĀM 1916. GADA SEPTEMBRĪ, PĀRSKATĀ NAV IEKĻAUTI VIRSNIEKI
    4. AR SVĒTĀ JURA KRUSTIEM PAR ZIEMASSVĒTKU KAUJĀM APBALVOTO PULKA KARAVĪRU VAROŅDARBU APARAKSTI
    5. JĀŅA HARTMAŅA GRĀMATAS UN PUBLIKĀCIJAS PAR LATVIEŠU STRĒLNIEKU CĪŅU GAITĀM PIRMAJĀ PASAULES KARĀ
  • FOTOGRĀFIJU, PLĀNU UN SHĒMU AVOTI
  • PERSONU RĀDĪTĀJS
  • LATVIJAS VIETVĀRDU RĀDĪTĀJS

PRIEKŠVĀRDS

Kopš 1915. gada vasaras nogales, kad sākās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka formēšana, patiesībā pagājis vien īss laika sprīdis - tikai simts gadu. Tas ir ilgi dzīvojuša cilvēka mūžs, tomēr cik atšķirīgi no šodienas bija centieni un mērķi. Viens no mērķiem bija sava neatkarīga valsts, lai gan šī drosmīgā doma vēl šķita tālu aiz kalniem.
Uz mūsu zemes karoja lielās valstis - Vācija un Krievija, bet mūsdienu Latviju šķēla Pirmā pasaules kara frontes līnija. Toreiz Latvijas vēl nebija, tikai divas cariskās Krievijas guberņas -Kurzeme un Vidzeme, bet trešā zvaigzne - Latgale, bija iekļauta Vitebskas guberņā. Simtiem tūkstošu bēgļu cara varas spiediena rezultātā bija pametuši Kurzemi, kurā atradās arī tagadējā Zemgale.
Laiks bija sarežģīts: Vācija uzbruka Krievijai, latvieši tika mobilizēti aizstāvēt cara Nikolaja II pārvaldīto Krieviju, tomēr daudzi mūsu karavīri cīnījās un lēja asinis uz savas dzimtās zemes. Par parādīto drosmi latviešu strēlnieki saņēma dažādu pakāpju Jura krustus.
Laiks tiešām bija sarežģīts, mūsdienu acīm raugoties, var jautāt, kāda bija motivācija izrādīt varonību un bieži upurēt veselību, arī dzīvību. Kā vārdā? Var domāt - karavīru cīņas garu stiprināja dzimtā zeme un it kā nereālais sapnis par neatkarību. Tā bija latviešu strēlnieku Tēvzeme, senču mantojums, tēva sēta, pagasts, apriņķa pilsēta un lielā Rīga, kuru visiem spēkiem vajadzēja nosargāt pret vācu iebrucējiem - arī tādos brīžos, kad krievu karavīriem tas nelikās svarīgi.
Grūti teikt, vai vācu karavīru motivācija Austrumu virzienā bija vienīgi pastiept savas impērijas robežas - varbūt arī aizstāvēt savējos, baltvāciešus, ar kuriem latviešiem bija saspringtas attiecības. Šā vai tā, abi valdnieki - Vācijas ķeizars Vilhelms II un Krievijas cars Nikolajs II nežēloja savu karavīru asinis, kas arī mūsu zemē plūda gadiem ilgi. Arī Latvijā šis karš atstāja neskaitāmus Brāļu kapus.
Pirmais pasaules karš noslēdzās 1918. gada rudenī, karavīri devās mājās. Bet gadu iepriekš norisa lieli notikumi - Krievijā revolūcija bija gāzusi caru Nikolaju II, un jaunā boļševiku vara solīja izbeigt karu, kā arī piešķirt tautām, tajā skaitā latviešiem, pašnoteikšanās tiesības. Nav brīnums, ka liela daļa strēlnieku turpināja karu boļševiku pusē.
1918. gada 18. novembrī mūsu valsts pasludināja neatkarību, bet tad sākās Brīvības cīņas - pret Bermonta karaspēku un pret boļševikiem, kuri vēlējās Latvijā boļševiku varu, lai pēc tam to pievienotu atpakaļ Krievijai. Tāds acīmredzot bija Ļeņina viltīgais plāns - arī attiecībā uz Igauniju, Somiju un Lietuvu.
Brīvības cīņu laikā fronte vārda tiešā nozīmē gāja cauri dzimtajam pagalmam, bieži brālis cīnījās pret brāli, brālēnu vai citu radinieku. Atkal zemē iesūcās latviešu asinis.
Jāņa Hartmaņa pētījums ir aizraujošs stāsts par viena pulka rašanos un cīņām šajā ārkārtīgi sarežģītajā laikā. 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks iznesa uz saviem pleciem daudzas smagas kaujas un pārbaudījumus. Tāpat kā citi mūsu strēlnieku pulki, arī šis formējums kādā brīdī sašķēlās, viena daļa Krievijas pilsētās un stepēs kalpoja boļševiku idejām, citi cīnījās Latvijā par neatkarīgu valsti. Strēlnieku zaudējumi abās pusēs bija ļoti lieli.
Kad iestājās miers, un Latvija uzsāka attīstības ceļu, valsts apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni savus varonīgākos karavīrus, kuri bija cīnījušies par brīvību. Daudziem Brīvības cīņu dalībniekiem piešķīra īpašumus un zemi, lai pēc asiņainajām kaujām būtu vieglāk uzsākt miera laika dzīvi. Tai bija lemti tikai divdesmit gadi - un 1940. gadā viss sākās no jauna - netaisnība, represijas, asinsizliešana.
Pētījumam par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku ir liela vērtība, jo šīs cīņas nav izpētītas līdz galam. Grāmata ir pamatīgs darbs, kas balstās uz dažādiem avotiem - drukātiem un arhīvu materiāliem. Okupācijas laikā runāja tikai par vieniem - sarkanajiem strēlniekiem, kamēr otrus, nacionālos strēlniekus noklusēja. Viņus uzskatīja par padomju varas ienaidniekiem - kādi viņi, protams, arī bija, jo iestājās par brīvu un neatkarīgu Latviju, nevis par Padomju Savienības vasaļrepubliku.
Strēlnieku varonībai pievērsušies mūsu lielākie rakstnieki, piemēram, Edvarts Virza, Kārlis Skalbe, Aleksandrs Grīns (kurš bija šī pulka sastāvā), Aleksandrs Čaks. Ir mākslas darbi un publicētas atmiņas, tomēr Jāņa Hartmaņa apkopotie it kā sausie fakti atklāj visu pavisam citādā gaismā - tie ir mūsu Latvijas militārās un valstiskās ēkas pamati, tur ir asinis un kritušie, smagi upuri, kas nesti nākotnes vārdā. Šajā grāmatā varam meklēt un atrast vislielāko ticību savai valstij, visdziļāko mīlestību un patriotismu, kas atkal jāpaceļ godā. Ne velti padomju vara latviešu strēlniekus centās iznīcināt - gan Padomju Savienībā palikušos, gan pēc 1940. gada okupācijas Latvijā dzīvojošos. Mērķis bija viens un tas pats - aizliegt mīlestību pret savu tautu un valsti.
Paldies Dievam, tas nav izdevies. Latvija spējusi atjaunot neatkarību un celt godā savus varoņus - arī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku, kura komandiera pulkveža Anša Zeltiņa dzīves stāsts caurauž visu pētījumu. Arī citu karotāju dzīves atklātas - iespēju robežās, jo viss, diemžēl vairs nav uzzināms.

Anna Žīgure

BATALJONA FORMĒŠANA
NO 1915. GADA SEPTEMBRA LĪDZ 1916. GADA JANVĀRIM

Pirmie trīs latviešu strēlnieku bataljoni 1915. gada augusta sākumā bija nodibināti. Rīgas tuvumā Daugavgrīvā un Mīlgrāvī vienības uzsāka savu karavīru apmācību. Pamatojoties uz Latviešu strēlnieku bataljonu pagaidu noteikumiem tālāk vajadzēja formēt 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu. Šoreiz tas negāja tik raiti un vienības veidošanas process tika uzsākts pēc nepilniem diviem mēnešiem. Pavēli par bataljona dibināšanu bija jāizdod Krievijas armijas Ziemeļrietumu frontes komandierim. Tomēr militārā situācija Polijā un Galīcijā veica savas korekcijas, zem spēcīga pretinieka spiediena minētās frontes vienības 1915. gada vasaras nogalē sāka atkāpties. Saprotams, ka kopējo draudošo notikumu ietekmē krievu ģenerāļiem viena bataljona izveide nebija prioritāte. Ziemeļrietumu frontes štābs steidzīgi pārcēlās no Sedļecas uz Baranovičiem. Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas vadības vairākas sūtītās telegrammas palika bez atbildes. Sākās dažādas praktiskas problēmas, jo bataljona formēšanai jau bija ieradušies vismaz 500 brīvprātīgie jaunieši, kā arī no krievu vienībām pārnākušie karavīri. Daugavgrīvas cietokšņa komandants ģenerālleitnants Ivans Miončinskis, kurš atbildēja par latviešu vienību organizēšanu, atteicās viņus pieņemt un ēdināt, jo iztrūka pavēles par bataljona dibināšanu. Šajā grūtajā situācijā atsaucību izrādīja Rīgas kara etapa komandants kapteinis Boguslavskis, kurš piekrita uz laiku ņemt minētos cilvēkus savā apgādē. Nenoliedzami tas jāvērtē kā drosmīgs solis, jo lielākā daļa no viņiem vēl oficiāli nebija karavīri. Problēmas atrisināšanā daudz darīja arī Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja vietnieka Gustava Ķempeļa brālēns Vilis Ķempelis, kurš dienēja Rīgas kara etapa komandantūrā kā vecākais grāmatvedis. Rezultātā pirmie topošie 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona cīnītāji tika novietoti Rīgas pilsētas Citadeles kazarmās.
Tomēr steidzīgi bija jāpanāk tik nepieciešamās pavēles izdošana un tāpēc uz Ziemeļrieŧumu frontes štābu izbrauca Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas darbinieki Gustavs Ķempelis un praporščiks Andrejs Pekka. Baranovičos jautājums ātri tika pozitīvi atrisināts un 18. septembrī ģenerālleitnants Ivans Miončinskis saņēma rīkojumu uzsākt formēt 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu. Attiecīgo pavēli viņš akceptēja 29. septembrī. Vienības pirmā pavēle tika izdota arī šajā datumā, to parakstīja tikko ieceltais bataljona komandieris kapŧeinis Eduards Pauls. Viņš dzimis 1880. gada 20. augustā Ozolnieku pagastā, pabeidzis Jelgavas pilsētas skolu, 1900. gadā iestājies armijā, 1904. gadā absolvējis Viļņas kara skolu, piedalījies Krievijas - Japānas karā, 1908. gadā paaugstināts par poručiku, 1912. gadā par štābkapteini, 1915. par kapteini. Pirmā pasaules kara 1914. gada kaujās Polijā Eduards Pauls tika ievainots un kontuzēts, ārstējās ilgāku laiku hospitālī.
Par vienības nosaukumu jāpaskaidro dažas svarīgas detaļas. Topošās kaujas vienības karavīri nāca no visiem Latvijas novadiem, ne tikai no Vidzemes. Pēc dzimtajām vietām nosacīti var viņus iedalīt trīs galvenajās grupās - vidzemnieki, kurzemnieki un jaunieši no Rīgas. Bataljona formēšanas laikā vienībā bija arī nedaudz puišu no Latgales.
Vienības izveides pirmsākumos liela nozīme bija Daugavgrīvas cietokšņa komandanta adju­ tantam kapteinim Kārlim Baltiņam, kurš kā pieredzējis virsnieks 1915. gada augustā vadīja pirmo trīs latviešu strēlnieku bataljonu formēšanas uzsākšanu. Kapteinim Eduardam Paulam viņa sniegtie padomi ļoti noderēja. Pirmā vienības izvietojuma vieta atradās Rīgas pilsētas Citadeles kazarmās. Šeit topošie karavīri dzīvoja ļoti šaurās telpās, mācībām atvēlētā teritorija Daugavmalā bija nepietiekoša. Tāpēc jau 1. oktobrī bataljons tika pārvietots uz Mīlgrāvi, kur vienības tālākai formēšanai un apmācībai apstākļi bija krietni labāki.
Uzsākās intensīvs gandrīz četru mēnešu ilgs intensīvs darbs, lai bataljonu sagatavotu kaujām. Jau 3. un 6. oktobrī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons atsūtīja uz Mīlgrāvi pēc piederības uz laiku piekomandētos 500 jaunkareivjus. Tika izveidotas četras rotas, komandu organizēšanu atlika uz vēlāku laiku. Strēlnieku sastāvs līdz ar to pamatā bija nokomplektēts. Trūka viņu apmācībai tik nepieciešamo virsnieku un apakšvirsnieku. Ritēja jau otrais kara gads, Krievijas armijas kājnieku vienības bija cietušas ļoti ievērojamus zaudējumus. Neviens pulks vai bataljons tobrīd nebija pilnībā nokomplektēts, no sakautajām divīzijām tika veidotas apvienotās kaujas vienības. Saprotams, ka šādā situācijā attiecīgie komandieri īpaši nevēlējās pieļaut latviešu karavīru pāriešanu uz mūsu strēlnieku formējumiem. Bataljona komandierim kapteinim Eduardam Paulam pirmie tuvākie palīgi šajā periodā bija tikai deviņi jauni virsnieki - poručiks Arvīds Skurbe, podporučiks Edvīns Mednis, praporščiki Mārtiņš Alps, Jānis Bērziņš, Žanis Rūdolfs Grietēns, Jānis Edgars Ozols, Jānis Edvīns Nikolajs Palkavnieks, Roberts Sockis un Augusts Zaure. Šo virsnieku noskaņojumu un cīņas garu raksturo praporščika Žaņa Rūdolfa Grietēna 1915. gada vasarā māsai rakstītā vēstule no kara lauka:

Ļoti garlaicīgi. Cīņas nekādas nav. Ļoti vēlētos tikt Rīgas frontē, tur dzīvāki un vēl Latviešu bataljoni! Esmu jau iesniedzis lūgumu, lai pārceļ uz Latviešu bataljoniem, bet negrib atlaist. Rakstīju arī Organizācijas komitejai, lai piepalīdz man tikt uz bataljoniem. Komitejas rūpējas, bet vēl netiek. Vai tas nebūs smalki, ka mēs izkausim to Rīgas fronti, tad varēsim tikt mājās.

Ilgstoši 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonam nebija sava medicīnas dienesta vadītāja, tāpēc šo uzdevumu veikšanai 21. novembrī no Latviešu strēlnieku rezerves bataljona tika piekomandēts vecākā ārsta pienākumu veikšanai Dominiks Bukonts. Lēnām arī komplektējās instruktoru sastāvs, kā pirmie bataljona apakšvirsnieki tā formēšanās sākuma posmā jāatzīmē Mārtiņš Balodis, Ansis Bērziņš, Augusts Budevičs, Jānis Endelmanis, kurš atbēga no 20.Sibīrijas strēlnieku pulka, Ērmanis Jaunzems, Augusts Jurgens, Ernests Landmanis, Žanis Lejaspolis, Jānis Majors, Jānis Muskeits, Jānis Plegers, Rūdolfs Plienis, Kārlis Augusts Smiltnieks, Ernests Stepanskis, Jānis Stīpnieks, Jēkabs Stira, Klāvs Strautiņš, Eduards Vaska un Žanis Veiss. Vienlaicīgi ar 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona izvēršanu tika stiprināta Krievijas galvaspilsētas Petrogradas aizsardzība. Iespējamajam uzbrukumam steidzīgi gatavoja kaujai Viborgas cietoksni un tāpēc uz dienestu šo nocietinājumu artilērijā diemžēl nosūtīja vairāk kā simtu latviešu tautības apakšvirsnieku un jefreitoru. Šie karavīri bija brīvprātīgi ieradušies Tartu dislocētajā Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā un gaidīja norīkojumus uz latviešu kaujas vienībām. Līdz ar to 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona apakšvirsnieku komplektācijas gaita ievilkās, virsniekiem nācās pildīt papildus pienākumus. Jāpiebilst, ka vienībā iestājās vairāki latvieši, kuri pirms kara strādāja dažādās vietās plašajā Krievzemē. Senču kaujas gars viņus sauca uz cīņu un šiem censoņiem bija ļoti patīkami būt kopā ar saviem tautiešiem. No Petrogradas ieradās rēķinvedis Jānis Šāberts un mehāniķis Eduards Zvirbulis, no Ņižnijnovgorodas akmeņkalis un mūrnieks Artūrs Veinbergs, no Arhangeļskas zemes mērnieks Jānis Plegers, no Vladivostokas kurinātājs Voldemārs Kārkls. Vairāki karavīri jau iepriekš bija ievainoti kaujās ar vāciešiem, šeit jāmin namdaris no Cēsīm jefreitors Jūlijs Saikāns. Viņš Leibgvardes Izmailovas pulka sastāvā cīņu laikā tika sašauts, ievietots hospitālī, atgriezās vienībā, pēc tam ar smagu kontūziju atkal nokļuva lazaretē un vēlāk 1916. gada janvārī iestājās 4. Vidzemes bataljonā.
Tomēr salīdzinoši personāla jautājumi nebija tie smagākie. Pēc kara strēlnieku vienību veterāni savās atmiņās šādi attēloja šo situāciju:

Daudz pūles un kavēkļu strēlnieku formēšanā sagādāja nepietiekošā apgāde, kas atrāva bataljonu vadītāju uzmanību no galvenā uzdevuma un arī slikti atsaucās uz strēlniekiem. Toreiz apgādes sabrukums bija jūtams visā krievu armijā un vietējiem augstākiem kara priekšniekiem ar šo sabrukumu un apgādes trūkumu bija grūti cīnīties.

Frontes līnija lēnām tuvojās Rīgai un tāpēc 7./8. oktobrī bataljonu pa dzelzceļu pārcēla uz Tartu pilsētu, kur to izvietoja vietējās Universitātes telpās un pakļāva 43. armijas korpusam. Oktobra vidū bataljons jau bija nodrošināts ar visiem nepieciešamajiem zirgiem, trūka sedlu un vezumnieku ratu. Lai pilnībā atrisinātu apakšvirsnieku sastāva nokomplektēšanu, 19. oktobrī darbu ar 68 kursantiem uzsāka bataljona mācību komanda. Nākošajā dienā tika izveidoŧas pēc noteiktā štatu saraksta visas piecas komandas - ložmetēju, sakaru, kājnieku izlūku, jātnieku izlūkuspridzinātāju un ārrindas. Uzlabojās karavīru dzīves apstākļi, jo 17. novembrī vienība pārcēlās uz Tartu garnizona 95. kājnieku pulka kazarmām. Atrodoties jau savā ceturtajā dislokācijas vietā vienība 28. novembrī saņēma apbruņojumu - 1160 Amerikas Savienotajās Valstīs ražotās Vinčestera sistēmas šautenes, 9. decembrī četrus Maksima sistēmas ložmetējus un nākošā gada 18. janvārī trīs Madsena sistēmas rokas ložmetējus. Tātad praktiskajai kolektīvajai kaujas apmācībai atlika nepilni divi mēneši, ko arī teicami motivētie bataljona karavīri enerģiski paveica. Vienības brīvprātīgie, skaitā ap 500 karotāju, svinīgi zvērestu krievu valodā deva 31. decembrī.

Kareivja zvērests par uzticīgu kalpošanu Caram un Tēvzemei.

Es, zemāk nosauktais, apsolu un zvēru Visspēcīgajam Dievam Viņa svētā evaņģēlija priekšā par to, ka gribu un tas ir mans pienākums Viņa Ķeizariskajai Majestātei, manam īstenajam un dzimtajam un Visžēlīgākajam Lielajam Valdniekam Imperatoram Nikolajam Aleksandrovičam, Viskrievijas Patvaldniekam, un Viņa Ķeizariskajai Majestātei Viskrievijas Troņa Mantiniekam, uzticīgi un bez liekulības kalpot, nežēlojot savu dzīvību līdz pēdējai asins lāsei, un visas Viņa Augstās Ķeizariskās Majestātes Patvaldībai, spēkam un varai piederošās tiesības un privilēģijas, likumīgas vai turpmāk ar likumu nosakāmas, pēc savas saprašanas, spēka un iespējām izpildīt.
Viņa Ķeizariskās Majestātes Valsts un zemju ienaidniekiem ar miesu un asinīm uz kara lauka un cietokšņos, uz ūdens un sauszemes, kaujās, grupās, aplenkumā un triecienos un citos kara gadījumos, izrādot varonīgu un spēcīgu pretestību, un visādi censties sekmēt, kas uz uzticamu kalpošanu viņa Ķeizariskajai Majestātei un Valsts labumam dažādos gadījumos var attiekties, tai pašā laikā par Viņa Majestātes interešu aizskārumu, kaitējumu un zaudējumiem, tikko par tiem uzzināšu, ne tikai savlaicīgi paziņošu, bet ar dažādiem līdzekļiem centīšos novērst un nepieļaut un jebkuru uzticētu noslēpumu cieši glabāšu, bet virs manis ieceltiem priekšniekiem visā, kas attiecas uz labumu un kalpošanu Valstij, pienācīgā veidā izrādīšu paklausību, un visu pēc savas sirdsapziņas izpildīšu un priekš sava labuma, radniecības, draudzības un ienaida pret dienestu un zvērestu nenostāšos, no vienības un karoga, pie kuriem piederu, ne uz lauka, transportā vai garnizonā nekad neatkāpšos, bet aiz tā, kamēr dzīvs, sekošu, un visās lietās tā centīšos uzvesties un rīkoties, kā pienākas godīgam, uzticīgam, paklausīgam, varonīgam un veiklam kareivim.
Lai visā šajā man palīdz Visuvarenais Dievs Kungs.
Un šī sava zvēresta noslēgumā skūpstu Sava Pestītāja vārdus un krustu. Āmen.

(no krievu valodas tulkojis Arvis Pope)

Ceremonijas kopskats bija iespaidīgs, jo zvērēja arī Latviešu strēlnieku rezerves bataljona brīvprātīgie. Neskaidrs ir jautājums, pie kāda karoga šie cilvēki zvērēja, jo 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona karogs līdz 1917. gada martam netika izgatavots.
Rezultātā gadu mijā vienība pamatā bija nokomplektēta, no Rīgas turpināja pienākt brīvprātīgie - 1916. gada 19./23. janvārī atbrauca 43 jaunieši. Vēl papildus 20. janvārī no Latviešu strēlnieku rezerves bataljona ieradās 120 strēlnieki. Vienība gatavojās doties uz Rīgas fronti, visi karavīri ar nepacietību gaidīja šo dienu. Pabeidzot Tartu tuvumā 20. janvārī kaujas šaušanas apmācību, tika sasniegti necerēti teicami rezultāti. Tas jaunajiem cīnītājiem deva tik nepieciešamo pārliecību par savām spējām. Pirms izbraukšanas uz fronti problēmas virsniekiem tomēr sagādāja vairāki nenokārtotie apgādes jautājumi. Kā piemēru jāmin fakts, ka tobrīd bataljonā bija tikai viens motocikls un viens divritenis.
Ļoti stingri tika sodīti disciplīnas grāvēji - 18. janvārī lauku kara tiesa par virsnieka rīkojuma nepildīšanu ar vairāku gadu ieslodzījumu cietumā sodīja strēlniekus Vilhelmu Zauermani un Augustu Meijeru.
Pēc četru mēnešu intensīva darba 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons bija sagatavots kaujas darbībai. Karavīri gaidīja brīdi, kad varēs uzsākt cīņu ar vāciešiem. Fragments no vienības kaujas darbības žurnāla:

1916. gada 22. janvārī pulksten 16.30 4. Vidzemes bataljona 1. un 2. rota, ložmetēju un jātnieku izlūku- spridzinātāju komandas devās uz fronti. Tās izvadīja jūsmīgām ovācijām, špalerās nostādītie, Latviešu strēlnieku rezerves bataljona strēlnieki, bet ar zaļumiem un ziediem neskaitāmi ļaužu pulki. Kara maršam skanot, minētā bataljona daļas atstāja 95. Krasnojarskas pulka kazarmas un braši soļoja uz dzelzceļa staciju, no kurienes ar pirmo ešelonu pulksten 20.00 izbrauca uz Rīgas fronti. Otro ešelonu, kurā ietilpa 3. un 4. rota, kājnieku izlūku un sakarnieku komandas, bataljona kanceleja, izvadīja ar tādu pašu sajūsmu, kā pirmo. Otrais ešelons pulksten 23.00 atstāja Tartu, arī nerimstošu ovāciju pavadīts. 23. janvārī abi ešeloni ieradās Rīgā, pirmais pulksten 15.00, otrais pulksten 16.00. No stacijas 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona orķestra pavadībā viņi devās pa Rīgas ielām uz 116. Malojaroslavas pulka kazarmām.

Bataljona vadība 1916. gada janvāra nogalē: komandieris - kapteinis Eduards Pauls, bataljona adjutants - praporščiks Augusts Zaure, 1. rotas komandieris - praporščiks Žanis Rūdolfs Grietēns, jaunākie virsnieki - praporščiki Edvīns Nikolajs Palkavnieks, Pauls Matisons, 2. rotas komandieris -praporščiks Jānis Edgars Ozols, jaunākais virsnieks - praporščiks Ludvigs Ratfelders, 3. rotas komandieris - praporščiks Pēteris Lāns, jaunākie virsnieki - praporščiki Jānis Gailis un Alberts Pēteris Zandbergs, 4. rotas komandieris - praporščiks Roberts Sockis, jaunākie virsnieki -praporščiki Mārtiņš Alps, Jānis Sūrītis, ložmetēju komandas priekšnieks - praporščiks Raimonds Bebris, jaunākais virsnieks - praporščiks Leopolds Berkolds, jātnieku izlūku-spridzinātāju komandas priekšnieks - praporščiks Reinholds Baņģis, kājnieku izlūku komandas priekšnieks - podporučiks Edvīns Mednis, jaunākais virsnieks - praporščiks Jānis Bērziņš, sakaru komandas priekšnieks praporščiks Heinrihs Rūdolfs Mūrnieks, saimniecības daļas priekšnieks poručiks Arvīds Skurbe, ārrindas komandas priekšnieks - praporščiks Roberts Zemols, vecākā ārsta pienākumu izpildītājs Aleksandrs Mežciems. Jāpiebilst, ka vienības virsnieku štata sarakstā vēl četras vietas bija brīvas. Salīdzinoši ar pirmajiem trim latviešu strēlnieku bataljoniem 4.Vidzemes bataljonam virsnieku sastāvs bija stipri jauns. Objektīvi arī jāatzīst, ka neviens no praporščikiem kaujas situācijā rotu vai komandu iepriekš nebija vadījuši. Pozitīvi jānovērtē cits aspekts - virsnieki ar strēlniekiem kontaktējās bez problēmām, nebija lielas vecuma starpības. Krietna daļa šo praporščiku Pirmā pasaules kara sākuma kaujās frontē cīnījās kā ierindas kareivji. Šie jaunie virsnieki vienības štatu sarakstā ieņēma kapteiņu, poručiku un podporučiku amatus. Vērtējot kopumā esošo situāciju nebija jau arī citu risinājumu variantu, vēlākie notikumi apstiprina šo pieeju. Vienības formēšanas procesā ievērojamu palīdzību sniedza Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Īpaši tas jāsaka par vairāku apgādes jautājumu atrisināšanu, kā arī par latviešu virsnieku pārcelšanu no krievu vienībām uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu.

Raimonds Bebris,
1915. gada maijs (1)

Vairākiem vienības karavīriem nebija lemts vairs redzēt Tēvzemi, viņi uz visiem laikiem palika igauņu zemē. Tartu pilsētas Puijestes kapsētas Latviešu strēlnieku Brāļu kapu sektorā tika apbedīti no dažādām slimībām mirušie 18 bataljona karavīri - jaunākais apakšvirsnieks Ādams Pušpurs, strēlnieki Pēteris Auzāns, Fricis Ābele (Āboltiņš), Fricis Āboltiņš, Mārtiņš Berķis, Kārlis Feldšteins, Augusts Kiršteins, Jānis Legzdiņš, Krišs Liepa, Jānis Neimanis, Artūrs Ozoliņš, Kārlis Ranke, Jānis Rumpis, Krišs Šmits, Mārtiņš Umahers, Kārlis Zīle, Ēvalds Zveja un Pāvels Zvirbulis. Lielākā daļa no viņiem krita par upuri plaušu karsonim un tuberkulozei. Minētajā kapsētas sektorā apbedīts arī bataljona vecākais apakšvirsnieks Teodors Ziemelis, kuru pēc lauka kara tiesas lēmuma nošāva 1916. gada 20. janvārī. Redzot citiem karavīriem, viņš iesita pa seju virsniekam, nāves sodu izpildīja Donas kazaki. Eksekūcijas norisi detalizēti savās atmiņās apraksta 4. Vidzemes bataljona jaunākais ārsts Aleksandrs Mežciems:

Vakarā mani aicināja bataljona komandieris un stāstīja, ka nākamajā rītā agri ārpus Tērbatas tiks nošauts viens mūsu apakšvirsnieks par to, ka iedevis pliķi vienam krievu virsniekam un ka man būs viņu jāpavada. Sāku gan čīkstēt, ka tas ir pārāk smags sods un ka tādi zeļļi mums ir vajadzīgi sevišķiem uzdevumiem. Komandieris gan atzina, ka varbūt man ir taisnība, bet šoreiz laikam piespriedīšot nāves sodu, lai iedzītu disciplīnu. Otrā rītā pulksten 06.00 līdz ar komandieri braucu uz soda vietu. Šāvēji bija krievi, bet mūsu bataljona viena rota, kurā bija apakšvirsnieks, bija arī izsaukta uz soda vietu. Lēnām palika gaišs un atbrauca kazaku aplenkts automobilis. Mācītājs Šmithens bija ļoti nervozs, bet apakšvirsnieks sēdēja pavisam mierīgs, kluss. Viens krievu pulkvedis pienāca klāt un lūdza atļauju palikt soda vietā, jo viņš nekad nav bijis klāt pie nošaušanas. Komandieris deva tam savu piekrišanu. Sodam izsniedza arestanta drēbes un lika pārģērbties, jo viņš netiek nošauts kā apakšvirsnieks, bet kā noziedznieks. Apakšvirsnieks palika ļoti uztraukts un atteica, ka viņš ir un paliek zaldāts un paģērēja, lai viņu nošauj kareivja drēbēs, kas tam mugurā un ar visiem Jura krustiem. Viņam paskaidroja, ka to paģēr krievu soda likums, un ja viņš pats nepārģērbsies, to būs spiesti darīt šāvēji. Tādu pavēli arī deva krieviem. Viņu bija kāds pusducis, bet apakšvirsnieks bija viens, bet viņi nevarēja tam neko izdarīt - apakšvirsnieks pirmais tiem leca virsū. Tad viņa paša rotai deva pavēli pārģērbt to arestanta drēbēs un tūliņ pāris cilvēku krita pie viņa kājām, rokām un ķermeņa un viņš tika pārģērbts. Apakšvirsnieks noteica - tādi sātani, tā jau ir, un vēl mana rota un sāka smieties par savējiem. Viņam uzvilka uz galvas maisu un to piesēja pie koka. Viens virsnieks sāka lasīt visu viņa spriedumu. Apakšvirsnieks visu laiku viņu ļauni izsmēja un izzoboja. Tad ar zobena vēzienu deva pavēli šaut un varēja redzēt, ka notiesātais pie koka sabruka. Latviešu rotai un krieviem pavēlēja iet uz mājām, baidoties, ka tie var sākt dumpoties. Kāds atsēja no koka notiesāto, noņēma no viņa galvas maisu un lika man pārbaudīt, vai viņš ir miris. Uzmetot acis uz apakšvirsnieku un pārliecinoties varēju paziņot, ka viņš vēl dzīvs, ka dzīvos vismaz vēl vairākas stundas. Krievu pulkvedis sāka mani iespaidot, lai dodu nepareizu spriedumu, lai saku, ka viņš ir beigts. Kad viņš tomēr redzēja, ka mani nepielauzīs, tas lika pasaukt kazakus, izdalīja revolverus un lika tiem apakšvirsnieku nogalināt. Tā viņš krita kā pirmais no mūsu bataljona, kaut arī ne no ienaidnieka lodes.

Vēlāk Rīgas Brāļu kapos 1915. gada 29. decembrī tika apglabāti no slimībām, Rīgas pilsētas lazaretē mirušie bataljona strēlnieki Roberts Valkers un Martinsons.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 5434-1-780, 781, 787, 788, 789, 790, 791, 793, 795, 796, 798, 799, 890, 891; 5601-1-490, 4126, 4212, 4774, 5893;
  • Latvijas Valsts arhīvs: 45-2-195;
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 391-1-1743, 2031-2-45-160, 2831-2-47, 3457-1-1;
  • Latvijas Kara muzeja fonds 4-251-dk/p;
  • 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona 1916. pavēles Nr.4-2, Nr.7-2, Nr.8-4, Nr.61-2;
  • Latviešu Strēlnieki, Nr.1, Rīga-1935, lpp.83/84, 87/95, Nr.6, Rīga-1936;
  • Latviešu Strēlnieks, Nr.2, Rīga-1924/25, lpp.1/5, Nr.14, Rīga-1935/36;
  • Jānis Kaktiņš "Varoņu sejas", Rīga-1930, lpp.24/25;
  • Latviešu strēlnieki. Vēsturiski materiāli un atmiņas, I daļa, Rīga-1929, lpp.96;
  • Марков О.Д. "Русская армия 1914-1917", Санкт-Петербург - 2001, стр.19.

BATALJONA PIRMĀS KAUJAS OPERĀCIJAS 1916. GADA SĀKUMĀ

Rīgas frontē 1916. gada janvāris un februāris bija samērā mierīgs. Vācijas armijas pērnā gada ofensīva Latvijā apstājās pie Daugavas līnijas un apmēram 20 km puslokā ap Rīgu. Uzbrucēju resursi bija izsīkuši un vācu ģenerāļu plāns par Krievijas armijas iznīcināšanu 1915. gada kampaņas gaitā cieta krahu. Imperatora Vilhelma karotājiem arī turpmāk bija jācīnās gan Rietumu, gan Austrumu frontē pret vairāku valstu armijām. Iepretim Rīgas nocietinātajam rajonam ziemas mēnešos vācieši galveno uzmanību pievērsa aizsardzības pozīciju un aizmugures struktūru nostiprināšanai. Tika būvēti visa veida ceļi, celtas noliktavas, ierakumi tika izveidoti dziļumā vairākās līnijās ar iespaidīgiem dzeloņdrāšu žogiem. Savukārt Krievijas 12. armijas štābā, kurš izvietojās Rīgā, virsnieki uzsāka plānot pavasara un vasaras aktivitātes. Galvenais jautājums bija skaidrs un konkrēts - kur un kā varētu izmantot Krievijas armijas vienību skaitlisko pārspēku vācu karaspēka sakaušanai. Tika meklētas vājās vieŧas pretinieka aizsardzībā. Pie Kolkas raga 1915. gada oktobrī izceltā jūras desanta veiksmīgās darbības ietekmē tika domāts arī par iebrukumu Kurzemē. Tāpēc 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonam tika uzdots nodarboties ar izlūkošanu Rīgas jūras līča piekrastē, kā arī tai pieguļošajā teritorijā. Tas principā atbilda arī latviešu bataljonu izveidošanas pamatmērķim. Mūsu strēlnieki izlūkošanas uzdevumu veikšanai bija teicami piemēroti. Katrā vienībā vienmēr atradās kāds vietējo apstākļu zinātājs, vairāki šādi karavīri dienēja arī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Dažus no viņiem pēc pašrocīgi rakstītajām anketām varam identificēt: saimnieks no Slampes pagasta Artūrs Altmanis, Slokas pilsētas skolas audzēknis Kārlis Bandenieks, kurš dzīvoja Asaros, namdaris no Slokas Krišs Dadzis, Slokas sīkpilsonis Ērihs Knofs. Bez tam daudzi mūsu karotāji prata vācu valodu. Pēc vispārpieņemtas nerakstītas tradīcijas tolaik karavīri izlūkpatruļās gāja brīvprātīgi. Tātad ar īpašu motivāciju veikt bīstamus uzdevumus un vēlmi pacietīgi novērot pretinieku problēmu nebija. Pērnā gada rudens pirmās varonīgās latviešu strēlnieku uzvaras pie Plakaniem, Pavasara muižas, Ķemeriem un Veisiem jau varēja uzskatīt par spožām mūsu militārās vēstures lapaspusēm. Latviešu bataljoni kļuva populāri, par viņu gaitām rakstīja daudzos Krievijas laikrakstos. Arī krievu ģenerāļi saprata, ka mūsu strēlnieki ir uzticami un varonīgi karotāji.
Rīgā 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons pavadīja vienu nedēļu, vienību izvietoja 116. kājnieku pulka kazarmās. Tika atrisināti vēl vairāki apgādes un nodrošinājuma jautājumi. Bataljonu pakļāva 43.armijas korpusa komandierim ģenerālleitnantam Aleksandram Novikovam, kurš personīgi ieradās vienības izvietojumā un uzrunāja visus karavīrus.
Fragments no vienības kaujas darbības žurnāla:

29. janvārī pulksten 08.00 bataljons atstāja kazarmas un devās gājiena kārtībā pa šoseju caur Zolitūdes muižu līdz Babītes stacijai, no kurienes pa dzelzceļa līniju līdz Bulduru - Lielupes tiltam. Nonākot pie tilta, bataljons ap pulksten 13.00 apmetās atpūtā pa kreisi no dzelzceļa mežā uz skaistā labā Lielupes krasta.

4. Vidzemes bataljona kaujas darbības teritorija 1916. gadā (2)

Bataljona strēlnieks Jānis Rakstiņš,
Rīgas fronte, 1916. gads (3)

Edvīns Mednis,
Rīgas fronte, 1916. gads (4)

Strēlnieki sadalījās nelielās grupās, netraucējot vispārējo kārtību, jautri pļāpāja un gaidīja pusdienas. Gara stāvoklis bija pacilāts, bija jaušama nepacietība ātrāk nokļūt pozīcijās. Laiks bija kluss un silts. Lielām pikām krita mīkstais sniegs. Tālumā bija dzirdama atsevišķu lielgabalu šāvienu dobjā dunoņa, kaujās kristītie to uzņēma kā kaut ko pazīstamu, bet „pelēkajos” tas izsauca manāmu uztraukumu un jautājošu skatu. Pēc pusdienām bataljons turpināja ceļu un ap pulksten 17.00 nonāca Jaundubultos, kur novietojās vasarnīcās Jaunā un Aleksandra prospektos starp 2. un 8. līniju.
Laikā no 30. janvāra līdz 13. februārim bataljons veica naktī apkārtējos mežos taktiskās mācības, vingrinājās izlūkošanas uzdevumu atrisināšanā un rokas granātu sviešanā.
2. februārī bataljons saņēma no 110. kājnieku divīzijas, kura ietilpa 43. armijas korpusa sastāvā, uzdevumu iepazīties ar apvidu starp Ķemeriem un Tīreļpurvu. Pie iespējas, veicot pretinieka pozīciju izlūkošanu.
2. februārī pulksten 21.00 bataljona kājnieku izlūku komanda un jātnieku izlūku-spridzinātāju komanda, kopā 113 apakšvirsnieki un strēlnieki, bataljona komandiera vadībā izbrauca ar vilcienu uz Ķemeriem. Zirgi tika atstāti bataljona novietojumā Jaundubultos.
3. februārī pulksten 09.00 kapteiņa Paula vadībā abas komandas ar saviem virsniekiem, podporučiku Medni, praporščikiem Bērziņu un Baņģi uzsāka izlūkot mežu starp Ķemeru-Tukuma šoseju un Tīreļpurvu. Jātnieku izlūku-spridzinātāju komanda ātri nodibināja kontaktu ar pretinieku. Izlūki pulksten 17.00 nonāca līdz vācu dzeloņdrātīm, kā arī līdz ierakumu priekšējai līnijai un neviena netraucēti tos ieņēma. Vācieši mūsu izlūkus pamanīja un atklāja pa viņiem vieglās artilērijas, ložmetēju un šauteņu uguni. Neskatoties uz to, mūsu izlūki ar labi tēmētu uguni piespieda vācu priekšējo aizsardzību atkāpties, pretinieks atstāja vairākus kritušos. Kājnieku ieroču savstarpējās apšaudes laikā jātnieku izlūku-spridzinātāju komanda uzbruka diviem vācu lauksardzes posteņiem un piespieda tos atkāpties, arī šeit pretinieks zaudēja vairākus kritušos. Šajā uzbrukumā īpašu drošsirdību parādīja vecākais apakšvirsnieks Heinrihs Freibergs, jaunākais apakšvirsnieks Eduards Liezers un strēlnieks Kazimirs Zdanovičs, kuri pirmie varonīgi devās triecienā un krita (p.s. - pēc Latvijas Valsts Vēstures arhīva 5434-1-887 un Rīgas pilsētas arhīva 210-1-4 datiem šajā kaujā pie Smārdes kroga krita jaunākais apakšvirsnieks Eduards Liezers un strēlnieks Kazimirs Zdanovičs, 9. februārī viņi abi tika apglabāti Rīgas Brāļu kapos, vecākais apakšvirsnieks Heinrihs Freibergs tika ievainots, pēc ārstēšanās hospitālī viņš atgriezās bataljonā un 1916. gada septembrī jau bija ierindā). Noskaidrojuši pretinieka pozīciju izvietojumu un nocietinājumu veidu izlūki, līdzi ņemot divus kritušos un divus ievainotos, pēc uzdevuma izpildes atgriezās Ķemeros.


Bataljona pirmās kaujas kristības bija notikušas, tuvākajās dienās izlūkošanas darbība turpinājās. Turpinot pildīt doto uzdevumu 10. un 11. februārī kājnieku izlūku komanda kopā ar 4. rotu izlūkoja mežu gar abām šosejas Ķemeri - Tukums malām, vācu nocietinājumus pie Smārdes kroga gar ceļu no Dzeguzēm un Ielečiem. Pretinieka priekšposteņi bija jau iepriekš atstāti, šeit pienākot izlūkus apšaudīja artilērija un vācu kājnieki. Kad strēlniekiem tālāk tuvojās dzeloņdrāšu aizžogojumiem un aizsardzības nocietinājumiem, pretinieks centās pa tuvāko mežu viņus apiet un ielenkt. Tāpēc nācās atkāpties, bez vēsts pazuda četri strēlnieki - Žanis Bratiņš, Eduards Griede, Jānis Markevics un Jānis Zēmans. Par viņu tālāko likteni nekas vairāk nav zināms.
Pirmais bataljona izlūkošanas operāciju posms noslēdzās 12. februārī, kad 2. un 3. rota savu virsnieku vadībā darbojās mežainā apvidū starp Ķemeru - Tukuma šoseju un dzelzceļu. Pēc tam strēlnieki izlūkoja pieejas vācu pozīcijām starp Smārdes muižu un Dzeguzēm. Tas tika veikts ar novērošanu no mežmalas, daži izlūki individuāli pietuvojās tieši vācu ierakumiem un ieguva detalizētākas ziņas. Līdz ar krēslu abas rotas caur Ķemeriem atgriezās bez zaudējumiem Jaundubultos.
Varam secināt, ka pirmajā frontes cīņu posmā izlūki darbojās aktīvi un enerģiski. Varonīgākie karavīri saņēma 4. šķiras Svētā Jura krustus - par 1916. gada 3. februāra kauju pie Smārdes kroga tika apbalvoti vecākais apakšvirsnieks Heinrihs Freibergs un cīņā kritušais jaunākais apakšvirsnieks Eduards Liezers, kā arī strēlnieks Kārlis Lauva.
Bataljona štābs 13. februārī pārvietojās no Jaundubultiem uz Salas muižu, jau krietni tuvāk frontei. Vienībai bija jānomaina uz četrām dienām aizsardzības pozīcijās 437. kājnieku pulka bataljons. Pārgājiens uz jaunajām dislokācijas vietām notika naktī uz 14. februāri. Bataljons tika izvietots šādā kārtībā:
1. rota ar diviem ložmetējiem, teritorijā no Lielupes krasta līdz Babītes ezeram,
2. rota Gātciemā, 3. rota Babītes ezera ziemeļu krastā un Straupciemā, bataljona štābs, 4. rota, visas komandas Salas muižā un tās tuvumā, divi ložmetēji pozīcijās pie Pērnciema.

Aktīva kara darbība šajās dienās bataljona kontrolētajā teritorijā nenotika, tikai pareti vācu artilērija apšaudīja strādniekus, kuri raka otrās līnijas ierakumus. Podporučiks Edvīns Mednis ar 20 izlūkiem naktī uz 14. februāri pa ledu pārlīda pāri Lielupei. Pūta ledains vējš un nedaudz puteņoja. Pēc vairāku stundu novērošanas varēja secināt, ka pretinieks dzīvoja aizmugurē savās zemnīcās un bunkuros, ierakumos atradās tikai sardzes karavīri. Pozīciju dzīves ceturtās dienas vakarā vienību nomainīja 438. kājnieku pulka bataljons un tumsā 16. februārī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons atgriezās Jaundubultos.
Nākošajā dienā Asaros, pie 110. kājnieku divīzijas štāba, notika bataljona skate. To pieņēma Ziemeļu frontes komandieris ģenerāladjutants Aleksejs Kuropatkins, kurš šajā amatā bija stājies tikai dažas dienas iepriekš. Augstais viesis uzrunā izteica apmierinātību un pauda cerību, ka strēlnieki arī kaujās būs tikpat braši un iznesīgi. Dziedot tautas dziesmas, bataljons gājiena kārtībā vakarā atgriezās Jaundubultos. Frontes komandieris tikās arī ar Atamana Puņina partizānu vienības karavīriem, kuri teritoriju starp Rīgas jūras līci līdz Tīreļpurvam izlūkoja jau divus mēnešus.
No 22. februāra bataljons tika piekomandēts 109. un 110. kājnieku divīzijām ar uzdevumu veikt izlūkošanu no Ragaciema līdz Tīreļpurvam. Teritorija bija apjomīga, tāpēc latviešu strēl­ nieku visas astoņas pusrotas tika decentralizētas un piedalītas konkrētai krievu vienībai. Tika noteikta šāda darbības kārtība:
1. rotas pusrota padota 440. kājnieku pulkam, darbojas no Mežbeltēm,
1. rotas pusrota padota 439. kājnieku pulkam, darbojas no Jaunķemeriem,
2. rotas pusrota padota 437. kājnieku pulkam, darbojas no Zelbēm,
2. rotas pusrota padota Atamana Puņina vienībai, darbojas no Ķemeriem,
3. rotas pusrota padota 433. kājnieku pulkam, darbojas no Dzilnām, bataljona kājnieku izlūku komanda un jātnieku izlūku-spridzinātāju komanda strādāja pēc atsevišķa plāna, kurš tika koordinēts ar minētajām vienībām.

Apjomīgais darbs tika veikts kopīgi, latviešu karavīri plecu pie pleca ar krievu vienību izlūkiem pacietīgi un lēnām fiksēja vācu novietojumu izvietojumu, kā arī novēroja pretinieka aizsardzības organizāciju. Apvidus bija sarežģīts, purvains, ar vairākiem ezeriem un mežiem klāts. Bataljona izlūkiem šajā periodā notika vairākas sadursmes ar vācu karavīriem, kurās bija zaudējumi abās pusēs.
Fragments no vienības kaujas darbības žurnāla:

24. februārī 1. rotas pusrota praporščika Grietēna vadībā, ar jaunāko virsnieku praporščiku Lukstiņu un diviem ceļvežiem no 439. kājnieku pulka devās izlūkot pretinieka pozīcijas un dzeloņdrāšu aizžogojumus. Praporščiks Grietēns, atstājot rezervē praporščiku Lukstiņu ar vienu vadu, ar otru vadu gar pašu jūras piekrasti devās ienaidnieka virzienā. Satumsa un praporščiks Grietēns ar diviem karavīriem pielīda pie vācu dzeloņdrātīm. Pretinieka posteņi šāva apgaismojošās raķetes, tomēr visi trīs izlūki pārvarēja pirmo dzeloņdrāšu joslu. Tūlīt tika fiksēti divi vācu sargi, vienu no tiem tūlīt nošāva un izlūki devās uz pēdējo aizžogojumu joslu. Pretinieks sāka šaut zalvēm, praporščiks Grietēns nepaspēja nogulties un krita no vācu lodēm. Šādā situācijā kritušo nebija iespējams iznest. Vēlāk gūstā kritušie vācu karavīri stāstīja, ka pirmo bataljona kritušo virsnieku ienaidnieks ar pienākošos militāro godu apbedīja pie Klapkalnciema.

Bernhards Veidemanis — bataljona 14 gadu jaunais brīvprātīgais,
Rīgas fronte, 1916. gads (5)

Praporščiks Niklass Lukstiņš dalās ar mums atmiņās par savu rotas komandieri:

Ar nelaiķi praporščiku Grietēnu es sadzīvoju rotā kā ar biedru un priekšnieku līdz brīdim, kad viņš krita varoņa nāvē. Par savu bijušo priekšnieku es varu teikt, ka viņš bija drošas un neatlaidīgas dabas cilvēks. Dienestu izpildīja korekti un savu rotu mīlēja par visu vairāk. Par daudz uzcītīgs bija mūsu rotas komandieris, no rīta pulksten 07.00 gāja uz kazarmām, tā līdz vakaram, pat pusdienās dažreiz mājās negāja. Bija kā saaudzis ar savu rotu. Mums patiesībā bija maz darba, jo viņš viens pats rotu apmācīja. Ar patosu ķērās pie katra kara uzdevuma, labi mācīja kareivjus. Viņa nāves iemesli sekojoši - naktī piegājām pie vācu pozīcijām. Apkārtne bija sveša. No sākuma izlūkošana laimējās. Pagājām garām dienas posteņiem, kā arī divām drāšu aizžogojuma līnijām. Grietēns atstāja pārējos strēlniekus. Paņēma līdzi tikai trīs un gāja uz trešo līniju. Te desmit soļus no ienaidnieka ierakumiem ieraudzīja dežūrējošo kareivi un apzinādamies kritisko stāvokli metās uz priekšu izšaudams no revolvera, bet tanī brīdī viņu ķēra ienaidnieka lode. Kritušo virsnieku pievāca vācieši, bet strēlniekiem izdevās nokļūt atpakaļ. Viņa patstāvīgā devīze - uzvaru nevar pirkt tikai ar asinīm, bet ar dzīvību.

Žanis Rūdolfs Grietēns dzimis 1894. gada 14. augustā Gramzdas pagasta Kapenieku mājās, kur viņa tēvs Miķelis bija saimnieks. Absolvējis 1914. gada maijā Liepājas ģimnāziju un 1915. gadā Čugujevas kara skolu. Piedalījās kaujās pie Holmas un Ļubļinas. Pēc vairākiem Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas lūgumrakstiem 1915. gada 13. septembrī tika ieskaitīts 4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Viņš bija tēva vienīgais dēls.
Praporščika Jāņa Edgara Ozola vadībā 2. rotas pusrota kopā ar 437. kājnieku pulka karavīriem 25. februārī darbojās Tīreļpurva rajonā. Pretinieks ar apejošu manevru centās izlūkus aplenkt. Sākās savstarpēja enerģiska apšaude, vācieši zaudēja trīs kritušos. Mūsu izlūki atgāja bez zaudējumiem.
Nākošajā dienā pie Ragaciema praporščika Niklasa Lukstiņa vadībā 1. rotas izlūki kopā ar 439. kājnieku pulka karavīriem organizēja gūstekņu sagrābšanu. Izmantojot iepriekšējā naktī iegūto informāciju, tika izveidots slēpnis, kuru nodrošināja ar posteņiem. Pēc neilga laika tika pārsteigta septiņu vācu karavīru grupa, no kuras četri tika sagūstīti un vienu pretinieku sadursmes laikā nošāva. Praporščika Žaņa Rūdolfa Grietēna nāve bija atriebta. Par varonību šajā īsajā kaujā ar 4.šķiras Svētā Jura krustiem tika apbalvoti astoņi karavīri: savvaļnieks Otto Caupe, jaunākais apakšvirsnieks Jānis Lauže, jefreitori Jānis Freimanis un Jānis Lūziņš, strēlnieki Hermanis Jodikas, Kārlis Dome, Krišjānis Jēkabsons, Jānis Sniedziņš no Valgundes pagasta (1923. gadā Jānis Sniedziņš par šo cīņu un 1917. gada 17. janvāra kauju tika apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša kara ordeni).
Sekmīgu izlūkošanu naktī uz 3. martu veica 1. rotas pusrota pie Kaplānu viensēta, kad praporščiks Niklass Lukstiņš un 92 karavīri pietuvojās 300 soļu attālumā no vācu ierakumiem. Šeit viņi pārsteidza pretinieku, sagūstīja vienu un nošāva vēl vienu vācu kareivi. Par šo cīņu strēlnieki Kārlis Kalnbergs un Roberts Spalītis saņēma 4.šķiras Svētā Jura krustus.
Pie Ragaciema 10. martā 4. rotas pusrota, praporščika Jāņa Sūrīša vadībā, izlūkošanas laikā nošāva divus vācu karavīrus un bez zaudējumiem atgriezās savās pozīcijās. Pēc divām dienām 4. rotas pusrota, praporščika Roberta Socka vadībā, pie Smārdes kroga uzbruka pretinieka patruļai, kura veica sargposteņu nomaiņu. Divi vācu karavīri tika nošauti un vienu ievainoja, latviešu strēlniekiem zaudējumu nebija.
Aktīvā darbība prasīja arī upurus, 29. februārī no vācu sargkareivja lodes krita 3. rotas strēlnieks Augusts Pētersons, martā nakts izlūkošanas laikā bez vēsts pazuda 1.rotas vecākais apakšvirsnieks Augusts Leimanis. Darbojoties Ložmetējkalna tuvumā 15. martā kopā ar 433. un 435. kājnieku pulku krievu karavīriem tika ievainoti četri strēlnieki no 3. rotas pusrotas. Mēģinājums caur dzeloņdrātīs izgriezto eju iekļūt pretinieka nocietinājumos un sagūstīt sardzes posteni bija neveiksmīgs.

Jānis Sniedziņš (6)

Ansis Zeltiņš,
Rīgas fronte, 1916. gads (7)

Ansis Zeltiņš ar bataljona karavīriem,
Rīgas fronte, 1916. gads (8)

Edvīns Mednis ar bataljona kājnieku izlūku komandas karavīriem
Rīgas fronte, 1916. gads (9)

Rīgas Brāļu kapi Pirmā pasaules kara laikā (10)

Februārī vienības virsnieku saimi papildināja trīs praporščiki - Jānis Aufmanis, Niklass Lukstiņš un Haralds Linde. Notika bataljona komandiera nomaiņa, 18. martā Eduarda Paula vietā stājās Ansis Zeltiņš. Jaunais vienības komandieris dzimis 1863. gada 30. oktobrī Medzūlas pagasta Kaļēnu viensētā, beidzis ar izcilību Vecpiebalgas draudzes skolu, 1884. gadā iestājies armijā un iedalīts 107. kājnieku pulkā, 1886. gadā absolvējis Viļņas kara skolu, pēc tam kā podpraporščiks turpināja Viļņā dienēt minētajā pulkā, 1887. gadā paaugstināts par podporučiku, 1891. gadā par poručiku, 1900. gadā par štābkapteini. No 1902. gada Ansis Zeltiņš dienēja Aizamūras robežsargu karaspēkā štābrotmistra pakāpē, 1906. paaugstināts par rotmistru, 1913. par apakšpulkvedi. Tobrīd Ansim Zeltiņam jau bija divu karu kaujas pieredze. Kā rotas koman­ dierim Krievijas - Japānas kara laikā un kā Aizamūras robežsargu 3. kājnieku pulka 2. bataljona komandierim Pirmajā pasaules karā. Kaujās Galīcijā 1915. gadā viņš tika ievainots ar lodi galvā, bet palika ierindā. Augstākā pavēlniecība šādu kardinālu lēmumu pieņēma, jo kapŧeiņa Eduarda Paula veselība kara darbības gaitā bija iedragāta. Apakšpulkvedim Ansim Zeltiņam bija augstāka dienesta pakāpe un lielāka militārā pieredze, Galīcijā viņš izcīnīja 13 kaujas. Marta nogale bataljona frontes iecirknī bija samērā mierīga un jaunajam komandierim bija pietiekoši laika iepazīties ar karavīriem un vispārējo situāciju. Kopējo darbu sekmēja Eduarda Paula iecelšana bataljona saimniecības daļas priekšnieka amatā, viņš kļuva par Anša Zeltiņa tuvāko palīgu apgādes un nodrošinājuma jautājumos. Bijušais vienības apgādes priekšnieks poručiks Arvīds Skurbe tika iecelts par 1. rotas komandieri. Turpmākajos mēnešos līdz augusta kaujām bataljons savu dislokācijas vietu nemainīja, joprojām viņš darbojās Krievijas armijas Ziemeļu frontes pašā labajā flangā. Ziemas pašā noslēgumā pozīcijās pie Rīgas galvenais notikums bija Sibīrijas strēlnieku un latviešu bataljonu uzbrukums 8. martā pie Ķekavas.
Ofensīva kopumā palika bez konkrēta rezultāta, Rīgas hospitāļus un lazaretes piepildīja ievainoto simti, Brāļu kapos pēdējā gaitā tauta pavadīja kritušos karavīrus.
Marta nogalē bataljona izlūku darbība aktivizējās, 22. martā 1. rotas strēlnieki, poručika Arvīda Skurbes vadībā, nošāva vienu vācu karavīru un vienu ievainoja, trofejās tika iegūta šautene un kareivja cepure ar vienības apzīmējumu. Pēc trim dienām 1. rotas karavīru grupa, praporščika Edvīna Palkavnieka vadībā, naktī ar laivām pa Lielupi centās piekļūt vācu nocietinājumam pie Odiņu viensētas. Tomēr pretinieka sargi bija modri, tie sāka apšaudīt izlūkus un viņi atkāpās. Praporščika Roberta Socka vadītā izlūkpatruļa, 4. rotas 80 karavīri, 31. martā pie Tukuma šosejas naktī uzsāka uguns kauju ar vācu vadu. Pretinieku apšaudīja arī ar Madsena rokas ložmetēju. Vairāki vācieši tika nošauti un ievainoti, strēlnieki zaudēja vienu smagi ievainotu biedru, divi viegli ievainotie palika ierindā.
Nākošā lielākā sadursme ar vāciešiem šajā periodā notika 2. aprīlī pie Smārdes kroga, kad krita arī pieci 4. rotas strēlnieki - Jānis Galva, Jānis Mazors, Jānis Mihelsons, Ernests Rēdlihs un Mikhels Voips, igaunis, kurš pirms kara dzīvoja Rakveres apriņķī. Minētie karavīri 9. aprīlī ar militāru godu tika apbedīti Rīgas Brāļu kapos. Četri bataljona izlūki tika ievainoti. Latviešu strēlnieki šoreiz darbojās kopā ar 440. kājnieku pulka 4. rotas karavīriem. Par varonību šajā kaujā bataljona jaunākie apakšvirsnieki Indriķis Bergs un Jānis Šāberts, kā arī strēlnieks Pēteris Purica tika apbalvoti ar 4. šķiras Svētā Jura krustiem.
Nākošajā dienā, iepazīstinot 437. kājnieku pulka 1. bataljona izlūkus ar situāciju frontē, varoņa nāvē krita 1. rotas strēlnieks Ernests Rēdlihs. Aprīļa pārējās dienās vienības izlūku darbības rezultāti bija nelieli, kaujas sadursmes ar vāciešiem nenotika.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts arhīvs: 45-2-195;
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 5434-1-778, 779, 780; 5434-1-887-15, 16, 19, 33, 36, 39, 48; 5601-1-7315;
  • Rīgas pilsētas arhīvs: 210-1-4;
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 2152-2-384, 3457-1-3;
  • Патрикеев С.Б. "Сводные списки кавалеров Георгиевского креста", VIII издание, Москва -2013, стр.419;
  • Žurnāls Strēlnieks, Nr.7, Amerikas Savienotās Valstis -1963, lpp.3/4;
  • Jānis Kaktiņš "Varoņu sejas", Rīga-1930, lpp.24/26;
  • Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Rīga-1995, lpp. 479;
  • Хорошилова О.А. "Всадники особого назначения", Москва -2013, стр.100.

BATALJONA DARBĪBA NO 1916. GADA MAIJA LĪDZ AUGUSTAM

Pavasarī un vasaras sākumā bataljons turpināja izlūkošanu teritorijā apmēram desmit kilometru platumā no Rīgas jūras līča piekrastes pie Klapkalnciema un Ragaciema līdz Tīreļpurvam. Bez izlūkpatruļām tika veidoti arī novērošanas posteņi, dažreiz krievu vienību flangu un nakts nocietinājumu izbūves darbu apsardzei tika izliktas lauksardzes. Lai pastiprinātu kājnieku ieroču uguns jaudu, bataljona izlūki patruļās līdzi ņēma arī Madsena sistēmas rokas ložmetējus. Nācās veikt arī pretizlūkošanas aktivitātes, jo vācieši pa naktīm caur vairāku kilometrus plato neitrālo joslu sūtīja uz Krievijas armijas aizmuguri civilā tērptus spiegus. Bataljons joprojām bija izvietots Jaundubultos ar pakļautību 43. armijas korpusa komandierim. Līdzīgi kā ziemas nogalē, strēlnieku pusrotas ik pa brīdim tika piekomandētas iepriekš minētajiem kājnieku pulkiem. Šāda kārtība turpinājās līdz augusta kaujām pie Smārdes. Četras pusrotas divas nedēļas frontē veica izlūkošanu, atlikušās četras pusrotas atradās rezervē pie bataljona štāba un veica apmācības. Pēc tam cikliski ik pa divām nedēļām notika nomaiņas. Savukārt bataljona kājnieku izlūku komanda ilgstoši darbojās kopā ar Atamana Puņina partizānu vienības izlūkiem. Minētā vienība arī bija pakļauta 43. armijas korpusam, kura štābs koordinēja visas izlūku aktivitātes.
Maijā 12. armijas noteica turpmāko latviešu strēlnieku vienību nākotni. Frontē tobrīd atradās visi astoņi mūsu bataljoni. Tika analizēti divi varianti, savu viedokli izteica arī Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Tobrīd puslokā ap Rīgu atradās astoņas Krievijas armijas divīzijas. Tika ieteikts katrai no tām piekomandēt izlūkošanas uzdevumu veikšanai pa vienam latviešu bataljonam. Uzvarēja otrais variants, kurš noteica latviešu strēlnieku kaujas vienību skaitliskā sastāva dubultošanu, divu brigāžu štābu izveidošanu un bataljonu reorganizēšanu par pulkiem. Tas nozīmēja, ka turpmākajās kaujās mūsu astoņus pulkus izmanŧos arī uzbrukumos kā triecienspēku. Organizatoriski minētais process notika pakāpeniski, vispirms maijā katrā bataljonā izveidoja 5. un 6. rotu, rudenī vēl divas rotas un dažas specifiskas komandas. Līdz 1. novembrim visi bataljoni bija pārveidoti par pulkiem, kurus apvienoja divās brigādēs.
4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā 5. rotu saformēja 1. maijā un 22. maijā izveidoja 6. rotu. Nepieciešamie 500 strēlnieki ieradās ar 9. un 16. maršrotu no Tartu pilsētā izvietotā Latviešu strēlnieku rezerves bataljona. Tūlīt tika uzsākta intensīva šo ŗotu apmācība, jo viņas nebija kaujas spējīgas. Jāpiebilst, ka 11. jūnijā 5. un 6.rotas karavīri vēl nebija saņēmuši šautenes. Bataljona personāls, transporta nodrošinājums un apbruņojums uz 1. jūniju: 30 virsnieki, 2 ārsti, 1530 apakšvirsnieki un strēlnieki, 112 karavīri ārrindas komandā, 102 vezumnieku un 59 ierin­ das zirgi, 4 balsta un 3 rokas ložmetēji.
Jāpiebilst, ka vienības komandieris Ansis Zeltiņš 28. maijā tika paaugstināts par pulkvedi.

Edvīns Mednis ar Atamana Puņina vienības karavīriem,
Rīgas fronte, 1916. gads (11)

Bataljona karavīri pēc kaujas tīra šautenes,
Smārdes frontes iecirknis 1916. gads (12)

Krievijas 12. armijas vadība komandiera ģenerālleitnanta Radko Dimitrijeva vadībā plānoja vasarā pie Rojas izcelt vairāk kā 30000 vīru lielu karaspēka grupējumu. Tā sastāvā iekļāva 31 kājnieku bataljonu, 12 kavalērijas eskadronus, 72 lielgabalus, 142 ložmetējus. Igaunijas Republikas armijas pulkvedis-leitnants Arnolds Hinnoms atmiņās pēc kara raksta, ka galvenos desanta grupas spēkus bija jāpieved ar kuģiem no Tallinas. Arnolds Hinnoms 1916. gada vasarā bija 4.Vidzemes bataljona 6.rotas jaunākais virsnieks. Tobrīd Rīgas jūras līci kontrolēja krievu kara flote. Irbes jūras šaurums bija nobloķēts ar mīnām un nogremdēto kuģu vrakiem. Veicot šādu kombinētu operāciju, bija iecerēts atbrīvot vismaz daļu no Kurzemes. Tāpēc 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonam uzdeva pastiprināti izlūkot vācu nocietinājumus un sagatavot to detalizētus zīmējumus.

Vācu novērošanas postenis 1916. gadā Smārdes frontes iecirknī (13)

Pulka 5. rota un 6. rota,
Rīgas fronte, 1916. gads (14)

Jāpiemin dažas cīņu epizodes no vasaras bataljona izlūku aktivitātēm. Pirms Jāņiem 20. jūnija naktī 4.rota, praporščika Jāņa Sūrīša vadībā, kopā ar 438.kājnieku pulka izlūkiem uzbruka vācu izvirzītajiem posteņiem un pēc savstarpējas apšaudes iedzina viņus savos ierakumos aiz dzeloņdrātīm. Pretinieks atklāja artilērijas uguni un uzbrucēji atkāpās. Latviešu izlūki zaudēja kritušo strēlnieku Ērihu Knofu, viens karavīrs pazuda bez vēsts, vienu strēlnieku ievainoja. Šajā naktī pa labi no Ķemeru-Tukuma dzelzceļa līnijas kājnieku izlūku komandas patruļa, praporščika Jāņa Bērziņa vadībā, veiksmīgi no slēpņa apšaudīja vācu izlūkus. Pretinieks zaudēja vairākus kritušos un ievainotos, kurus artilērijas uguns aizsegā vāciešiem izdevās iznest. Savukārt šrapneļa lode ievainoja vienu latviešu strēlnieku.
Naktī uz 28. jūniju 1. rotas pusrota, praporščika Niklasa Lukstiņa vadībā, sagūstīja divus privātā ģērbtus vācu spiegus un nošāva vienu pretinieka kareivi. Izdevās iegūt kritušā vācieša uzplečus, tādejādi uzzinot viņa pulka nosaukumu. Latviešu strēlniekiem zaudējumu nebija.
Sīvākā kauja šajā periodā notika naktī uz 2. jūliju, kad 4. rota, divu virsnieku un 154 apakšvirsnieku un strēlnieku sastāvā, kopā ar 438. kājnieku pulka izlūkiem Roņu viensētas tuvumā iepretim augstienei 9,1 slepus pietuvojās vācu dzeloņdrātīm. Divus pamanītos vācu sargus tūlīt nošāva, izlūki sāka griezt dzeloņdrātīs ejas, pretinieks tika apmētāts ar rokas granātām. Lai traucētu sagrābt kritušos, ienaidnieks atklāja stipru šauteņu un bumbmetēju uguni. Savstarpējā apšaude turpinājās trīs stundas. Pēc vācu pretuzbrukuma atsišanas latviešu 4. rota atkāpās. Krita strēlnieks Voldemārs Tripka, kurš pirms kara dzīvoja netālajā Kalnciema pagastā. Nakts kaujas laikā 4. rota izšāva 4525 patronas. Jāpiebilst, ka 3. jūlijā pie Ķekavas sākās trīs krievu kājnieku divīziju uzbrukums, kurā piedalījās arī trīs latviešu strēlnieku bataljoni.
Laika periodā no 13. jūlija līdz 17. augustam 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons gatavojās plānotajai jūras desanta operācijai. Pēc vairākiem mēnešiem visas vienības rotas un komandas atkal sapulcējās kopā. Podporučika Edvīna Medņa kopējā vadībā kājnieku izlūku komanda ar citu latviešu bataljonu izlūkiem aktīvi pētīja vācu nocietinājumus. Kājnieku taktiskās mācības tika organizētas ne tikai bataljona ietvaros, bet arī kopā ar citām paredzētā desanta karaspēka vienībām. Visintensīvāk savstarpējā sadarbība vismaz astoņu dienu garumā tika pieslīpēta ar 20. Somu dragūnu pulku, divas dienas latviešu karavīriem bija taktiskās apmācības kopā ar 11. Sibīrijas strēlnieku pulka 1. bataljonu. Šo mācību laikā nošāvās 6. rotas strēlnieks Kārlis Ķīsis, pašnāvības iemesls bija nelaimīga mīlestība. Varam secināt, ka bataljona kaujas uzdevuma izpilde tika plānota kopīgā saiknē ar kavalēristiem. Tas nozīmēja dziļāku ielaušanos vācu kontrolētajā Kurzemē. Bataljona kaujas spējas ar 21. jūliju pieauga, jo apmācību kursu pabeidza 5. un 6. rota. Desanta operācijas sagatavošanas kontekstā tika mainīta bataljona pakļautība, 23. jūlijā vienību iekļāva 21. armijas korpusa sastāvā. Latvijas teritorijā dislocētās Vācijas 8. armijas vadība jau krietnu laiku pirms desanta operācijas uzsākšanas bija informēta par šo Krievijas 12. armijas plānoto aktivitāti un veica attiecīgos pasākumus. Vācu spiegi fiksēja Daugavgrīvā sapulcēto 11 transportkuģu vienību. Daži 20. Somu dragūnu pulka virsnieki sabiedriskās vietās nevajadzīgi runājot par šo militāro operāciju izdarīja, paši to nesaprotot, lielu ļaunumu. Saprotams, ka nesnauda arī ģenerāļleitnanta Radko Dimitrijeva štāba pretizlūkošanas virsnieki. Rezultātā plānotais iebrukums Kurzemē tika atcelts. Latviešu strēlniekiem tā nebija laba ziņa, īpaši noskuma kurzemnieki, kuri vēlējās atgriezties savās dzimtajās mājās.
Tātad par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona kaujas darbības pirmajiem pieciem mēnešiem varam izdarīt vairākus secinājumus. Gandrīz pusgadu strēlnieki veica intensīvu izlūkošanu plašā teritorijā, tika pielietota mazo vienību taktika. Kopā viss bataljons nekad šajā laikā netika sapulcēts. Vienības rotas darbojās decentralizēti un pamatā naktīs. Ļoti nozīmīgu palīdzību sniedza šajos mēnešos tie strēlnieki, kuri pirms kara dzīvoja šajā teritorijā pie Rīgas Jūras līča. Šādu pamatīgu pieredzi izlūkošanā neieguva neviens no latviešu strēlnieku bataljoniem. Ilgstoši darbojoties ekstremālos apstākļos norūdījās karavīru raksturs. Apjomīgais iegūtās informācijas apjoms tika izmantots arī Ziemassvētku kauju plānošanā. Kaujas operāciju laikā šajos piecos mēnešos bataljons zaudēja 35 karavīrus: krita viens virsnieks, kā arī 14 apakšvirsnieki un strēlnieki, bez vēsts pazuda 7 apakšvirsnieki un strēlnieki, tika ievainoti 13 karavīri.
Jāpiebilst, ka nenoskaidrotos apstākļos bez vēsts pazuda 4. rotas strēlnieks Augusts Riekstiņš, no rokas granātas sprādziena kaujas laikā gāja bojā 4.rotas strēlnieks Jānis Cintiņš. Vairāki vienības karavīri tika sagatavoti izlūkošanai vācu aizmugurē. Pēteri Freimani un Jāni Stārķi pēc frontes līnijas šķērsošanas pretinieks noķēra, pēc īsa lauka kara tiesas lēmuma Tukumā viņi tika nošauti.
Ilgstoši darbojoties zem klajas debess dažādos laika apstākļos vairāki bataljona strēlnieki smagi saslima, no tiem lazaretē nomira strēlnieki Kārlis Golberts un Augusts Kiršteins. No saindēšanās ar alkohola surogātu nomira ārrindas komandas feldfēbelis Jēkabs Zīlītis un jefreitors Jānis Līcītis.
Pretiniekam tika nodarīti šādi zaudējumi - krituši vismaz 16 vācu karavīri un gūstā saņemti pieci kareivji, kā arī divi spiegi. Ievainoto ienaidnieka cīnītāju skaitu nav iespējams noskaidrot.
Saprotams, ka šajā periodā 4. Vidzemes bataljona uzdevums nebija ienaidnieka dzīvā spēka iznīcināšana, bet izlūkošana.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts arhīvs: 45-2-195;
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 5434-1-887;
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 3457-1-15, 16, 17; 5601-1-7315;
  • Krievijas 12. armijas 1916. gada pavēle Nr.878;
  • Хорошилова О.А. "Всадники особого назначения", Москва -2013, стр.125;
  • Jānis Lismanis "1915-1920 kauju un kritušo karavīru piemiņai", Rīga-1999, lpp.330/331;
  • Albert Hinnom "Lati kuttidega Maailmasojas", Tartu-1938.

BATALJONS KAUJĀS PIE SMĀRDES 1916. GADA AUGUSTĀ

Pēc jūlija neveiksmīgajiem uzbrukumiem Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālleitnants Radko Dimitrijevs nolēma nekavējoties uzsākt lielāku latviešu strēlnieku vienību veidošanu. Uzreiz divas brigādes ar četriem pulkiem katrā nevarēja noformēt, jo 1. Daugavgrīvas, 6. Tukuma un 7. Bauskas bataljons bija cietis tikko notikušajās kaujās smagus zaudējumus. Savukārt 3. Kurzemes bataljons līdz augusta beigām sargāja Nāves salu. Šādā situācijā nācās improvizēt, tika nolemts Rīgas Jūrmalas vasarnīcās jūlija pēdējās dienās novieŧot 2. Rīgas, 5. Zemgales, 7. Bauskas un 8. Valmieras bataljonu. Tādejādi izveidojās Apvienotā latviešu strēlnieku brigāde, kuru uzdeva komandēt pulkvedim Andrejam Auzānam. Pēc jūras desanta operācijas atcelšanas no 17. augusta šajā brigādē iekļāva arī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu.
Pulkvedis Andrejs Auzāns dalās ar mums savās atmiņās par šo posmu mūsu strēlnieku vēsturē:

Pēc smagajiem jūlija kauju pārdzīvojumiem strēlnieku gara stāvoklis tomēr bija ļoti pacilāts un brašs. Nacionālā apziņa bija sasniegusi augstāko pakāpi. Skaistā pludmale līdz tam nebija piedzīvojusi tādu nacionālisma uzplūdumu kā strēlnieku laikā.
Strēlnieki pēc nopietnām mācībām atpūtas brīžos nepārtraukti skandināja mūsu tautas dziesmas, rīkoja teātra izrādes. Strēlnieku vakaros atsevišķās runās strēlnieku nacionālisms izpaudās tik stipri, ka krievi pat apvainojās. Lai ar šādu uzstāšanos nekaitētu strēlniekiem un latvju tautai, priekšniecībai bieži nācās teātra izrādes un runas cenzēt.
Peldes jūrā, ogas un citi augļi īpašnieku pamestajos dārzos karotājiem bija īpaši pa prātam.
Strēlnieki dzīvoja lielā sirsnībā un saticībā. Visi viņi bija kā liela saime, kura atsevišķus locekļus vienoja kopējs mērķis.
Apmācību laikā lielu vērību piegrieza taktisko uzdevumu atrisinājumiem, mākslīgo šķēršļu pārvarēšanai un nocietinātu pozīciju ieņemšanai. Lai visu to sekmīgi veiktu, jūrmalas kāpās izvēlēja vietu apmācības pozīciju izbūvei un šo pozīciju izveidošanu uzticēja 5. Zemgales bataljona komandierim apakšpulkvedim Vācietim. Izbūves darbus veica dažās dienās.


Apvienotās latviešu strēlnieku brigādes uzdevums bija Smārdes frontes iecirkņa platajā neitrālajā joslā tuvāk vācu nocietinājumiem izveidot jaunu ierakumu līniju. To vajadzēja nostiprināt, attiecīgi iekārtot un paralēli dzelzceļa līnijai Ķemeri-Tukuma izbūvēt koka seguma apgādes līniju, kuru vēlāk nosauca par Latviešu ceļu. Krievu ģenerāļu nodoms bija šajā taktiski svarīgajā vietā izveidot placdarmu uzbrukumam gar dzelzceļa sliedēm rietumu virzienā. Pozīciju pārcelšanu uz priekšu šajā purvainajā vietā latviešu strēlnieki paveica naktīs un pārsteidza vāciešus. Tālāk sekoja dažāda veida aizsardzības pozīciju izbūves darbi. Visi materiāli bija jāpienes vismaz no viena līdz divu kilometru attāluma, ierakumus nācās celt uzbērumu veidā.

Bataljona karavīri pludina kokmateriālus nocietinājumu būvei
Rīgas fronte, 1916. gads (15)

Bataljona karavīri būvē Latviešu ceļu,
Smārdes frontes iecirknis 1916. gads (16)

Bataljona karavīru pelde jūrā pie Dubultiem,
1916. gads (17)

Bataljona jātnieku izlūku komanda,
Rīgas fronte, 1916. gads (18)

Pretinieks saprata šādu aktivitāšu bīstamību un organizēja vairākus nakts uzbrukumus, kā arī apšaudīja ar artilēriju latviešu strēlnieku jaunās pozīcijas. Tieši šādā situācijā pie Smārdes kaujās iesaistījās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons. Šo cīņu posmu varam iedalīt divos atsevišķos etapos:
19./26. augusts, bataljons dislocēts priekšējā aizsardzības līnijā no dzelzceļa līnijas uz ziemeļiem, šajā laikā tika atsisti vairāki vācu nakts uzbrukumi, notika aktīva izlūku darbība, turpinājās pozīciju nocietināšanas darbi, smagākais šo kauju posms;
pēc atrašanās Apvienotās latviešu strēlnieku brigādes rezervē 3./17. septembrī bataljons aizsargāja pozīcijas iepretim Smārdes muižai, Ruģeļu un Ērces viensētām, notika aktīva izlūku darbība, kā arī turpinājās pozīciju nostiprināšana.
Fragments no vienības kaujas žurnāla:

19. augustā, gaismai austot, 4. Vidzemes bataljons nomainīja Smārdes rajonā 8. Valmieras bataljonu un 7. Bauskas bataljona 5. rotu, ieņemot kaujas iecirkni uz rietumiem no tiltiņa 13. kvadrātā līdz meža stūrim. Pirmajā līnijā novietoja trīs rotas, otrajā līnijā divas rotas un trešajā līnijā pie bataljona štāba vienu rotu. No 4. Vidzemes bataljona pa labi pozīcijas ieņēma 54. Sibīrijas strēlnieku pulks, bet pa kreisi 5. Zemgales bataljons, ar kuriem tūlīt nodibināja sakarus.
Bataljona rajons bija purvains. Vietām ūdens kāpa līdz ceļgaliem, un vietām muklāji bija gluži nepārejami. Nebija arī ne ierakumu, ne patvertņu, ne stiepuļu žogu. Tāpat trūka ierakšanās instrumenti, tomēr karavīri nekavējoties stājās pie ierakumu, stiepuļu žogu un blindāžu ierīkošanas. Ienaidnieks pastāvīgi novēroja. Dienā vācieši bataljona iecirkni apšaudīja ar retu šauteņu un artilērijas uguni, it īpaši 2., 3. un 4.rotas ierakumus. Pārsienamajā punktā atnesa pirmos kritušos un ievainotos. Naktī bataljons izlika pastiprinātus sardzes posteņus un slēpņus. Pulksten 21.40 ienaidnieks 1., 2. un 3.rotas iecirkņos izdarīja pastiprinātu izlūkošanu, apšaudīja ar stipru šauteņu uguni, kuru atbalstīja ar rokas granātām. Tā kā mums stiepuļu žogu nebija, ienaidniekam tumsā izdevās pievirzīties diezgan tuvu. Tomēr mūsu niknā šauteņu uguns, vieglās artilērijas atbalstīta, piespieda ienaidnieku atkāpties. Savas priekšniecības drošsirdības sajūsmināti, strēlnieki varonīgi devās pretuzbrukumā un galīgi izklīdināja pretinieka spēkus. Visā uzbrukuma laikā mums ievainoja 25 cilvēkus, četri strēlnieki krita.
20. augustā izlūkošana konstatēja, ka 12. kvadrātā atrodas pretinieka blokhauzis un novērošanas punkts, 11. kvadrātā, pie Ruģeļu viensētas, ložmetēju ligzda un arī ienaidnieka artilērija. Par to ziņoja 33.artilērijas brigādes 1. baterijai, kas ar sekmēm minētos punktus apšaudīja. Līdz vakara tumsai visā frontē bija vērojama artilērijas un ložmetēju uguns. Neskatoties uz uguni, bataljons strādāja pie pozīciju nostiprināšanas, kā arī pie blindāžu un patvertņu ierīkošanas. Sākot ar pulksten 19.00 pretinieks izdarīja pastiprinātu izlūkošanu 2. un 3. rotas frontē, 12. un 13. kvadrātā. Ienaidnieka izlūku partijas vietām pievirzījās līdz mūsu stiepuļu žogiem un centās tos iznīcināt. Šajā laikā uz mums tika atklāta stipra šauteņu, ložmetēju un bumbmetēju uguns, mūsu ierakumus apmētāja ar rokas granātām. Visus uzbrukumus atsitām un pārejot pretuzbrukumā ienaidnieka spēkus galīgi izklīdinājām. Kāds pārbēdzējs vēlāk paskaidroja, ka pretinieks 2. un 3. rotas frontē uzbruka ar veselu bataljonu.


Vairāki apakšvirsnieki un strēlnieki par varonību 19. augusta nakts kaujā tika apbalvoti ar 4. šķiras Svētā Jura krustu:
2. rotas feldfēbelis Eduards Ķencis, kad vācieši ar pārspēku pienāca pie mūsu ieraku­ miem un sāka mest rokas granātas, viņš ar vienu strēlnieku aizgāja pretinieka flangā un ar strauju triecienu uzbrucējus izklīdināja;
vecākais apakšvirsnieks Jānis Jozus, esot ar savu vadu slēpnī, atsita lielākas vācu izlūku grupas, kura bija bruņota ar diviem ložmetējiem, uzbrukumu;
jefreitori Hugo Grīnbergs un Ernests Veinbergs, zem vācu apšaudes kā ziņneši informēja rotas komandieri par spēcīgas vācu vienības uzbrukumu;
strēlnieks Žanis Pirksts, esot izlūkošanā, fiksēja vācu posteni, slepus atgriezās pie savas vienības. Pēc tam kopā ar trīs strēlniekiem ar rokas granātām iznīcināja šos pretinieka karavīrus. Ienaidniekam pārejot uzbrukumā, ar svarīgu informāciju atgriezās mūsu ierakumos.

Otrs lielākais vāciešu nakts uzbrukums šo cīņu laikā notika 23. augustā, tas sākās pēc pulksten 21.00 pret 6. rotas pozīcijām. Šo kauju un dzīvi pozīcijās detalizēti apraksta savās pēckara atmiņās Arnolds Hinnoms, kurš tobrīd dienēja 6. rotā kā jaunākais virsnieks:

Nākošajā naktī priekšējās pozīcijās nomainījām 3. rotu. Mums bija jāaizstāv viena no sliktākajām pozīcijām visā frontē. Rotas pozīcija atgādināja garu, līku pīpes kātu, gali izbeidzās purvā, kas bija apaudzis ar krūmiem. Priekšā uz augstāka paugura pozīciju vidū auga biezs mežs, kas pilnīgi kavēja ienaidnieka izsekošanu. Ar 2. un 4. rotu, kas atradās no mums pa labi un pa kreisi, šo purva strēmeļu dēļ nebija kārtīgu sakaru. Vācieši sev bija izvēlējušies labas pozīcijas. Pēc tā laika izpratnes rotas fronte bija ļoti gara, apmēram 1600 soļi. Ierakumi un dzeloņstiepļu žogi bija primitīvi. Šeit purvā rakt ierakumus bija neiespējami. Vispirms vajadzēja uzcelt koka sienas un tad tās padarīt ložu drošas ar zemi un ciņiem. Iepriekšējā rota bija uzcēlusi aizsargsienu šaušanai tikai no ceļa, par dzeloņžogu kalpoja drāšu ragaiņi. Meža un krūmu aizsegā vācieši varēja mums pielīst pie paša deguna. Lai no šiem pārsteigumiem izvairītos, priekšā visas frontes garumā bija jāizliek sargposteņi un novērotāju ķēde. Īpaši bīstams bija kreisais spārns, kur gandrīz puskilometru plata, staigna purva strēmele mūs šķīra no kaimiņu rotas. Ierodoties pozīcijās sapratām, ka mūs gaida liels darbs. Vispirms bija jāuzceļ pienācīgi aizsargvaļņi, dzeloņstiepļu žogs un patvertnes sev un rotai. Rotas štāba un virsnieku vajadzībām jau bija uzcelta pagaidu būda, apsegta ar egļu zariem. Mēs to nokristījām par pili, strēlnieki to sauca par vigvamu. Arī strēlnieki bija ierakumos sev no egļu zariem ierīkojuši aizsegus pret lietu. Par laimi mums materiāla netrūka, dzīvojām pie liela meža. Pēc savu pozīciju izpētīšanas radās doma pārnest fronti uz mežmalu, tur mēs pārredzētu vāciešu kustību un nevajadzētu sēdēt arī mitrajā purvā. Bataljona štābs vai augstākā vadība to aizliedza, jo tā būtu veltīga frontes līkumošana un varētu būt bīstama visai frontei. Sākās steidzīga būvēšana. Kokus nogāza kā cirsmā. Aizsargvalnis auga acīmredzot. Vācieši mūs netraucēja, kaut gan viņi zināja par šiem steidzīgajiem darbiem. Sākumā centāmies netrokšņot, bet ar laiku troksnis pieauga. Pēc dažām dienām vācieši atdzīvojās. Sekoja artilērijas apšaudes, vēlāk arī šauteņu uguns. Labajā spārnā purvā bija klaja josla, tikko kāds tur dienā parādījās, vācieši no ierakumiem atklāja uguni. Vairākus vīrus ievainoja, pat nošāva. Šī nāves josla nebija plata, desmit, piecpadsmit soļu. Pa šo vietu viegli varēja nokļūt pie 1. vada. Citādi vajadzēja ar lielu līkumu apiet purvu, tas nebija tik riskanti. Pēc rīkojuma 1.vadam šo vietu vajadzēja nomaskēt ar eģītēm, bet pirmajā dienā katram svarīgāk sev bija uzcelt patvertni un dzeloņstiepļu žogu, nekā iespraust egles mīkstajā purvā. Kādā vakarā ar saules rietu nācu no 1. vada un domāju, ka vācieši neredzēs un iešu mājās pa taisnāko ceļu.
Purvs te staigns, bet bija noliktas kārtis, pa kurām to varēja pāriet ar sausām kājām. Laipas vidū man pēkšņi radās īpaša sajūta un es strauji apstājos. Strēlnieki no purva pretējās malas mani brīdināja: Ātri nāciet pāri! Tieši šajā mirklī manas kājas tuvumā celmā iedrāzās lode un to krietni saārdīja, otra lode aizsvilpoja gar degunu. Neko vaira nedomāju, ar vienu lēcienu esmu prom no turienes. Nebija laika skatīties, kur atrodas purva laipas, tikai nošļakstēja purva ūdens. Aplūkodami vēlāk celmu, sapratām, ka lode bija sprāgstošā. Ja es nebūtu apstājies, viena lode man trāpītu kājā, bet otra ķermenī. Vācieši kļuva arvien uzbāzīgāki. Naktīs viņi izsūta izlūkus, iznāk mazas sadursmes. Lielgabali jau tausta mūsu fronti. Bet tagad mūs aizsargā mežs. No lidmašīnām nav iespējams pozīcijas nofotografēt.


Arnolds Hinnoms,
1916. gads (19)

Ansis Zeltiņš bataljona nocietinājumu būves laikā,
Smārdes frontes iecirknis, 1916. gads (20)

Postenis pie bataljona šauteņu novietnes,
Rīgas fronte, 1916. gads (21)

Bataljona virsnieki pozīcijās,
Smārdes frontes iecirknis, 1916. gads (22)

Bataljona vadība pusdienlaikā,
Smārdes frontes iecirknis 1916. gads (23)

Bataljona ložmetēju komanda tīra ieročus,
Rīgas fronte 1916. gads (24)

Bataljona jātnieku izlūku komanda, Dubulti,
1916. gads (25)

Laiks nomācās un drīz vien jau sāka līt smalks lietus, kas ātri izmērcēja līdz ādai. Virsnieki, telefonisti, feldšeris un ziņneši mitinājās vienā būdā. Šodien vāciešu pusē gluži kluss. Šāds klusums arvien šaubīgs, kā pirms vētras. Pēc kārtas ejam sardzē. Mana kārta ir no 21.00 līdz 24.00. Virzījos pa nakts tumsu taustīdamies, centos neapmaldīties un ievērot ceļu atpakaļ. Pierāpos tieši pie vāciešu dzeloņdrātīm un mēģinu klausīties, bet tur viss klusu. Dzirdu tikai vienmuļīgu līņāšanu. Atgriežos pie saviem sargposteņiem. Šeit vēja apgāztas saknes aizsegā sakņupuši divi strēlnieki. Šis sargpostenis atrodas augstākā vietā un no šejienes labi redzama frontes līkumotā svītra. Pa laikam gaisā uzšaujas raķetes, pēc to trajektorijas var redzēt, kuras ir vāciešu vai arī mūsējās. Kādu laiku vēroju šo ilumināciju. Brīnišķīga aina. Pēkšņi tālumā pa kreisi redzēju zibšņus. Sapratu, ka kreisajā spārnā sākusies lielgabalu divkauja. Varēja redzēt, ka uzliesmojumi kļuva arvien biežāki. Pagāja īss laika sprīdis un debesis kļuva sārtas kā ugunsgrēkā. Kauja kreisajā flangā ir visus uztraukusi un apgaismošanas raķešu vilnis tuvojas mums, iet tālāk un sasniedza jūru. Tieši mums priekšā no vācu ierakumiem gaisā uzšāvās raķete. Šajā īsajā mirklī pārlūkojām apkārtni. Vācu dzeloņdrātis redzamas kā uz delnas, tās izvietotas trīs joslās, aiz viņām bija stipras patvertnes. Man likās, ka šajā vietā vācieši atstājuši tikai sargus un savas vienības sakopojuši uzbrukumam pa kreisi, šī melnā un lietainā nakts nav piemērota karošanai. Pārliecinājos, ka šonakt mums pāŗsteigumu nebūs un atgriezos ierakumos. Būdā kopā tupēja visa rotas vadība. Izstāstīju, ko priekšā redzēju. Varēja nedaudz pasnaust, par gulēšanu priekšējās pozīcijās nevarēja pat domāt. Bet man miegs mācās virsū. Lai kavētu laiku klausījos telefonistu sarunas. Piepeši atskan telefona zvans, ieskrien arī telefonists. No mūsu labā spārna jaunākais virsnieks informēja, ka vāciešu pusē notiek kas aizdomīgs. Dzirdami soļi un ieroču šķindēšana. Paņēmu savu karabīni un devos uz ierakumiem. Pa laikam mēs uzšāvām gaisā raķetes, to gaisma bija violeta un baiga. Neviens vēl nav manījis neko īpašu, mums priekšā atradās novērotāji un posteņi. Tad no sargposteņa ieradās strēlnieks un ziņoja, ka purvā notiek kustība. Drīz to pašu vēstīja cits ziņnesis. Raķete pēc raķetes uzšāvās gaisā, bet frontē mūsu priekšā viss bija kluss. Izsūtījām pastiprinātu izlūkpatruļu un gaidījām. Izlūki atgriezās, vāciešu ierakumos viņi fiksēja kādas kustības, bet apšaudīti netika. Tas mūs nomierināja un es atgriezos būdā. Tomēr pēc brīža nāca ziņa, ka mūsu novērotāji no kreisā flanga atgriezās, jo vācieši iznākuši no ierakumiem. Sāka šaut mūsu ložmetējs un simts šauteņu to atbalstīja. Gaisā nošvīkstēja lodes, gaidītais uzbrukums bija sācies. Mēs netaupījām raķetes un ierakumu priekšā viss kļuva gaišs. Stāvēju pie ložmetēja ligzdas un redzēju, kā purva malā pacēlās pelēki stāvi. Mūsu Maksims spļāva uz viņiem dzīvu uguni, uzbrucēji ātri pieplaka zemei. Arī vācu ložmetēji nesnauda, bet to dziesma bija lēna, kas pavisam nesaskanēja ar vāciešu raksturu. Toties prieks bija klausīties mūsu ložmetēju darbībā. Likās, ka vārās milzīgs kartupeļu katls. Arī artilērijas baterijas uzsāka savu darbu. Gan vāciešu, gan mūsu. Pārsteidza to lielais kopskaits. Mežs mums aiz muguras dārd no granātu sprādzieniem. Vācieši apšauda mūsu satiksmes ceļus. Bet granātas krita arī tuvu mūsu ierakumiem.
Šur un tur ievaidēdamies krita kāds strēlnieks. Dažs pat neizdvešot ne skaņu, noplāta rokas un saļimst kā nopļauta vārpa. Troksnis bija tik liels, ka pa laikam nedzirdēju pat savu balsi. Bet kā par spīti pelēkie stāvi līda arvien tuvāk. Vācieši bija pienākuši tuvu mūsu ierakumiem, viņus sagaidīja ar rokas granātu krusu. Uzbrucēji apjuka un bēga. Raķetes vairs nešāvās gaisā un mežā valdīja dziļa tumsa. Līdām atpakaļ ierakumos, arī vācieši bija pazuduši. Šaušana kļuva retāka. Šo uzbrukumu mēs godam atsitām. Piegādājām no aizmugures patronas. Tomēr kaujas troksnis neapklusa, tas pastiprinājās. Pretinieks gatavoja jaunu uzbrukumu. Tomēr at-kal nekas vāciešiem neizdevās. Trešais uzbrukums bija visniknākais, mēs saviem ložmetējiem mainījām stobrus, strēlnieku šauteņu stobru gali kvēloja. Mūsu būdā iekārtoja pārsienamo punktu. Jūtama asins smaka, nebiju domājis, ka tā ir tik spēcīga. Ienesa kādu strēlnieku, kuram lode izskrējusi caur kāju pie ceļgala. Veros karavīra sejā, tur neredzēja ne asins pilītes, acis lielas, uz pieres lielas sviedru lāses, lūpas sakniebtas, nedzirdēja neviena vaida. Ievainotais pat piecēlās un vēroja, kā feldšeris ietina viņa kāju baltā autā. Kad pārsiešana bija pabeigta, strēlnieks nogūlās un izspieda caur zobiem : Velni tādi! To es viņiem neatstāšu parādā! Ir jābūt milzīgam gribas spēkam, lai pārciestu tik drausmīgas sāpes, kad ar primitīviem līdzekļiem no muskuļiem izvelk atsevišķas kaulu šķembas un saplosītos muskuļus novieto pareizā vietā. Un tad vēl atliek spēka sapņot par atriebību! Mums atsūtīja papildspēkus un katrs karavīrs atnesa cinka kasti ar patronām. Kad mēs atsitām piekto uzbrukumu, kas bija pēdējais, mūsu patronu rezerves bija pilnīgi izsīkušas. Tā bija ārprātīga šaušana. Ja vācieši būtu uzbrukuši vēlreiz, tad mums nāktos vienkārši atkāpties.
Rīta ausmā gaismā varēja saskatīt pulvera dūmus, tie asi griezās degunā. Naktī te bija izšautas tūkstošiem patronu. Arī bezdūmu pulverim ir dūmi. Ložmetēju šaušanas sektorā mazie koki visi bija nopļauti un lielākos nogāza pirmais vējš.


Jāpiebilst, ka šos vācu uzbrukumus no pretinieka ierakumiem atbalstīja divi ložmetēji un vairāki bumbmetēji. Latviešu strēlnieki zaudēja divus kritušos un deviņus ievainotos. Vāciešu zaudējumi bija ievērojami, no viņu ierakumiem varēja dzirdēt ievainoto vaidus un saucienus pēc palīdzības. Par varonību šajā nakts kaujā seši bataljona karavīri tika apbalvoti ar 4. šķiras Svētā Jura krustiem - feldfēbelis Eduards Bērziņš, jaunākais apakšvirsnieks Pēteris Galinskis, jefreitors Teofīls Goveiko, strēlnieki Mārtiņš Mjarskis, Fricis Laže un Andrejs Tenisons. Turpmākajās dienās līdz 26. augustam katru nakti notika abpusēja aktīva izlūku darbība. Vācieši centās griezt ejas dzeloņdrātīs bataljona pozīciju priekšā, tomēr strēlnieki ar strauju pretuzbrukumu viņus aizdzina. Bataljons Smārdes kauju augusta posmā kopā zaudēja 13 kritušos strēlniekus -Žani Bārtuli, Jēkabu Burkmani, Jāni Draudziņu (miris no ievainojumiem), Jāni Drolli, Miķeli Ērgli, Hermani Gaili, Ivanu Kačanovski, Andreju Mendelsonu, Arvīdu Mihelsonu, Kārli Pāvulu, Augustu Puriņu, Vili Niedriņu, Kazimiru Tovtišu, pēdējie trīs miruši no ievainojumiem. Kritušie tika apbedīti pie Ķemeru luterāņu baznīcas, no ievainojumiem mirušos apglabāja Rīgas Brāļu kapos. No ierindas bija izsisti 33 ievainotie karavīri.
Laika posmā no 26. augusta līdz 3. septembrim bataljons atradās Apvienotās latviešu strēlnieku brigādes rezervē un izvietojās aizmugures ierakumos frontes tuvumā pie ĶemeruTukuma dzelzceļa līnijas. Šajā laikā karavīri veica dažādus pozīciju nocietināšanas darbus, cēla zemnīcas un blindāžas, ierīkoja dzeloņdrāšu aizžogojumus. Vienības papildināšanai Latviešu strēlnieku rezerves bataljons atsūtīja praporščiku Aleksandru Grīnu vēlāko populāro rakstnieku un 242 karavīrus, vēl 14 strēlnieki ieradās no dažādiem krievu pulkiem.
Frontē bataljons atgriezās 3. septembrī, karavīri izvietojās pozīcijās iepretim Smārdes muižai, Ruģeļu un Ērces viensētām. Pa labi atradās 3.Sibīrijas strēlnieku divīzijas pulks, bet pa kreisi 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons. Salīdzinoši ar augusta kaujām šis divu nedēļu posms bija mierīgāks. Nakts sadursmēs ar vāciešiem strēlnieki sekmīgi izmēģināja nesen saņemtos jaunos ieročus - šauteņu granātas un dzeloņdrāšu žogu ārdīšanai paredzētās Novicka sistēmas rokas granātas. No kokā ierīkotas pozīcijas 5. septembrī vācu karavīrs ar precīzu šāvienu nogalināja 6. rotas strēlnieku Ādolfu Strautiņu, kurš pirms kara dzīvoja netālajā Dobeles pagastā. Viņa nāvi atrieba vecākais apakšvirsnieks Voldemārs Budriks un divi strēlnieki. Trijatā viņi zem vācu ieroču apšaudes ātri izvirzījās priekšlaukā un ar koncentŗētu uguni vācu snaiperi nošāva. Voldemārs Budriks 1923. gadā par varonību 1917. gada 12. janvāra kaujā saņēma 3. šķiras Lāčplēša kara ordeni.
Arnolds Hinnoms par šīm dienām stāsta savās atmiņās:

Šāds ierakumu karš bojā nervus daudz vairāk nekā īsta kauja. Nepārtraukta lielgabalu, mīnmetēju un bumbmetēju uguns, ko papildina cilvēku mednieku darbība. Izlūku patruļas katru nakti izcīnīja kādu mazu kauju. Mēs traucējām vāciešus, viņi darīja to pašu. Nekad nevarējām būt droši par to, vai ienaidnieks nav paredzējis lielāku ofensīvu. Mums rotā bija četri virsnieki: Gailis, Bērziņš, Grīnbergs un es. Lai nosistu naktī laiku, mēs spēlējām prefer­ ansu un dzērām tēju.
Jābrīnās, cik daudz gan cilvēks spēj to izdzert. Katram mums bija liela glāze, kura bija trīs reizes lielāka par parasto. Dažreiz pa nakti izdzērām pat divdesmit šādu mēru.
Diena bija gulēšanai. Pa laikam apciemojām arī kaimiņus, lai paklausītos anekdotes un aprunātos.
Pēkšņi vācieši kļuva nežēlīgāki. Nedrīkstēja vairs brīvi kustēties. Kur bija kāda kustība, tur atlidoja lodes. Tāpat dienā nedrīkstēja kurt uguni, arī krūmos ne. Dūmus apšaudīja ar mīnām, bumbām un pat ar artilēriju. Uz aizmuguri gājām pa ceļu, kurš bija ierīkots pāri klajam izcirtumam. Ierakumi stiepās pa izcirtuma malu un te pagriezās atpakaļ. Vāciešiem bija viegli apšaudīt ceļu ar šautenēm un ložmetējiem. Attālums te varēja būt ap 1500-1600 soļu. Šis bīstamais posms bija pietiekams, lai paralizētu mūsu kustību.
No vāciešu darbības secinājām, ka mums pretī ieradusies jauna karaspēka vienība. Bieži te tika sūtītas kaujās smagi cietušās vienības it kā atpūtai no Francijas. Tām bija Rietumu frontes tradīcijas. Ar iepriekšējo vācu vienību satikām labi. Mēs to dienā netraucējām, kaut gan izdevības bija. Viņi to saprata un cienīja šādu attieksmi, uzvedās kā goda vīri. Naktī gan bija citādi, tad mēs karojām.
Lai iegūtu pilnīgu ainu par dzīvi ierakumos, jāsaka, ka šeit lielākais ienaidnieks bija ūdens. Mūsu vieglā būda bija ierakta tikai dažas pēdas zemē un pat tur krājās ūdens. To vajadzēja izliet ar pašu izgatavotiem līdzekļiem, dienā tas nebija grūti, naktī gan gribējās gulēt un sūkņa darbināšana radīja troksni. No rīta, pārliekot kājas pāri gultas malai, tās bieži iemērcās ūdenī. Zābakus un apģērbu parasti pakārām pie griestiem. Pacēlām nāras augstāk, bet tad atkal bija jāsēž salīkušam.


Par vienā dienā veikto pozīciju nocietināšanas darbu apjomu liecina 9. septembra izraksts no bataljona kaujas darbības žurnāla:

6. rota nodarbojās ar pozīciju nostiprināšanu. Strādāt nācās ļoti smagos apstākļos. Kokus vajadzēja nest apmēram vienu versti, bet velēnas 300-400 soļus. Rotas iecirknis lielākajā daļā bija ar ūdeni pārklāts purvs. Strādāt nācās stāvot ūdenī, bet katru zemes sauju bija jānes no tālienes. Uzmeta pozīciju valni 74 soļu garumā ar galvas aizsargjumtiņiem un 54 šaujamlūkām. Pozīciju priekšējais slīpums tika izlikts ar smilšu maisiem, tika izbūvēti divi traversi, 14 soļu garumā aizsargvalnis bez galvas aizsardzības, ceļš 50 soļu garumā un divas zemnīcas. Pienests un sagatavots materiāls tālākajiem nocietinājumu darbiem, 130 baļķi u.c. Darbā izlietoti 2000 maisi.

Bataljona karavīri ar prieku saņēma ziņu, ka 17. septembrī vienību nomainīs 9. Sibīrijas strēlnieku pulks. Šajā Smārdes kauju otrajā posmā bez jau minētā vācu snaipera nošautā strēlnieka Ādolfa Strautiņa krita strēlnieki Roberts Ādamsons, Arvīds (Hugo) Jansons un Pēteris Ludzenieks, no ievainojumiem nomira strēlnieki Heinrihs Krasts, Aleksandrs Plancis un Eduards Umurs. Kritušos apbedīja pie Ķemeru luterāņu baznīcas, no ievainojumiem mirušos apglabāja Rīgas Brāļu kapos. Bez tam tika ievainoti un izsisti no ierindas deviņi karavīri. Smagajos divu nedēļu pozīciju dzīves apstākļos visi bija morāli un fiziski noguruši. Jāmin arī dažādas apgādes un ēdināšanas problēmas šajā laika posmā. Daudziem karavīriem apģērbs un apavi atradās nožēlojamā stāvoklī. Bataljons tika novietots Dubultos un atradās 12. armijas rezervē. Karavīrus gaidīja jauni uzdevumi un pienākumi.
Par varonību Smādes cīņu noslēgumu posmā ar 4. šķiras Svētā Jura krustiem tika apbalvoti četri bataljona karavīri - jaunākais apakšvirsnieks Verners Pumpītis, jefreitors Arnolds Menģelis, strēlnieki Jukums Dambergs un Vilis Lasmanis. Veicot izlūkošanu pēkšņā sadursmē ar vāciešiem viņi tika ievainoti, bet turpināja cīņu līdz uzvarai.

Latviešu strēlnieku bumbmetējs pozīcijās,
Rīgas fronte (26)

Latviešu strēlnieku mīnmetējs pozīcijās,
Rīgas fronte (27)

Bataljona karavīri pārvieto nesprāgušu artilērijas lādiņu,
Rīgas fronte (28)

Svētā Jura krustu izsniegšana bataljona karavīriem,
Rīgas fronte 1916. gads (29)

Ansis Zeltiņš ar bataljona karavīriem, Svētā Jura krusta un medaļu kavalieriem,
Rīgas fronte, 1916. gads (30)

Jāsecina, ka Smārdes kauju laikā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljons guva vērtīgu kaujas pieredzi. Beidzot visas vienības rotas un komandas darbojās kopā. Virsnieki, kuriem bija labas teorētiskās zināšanas, tagad varēja tās izmantot praktiski dažādās situācijās. Smārdes mežos un purvos sāka veidoties latviešu bataljonu kopējās kaujas tradīcijas, kā arī karavīru draudzība. Objektīvi izvērtējot zaudējumus (20 kritušie un ievainojumiem mirušie karavīri), jāsaka, ka tie varēja būt lielāki. Visu piecu latviešu bataljonu darbību pie Smārdes vadīja Apvienotās latviešu strēlnieku brigādes štābs, virsnieki bez vajadzības nesūtīja padotos zem vācu lodēm. Pārsvarā aktīvās darbības tika veiktas naktī un segtā apvidū. Jūlija kaujās pie Ķekavas, kad katrs latviešu bataljons bija pakļauts kādai krievu divīzijai, zaudējumi bija drausmīgi.
Ģenerālis Andrejs Auzāns 1937. gadā publikācijā Latviešu strēlnieku apvienotās brigādes gatavošanās Smārdes operācijai norāda, ka 4. Vidzemes bataljons augustā un septembrī pie Smārdes zaudējis desmit kritušos. Pēc vienības rakstiski iesniegtajām ziņām 1916. gadā Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai ir redzams, ka šie zaudējumi ir tieši divas reizes lielāki. To apsti­ prina arī Rīgas Brāļu kapos apbedīto karavīru saraksts.
Noslēdzot pārskatu par Smārdes kaujām, jāatzīmē, ka lielais 12. armijas uzbrukums no latviešu strēlnieku izveidotā placdarma nenotika. Krievu smagajai artilērijai trūka munīcijas, lai dzelzceļa abās pusēs sagrautu spēcīgos pretinieka nocietinājumus. Acīmredzot plānotajā ofensīvā latviešu strēlnieki gūtu smagus zaudējumus, vācu vienību sakaušana šajā operācijā bija apšaubāma. To apstiprina 1937. gadā publicētās Andreja Auzāna, 1916. gada vasarā Apvienotās latviešu strēlnieku brigādes komandiera, atmiņas:

Mums, latviešiem, nebija pa prātam latviešu brigādei norīkotais Smārdes muižas uzbrukuma virziens jau tamdēļ, ka Smārdes muižas un dzelzceļa rajonā ienaidnieka pozīcijas bija pamatīgāk nocietinātas kā vairāk ziemeļos Katlapju - Bļodnieku frontē. Bez tam pēc Smārdes muižas ieņemšanas uzbrucēju kolonām vajadzēja pārvarēt ap 1,5 km platu atklātu purvu, kas stiepās dienvidos no dzelzceļa līdztekus frontei. Pārrunāju ar 6. Sibīrijas strēlnieku korpusa komandieri ģenerāli Vasiļjevu un armijas komandieri Radko Dimitrijevu par uzbrukuma virziena maiņu, atļaujot latviešiem uzbrukt vairāk uz ziemeļiem Katlapju rajonā. Tur apvidus bija segts un uzbrukuma laikā varēja gaidīt mazākus zaudējumus, nekā izdarot triecienu atklātā, purvainā rajonā dienvidos no dzelzceļa. Bez tam, virzoties tuvāk Valguma ezeram, pēdējais stipri nodrošinātu trieciena kolonas labo flangu. Šim projektam priekšniecība nepiekrita. Tas izskaidrojams ar to, ka krievu daļas vairījās no kaujām naktī un segtā apvidū.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 5434-1-771, 887;
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 3457-1-17;
  • Rīgas pilsētas arhīvs: 210-1-4;
  • Arnold Hinnom "Lati kuttidega Maailmasojas", Tartu-1938;
  • Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Rīga-1995;
  • Latviešu Strēlnieki, Nr.19, Rīga-1937, lpp.1857/1889;
  • Sergeja Patrikejeva privātais arhīvs.

BATALJONA PĀRFORMĒŠANA PAR PULKU UN GATAVOŠANĀS ZIEMASSVĒTKU KAUJĀM

Vasaras kaujas Rīgas frontē bija noslēgušās un Krievijas 12. armijas vadību to rezultāti neapmierināja. Enerģiskais armijas komandieris ģenerālleitnants Radko Dimitrijevs sāka plānot nākošo operāciju. Jau kopš septembra viņš centās pārliecināt savu priekšnieku, Ziemeļu frontes komandieri ģenerāladjutantu Nikolaju Ruzski, par uzbrukuma nepieciešamību uz Jelgavu. Tomēr ģenerālleitnantam Radko Dimitrijevam trūka pietiekošas argumentācijas, Ziemeļu frontes vadība šo virzienu uzskatīja par bezperspektīvu. Ģenerāladjutants Nikolajs Ruzskis norādīja, ka ofensīvas akcentam jābūt vērstam uz Bausku un tālāk uz Lietuvu, Poliju un Vāciju. Pēc ilgāka laika 12. armijas uzbrukums Jelgavas virzienā tika akceptēts, bet ar striktu norādi, ka rezerves no Ziemeļu frontes netiks dotas. Vairāku pētnieku un vēsturnieku teiktais, ka operācijas gaitā bija paredzēts atbrīvot Kurzemi, neatbilst realitātei. Rūpīgi pārskatot attiecīgos dokumentus, var secināt, ka šis decembra uzbrukums plašā frontē Jelgavas virzienā tika akceptēts ar vienu svarīgu Ziemeļu frontes vadības noteikumu: operācija notiek 12. armijas ietveros, tai ir ierobežots raksturs un tās uzdevums ir uzturēt karaspēkā kaujas garu! Vēl pie teiktā jāpiezīmē, ka 1916. gada otrajā pusē 12. armijas skaitliskais sastāvs ievērojami samazinājās, vairākas divīzijas tika nosūtītas uz Rumānijas fronti.
Analizējot iepriekšējo uzbrukumu neveiksmes un smagās artilērijas nepietiekošās kaujas spējas, 12. armijas vadība nolēma Vācijas karaspēka vienības pārsteigt gan laikā, gan vietā. Uzbrukumam bija jāsākas agri no rīta, tumsā un bez iepriekšēja artilērijas atbalsta, kad vācu dzeloņdrātīs laicīgi naktī ir izveidotas ejas. Kā galvenais spēks centrā pāri aizsalušajam Maztīrelim uzbruks astoņi latviešu strēlnieku pulki, kuri būs apvienoti divīzijā. No viņiem pa labi un pa kreisi darbosies Sibīrijas strēlnieki, kā arī citas vienības. Tāda bija ģenerālleitnanta Radko Dimitrijeva uzbrukuma pamatkoncepcija, kuru viņš turēja ļoti stingrā slepenībā, arī šajā aspektā bija izdarīti attiecīgie secinājumi. Lai maldinātu vācu aģentus un spiegus, tika imitēta 6.Sibīrijas strēlnieku korpusa pārdislocēšana no Rīgas frontes uz Rumāniju.
Pirms bataljona pārformēšanas par pulku vienībā septembra nogalē bija 44 virsnieki - pulkvedis Ansis Zeltiņš, poručiki Leopolds Berkolds, Jānis Gailis, Haralds Linde, Edvīns Mednis, Arvīds Skurbe, podporučiki Josifs Aleksandrovs - Jakunovičs (igaunis), Mārtiņš Alps, Reinholds Baņģis, Jānis Bērziņš, Žanis Briesma, Aleksandrs Grīns, Pēteris Lāns, Niklass Lukstiņš, Pauls Matisons, Rūdolfs Heinrihs Mūrnieks, Jānis Edgars Ozols, Jānis Edvīns Palkavnieks, Roberts Sockis, Jānis Sūrītis, Alberts Pēteris Zandbergs, Augusts Zaure, Roberts Ziemelis, praporščiki Pēteris Auseklis, Raimonds Bebris, Fricis Fridrihsons, Jēkabs Grīnbergs, Kārlis Gūtmanis, Arnolds Hinnoms (igaunis), Hugo Jansons, Voldemārs Kalniņš, Pauls Lameks, Pēteris Lazdiņš, Aleksandrs Lēcons, Jānis Māters, Mārtiņš Mednis, Eduards Melcs (igaunis), Jānis Miezītis, Emīls Pīponens (soms), Aleksandrs Plensners, Ludvigs Ratfelders, Aleksejs Students, Jānis Pēteris Veilands un Jēkabs Zariņš. Bataljona pirmais komandieris apakšpulkvedis Eduards Pauls tika iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandiera vietas izpildītāju. Savukārt no 24. septembra līdz 30. oktobrim pulkvedis Ansi Zeltiņš, saglabājot esošo amatu, bija 1. Latviešu strēlnieku brigādes pagaidu komandieris. Kā redzams, bataljona virsnieku saime pirms Ziemassvētku kaujām vēl bija gados krietni jauna. Tomēr cīņu pieredze no gada sākuma līdz vasaras nogalei tika iekrāta apjomīga un nozīmīga. Minētajiem virsniekiem kopējā darbā ar apakšvirsniekiem īsā laika periodā bataljons bija jāpārveido par pulku, lai pēc tam uzsāktu praktisko kauju apmācību.
Vispirms 19. septembrī visās rotās tika veikta šauteņu nomaiņa. Amerikas Savienotajās Valstīs ražotās Vinčestera sistēmas šautenes bija precīzas, tomēr to aizslēga sarežģītais un pārāk sīkais mehānisms nebija piemērots cīņām Latvijas apstākļos. Aizslēgā iekļūstot smiltīm ierocis vairāk nestrādāja, intensīvas šaušanas laikā daļai šauteņu deformējās patrontelpa. Lielākā daļa no 1587 saņemtajām jaunajām Japānā ražotajām Arisaki sistēmas šautenēm tika izdotas karavīriem, daļa palika rezervē 7. un 8. rotas apbruņošanai.
No 1. oktobra līdz 1. novembrim vienība ieņēma trešās līnijas aizsardzības pozīcijas Ķekavas frontes iecirknī uz rietumiem no Katrīnmuižas, to pakļāva 4.Sibīrijas strēlnieku divīzijai. Pamatā šīs četras nedēļas pagāja nocietinājumu būves darbos, tika izrakti vairāk kā pieci kilometri jaunu ierakumu. Ierīkoja 335 ambrazūras un 220 traversus, uzcēla arī vairākas zemnīcas. Latviešu strēlnieku rezerves bataljons atsūtīja 45. un 46.maršrotu, tāpēc paralēli šiem darbiem varēja izveidot 7. un 8.rotu. Bataljons 28. oktobrī tika pārdēvēts par 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulku un iekļauts 1. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kuru no 30. oktobra komandēja ģenerālmajors Augusts Misiņš. Par pulka komandieri apstiprināja pulkvedi Ansi Zeltiņu, par 1.un 2.bataljona komandieriem iecēla poručikus Arvīdu Skurbi un Edvīnu Medni.

Pulka 7. rota,
Rīgas fronte, 1916. gads (31)

Pulks 1. novembrī tika pakļauts 1. Sibīrijas strēlnieku divīzijai, vienību pārdislocēja uz Olaines frontes iecirkni. Karavīri novietojās rezerves pozīcijās pie Vilciņu viensētas. Katru dienu trīs rotas devās nocietinājumu izbūves darbos, tas negatīvi ietekmēja mācību procesu. Šajā laikā līdz 26. novembrim tika izraktas viena kilometra garumā jaunas satiksmes ejas, kā arī 425 metru ierakumu, strēlnieki uzstādīja 750 metru dzeloņdrāšu aizžogojumu, izbūvēja četras ložmetēju ligzdas. Dažreiz pulka izvietojumu apšaudīja vācu lielgabali, novembrī pretinieka artilērija nogalināja piecus vienības karavīrus — jefreitoru Robertu Spalīti, strēlniekus Jāni Petrovski, Jāni Salmiņu (visi trīs apbedīti Rīgas Brāļu kapos), Mārtiņu Klauzi un Aleksandru Sebri, kuru apbedīja Valmieras pareizticīgo kapsētā.
Sākās darbs pie ložmetēju komandas palielināšanas, jo decembra sākumā tika saņemti vēl četri Maksima sistēmas balsta ložmetēji. Pastiprināja arī citas pulka komandas pēc noteiktajiem štata sarakstiem, katrā rotā noorganizēja grenadieru vadu. No jauna veidoja militārās policijas, ieroču savākšanas, ierakumu lielgabalu un sapieru komandas. Savās atmiņās par šo procesu ar mums dalās Arnolds Hinnoms, kurš tika nozīmēts par sapieru komandas priekšnieku:

Jauns amats sagādā jaunas rūpes. Manas zināšanas kā sapierim bija visai niecīgas. Nebija skaidrs, ko no manīm prasīs. Vispirms izrunājos ar pulka jauno adjutantu poručiku Lānu. Arī viņš nebija daudz gudrāks. Tad apmeklēju pulka komandieri, pulkvedis mani mācīja, ka būs jārok grāvji, jāceļ dzeloņdrāšu aizžogojumi, zemnīcas. Sapieru komandas karavīriem jāmāca un jāorganizē rotu strēlnieki. Lielāka uzmanība būs jāpievērš rokas granātu mešanai, dzeloņdrāšu spridzināšanai ar piroksilīnu, Novicka granātām un dzeloņdrāšu šķērēm. Pirms uzbrukuma sapieriem kopā ar grenadieriem jāveido ejas pretinieka dzeloņdrātīs. Tāpēc ir jāizvēlas droši puiši, tur noderēs viņu agrākā nodarbošanās, piemēram, miesnieki vai ostas strādnieki.

Pulka 8. rota,
Rīgas fronte, 1916. gads (32)

Pulka 1. un 2. rota,
Rīgas fronte, 1916. gads (33)

Tagad es zināju, ar ko man sākt. Rīgā pie armijas štāba biju spridzināšanas kursos, sāku apmācīt savus karavīrus. Apakšvirsniekus ātri dabūju, jo pulkā bija vairāki vīri, kas iepriekš dienējuši sapieru bataljonos. Ar strēlniekiem bija savādāk. Dažus amatniekus es izvēlējos, bet lielāko daļu nevarēju izvēlēties. Gribētāju bija daudz, arī rotu komandieri negribēja dot tos, kurus es gribēju. Tad rotu komandieri pēc norunas man atsūtīja vajadzīgo skaitu strēlnieku pēc saviem ieskatiem. Tā es saņēmu vīrus, kas bija gājuši brīvsolī vai arī nespēja sadzīvot ar biedriem. Bet tur bija arī savs labums, jo šie strēlnieki bija apķērīgi un uzņēmīgi. Man bija jāatrod īstais paņēmiens, kā viņus padarīt mierīgākus, jau sākumā noteicot zināmas robežas.
Sasaucu kopā visu komandu, prasīju vārdu, nodarbošanos, vai uz komandu nācis brīvprātīgi vai nosūtīts, kādi bijuši agrākie grēki. Noskaidrojās, ka lielākā daļa nākusi brīvprātīgi zināmā piespiedu kārtā. Rotu komandieri gribējuši tikt no viņiem vaļā kā no klaidoņiem. Paskaidroju, ka ar šodienu brīvsolī neviens nedrīkst iet, ar tiesu un izziņu nenodarbošos. Atradīšu citus līdzekļus. Ja kādam ir kur jābrauc, neliegšu oficiālu atļauju. Kurš pēc šiem noteikumiem vēlas dienēt komandā, lai pēc mana jautājuma atbild. Visi vēlējās palikt. Gada un divu mēnešu laikā, kad es biju viņu priekšnieks, neviens karavīrs neatļauti neatstāja komandu.
Rotu komandieri bieži interesējās par saviem draugiem, vai tie jau nav bijuši lidojumā. Izdzirdot, ka viņi ir teicami karavīri, virsnieki nevēlējās tam ticēt. Tagad šeit rezervē iesākās nemitīga darbība un apmācības. Rokas granātas, piroksilīns un viss tamlīdzīgais tika apskatīts teorētiski. Tad vajadzēja vingrināties granātu mešanā. Izgatavojām tās no koka un metām uz precizitāti speciāli izveidotos ierakumos. Tā bija sacensība un puiši iekaisa. Bieži vien viņi sacentās uz papirosiem, maizes klaipiem un pašu izgatavotiem alumīnija gredzeniem. Vingrinājās gan mācību, gan brīvajā laikā. Bieži to darīja līdz tumsai.
Paralēli minētajām mācībām mums bija jāveic reāli sapieru darbi. Kā pirmo uzcēlām patver­ tni pulka komandierim, par ko viņš ļoti priecājās. Lai gan bijām mežu pudurī 3.aizsardzības līnijā, te vēl sniedza vācu lielgabalu granātas. Mēneša garumā manas komandas vadībā pulka karavīri veica nocietināšanas darbus.


Tuvojās gada nogale un Krievijas 12. armijas komandieris ģenerālleitnants Radko Dimitrijevs 20. novembrī personīgi pārbaudīja, kā pulks tiek gatavots paredzētajām Ziemassvētku kaujām. Fragments no vienības kaujas darbības žurnāla:

Pulksten 05.00 pulks izgāja no zemnīcām Vilciņu rajonā un devās Bauskas šosejas virzienā. Pulksten 07.00 pulks ieradās pie Vēveru mājām, kur notika plānotās praktiskās mācības. Dzeloņdrāšu aizžogojumos izveidoja divas ejas un caur tām ātri viļņveidīgi cauri devās strēlnieki. Tos novēroja arī 1. Latviešu strēlnieku brigādes komandieris. Ap pulksten 09.00 ieradās 4. Sibīrijas strēlnieku divīzijas priekšnieks un 2. Sibīrijas strēlnieku korpusa komandieris. Pulksten 10.00 ieradās armijas komandieris. Apsveicinājies ar virsniekiem un strēlniekiem, viņš pavēlēja izveidot ejas dzeloņdrātīs, lai pulks varētu veikt uzbrukumu bezartilērijas sagatavošanas uguns. Lai varētu salīdzināt rokas granātu un dzeloņdrāšu šķēru darbības rezultātus, ejas tika gatavotas divās atsevišķās vietās. Labajā grupā grenadieri darbojās ar rokas granātām un Novicka sistēmas bumbām. Kreisajā grupā darbojās sapieri ar dzeloņdrāšu griežamajām šķērēm. Sapieri ejas izgatavoja ātrāk un labāk. Ar rokas granātām izrāva ejas, tomēr tas notika ar lielu troksni, šīs ejas vajadzēja vēl uzlabot ar dzeloņdrāšu šķērēm. Armijas komandieris augstu novērtēja sapieru komandas priekšnieka podporučika Hinnoma enerģiju un darba prasmi. Viņš personīgi izgrieza eju divās minūtēs, karavīriem tas bija ļoti labs piemērs. Tālāk strēlnieki bez kavēšanās un drūzmēšanās ātri izgāja cauri ejām un izkārtojās ķēdēs. Tādejādi pārvarot pirmo aizsardzības līniju karavīri devās tālāk. Uz vietas palika strādāt sapieri un īpaši nozīmēti cīnītāji, kuri veica pozīciju aizstāvju iznīcināšanu.
Armijas komandieris palika apmierināts ar redzēto. Savā uzrunā viņš paskaidroja šādu eju izveidošanas svarīgumu, kura tiek izdarīta bez artilērijas uguns. Šādi var pārsteigt pretinieku un ietaupīt lielgabalu granātas turpmākām cīņām.


Pulkvedis Ansis Zeltiņš ziņoja ģenerālleitnantam Radko Dimitrijevam, ka pulku jānovieto dziļāk aizmugurē, lai savestu kārtībā karavīru materiālo apgādi. Veicot nepārtraukti pozīciju nocietināšanas darbus strēlnieku ietērps bija stipri nolietojies. No rezerves atsūtītie karavīri bija vāji sagatavoti un nebija gatavi dienestam.
Ģenerālleitnantu Radko Dimitrijevu satrauca pulkveža Anša Zeltiņa ziņojums un tāpēc 25. novembrī pulka novietojumā ieradās 12. armijas štāba pulkvedis Rajevskis, kurš detalizēti iepazinās ar esošo situāciju. Nākošajā dienā pulks jau soļoja pa Bauskas šoseju uz Rīgu, kur izvietojās vairākās Torņakalna ēkās. Šeit vienība kā 12. armijas rezerve atradās līdz pašām Ziemassvētku kaujām.
Jaunais 1. Latviešu strēlnieku brigādes komandieris ģenerālmajors Augusts Misiņš 28. novembrī veica pulka inspekciju un palika ļoti neapmierināts. Apmēram trešdaļa strēlnieku bija bez apaviem, kājas viņi aptina ar lupatām. Ekipējuma un apģērba apgādes sistēma atradās sliktā stāvoklī, daudzi karavīri nēsāja nolietotus šineļus, kā arī tie neatbilda viņu augumam. Bijušais vienības saimniecības daļas priekšnieks apakšpulkvedis Eduards Pauls, tobrīd jau 2. Rīgas latviešu pulka pagaidu komandieris, saņēma rājienu.
Sākās trīs nedēļu lauka kaujas apmācību cikls, kur uzsvars tika likts uz nocietinātas aizsardzības joslas pārvarēšanu un darbību naktī. Iesākumā karavīri darbojās atklātā apvidū Pētera parka teritorijā, vēlāk manevri notika jau šķēršļotā apvidū. Tika organizētas arī virsnieku un strēlnieku teorētiskās nodarbības. Pulka karavīri pārņēma kaujas pieredzi no citām latviešu vienībām. Novembra nogalē 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka kapteinis Fridrihs Briedis lasīja lekciju par nocietinājumu pēkšņu pārvarēšanu un eju veidošanu dzeloņdrāšu aizžogojumos.
Liela uzmanība tika pievērsta pulka personāla jautājumiem. Vienības papildināšanai 7. decem­ brī no Latviešu strēlnieku rezerves bataljona ieradās 61. un 65.maršrota, kopā divi virsnieki un 495 strēlnieki. Tika papildinātas visas astoņas rotas, 243 karavīrus atstāja kā rezervi un turpināja tos individuāli apmācīt. Pulka karavīru kopskaits 17. decembri bija 2957 cilvēki: 43 virsnieki, pēc štata sarakstiem bija jābūt 50 virsniekiem, kopā astoņās rotās 1560 apakšvirsnieki un strēlnieki, kā arī 216 grenadieri, 895 karavīri dažādās komandās, 243 cilvēki rezervē.
Līdzīga situācija tobrīd bija arī citos latviešu strēlnieku pulkos. Pirms plānotajām lielajām kaujām tika veidota karavīru rezerve. Salīdzinājumam jāmin, ka pēc štatu sarakstiem vienā pulkā kopējais karavīru skaits bija 2558 cilvēki.
Pulka apbruņojums pirms Ziemassvētku kaujām: astoņi Maksima balsta ložmetēji, trīs Madsena rokas ložmetēji, divi mīnmetēji (50 mīnas), pieci bumbmetēji, 2099 Arisaki, 175 Mosina un 56 Vinčestera sistēmas šautenes, kā arī 54 Mosina kavalērijas karabīnes; uz katru Arisaki šauteni 196 patronas, pārējām šautenēm un karabīnēm - 694 patronu uz katru ieroci. Par rokas granātu daudzumu nav kopējas informācijas, decembra pirmajā dekādē pulks saņēma 200 Novicka sistēmas un 400 franču rokas granātas.
Kopumā pulks uzbrukuma cīņai bija sagatavots, apgāde un nodrošinājums krietni uzlabojās. Tobrīd vienības 1.bataljonu komandēja štābkapteinis Edvīns Mednis, bet 2. bataljonu - poručiks Haralds Linde. Tuvojās ilgi gatavotais un plānotais Ziemassvētku kauju laiks, uzbrukuma vieta un laiks tika turēti lielā slepenībā. Daudzi karavīri sprieda, ka Saulgriežu laiku varēs pavadīt mierā, siltumā un klusumā. Tie strēlnieki, kuriem tuvinieki tobrīd bija Rīgā, cerēja tikt īsā atvaļinājumā un Ziemassvētkos pabūt kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem. Toties ģenerālleitnantu Radko Dimitrijevu ļoti interesēja situācija Tīreļpurvā un Maztīrelī, vai tie ir pietiekoši aizsaluši. Tāpēc 20. decembrī pēc viņa rīkojuma 4. Vidzemes pulks izsūtīja izlūkus. Latviešu strēlnieki ziņoja, ka purvi nav aizsaluši. Laika prognoze uzbrucējiem tikai daļēji bija labvēlīga. Pāris dienas pirms kaujas uz nesasalušās zemes uzsniga bieza sniega kārta. Naktī uz 23. decembri stipri puteņoja un piesala, līdz dienas vidum iestājās atkusnis un sniegs palika mitrs. Ap pusdienlaiku sāka pamatīgi piesalt, uz vakara pusi aukstums kļuva vēl spēcīgāks.

Latviešu strēlnieku karalauka bodīte,
Rīgas fronte, 1916. gads (34)

AVOTI:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 5434-1-771, 887;
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 2152-1-496-544, 2550-1-113, 3457-1-17, 18;
  • Krievijas 12. armijas 1916. pavēles Nr.810, 815;
  • 1. Latviešu strēlnieku brigādes 1916. pavēles Nr.13, 14; 1917. pavēle Nr.51;
  • Latviešu Strēlnieki, Nr.27, Rīga-1939, lpp.2754.

PULKA DARBĪBA ZIEMASSVĒTKU KAUJU LAIKĀ 1916. GADA DECEMBRĪ

Krievijas 12. armijas komandiera pavēle par uzbrukumu tika izdota 20. decembrī pulksten 22.30. Tālāk sekoja 21. decembra 6. Sibīrijas strēlnieku korpusa pavēle, kura tika parakstīta pulksten 14.30 un to drīz saņēma Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas vadība. Savukārt ģenerālmajors Augusts Misiņš pavēli astoņiem latviešu pulkiem izdeva nākošajā dienā pulksten 12.00. Laika sagatavoties palika maz, visi karavīri sāka drudžaini strādāt. Daži jautājumi jau bija atrisināti, jo 19. decembrī 12. armijas komandieris abiem latviešu strēlnieku brigāžu komandieriem ierādīja viņu vienību vispārējos uzbrukuma virzienus.
Ģenerālleitnants Radko Dimitrijevs uzdeva sev pakļautajiem 78 bataljoniem uzbrukt 30 kilometru platā joslā starp Babītes ezeru līdz dzelzceļa līnijai Rīga - Jelgava. Tika izveidoti trīs uzbrucēju grupējumi:
Babītes jeb centrālais, kur ietilpa latviešu strēlnieku pulki, kā arī 6. Sibīrijas strēlnieku korpusa divīzijas, kopā 48 bataljoni. Odiņu grupa, izvietota uz ziemeļiem no Babītes grupējuma, 440. kājnieku pulka un 6.Atsevišķās brigādes 10 bataljoni. Olaines grupa, 5. Sibīrijas strēlnieku divīzijas 20 bataljoni.
Iepretim šiem uzbrucēju spēkiem aizsardzības pozīcijās bija izvietoti 19 vācu bataljoni, kuru aizmugurē bija izvietota spēcīga artilērija ar apjomīgiem munīcijas krājumiem. Pretinieks pa teicami izbūvētajām satiksmes maģistrālēm varēja ātri pārvietot savas vienības, kā arī pievest munīciju. Vāciešu galvenās rezerves atradās Jelgavā.
Pamatuzdevums Krievijas 12. armijas vienībām tika formulēts pietiekoši konkrēti — pārraut pretinieka fronti Tīreļpurva, Kaģu, Neiņu, Mangaļu, Olaines muižas rajonā un tālāk manevrējot atklātā laukā atspiest pretinieka vienības pāri Lielupes un Iecavas upēm. Latviešu strēlniekiem nedaudz detalizētāk uzdevumi tika noteikti 6. Sibīrijas korpusa pavēlē: Pēc vācu frontes pārraušanas 1. brigādei kopā ar Olaines grupējumu doties Jelgavas virzienā, bet 2. brigādei iet uz Kalnciemu. Starp abām latviešu brigādēm izvietojās 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulks. Ofensīvas sākums bija nolikts uz pulksten 05.00. Redzams, ka uzbrucējiem bija nopietns spēku pārsvars. Tomēr karot ziemā, kad zemi klāj bieza sniega kārta, pret spēcīgi nocietinātām aizsardzības pozīcijām un vēl plašā frontē ir ļoti sarežģīti. To apstiprināja tālākie notikumi un visas operācijas galarezultāts.
No Torņakalna 21. decembrī 4. Vidzemes pulks ieradās Beberbeķos, tālāk pulksten 14.00 gājiena kārtībā karavīri devās uz Dzilnu viensētu un pārgāja kopā ar citām latviešu vienībām 6. Sibīrijas strēlnieku korpusa komandiera pakļautībā. Atmiņās par šo pārgājienu ar mums dalās Arnolds Hinnoms:

Gājiena sākumā snieg. Ja tagad būtu vējš, tad redzētu skaistu pārslu deju, kāds piezīmē. Šiem vārdiem pareģošanas spējas. Kad izejam uz klaja lauka, ceļas vējš. Sniega vāli svilpodami pārlido ceļu. Vējš arvien pastiprinās, un drīz vien sacēļas īsta vētra. Snieg vēl stiprāk.
Tagad šis Sibīrijas burans ir jau sasniedzis mūs, saka apakšvirsnieks Kalniņš, soļodams man blakus. Viņš ir jaunsaimnieks no Sibīrijas. Ceļš pazūd sniegā. Mums pa priekšu iet daži tūkstoši cilvēku, bet viņu pēdas acumirklī ir aizputinātas. Gaita ir lēna un grūta. Stundā veicam tikai kilometru. Apgādes kolonai ir īstas mocības, rati iestieg sniegā. Jau sen mums vajadzēja būt Beberbeķī. Pulka komandieris ir jau tur, viņš noskaidro mūsu uzdevumu.
Vakarā sasniedzam sagrauto Dzilnas mācītāja muižu. Visi ir tik noguruši un truli, ka par gājiena turpināšanu nav ko domāt. Kur vien varam, mēģinām tikt zem jumta. Es atrodu sev diezgan ērtu vietu muižas baznīcas zālē uz klavierēm. Daudziem jāapmierinās ar gulēšanu uz grīdas. Visvairāk jācīnās ar aukstumu, lai gan esam sniegu iznesuši un logus baznīcai aizbāzuši.
Mana sapieru komanda ir novietojusies mūra rijā, kur nav logu un ir daudz labāk. Nodomāju iet pie komandas, bet tad feldfēbelis Egle man atnes lielu kažoku un es nolemju iet gulēt.


Pulka karavīriem tika nolasīta 12. armijas komandiera pavēle:

Ir pienākusi ilgi gaidītā diena mēroties spēkiem ar pārdrošo ienaidnieku, kurš izposta mūsu Dzimteni. Mēs esam atpūtušies, papildinājuši savas rindas un nodrošinājuma krājumus, un mūsu pulki iemieso draudīgu spēku.
Dosimies uz priekšu ar nelokāmu apņēmību uzvarēt, vai tur notiek vai kas. Notrieksim gar zemi ar mūsu vareno krievu triecienu jau vājināto ļauno pretinieku. Augstprātīgais vācietis grib nodiktēt mums miera līgumu ar labākās mūsu Tēvzemes daļas sagrābšanu. Atbildēsim viņam ar zibenīgu, visu sagraujošu triecienu un piespiedīsim viņam parakstīt miera līgumu, kurš ir Varenās Krievzemes cienīgs.
Latviešu strēlnieki!
Jums būs laime cīnīties blakus ar 12. armijas krietnākajiem pulkiem. Jūs īpaši dzīvi izjūtat vācu iebrukuma smagumu. Jūs cīnīsities, lai izrautu no ienaidnieka rokām jūsu dzimtās vietas un visu to, kas jums ir dārgāks par visu pasaulē. Uz priekšu malači! Tur, aiz upēm Aa un Dvinas, jūs gaida jūsu tēvi, mātes, brāļi un māsa, lai jūs varētu apkampt un rotāt ar slavas lauriem.
12. armijas karaspēks!
Pārdrošais ienaidnieks pret mums ir atstājis tikai vājas aiztures. Pierādīsim viņam, ka nevar nesodīti neņemt vērā krievu kareivi. Aizslaucīsim šos vājos un izbadējušos landšturmistus, kuri pārdroši grib aizšķērsot mūsu uzvaras gājienu. Iepriecināsim Mūsu Dievišķo Augstāko Vadoni un Krieviju ar apņēmīgu uzvaru!
Ar Dievu, krietnie karavīri! Lai jums palīdz Visuvarenais mūsu svētajā un slavenajā lietā.
Armijas komandieris infantērijas ģenerālis Radko Dimitrijevs.

(no krievu valodas tulkojis Arvis Pope)

Nākošajā dienā pēc pārgājiena pulks pulksten 16.00 novietojās 1. Latviešu strēlnieku brigādes atbildības teritorijā netālu no Krastiņu viensētas, iepretim vācu nocietinājumiem pie Mangaļu mežsarga mājas. Līdz nākošās dienas rītam visiem nācās pavadīt laiku sniegputenī uz klaja lauka, jo visas zemnīcas un patvertnes bija aizņēmušas citas vienības. Karavīri iekārtojās pašu izveidotajās sniega alās. Vienība tika nozīmēta Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas rezervē. Kopumā 4. Vidzemes pulka darbību Ziemassvētku kauju laikā var iedalīt divos etapos - piedalīšanās 23. decembra uzbrukumā un vēlākās cīņas Maztīrelī četru dienu garumā.
Kauja Mangaļu rajonā sākās 23. decembrī agri no rīta, vēl pilnīgā tumsā. Vāciešus 1. Latviešu brigādes karavīri pārsteidza pilnībā, pretinieka pirmās līnijas pozīcijas vairākus simtus metru uz dienvidrietumiem no Mangaļiem tika ieņemtas ar minimāliem zaudējumiem. Daļa uzbrucēju devās tīrīt pretinieka ierakumus virzienā uz Mangaļiem. Pie pretinieka zemnīcām notika sīva tuvcīņa ar durkļiem un rokas granātām. Vācu karavīri atkāpās pa ierakumu uz ziemeļiem, daļa aizgāja uz 16. Landšturma bataljona štāba nometni. Galvenie uzbrucēju spēki pagriezās pa labi un devās uz ceļu Mangaļi—Skangaļi. Tomēr tālāko strēlnieku straujo uzbrukumu apturēja ienaidnieka pakavveida nocietinājumi minētā ceļa tiešā tuvumā, kuri bija izvietoti klajās vietās konkrētos attālumos aiz galvenās aizsardzības līnijas vaļņa. Latviešu vienībām šie apļveida zemes uzbērumi bija nepatīkams pārsteigums, par tiem iepriekš neviens neko nezināja. Savukārt 3. Kurzemes pulka 2. bataljona uzbrukumu uz ziemeļiem no Mangaļiem vācieši atsita. Palika gaišāks, biezais mitrais sniegs karavīriem radīja papildus problēmas. Tika zaudēts dārgais laiks, ieņemot vācu pakavveida nocietinājumus krita vairāki desmiti latviešu strēlnieku. Lielākā šāda veida redute uz ceļa aiz Mangaļiem tā arī palika neieņemta, no šejienes vācu ložmetēji gandrīz visu dienu ar traucējošo uguni apšaudīja pārrāvuma vietu. Pretinieks pievilka tuvākās rezerves un sākās pirmie vācu pretuzbrukumi. Jāpiebilst, ka ienaidnieka vienības šeit atradās jau kopš 1915. gada oktobra un tāpēc vācu karavīri apvidu pārzināja ļoti labi.
Daudz labāka situācija bija 2. Latviešu brigādes uzbrukuma sektorā, kur veiksmīgi uz priekšu virzījās 7. Bauskas un 8. Valmieras pulks. Tika ātri vēl tumsā ieņemta arī otrā vācu aizsardzības pozīcija un latviešu karavīri bija jau 3,5 kilometru dziļumā ielauzušies pretinieka teritorijā. Diemžēl pa kreisi no šī pārrāvuma 5. Zemgales pulka uzbrukums aizkavējās un cieta pilnīgu sakāvi. Rezultātā neizveidojās saikne starp abām latviešu brigādēm, kaut gan attālums starp abu brigāžu rotām bija tikai apmēram divi kilometri. Tālāko 23. decembra cīņu norisi tas ietekmēja ļoti negatīvi.
Pārskatot visas operācijas sākuma posmu, ir jāatzīmē notikumi 17. un 55. Sibīrijas strēlnieku pulkos. Šo vienību apakšvirsnieki kopā ar strēlniekiem atsacījās izpildīt kaujas pavēli un iet uzbrukumā. Informācija par to zibens ātrumā pa telefonu sakaru līnijām izplatījās visās 12. armijas vienībās. Nepārprotami šāds pirmais ārkārtējais notikums Rīgas frontē negatīvi ietekmēja visa lielā uzbrukuma gaitu.
Tāda īsumā bija situācija kaujas trešajā stundā, kad kaujā devās 4. Vidzemes pulks. Ilgstoši dzirdot cīņas troksni, strēlnieki nervozēja un vaicājoši skatījās uz saviem virsniekiem, kad tad mēs dosimies pret vāciešiem? Lai pastiprinātu uzbrucēju spēku virzienā uz Skangaļiem un atsistu vācu pretuzbrukumus, kaujā tika iesaistīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks.
Balstoties uz: 1. Latviešu strēlnieku brigādes un 4. Vidzemes pulka kaujas darbības žurnālu ierakstiem varam restaurēt kaujas gaitu. Jāpiebilst, ka uzbrukums Mangaļu rajonā šajā laikā bija zaudējis ātrumu. Pretinieks atguvās no agrā rīta pārsteiguma un aktīvi pretojās. Apvienotās latviešu divīzijas komandieris pulksten 07.30 nosūtīja rakstisku pavēli 4. Vidzemes pulkam ar 1. un 2. bataljonu atbalstīt 1. Daugavgrīvas un 3. Kurzemes pulku. Pēc stundas brigādes 4. Vidzemes pulks uzsāka pavēles izpildi. Uzdevuma veikšanai pulka komandieris vispirms nozīmēja 3. Kurzemes pulka atbalstam 1. bataljonu ar četriem balsta ložmetējiem. Pulksten 08.40 tika saņemta koriģēta pavēle, jo 3. Kurzemes pulks vācu pretuzbrukumu bija atsitis. Pulkam tika uzdots atbalstīt 1. Latviešu strēlnieku brigādes uzbrukumu Skangaļu virzienā. Štābkapteinis Edvīns Mednis ar 1. bataljonu pulka avangardā devās uz priekšu. Pulkvedis Ansis Zeltiņš viņam sekoja ar savu nelielo štābu, 2. bataljonu, četriem balsta ložmetējiem un pulka komandām. Vācu aizsardzības valni karavīri pārvarēja pa labi no Mangaļiem, tika izmantotas 1. Daugavgrīvas pulka izveidotās ejas vācu dzeloņdrātīs.
Sakaru nodrošināšanai ar 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas pulku, kuri uzbruka Skangaļu virzienā, pulka komandieris nosūtīja poručiku Alberta Zandberga, Roberta Briesmas vadībā 5. rotu un 8. rotu. Kā pulka rezerve tieši pie pulkveža Anša Zeltiņa palika sapieru komanda, acīmredzot arī 6. rota ar 2. bataljona komandieri poručiku Haraldu Lindi. Trūkst informācijas, kurām rotām tika piedalīti atlikušie četri ložmetēji. Īpaši spēcīgs kaujas troksnis tobrīd bija dzirdams pa kreisi no pārrāvuma vietas. Tāpēc lai nodrošinātu 1. Latviešu brigādes kreiso flangu, palīgā 2. Rīgas latviešu pulka vienībām tika nosūtīta 2. rota poručika Paula Matisona vadībā. Šajā kaujas sektorā situācija tobrīd bija īpaši sarežģīta, jo 14. Sibīrijas strēlnieku divīzijas uzbrukums palika bez sekmēm. Tāpēc pretinieks varēja pārsviest no Popāju viensētas un Strīdus kalniņa rajona uz 1. Latviešu brigādes pārrāvuma vietu vairākas vienības.
Pulks kaujas kārtībā caur biezo sniegu un mežaino apvidu devās uz priekšu. Sastaptie ievainotie latviešu karavīri un asiņainais sniegs iemītajās strēlnieku takās liecināja par to, ka turpmākā kauja būs sīva. Sākās mazākas un lielākas cīņas, pulka karavīrus ik pa brīdim apšaudīja no vairākām pusēm. Sevišķi bīstama bija vācu uguns no lielā riņķveida nocietinājuma pie Mangaļiem, kuru ieņēma tikai uz nelielu brīdi vēlu pēcpusdienā. Pretinieka cīnītāji izrādīja sīkstu pretestību, apvidus labā pārzināšana viņiem ļoti palīdzēja. Daži vācu karavīri bija uzkāpuši pat kokos un apmētāja uzbrucējus ar rokas granātām. Strēlnieku ložu ķerti viņi krita zemē.
Uz ceļa Mangaļi — Skangaļi pulkvedis Ansis Zeltiņš satika ievainoto 1. Daugavgrīvas pulka 1. bataljona komandieri kapteini Fridrihu Briedi. Tika saņemta precīza informācija par stāvokli kaujas laukā. Lai 4. Vidzemes pulks nodrošinātu savu virzību uz Skangaļiem, bija jāieņem 16. Landšturma bataljona štābs un blakus esošā nometne. Vācieši šajā vietā bija spēcīgi nocietinājušies. Vismaz vienu latviešu strēlnieku uzbrukumu viņi bija jau atsituši. Uz šiem nocietinājumiem atkāpās arī daudzi pretinieka karavīri no pirmās aizsardzības līnijas ierakumiem. Jebkuru mūsu strēlnieku aktivitāti viņi sagaidīja ar spēcīgu ložmetēju uguni.
Pēc cīņu gaitas varam secināt, ka Ziemassvētku kaujas pirmajā dienā pulkveža Anša Zeltiņa tiešajā pakļautībā bija pastiprināts bataljons. Pulka komandieris atradās kopā ar piecu rotu un vairāku komandu karavīriem. Neskaidrajā kopējā kaujas situācijā tas veicināja ātru lēmumu pieņemšanas gaitu. Salīdzinoši 1. Daugavgrīvas pulkā situācija bija atšķirīga, pulkvedis Georgs Karlsons ar savu štābu izvietojās pārāk tālu no kaujas vietas. Trīs 4. Vidzemes pulka rotas darbojās kopā ar citām latviešu strēlnieku vienībām.
Tālāko uzbrukumu 16. Landšturma bataljona nometnei detalizēti apraksta štābkapteinis Edvīns Mednis, kurš pats arī piedalījās šajā kaujā. Dažas šīs cīņas epizodes 4. Vidzemes pulka kaujas darbības žurnālā aprakstītas atšķirīgi no minētā virsnieka atmiņām. Jāpiebilst, ka pulkam ieejot pretinieka pozīciju teritorijā, pārtrūka telefona sakari ar brigādes štābu. Turpmāk sakarus uzturēja ar ziņnešu palīdzību. Tas prasīja nevajadzīgus zaudējumus un apgrūtināja svarīgas informācijas tulītēju saņemšanu. Edvīns Mednis par cīņu 16. Landšturma bataljona nometnē:

Ievērojot to, ka no 1. bataljona viena (2.) rota bija aizsūtīta pirmās brigādes flanga segšanai, šīs rotas vietā pagaidām iedalīja 7. rotu no 2. bataljona.
Tā kā pirmajās kaujās vairāki virsnieki bija smagi ievainoti, tad trūkstot vairākiem aculieciniekiem, uzbrukums 16. bataljona nometnei vēlāk attiecīgos dokumentos ir attēlots ne visai precīzi. Īstenībā uzbrukumu 16. bataljona nocietinātajai apmetnei izdarīja vidzemnieku 1. bataljons līdz ar tam piedalīto 7. rotu. Otrā bataljona vienības līdz ar tā komandieri tai laikā pildīja pavisam citus uzdevumus, tās bija devušās uzbrukumā citā virzienā. 1. Daugavgrīvas pulka daļas uzbrukumā nepiedalījās. 4. pulka 1. bataljona karavīri, uzbrūkot vācu apmetnei, tās tuvumā ieraudzīja vairākus ievainotus 1. Daugavgrīvas pulka strēlniekus, kuri bija smagi sašauti kapteiņa Brieža vadībā notikušajā uzbrukumā pirms dažām stundām. Šos karavīrus pēc nometnes ieņemšanas vidzemnieku sanitāri aizgādāja uz aizmugures pārsienamajiem punktiem.
1. bataljona uzbrukums prasīja samērā mazus upurus tāpēc, ka tā komandieris bija uzdevis 1. rotai, podporučika Palkavnieka vadībā, apiet vācu nometni no aizmugures. Kad pienāca ziņa, ka 1. rota iegājusi nometnes aizmugurē, 1. bataljons devās straujā durkļu triecienā, kas vainagojās ar pilnīgām sekmēm. Durkļu trieciena laikā visvairāk cieta pulka kājnieku izlūku komanda, kura pirmā iebruka vācu nometnē.


Tika saņemti 36 gūstekņi, daudzi vācu karavīri bija krituši. Trofejās strēlnieki ieguva divus balsta ložmetējus, kā arī dažādus dokumentus. Tuvcīņās krita seši pulka kājnieku izlūku komandas karavīri — jefreitori Eduards Gerkens, Hugo Grīnbergs, strēlnieki Indriķis Antons, Pāvels Dikmanis, Eduards Porietis un Augusts Zuļke. Konkrēti, kuri pulka rotu strēlnieki krita šajā kaujas, pēc pavēlēm nav iespējams noskaidrot. Šajā kaujā izcilu varonību parādīja abu pulku bataljonu komandieri štābkapteinis Edvīns Mednis un poručiks Haralds Linde. Viņi strēlniekiem bija paraugs un stingra karavīra piemērs jebkurā cīņas epizodē. Vācu 16. Landšturma bataljona nometnes noliktavas un patvertnes aizdedzināja. Zemnīcas, kuru aizstāvji negribēja padoties, tika uzspridzinātas ar rokas granātām. Ziemassvētku kauju gaitā 16. Landšturma bataljona nometnes ieņemšana bija viens no lielākajiem 4. Vidzemes pulka panākumiem un latviešu karavīru varonības apliecinājums. Pēc kara 1925. gadā savās atmiņās par šo cīņu pulkvedis Ansis Zeltiņš raksta:

Brīdī, kad 4. Vidzemes pulka vienības uzbruka 16. Landšturma pulka štābam, ķēdes tā tuvumā apgūlās, jo bija ļoti spēcīga ložmetēju un šauteņu uguns. Pie manīm pienāca 3. rotas komandieris praporščiks Lazdiņš un ziņoja, ka tālāk virzīties nav iespējams, visi, kas to provē, tiek no vāciem nošauti. Rota manis neklausa. Es atbildēju, ka jāpiespiež rotu paklausīt, jo šis ienaidnieka punkts mums visādā ziņā jāieņem. Praporščiks aizgāja pie rotas, ņēma rokās šauteni un rotas priekšā izskrēja uz priekšu, pārsteidza tādejādi vācu ložmetēja šāvēju, kuru Lazdiņš nodūra. To pašu izdarīja arī praporščiks Melcs, 7. rotas komandieris, viņš arī nodūra vācu ložmetējnieku, kurš apšaudīja 7. rotu. Tagad klausīja visas rotas un uzvara gāja pilnā gaitā.


4. Vidzemes pulka uzbrukums 1916. gada 23. decembrī
Skangaļu virzienā (35)

Pēcpusdienā, ap pulksten 13.00, pie kaujas vietas pienāca 10. Sibīrijas strēlnieku pulka bataljons. Pēc stundas 4. Vidzemes pulka karavīri saņēma uzdevumu virzīties uz Skangaļu rajonu. Jāpiebilst, ka gandrīz vienlaicīgi ar kauju 16. Landšturma bataljona nometnē notika Skangaļu nocietinājumu ieņemšana, kurā kopā ar citiem latviešu strēlniekiem pulkiem dalību ņēma arī 4. Vidzemes pulka 5. un 8. rotas karavīri. Latviešu strēlnieku rotas šo taktiski svarīgo vietu vispirms apgāja no abām pusēm un tad kopīgā triecienā vāciešus sakāva. Pulka 5. rota uzbruka Skangaļiem no rietumiem un kopā ar 2. Rīgas pulka karavīriem mežā cīņas gaitā sagrāba divas 150 mm vācu haubices. Kaujas situācija neļāva šos ieročus nogādāt mūsu aizmugurē. Pēc poručika Pētera Zandberga rīkojuma, praporščika Kalniņa vadībā, rotas grenadieri Eduards Arājs, Pēteris Bērziņš un Ernests Mačs zem vācu uguns haubiču aizslēgus ieraka zemē nomaļā vietā.
Kaujas pirmajā dienā pulka 2. rota, poručika Paula Matisona vadībā, cīnījās kopā ar 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka 2. bataljona rotām 1. Latviešu brigādes kreisajā flangā. Tika atsisti vairāki vācu pretuzbrukumi un pārrāvums līdz vakaram bija nosargāts. Kauju gaitā poručiku Paulu Matisonu ievainoja ar lodi labajā sānā un rotas vadību pārņēma praporščiks Jānis Māters. Četri rotas strēlnieki krita, vēl četri pazuda bez vēsts. Dienas nogalē 2. rota kopā ar 2. Rīgas pulka karavīriem atkāpās uz vācu aizsardzības vaļņa ierakumiem.
Pēc Skangaļu vācu nocietinājumu ieņemšanas latviešu strēlnieku uzbrukums neturpinājās. Sāka pietrūkt visa veida munīcija, četru latviešu pulku karavīru skaitā sarukušās rotas bija sajaukušās savā starpā, trūka vienotas un stingras vadības. Latviešu cīnītāji pēc iepriekš negulētās nakts un visas dienas manevrēšanas kaujām sniegotajā apvidū bija paguruši. Ierakties un izveidot aizsardzības pozīcijas dažu stundu laikā nevarēja. Sakauto pretinieka bataljonu atlikušie karavīri un no Jelgavas atsūtītās rezerves vienības ieņēma savas ierakumus Braslu viensētas rajonā.
Šajā situācijā svarīgi bija iesaistīt rezerves. Latviešu strēlnieku apvienotās divīzijas rīcībā bija 10. Sibīrijas strēlnieku pulks, kurš sastāvēja no četriem bataljoniem un nebija kaujā piedalījies. Dienas vidū šī pulka viens bataljons un pulkveža Anša Zeltiņa vadītais 4. Vidzemes pulka kaujas grupējums ieradās Skangaļu nocietinājumu rajonā. Vācieši šeit bija sakauti un sibīriešu rotas tika izsūtītas ķēdē uz priekšu, latviešu strēlnieki palika rezervē. Piecas 4. Vidzemes pulka rotas un komandas novietojās pa labi no Skangaļiem. Izlūkošanu Braslu virzienā veica krievu kavalēristu eskadrons. Ceļš uz Jelgavu izrādījās pilnībā bloķēts ar daudziem nesen nozāģētiem kokiem, mēģinājums ar zirgiem virzīties caur piesnigušo mežu bija bezcerīgs. Kavalēristu vienības aizjāšana no Skangaļiem uz aizmuguri nelabvēlīgi ietekmēja gan latviešu, gan sibīriešu vienību karotājus.
Drīz pēc tam, ap pulksten 16.00, sākās vācu uzbrukums no Braslu puses. Pretinieks kaujā pret Skangaļu aizstāvjiem iesaistīja arī vairākas vienības no citiem Rīgas frontes tuvākajiem iecirkņiem, kuras šajā dienā nebija cīnījušās. No Jelgavas vācu karavīrus atveda ar automašīnām. Ienaidnieka triecienu no tuvas distances atbalstīja desmit lielgabali. Krievu artilērijas uguns koriģētāji šajā cīņu sektorā neatradās un tāpēc Skangaļu aizstāvji palika bez lielgabalu atbalsta. Pirmie atkāpās 10. Sibīrijas strēlnieku pulka bataljona karavīri. Dažādu latviešu pulku rotas uzsāka ar vācu pretspēku niknu uguns kauju. Pretinieks uzbrukuma fronti pret Skangaļu rajonu paplašināja un vakara krēslā sāka apiet bez centrālās vadības palikušās latviešu strēlnieku vienības. Tobrīd 4. Vidzemes pulka pastiprinātais bataljons savas trīs rotas bija izvietojis pirmajā līnijā, aizmugurē palika divas rotas un komandas. Vācieši sāka apiet pulka grupējuma abus flangus un pulkvedis Ansis Zeltiņš pavēlēja uzsākt atkāpšanos. Kā pirmie atgāja aizmugurē novietotie karavīri. Pirmās trīs rotas ar savu uguni viņus sedza un vairākas reizes pārgāja pretuzbrukumos. Visu piecu rotu un komandu atkāpšanos nodrošināja pulka ložmetējnieku enerģiskā uguns. Glābjot savus biedrus un nicinot nāves briesmas, ložmetēju darbību komandēja poručiks Raimonds Bebris, kā arī praporščiks Jēkabs Zariņš. Līdz ar vakara tumsu pulka pastiprinātais bataljons nostiprinājās vācu vaļņa ierakumos, kreisajā flangā bija izvietojušies 9. Sibīrijas strēlnieku pulka karotāji. Lielās kaujas pirmā diena bija noslēgusies, 1. Latviešu brigādes rīta agrumā gūtie panākumi vēlāk tika zaudēti. Toties 2. Latviešu brigādes karavīri savu vācu frontes pārrāvuma vietu noturēja un izveidoja 3,5 kilometru platu placdarmu pretinieka aizmugurē. Neilgi pirms pusnakts tika pavēlēts pāriet uz Krievijas armijas pirmās līnijas ierakumiem, ko arī 4. Vidzemes pulka karavīri izpildīja.


Kopā Ziemassvētku kaujas pirmajā dienā tika ievainoti un no ierindas izsisti septiņi virsnieki: štābkapteinis Edvīns Mednis, poručiki Pauls Matisons, Edvīns Nikolajs Palkavnieks, Jānis Sūrītis, podporučiks Arnolds Hinnoms, praporščiki Kārlis Bokše un Leo Krafs. Krita, kā arī bez vēsts pazuda 128 pulka apakšvirsnieki un strēlnieki: 1. rota - strēlnieki Jānis Berže, Jānis Kleķis, Fricis Viļumsons (krituši), jefreitori Hermanis Jodikas, Kārlis Lūsis, strēlnieki Jānis Aleksandreijs, Kārlis Avotiņš, Pēteris Berģis, Jēkabs Bērtulsons, Jānis Biršte, Vilis Blaus, Jānis Broks, Alberts Karis, Ansis Lazdiņš, Jānis Ozoliņš, Aleksis Pušpurs, Pēteris Zaldovskis (pazuduši bez vēsts); 2. rota - strēlnieki Anufrijs Andrianovs, Aleksandrs Mičulis, Konstantīns Rumaks, Rūdolfs Tuļke (krituši), Staņislavs Francjanovs, Ivans Sebežs, Fricis Sietiņš, Solomejs Zakarāns (pazuduši bez vēsts); 3. rota - strēlnieki Kārlis Arājs, Kristaps Berlauks, Dāvis Bite, Augusts Kramzaks, Jānis Krauze, Krišjānis Kurciņš, Jānis Ozoliņš, Jānis Rubenis, Kārlis Skadiņš, Jānis Tīzenbergs (krituši), Jēkabs Ablasevičs, Kārlis Ābelīte, Ernests Bērziņš, Žanis Bulis, Fricis Būmeisters, Jānis Ceplavs, Jēkabs Iļgevics, Kārlis Jansons, Pēteris Jaunbērziņš, Jānis Krastiņš, Jānis Kule, Arnolds Linde, Krišs Prodiško, Jānis Riekstiņš, Jānis Rinkevičs, Arvīds Rozītis, Ansis Sargs, Eduards Strautiņš, Artūrs Šenvalds, Konstantīns Vanags, Eduards Vītols, Rihards Ziemelis, Kristaps Zoniņš (pazuduši bez vēsts); 4. rota - feldfēbelis Jānis Majors, strēlnieks Pēteris Plotka (krituši), strēlnieki Gustavs Beitlers, Ivans Borskis, Jānis Čičinskis, Eduards Haselšteins, Arnolds Keigla, Augusts Lasis, Aleksandrs Roze, Hermanis Trems, Antons Vanags (pazuduši bez vēsts); 5. rota - strēlnieki Eduards Kažens, Otto Šumahers (krituši), Rūdolfs Baumanis, Jānis Bergs, Jēkabs Bielavs, Jānis Briņķis, Aleksandrs Buls, Kārlis Preinbergs, Jānis Veibergs (pazuduši bez vēsts); 6. rota - strēlnieki Roberts Balodis, Pēteris Drupats, Jānis Gibalts, Kārlis Gruntmanis, Jānis Kalniņš, Kārlis Leimanis, Kārlis Neimanis, Fricis Štokmanis, Jānis Zariņš (krituši), Kārlis Birziņš, Andrejs Čuders, Francis Dermonts, Augusts Grīnvalds, Rūdolfs Jansons, Pēteris Rubīns, Kārlis Ruks, Arvīds Virburs, Jānis Zimlītis (pazuduši bez vēsts); 7. rota - jaunākais apakšvirsnieks Vikentijs Rumbiņš, strēlnieki Pēteris Blūms, Jānis Dancis, Augusts Mednieks, Ludvigs Rozentāls, Jānis Vīniņš (krituši), Krišjānis Graudulis, Konstantīns Konstabels, Jānis Krūmiņš, Jānis Martens, Ādolfs Vikmanis (pazuduši bez vēsts); 8. rota - Voldemārs Gribulis, Rūdolfs Konrāts, Ādams Virsis (pazuduši bez vēsts); ložmetēju komanda - strēlnieki Kristaps Jaunzems, Ernests Krūklis (krituši), Francis Lenis, Jānis Stucka, Eduards Vasiļkovs (pazuduši bez vēsts); kājnieku izlūku komanda - jefreitors Arvīds Treimanis, strēlnieki Jānis Celmiņš, Žanis Čabuts, Kārlis Mūrnieks, Pēteris Vanags (pazuduši bez vēsts), sešu kritušo komandas karavīru vārdi un uzvārdi minēti pie apraksta par cīņu 16. Landšturma bataljona nometnē; krita militārās policijas komandas strēlnieks Pēteris Sastaps, pazuda bez vēsts sapieru komandas strēlnieks Aleksis Liepiņš. Lielākos zaudējumus cieta 3. rota, kura virzībā uz Skangaļiem un atkāpšanās laikā atradās pulka pastiprinātā bataljona avangarda centrā. No 90 bez vēsts pazudušajiem karavīriem lielākā daļa krita, sarežģītās atkāpšanās laikā viņus iznest nebija iespējams.
Ziemassvētku kauju pirmajā dienā 4. Vidzemes pulks sagūstīja 120 vācu apakšvirsniekus un kareivjus, trofejās saņēma un atkāpjoties paņēma sev līdzi četrus ložmetējus un divus telefona aparātus. Vēl četrus iegūtos ložmetējus nevarēja iznest un viņi tāpēc tika padarīti nederīgi. Nogalināto pretinieka karotāju kopskaitu nav iespējams noskaidrot. Atliek tikai piebilst, ka ieņemot 16. Landšturma bataljona nometni tika nošauts vācu ģenerālis un vairāki virsnieki.
Naktī uz 24. decembri 4. Vidzemes pulks un citas 1. Latviešu strēlnieku vienības atkāpās uz vācu valni un ieņēma aizsardzības pozīcijas pret dienvidiem, pret Mangaļu virzienu. Pie pulka atgriezās trīs rotas, kuras Ziemassvētku kauju pirmajā dienā cīnījās abos 1. Latviešu brigādes flangos. Saņemot brigādes komandiera pavēli pulksten 15.00 pulks pilnā sastāvā atgāja uz Krievijas armijas pirmās līnijas ierakumiem uz ziemeļiem no Mangaļiem. Nākošajā dienā 4. Vidzemes pulks dislocējās 316. kvadrātā un bija nozīmēts brigādes rezervē. Tika savestas kaujas kārtībā rotas un komandas, zaudēto karavīru vietā tika iecelti strēlnieki no pirms Ziemassvētku kaujām izveidotās pulka rezerves.
Situācija pēc trīs kauju dienām neapmierināja nevienu karojošo pusi. Abi pretinieki pārgrupēja savas vienības, pievilka tuvāk frontei pieejamās rezerves. Krievijas 12. armijas vadība pēc vācu nocietinājumu Maztīrelī un Ložmetējkalna ieņemšanas plānoja tālāk uzbrukt Kalnciemam, kā arī uzlabot sava karaspēka vispārējo stāvokli abos Lielupes krastos. Savukārt vācu ģenerāļi vēlējās sakaut pretinieku un atgūt savas labi iekārtotās pozīcijas. Vācu virsnieku plānos spēcīgā artilērija bija viens no svarīgākajiem uzvaras argumentiem.
Sīvas kaujas sākās Maztīrelī, kur latviešu un Sibīrijas strēlnieki aizsargājās klajā teritorijā. Kā aizsegu pret vācu lodēm varēja uzbērt tikai nelielu valni šaušanai no ceļa. Apvidus vāciešiem bija pārredzams, jebkura kustība dienas laikā uz aizmuguri tika apšaudīta. Tāpēc silta ēdiena un munīcijas piegāde šo pozīciju aizstāvjiem vienmēr sagādāja problēmas. Līdz nākošā gada 2. janvārim, ar nelieliem izņēmumiem, šeit ļoti smagos apstākļos cīnījās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks. Visā vienības vēsturē tā bija smagākā cīņa, karavīru izturības, drosmes un morāles pārbaude. Nedēļu zem klajas debess, ziemas spelgonī, atklātā vietā, vācu artilērijas un ložmetēju apšaudē, seklās pagaidu pozīcijās. Vairāk kā simts karavīru apsaldēja kājas un rokas, katrs piektais vai ceturtais mocījās ar vistas aklumu. Daudzi strēlnieki kļuva pilnīgi apātiski un nereaģēja pat uz saviem ievainojumiem. Vairākos gadījumos karavīri aizmiga stāvot postenī, kā arī guļot pie ugunskuriem apdedzinājās. Tomēr pulka cīnītāji izturēja un pozīcijas tika nosargātas.
Maztīreļa kaujas 4. Vidzemes pulkam sākās 26. decembrī, kad agri no rīta pozīcijās tika nomainītas 152. kājnieku pulka, 9. un 16. Sibīrijas strēlnieku pulku rotas. Nākošās dienas vēlā vakarā nogurušos pulka karavīrus nomainīja 54. Sibīrijas strēlnieku pulks. Vācu artilērija un mīnmetēji šajās divās dienās nogalināja 5. rotas strēlnieku Jāni Ludvigu un 6. rotas strēlnieku Jāni Laži. Bez vēsts pazuda četri strēlnieki - Eduards Karlsons, Eduards Osis (4. rota), Mārtiņš Osis un Mārtiņš Dome (5. rota). Pēc nomaiņas 4. Vidzemes pulks novietojās 1. Latviešu brigādes rezervē aiz 54. Sibīrijas strēlnieku pulka. Vācu artilērijas apšaudes laikā 28. decembrī krita 3. rotas strēlnieks Pēteris Enkurs.
Neliela atelpa rezervē ilga nepilnu dienu, jo vācieši vairākās vietās pret 1. Latviešu brigādi pārgāja uzbrukumā. Tāpēc 28. decembrī pulksten 17.00 pulka 6. un 8. rota devās palīgā 2. Rīgas pulkam. Pēc četrām stundām atbalstīt 1.Daugavgrīvas pulku izgāja 4. Vidzemes pulka 1. bataljons. Kopīgiem spēkiem vācu uzbrukumi tika atsisti.
Atlikušās divas rotas un mācību komanda izvietojās bijušajās vācu pozīcijās Ložmetējkalnā. Šeit vēl varēja redzēt daudz kritušo vācu karavīru no iepriekšējām kaujām. Neilgi pirms pusnakts pulkvedis Ansis Zeltiņš no brigādes komandiera saņēma kaujas uzdevumu. Agri no rīta 29. decembrī pulks no Ložmetējkalna rajona gar bijušajiem vācu ierakumiem devās uz Maztīreli, kur nomainīja 2. Rīgas pulku. Pa labi pozīcijās atradās 1. Daugavgrīvas pulks, pa kreisi 54.Sibīrijas strēlnieku pulks. Karavīri iepazinās ar jauno situāciju, pulka aizsardzības līnija kreisajā flangā balstījās uz spēcīgo vācu valni, tālāk virzienā uz rietumiem vispār nebija nekādu nocietinājumu. Tūlīt visi sāka veidot ierakumus šaušanai guļus. Vāciešiem pozīcijas bija daudz izdevīgākas un jau iepriekš izveidotas kā otrā aizsardzības līnija. Pretinieka karavīri latviešu strēlnieku izvietojumu un aizmuguri apšaudīja no pamatīgi izbūvētām patvertnēm gan frontāli, kā arī no sāniem.
Par šīs dienas tālākajiem notikumiem fragments no pulka kaujas darbības žurnāla:

Ienaidnieka artilērija sāka stipri apšaudīt mūsu iecirkni ar šrapneļiem un smagajiem lādiņiem. Mūsu kreisā flanga zemnīcas tika apšaudītas ar mīnām. Vācu ložmetēji šāva pa mūsu pozīcijām un pa jebkādu kustību mūsu aizmugurē. Dienas vidū ložmetēji un artilērija darbojās vēl intensīvāk.
Pulksten 11.00 vācieši uzbruka mūsu labā flanga 1. rotai un centās to aplenkt. Mūsu ložmetēju un strēlnieku nāvējošā uguns piespieda pretinieku nekārtībā atkāpties, kritušie vācieši palika guļam. Tomēr pretinieks uzbrukumus dažādās vietās atkārtoja, bet bez rezultātiem. Mūsu uguns vāciešus izklīdināja un tie cieta smagus zaudējumus.
Ap pulksten 16.00 pretinieks atklāja artilērijas un mīnmetēju viesuļuguni pa mūsu labā flanga vācu valni. Tika bez apstājas apšaudīta arī mūsu iecirkņa aizmugure. Pēc stundas 5. rotas pozīcijām tuvojās vācu karavīru ķēde bez šautenēm, viņi kliedza, lai nešauj. Rotas komandieris, poručiks Zandbergs, tos pielaida diezgan tuvu, jo domāja, ka tie ir pārbēdzēji. Tomēr sapratis, ka tie ir vācu grenadieri ar rokas granātām un ka tiem seko viļņveidīgi divas karavīru ķēdes, pavēlēja atklāt uguni. Pirmā vācu uzbrucēju ķēde tika iznīcināta. Redzot, ka viltība nav nostrādājusi, pretinieks metās triecienā plašā frontē pret visu pulka fronti. Vācieši centās ielauzties nelielajā spraugā starp mūsu un 1. Daugavgrīvas pulku. Mūsu un vācu ložmetēji atklāja viesuļuguni. Neskatoties uz mūsu artilērijas stipro uguni, vāci raidīja kaujā atkal jaunas karavīru ķēdes. Vairākus mūsu ložmetējus izsita no ierindas vācu mīnmetēji un artilērija, ar pārtraukumiem tagad darbojās tikai divi. Mūsu pozīcijas bija vāji nocietinātas, arī mēs cietām smagus zaudējumus. Pie strēlniekiem visu laiku bija klāt pulka komandieris. Tas karavīrus iedvesmoja, viņi nesteidzīgi un aukstasinīgi apšaudīja uzbrucējus.
Iepretim pulka frontei vācieši jau apstājās, bet labajam flangam viņi turpināja uzbrukt. Ievainoja 1. rotas komandieri un pulka komandieris devās uz šo kritisko vietu. Bet tūlīt mūsu labajā flangā atskanēja urrā, ko uztvēra arī citi strēlnieki un visi metās virsū vāciešiem. Pretinieks neizturēja un neielaižoties tuvcīņā atkāpās. To sedza artilērijas un ložmetēju uguns.
Noskaidrojās, ka 1. bataljona pagaidu komandieris, poručiks Sockis, redzot 1. rotas kritisko stāvokli, pats vadīja pretuzbrukumu. Strēlnieki, redzot savā priekšā populāro un varonīgo virsnieku, visi viņam droši sekoja. Poručiks Sockis 1. rotas priekšgalā uzbruka vācu flangam un piespieda to bēgt. Vajājot pretinieku blakus viņam sprāga vācu lādiņš un varonīgo virsnieku nogalināja.
Šajā vācu uzbrukuma atsišanā īpaši izcēlās 5. rota, kuras karavīri, ignorējot nāves briesmas, stāvus apšaudīja pretinieka ķēdes. Praporščiks Kalniņš kaujas laikā gāja gar strēlnieku mugurām un personīgi norādīja apšaudes mērķus.
Vakara tumsā pulka izlūki, praporščika Ernesta Jeskes vadībā, sagūstīja vācu karavīru un vairākiem kritušajiem pretiniekiem nogrieza uzplečus. Niknie uzbrucēji bija no 33. kājnieku pulka. Gūsteknis apstiprināja, ka viņa biedri grenadieri domāja ar viltību latviešu strēlniekus sakaut.


Šajā vienā no pēdējām 1916. gada kaujām 4. Vidzemes pulks zaudēja četrus virsniekus - poručiks Roberts Sockis bija kritis (apbedīts Rīgas Brāļu kapos ), bez vēsts pazuda praporščiks Pēteris Auseklis, ievainoja podporučiku Pēteris Lazdiņu un praporščiku Kārli Križmani, kurš par varonīgu divu vadu vešanu durkļu cīņā 1924. gadā tika apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Krita 16 apakšvirsnieki un strēlnieki - strēlnieki Jānis Dzenītis, Jānis Grigorovičs un Jānis Ručevskis (1. rota), jaunākais apakšvirsnieks Jānis Lācis, strēlnieki Nikolajs Ozols, Žanis Paparinskis, Ambrozijs Rogovskis un Fricis Sildedzis (2. rota), strēlnieki Otto Bormanis, Kārlis Vablone un Ints Zīrups (4. rota), jefreitors Nikolajs Galinskis, strēlnieki Jānis Krenģelis un Vilis Ziemelis (5. rota), strēlnieki Jānis Kozlovskis un Eduards Ustups (pulka maršrota). Bez vēsts pazuda 22 cīnītāji no 1. bataljona - strēlnieki Kārlis Auziņš, Indriķis Jansons, Iļja Purmalītis un Pēteris Rudzītis (1. rota), jefreitori Vilis Ulmanis, Alfrēds Zellis, strēlnieki Hugo Bakmanis, Anufrijs Belinskis, Žanis Bergers, Eduards Jēkabsons, Roberts Kalniņš, Staņislavs Sebežs, Vilis Sīlis un Miķelis Zabbe (2. rota), strēlnieki Miķelis Bite, Fridrihs Feldgans, Mārtiņš Kalns, Aleksandrs Leinesārs, Fricis Leitis, Ernests Plagmanis, Ādolfs Rozankis un Mārtiņš Skaliņš (4. rota). Vēl 57 apakšvirsnieki un strēlnieki bija ievainoti, 84 karavīri apsaldēja rokas un kājas. Kopumā no ierindas bija izsisti 183 karavīri.
Nākošajā dienā pretinieks turpināja ar artilēriju apšaudīt pulka pozīcijas un pulksten 17.00 viņa kājnieki pārgāja uzbrukumā. Lielākie vācu spēki tika virzīti pret pulka 4. rotu. Tomēr latviešu karavīru uguns piespieda uzbrucējus atkāpties. Nelīdzēja kāda vācu virsnieka aktīvā komandēšana, strēlnieka lodes ķerts viņš krita. Nākošajā naktī pretinieks Maztīreļa pozīciju aizstāvjus mēģināja sakaut ar uzbrukumu tumsā. Tomēr pulka kājnieku ieroču un krievu artilēristu ugunī uzbrucēji nogūlās. Pulkvedis Ansis Zeltiņš pavēlēja pārtraukt jebkādu uguni un lika visiem klausīties. Kļuva skaidrs, ka uzbrucēji sāka ierakties. Tika dota komanda visam pulkam sagatavoties pretuzbrukumam. Krievu lielgabali atklāja atbalsta uguni un pēc pusstundas visā savā iecirknī 4. Vidzemes pulks ar urrā pārgāja uzbrukumā. Vācieši tuvcīņā neielaidās un savu ložmetēju uguns aizsegā atkāpās. Pulka karavīri atgriezās savās pozīcijās. Latviešu strēlnieku vēsturē neatrodam otru gadījumu, kad nakts triecienā plašā frontē dodas viss pulks.
Nākošajā dienā notika intensīva savstarpēja apšaudīšanās, dažbrīd tā pārgāja viesuļugunī. Vācieši vairāk neuzbruka. Jaungada pirmajā dienā nekas īpaši nemainījās, apšaudes turpinājās. Vēlu vakarā pulks pozīcijas nodeva 152. kājnieku pulkam. Visus latviešu pulkus frontē nomainīja 38. kājnieku divīzija, kura tikko bija ieradusies no Daugavpils frontes.

Pulka karavīri Ziemassvētku kauju laikā (37)

Pulka virsnieks Jānis Bērziņš,
Rīgas fronte (38)

Pulka 5. rotas karavīri,
Ložmetējkalns, 1917. gada janvāris (39)

Roberts Sockis, 2. no kreisās,
Rīgas fronte, 1916. gads (40)

Kritušais Roberts Sockis pirms pārvešanas uz Rīgas Brāļu kapiem (41)

Fragments no pulka jaunākā ārsta Aleksandra Mežciema atmiņām:

Pēc piecām dienām tikām nomainīti un gājām atpakaļ uz Rīgu. Puiši nebija četras - piecas naktis gulējuši un drēbēs bija izdeguši lieli caurumi no ugunskuriem. Iedami uz Rīgu cilvēki ceļā ģība un man vajadzēja tos pievākt, lai tie ceļā nenosalst. Kad tikām Rīgā, nebija kā citās reizēs, kad iedzīvotāji nāca klāt un ar sajūsmu mūs apsveica. Viņi stāvēja klusēdami gar ielas malām un skatījās. Laikam mūsu izskats bija šausmīgs - bārdām apauguši, noplīsušām drēbēm un streipuļodami no pārguruma. Visbiežāk nāca klāt un prasīja, kur ir tāds un tāds? Labi, ja varēja ko atbildēt, bet parasti nācās teikt, ka nezinu. Tā pulks gājiena kārtībā 2. janvāra rītā ieradās Torņkalnā un izvietojās Altonovas, Kāpu un Mazās Nometņu ielas rajonā. Šeit bija izvietojušās jau citas vienības, tāpēc nākošajā dienā 4. Vidzemes pulks pārgāja uz Nordeķiem, uz Purva un Slokas ielu rajonu. Karavīri gāja pirtī, atpūtās, sakopa savu apģērbu, saņēma jaunu ekipējumu. Pēc desmit zem klajas debess pavadītajām naktīm, kad tikai uz neilgu laiku daļa no pulka cīnītājiem varēja gulēt zemnīcās, pulks varēja atpūsties cilvēcīgos apstākļos. Nedēļu ilgās cīņas ziemas apstākļos un kaujas stress bija atstājis savu iespaidu uz visiem vienības karavīriem. Pulkvedis Ansis Zeltiņš 5. janvārī sapulcēja visu pulku un savā uzrunā īpaši uzsvēra šajā brīdī turpināt cīņu ar vāciešiem. Pulka komandieris atzīmēja strēlnieku kauju nozīmi nākotnes procesos. Pēc tam karavīriem izsniedza Ziemassvētku dāvanas, kuras bija iegādātas par tautas ziedotajiem līdzekļiem.

Tika apzināti kauju gaitā gūtie zaudējumi, visās rotās un vairākās komandās trūka daudz karavīru. No Valmierā izvietotā Latviešu strēlnieku rezerves pulka ieradās 72. un 80. maršrota. Pulku papildināja 500 jauni cīnītāji, kā arī praporščiki Fricis Martinsons un Pope. Tomēr šie karavīri nebija gatavi kaujām, viņus turpināja apmācīt līdz iekļaušanai rotu un komandu sastāvā.
Pulkā uz 1917. gada 3. janvārī bija ierindā 53 virsnieki, rotās 1040 karavīru ar šautenēm, 216 rotu grenadieri, komandās 627 apakšvirsnieki un strēlnieki, rezervē atradās 687 strēlnieki, kuru tika apmācīti. Kopā 2570 karavīru, skaits pietiekošs, tomēr krietna daļa vēl nebija gatava kaujām. Apbruņojums - septiņi balsta ložmetēji, trīs rokas ložmetēji, divi mīnmetēji, 2869 šautenes, 54 karabīnes. Problemātisks pēc garā cīņu perioda bija munīcijas jautājums, jo uz vienu Arisaki sistēmas šauteni (kopā pulkā 2670) atlika tikai 90 patronas.
Pamatojoties uz pulkveža Anša Zeltiņa 1917. gada 3. janvāra ziņojumu, kopā pulks Ziemassvētku kauju laikā zaudēja 12 virsniekus, 526 apakšvirsniekus un strēlniekus, kā arī 73 karavīrus no dažādām komandām. Tātad kopā 611 karavīri. Summējot zaudējumus pēc pulka pavēlēm no ierindas izsisto apakšvirsnieku un strēlnieku skaits bija mazāks - krituši 69, pazuduši bez vēsts 119 un ievainoti 207 cilvēki. Kopā 507 karavīri, tātad katrs ceturtais no pulka kaujas sastāva. Tomēr zaudējumi bija vēl lielāki, jo vairāk kā simts cīnītāju smagi apsaldēja rokas un kājas. Acīmredzot taisnība ir vairāk pulka pavēlēs, jo 1917. gada sākumā rotās un komandās atgriezās vairāki desmiti kauju gaitās noklīdušie strēlnieki. Bez tam atpakaļ ierindā janvāra pirmajā nedēļā tika ieskaitīti uz pašu vēlēšanos daži viegli ievainotie karavīri. No ieročiem gāja zudumā viens balsta ložmetējs, trīs rokas ložmetēji, divi mīnmetēji, pieci bumbmetēji un 461 šautene.
Par varonību Ziemassvētku kauju laikā daudzi pulka karavīri tika apbalvoti. Pulkvedim Ansim Zeltiņam 1917. gada 28. augustā par darbību 16. Landšturma bataljona nometnes ieņemšanā piešķīra Svētā Jura zobenu. Latvijas Republika ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni apbalvoja bijušos pulka virsniekus Žani Briesmu, Leonu Krafu, Pēteri Lazdiņu, Edvīnu Medni, Albertu Zandbergu, jefreitoru Kārli Treiģi un strēlnieku Jukumu Jansonu. Liela grupa pulka karavīru, kuri ārstēja Ziemassvētku kaujās gūtos ievainojumus dažādu pilsētu hospitāļos, tika apbalvoti ar 4. šķiras Svētā Jura krustiem - vecākais apakšvirsnieks Roberts Gabliks, jefreitors Jānis Vītols, strēlnieki Osvalds Arkliņš, Andrejs Āboliņš, Eduards Bruka, Jānis Burkevičs, Krišs Dadzis, Aleksandrs Feldbergs, Hermanis Grasis, Julius Grīviņš, Krišjānis Janevičs, Jukums Jansons, Jānis Kangers, Augusts Meikalas, Jakovs Moļņikovs, Kārlis Poliks, Pēteris Prikulis, Pēteris Putnieks, Jānis Zemturis, Fricis Ziliške, astoņi strēlnieki saņēma 4. šķiras Svētā Jura medaļu - Andrejs Balcers, Emīls Hincenbergs, Herberts Gulbis, Jānis Kundziņš, Jānis Mečkovskis, Kārlis Šimpfs, Oskars Ceimurs, Rūdolfs Bērtiņš.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 4254-1-626-2, 6033-1-174-51, 112, 308;
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 400-12-27492-464/474, 2550-1-113-92, 96, 3457-1-18;
  • Latvijas Kara muzeja fonds 4-251-dk/p;
  • Krievijas 12. armijas 1917. pavēle Nr.486, saraksti Nr.1 un Nr.2;
  • 6. Sibīrijas korpusa 1916.21.12. pavēle Nr.400;
  • 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1916. pavēle Nr.375-1, 3, 4;
  • 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1917. pavēles Nr.4-9, 12, Nr.6-18, 19;
  • Latviešu Strēlnieki, Nr.27, Rīga-1939, lpp.2753/2784;
  • Latviešu Strēlnieks, Rīga-1925, lpp.28;
  • Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Rīga-1995;
  • Первая Мировая война, Санкт-Петербург, 2000, стр.625;
  • Sergeja Patrikejeva privātais arhīvs.

PULKA UZBRUKUMI MAZTĪRELĪ 1917. GADA 12. UN 17. JANVĀRĪ

Atrodoties atpūtā pulks atsāka lauka kaujas apmācības, trīs dienu garumā tika vingrināta nocietinātu pozīciju ieņemšana un kauja naktī. Pēc pulkveža Anša Zeltiņa rīkojuma virsnieki daudz laika veltīja kopīgām sarunām ar strēlniekiem par kara nozīmi un mērķiem, kā arī latviešu tautas nākotnes centieniem. Tomēr 10. janvārī latviešu strēlnieku pulki tika izsaukti uz fronti, jo pretinieks iepriekšējā dienā bija atguvis Maztīrelī savas iepriekš zaudētās pozīcijas. Vācu ģenerāļi Rīgas fronti pastiprināja ar vairākām divīzijām un uzsāka spēcīgu uzbrukumu. Krievijas 12. armijas vadība uzdeva latviešu un sibīriešu strēlniekiem atjaunot iepriekšējo frontes stāvokli. Uzbrukuma centrā tika nozīmēts 3. Kurzemes un 4. Vidzemes latviešu pulks, bet abos flangos 12. Sibīrijas un 54. Sibīrijas pulks.
Pulks naktī uz 11. janvāri jau ieradās Zolitūdē. Gājiens līdz pozīcijām tika veikts ātra marša tempā, vienu kilometru karavīri soļoja, bet otru kilometru skrēja, bija dārga katra minūte. Dienas vidū 11. janvārī vienība izvietojās netālu no frontes līnijas Mežniecības Nr. 1. rajonā. Vēlu vakarā pulkvedis Ansis Zeltiņš ieradās 1. Latviešu brigādes štābā, lai saņemtu kaujas uzdevumu. Ģenerālmajors Nikolajs Trikovskis 4. Vidzemes pulka komandierim pavēli diktēja pa telefonu. Pulkvedis Ansis Zeltiņš viņam atbildēja, ka šāds kaujas plāns nav izpildāms. Sekoja ģenerāļa draudi un skaļas frāzes, uz ko 4. Vidzemes pulka komandieris atbildēja:

Labi, es iešu, ģenerāļa kungs, bet es šaubos, vai tur kas prātīgs iznāks.

Pulkam 12. janvārī pulksten 05.00 tika uzdots no Ložmetējkalna dienvidu nogāzes uzbrukt ar vienības kreiso flangu gar vācu vaļņa abām pusēm, labajā flangā bija jādarbojas kopā ar 3. Kurzemes pulku. Par 4. Vidzemes pulka asiņaināko un smagāko cīņu fragments no kaujas darbības žurnāla:

Pretinieka precīza atrašanās vieta nebija zināma. Skaidrs, ka viņš atradās purvā uz dienvidiem no Ložmetējkalna. Tāpēc pulka komandieris nekavējoties izsūtīja poručika Lukstiņa un praporščika Jeskes vadībā izlūkus. Pulksten 04.00, ejot gar mūsu posteņiem, pulks nonāca bijušajos vācu ierakumos Ložmetējkalnā. Pulka komandieris pēc iespējas slēpti izvietoja karavīrus dienvidu nogāzēs, nekavējoties uzdeva veidot ejas mūsu dzeloņdrāšu aizžogojumos. Tika uzdots pie ejām izejas stāvokļos novietot strēlniekus. Mūsu izlūki ziņoja par vācu posteņu izvietojumu, pretinieka spēcīgākā lauksardze atradās pie 12. mērķa.
Pulksten 04.20. ejas bija izveidotas un rotas devās ieņemt izejas stāvokli. Pirmajā trieciena vilnī tika nozīmēts 2. bataljons, ar pagaidu komandieri poručiku Zandbergu, šeit atradās arī pulka komandieris, otrajā trieciena vilnī bija 1. bataljons, pagaidu komandieris poručiks Berkolds. Pretinieks nepārtraukti un spēcīgi apgaismoja apkārtni, bet uguni neatklāja.
Tieši pulksten 05.00 ar pulka komandieri priekšgalā strēlnieki ķēdēs devās uz priekšu. Vācieši pulksten 05.15 atklāja šauteņu un ložmetēju viesuļuguni, gan frontāli, gan no abiem flangiem. Abos flangos 3. Kurzemes pulka un 54. Sibīrijas strēlnieku pulka virzība uz priekšu nebija manāma. Uzbrucēju ķēdes nogūlās un rāpus virzījās uz priekšu. Pulksten 05.25 kreisā flanga nodrošināšanai nosūtīja pusrotu un pulkvedis Zeltiņš atkal veda pulku enerģiskā triecienā. Vācu pozīcijas pie 13. mērķa tika ieņemtas, pretinieks steidzīgi atkāpās. Viņa pozīcijās palika daudz patronu, rokas granātu, segu, spilvenu un uzkabes priekšmetu. Zem spēcīgas pretinieka uguns virzoties tālāk uz 14. mērķi un mežmalu pulks cieta no vācu ložmetējiem smagus zaudējumus. Mēģinājumi viņus aplenkt bija neveiksmīgi. Puse virsnieku un lielākā daļa apakšvirsnieku tobrīd bija izsisti no ierindas, darbojās tikai viens mūsu ložmetējs.
Nācās gaidīt, kad 3. Kurzemes pulks sāks virzību uz priekšu un tādejādi 4. Vidzemes pulka labais flangs būtu nodrošināts. Mūsu kreisajam flangam pieslējās divas rotas no 2. Rīgas pulka, bet ciešot smagus zaudējumus, arī tās apstājās. Redzot, ka pulks uz priekšu nevar virzīties, vācieši pārgāja pretuzbrukumā biezās ķēdēs. Tomēr ciešot smagus zaudējumus no mūsu šautenēm viņi atkāpās uz rajonu pie 16.mērķa. Pretinieks atklāja pa mums artilērijas uguni un vēl divas reizes devās pretuzbrukumos. Uzbrucēji ar zaudējumiem vienmēr tika atsisti. Ieņemtās pozīcijas pulks noturēja līdz pulksten 17.00, kad pēc brigādes komandiera pavēles atgāja uz Ložmetējkalnu.


Šajā kaujā piedalījās 30 virsnieki, 1129 apakšvirsnieki un strēlnieki no rotām, 148 rotu grena­ dieri, 233 apakšvirsnieki un strēlnieki no komandām. No ierindas bija izsisti 12 virsnieki, 884 apakšvirsnieki un strēlnieki.
Ieraksti 3. Kurzemes pulka kaujas darbības žurnālā liecina par to, ka šīs vienības karavīri uzbrukumu 12. janvārī arī sāka pulksten 05.00. Ciešot smagus zaudējumus, pulka rotas priekšējās rotas uz kādu laiku ieņēma Maztīrelī vācu pozīcijas pie 16. mērķa. Vācu pārspēka nomākti, tomēr dienas gaitā 3. Kurzemes pulks atkāpās uz Ložmetējkalna rajonu. Acīmredzot 4. Vidzemes un 3. Kurzemes pulks uzbrukumu uzsāka atšķirīgos laikos. Ātrumā sagatavojot sarežģīto nakts kauju netika izveidots fizisks kontakts starp abu pulku karavīriem. Četru pulku uzbrukumam nebija konkrēta rezultāta arī tāpēc, ka centralizēti šo nakts kaujas operāciju neviens nevadīja.
Vēlākā Latvijas Republikas Kara ministra un ģenerāļa Rūdolfa Bangerska stāstījums par šo traģisko kauju:

Par šo uz ātru roku sakombinēto uzbrukumu, kurā bija piedalījusies arī I latviešu brigāde un II brigādes 5. un 6. pulks, dabūju zināt tikai otrajā dienā, kad neveiksmīgā operācija jau bija beigusies. Tad arī uzzināju par 3. un 4. latviešu pulka traģēdiju: abiem pulkiem bijis jāiet uzbrukumā pāri atklātam tīrelim. Nogaidījis, līdz šo pulku vienības iznāk pilnīgi atklātā klajumā, pretinieks raķešu apgaismojumā atklājis nāvējošu ložmetēju un šauteņu uguni, kas pirmās strēlnieku ķēdes burtiski nopļāvusi.
Virzīties vēl tālāk pāri atklātam klajumam nav bijis iespējams, un arī atkāpšanās prasītu vēl lielākus upurus. Vienības pieplakušas pie zemes, bet arī pelēkie mēteļi uz baltā sniega bijuši labs mērķis pretinieka ugunij. Kad pēdējā nedaudz atslābusi, vienības no jauna devušās uz priekšu, bet pretinieka uguns brāziens tās atkal pieplacinājis baltajai sniega segai, kas sārtojusies ar kritušo un ievainoto asinīm.
Kā otrā dienā noskaidrojās, tad strēlnieki uguni bija saņēmuši ne tikai no frontes, bet arī no kreisā flanka, kur pretinieks bija atguvis savu agrāko kaujas līniju ar nesagrautiem posteņa bunkuriem un netraucēti no turienes atklājis pa latviešu vienībām flankuguni. Artilērijai nebūtu bijis grūti šo flankuguni iznīcināt, ja vien vadībai tas būtu ienācis prātā.


Pulka 1. rotas strēlnieka Jura Bormaņa pēckara atmiņas par notikumiem 12. janvāra kaujas laikā un savu Golgātas gājienu pēc smagā ievainojuma:

Pēc norunāta signāla izlecām no ierakumiem un devāmies pretiniekam virsū. Pretim lija šauteņu un ložmetēju krusa. Pēc dažiem soļiem mūsu pirmās rindās bija daudzi krituši un ievainoti. Skrejot piepeži kreisā plecā sajutu spēcīgu sitienu. Domāju, ka kāds man netīšām iesitis ar kādu cietu priekšmetu, bet izrādījās, ka biju ievainots. Instinktīvi skrēju dažus soļus atpakaļ. Bet sāpju mocīts iekritu kādas granātas izrautā bedrē. Te zaudēju samaņu. Kad nācu pie samaņas, saucu pēc palīdzības, bet tā kā strēlnieki traucās bez apstāšanās uz priekšu, neviens manus palīgā saucienus nesadzirdēja. Mēģināju pavilkties uz vēdera, lai aizvilktos no ugunslīnijas. Tas nebija pa spēkam, jo sajutu ārkārtīgas sāpes krūtīs. Neatlikās nekas cits, kā palikt guļam uz muguras. Izpīpēju papirosu, no tā mazliet jutos labāk.
Skatījos zvaigznēs un domāju par saviem piederīgajiem, jo sapratu, ka šeit sitīs mana beidzamā stunda. Lodes, kā bites, dūca pār manu galvu un sprāgdamas atsitās pret granātas izrautās bedres malu. Izrādījās, ka vācieši šauj ar sprāgstošām lodēm. Ausa jau gaisma, kad strēlnieki sāka atgriezties atpakaļ no sava uzvaras gājiena. Mani aizveda uz Ložmetēju kalnu, kur bija pirmais pārsienamai punkts. Zem kailas debess pie 20 grādu sala ārsti mani izģērba un izdarīja pārsiešanu. Pēc tam mani kājām aizveda dažus kilometrus aiz ugunslīnijas, kur stāvēja sanitārrati. Ejot no lielām sāpēm biju spiests vairākas reizes nogulties zemē. Beidzot nokļuvu kādā mājā ierīkotā pārsienamā punktā. Te izdarīja iešļircinājumu, pēc kam aizmigu.
Atmodos tikai tad, kad mani no automobiļa izcēla Rīgas latviešu biedrības namā, evakuācijas punktā. Pēc dažām dienām mani sanitārvilcienā pārveda uz Carskoje Selo, Pēterpilī. Ceļā pārcietu šausmīgas sāpes. No mutes un deguna plūda asinis. Slimnīcā dabūju zināt, ka man caur plecu iešauta lode, tomēr nepateica, kur tā īsti atrodas. Izveseļojoties, ierados pie komisijas, kura mani pārbaudīja, izdarot rentgena uzņēmumus. Ārsti atrada, ka lode guļ tieši sirdī. Biju invalīds un mani galīgi atsvabināja no dienesta, nozīmēja pensiju.


Jura Bormaņa dzīve attainota Rīgā 1969. gadā izdotajā grāmatā Ar lodi sirdī, literārā darba autors rakstnieks Voldemārs Branks.

Pulka jaunākā ārsta Aleksandra Mežciema atmiņas raksturo tālākos notikumus:
Kad bija mazs pārtraukums, gāju lejā uz kaujas līniju, gribēju savākt kritušo dokumentus. Negribēju, ka atkārtojas tas pats, kas pēdējo reizi Rīgā, kad piederīgie mēģināja ko uzzināt par savējiem un uz viņu jautājumiem bieži bija jāatbild, ka nezinu. Paņēmu četrus izlūkus, kurus novietoju zīmīgās vietās, lai vācieši mani nepaņem gūstā. Gāju pa pļavu, ap labo roku man, kā vienmēr, bija Sarkanā Krusta binde, lai vācieši zina, kas esmu. Vairākas reizes varēju labi redzēt vāciešus viņu ierakumos, bet tie bija tik godīgi, ka uz manīm nešāva. Pļavā atklājās bīstams skats. Vairākās vietās varēja skaidri redzēt, ka ķēde, kas gājusi uzbrukumā, sašauta vai arī cilvēki nosaluši. Atradu ap simts cilvēkus beigtus no mūsu pulka.


Kritušie 12. janvāra kaujā - praporščiks Arnolds Lauva, jefreitors Nikolajs Miķelšteins (ložmetēju komanda); praporščiks Ernests Millers; sapieru komandas strēlnieks Donats Joksts; 2. rotas strēlnieki Indriķis Briģis, Eduards Ozols, Roberts Vappa; 4. rotas strēlnieki Jēkabs Bumbulis un Miķelis Plučs; 5. rotas strēlnieks Rihards Roziņš; 7. rotas strēlnieki Jānis Kušķis un Jēkabs Pabērzs. No kaujā gūtajiem ievainojumiem Rīgas hospitāļos mira pieci pulka strēlnieki, viņus apbedīja Rīgas Brāļu kapos - Savelijs Bikalis un Pēteris Ernsters (4. rota), Antons Millers (5. rota), Sīmanis Unts un Fricis Vadonis (8. rota). Kaujā kritušais jefreitors Ansis Krišjānis 1917. gada aprīlī tika pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos. Diemžēl visas 1917. gada pulka pavēles nav pilnībā saglabājušās, tāpēc ziņas par 12. janvāra kaujā kritušajiem ir nepilnīgas.
Cīņa par vācu pozīciju ieņemšanu prasīja nesamērojami smagus zaudējumus, vairāk kā puse no uzbrucējiem bija izsisti no ierindas. Krita daudzi pulka veterāni, kas vienībā dienēja kopš tās izveidošanas. Pulks vairāk nebija kaujas spējīgs un to izvietoja Ložmetējkalna ziemeļu nogāzē kā 10. Sibīrijas strēlnieku pulka rezervi.

Pulka strēlnieks Fricis Šmits,
kritis kaujā 1917. gada janvārī (42)

Rūdolfs Bangerskis,
Rīgas fronte, 1916. gads (43)

Latvijas Republika par varonību traģiskajā 12. janvāra kaujā ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni apbalvoja vairākus bijušos pulka karavīrus - ārstu Aleksandru Mežciemu par to, ka viņš pēc paša iniciatīvas cīņas sākumā pārvietoja pulka pārsienamo punktu 400 soļu attālumā no kaujas līnijas, atkāpšanās laikā personīgi ar sanitāriem izglāba dzīvību daudziem ievainotiem karavīriem; praporščiks Jānis Vilks zem vācu uguns uzbrukuma sākumā izvirzīja uz priekšu divus balsta ložmetējus, kuru uguns apklusināja pretinieka ugunspunktus, šajā kaujā viņš tika smagi ievainots; 6. rotas vecākais apakšvirsnieks Voldemārs Budriķis (Budriks) pēc virsnieku rotas izsišanas no ierindas pārņēma vadību savās rokās, saveda kārtībā vadus un turpināja kauju, ar labi mērķētu ložmetēja uguni atsita vācu pretuzbrukumu. Savukārt pulkvedis Ansis Zeltiņš un pulka 6. rotas jefreitors Osvalds Zariņš ordeni saņēma par varonību 1916. gada 23. decembra un 1917. gada 12. janvāra kaujās.
Nākošajā dienā labāk sagatavotos strēlniekus no abām maršrotām apbruņoja un iekļāva rotu sastāvā zaudēto karavīru vietā. Pārējos jaunos strēlniekus novietoja Beberbeķu rajonā, kur uzsāka viņu intensīvu apmācību. Pulkā dienestu uzsāka pieci jauni praporščiki - Augusts Grāvelis, Artūrs Kociņš, Jānis Liberts, Juris Mežulis un Heinrihs Ulmanis.
Ložmetējkalna artilērijas apšaudes laikā pulksten 18.00 ar šķembu labajā gurnā tika ievainots pulkvedis Ansis Zeltiņš. Viņu nekavējoties evakuēja uz Rīgu, par pulka pagaidu komandieri nozīmēja poručiku Žani Briesmu. Ar 14. janvāri viņu nomainīja apakšpulkvedis Rūdolfs Bangerskis. Savās pēckara atmiņās Rūdolfs Bangerskis dalās ar mums savās izjūtās par šīm dienām:

Nekad savā ilgajā kara dienestā nebiju ar tik sāpošu, var teikt asiņojošu sirdi uzņēmies kādas vienības komandēšanu. Biju redzējis šo pulku vēl pirms Ziemassvētku kaujām. Tobrīd tas, līdzīgi citiem latviešu pulkiem, bija latvju tautas zieds: stalti vīri ar atklātu, drošu skatu un staltu stāju. Tā vien likās, ka šādiem vīriem nekas nav un nevar būt par grūtu un neiespējamu.
Vienība, ko man nācās pārņemt 14. janvāra rītā, bija bēdīgas kādreizējā pulka atliekas. Rindas bija sarukušas uz pusi, trūka daudz virsnieku, trūka instruktoru. Strēlnieku skati bija kā mulsuma pilni. Bija redzams, ka pulka garastāvoklis ir cietis un noskaņojums tālākai kaujas darbībai nelabvēlīgs.
Lai kādu cilvēku, kam ir lielas bēdas, izrautu no drūma un apātiska noskaņojuma, parasti cenšas viņu izklaidēt, atraut viņa domas no bēdu cēloņa un ievirzīt tās citā gultnē. Nodomāju, ka to pašu jāmēģina darīt ar man uzticētā pulka vienībām. Ar pastiprinātu interesi par karavīriem, par viņu dzīves sīkumiem, visu iespējamo personīgi apskatot un pārbaudot, ar drusku pārspīlētām dienesta prasībām centos karavīru domas no vakardienas traģēdijas pievērst šai dienai un varbūt arī nākošajai, kas, kaut arī ļoti lēnām, man zināmā mērā arī sekmējās.


Nākošajā dienā pulks pārvietojās nedaudz uz ziemeļiem, tomēr 16. un 17. janvārī pretinieks vienības novietojumu apšaudīja ar lādiņiem, kas bija pildīti ar indīgo gāzi. Pateicoties pulka galvenā ārsta vietas izpildītāja Aleksandra Mežciema laikus veiktajiem pasākumiem gāja bojā tikai divi strēlnieki. Dienas otrajā pusē situācija Ložmetējkalna rajonā pasliktinājās, jo 11. Sibīrijas strēlnieku pulks zaudēja daļu no savām pozīcijām starp Lielupi un Garo kāpu, kā arī pašas kāpas ziemeļu daļu.
Simboliski, ka pēdējais pulka karavīru uzbrukums vienības vēsturē bija sekmīgs, jo tika izdarīti attiecīgie secinājumi pēc 12. janvāra traģēdijas. Kopējās kaujas grupas vadību uzņēmās apakšpulkvedis Rūdolfs Bangerskis. Grupējums sastāvēja pa bataljonam no 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 4. Vidzemes un 9. Sibīrijas strēlnieku pulkiem. Kaujas teritoriju izpētīja izlūki, vērtīgas ziņas tika iegūtas no ievainotajiem karavīriem. Četru pulku vienību darbības tika savstarpēji koordinētas. Pirms uzbrukuma tika noorganizēts desmit minūšu ilgs artilērijas uguns atbalsts. Trieciena gaitā karavīri maksimāli izmantoja apvidus īpatnības un centās vāciešiem vairāk uzbrukt no flangiem. Apmēram ap pulksten 22.30 vācu Garās kāpas un tās tuvumā esošās pozīcijas pie ceļu krusta ar diviem blokhaužiem vienotā uzbrukumā tika ieņemtas. Kaujas noslēgumā norisinājās nikna durkļu cīņa. Pulka 1. bataljons šajā kaujā zaudēja no ierindas izsistus 217 karavīrus, no tiem 66 krita, tika ievainoti 147 un pazuda bez vēsts četri cīnītāji.
Pulka pagaidu komandieris Rūdolfs Bangerskis savās atmiņās par šo kauju raksta:

Pirmās latviešu brigādes vienībām bija jāuzbrūk uz rietumiem no Ložmetēju kalna. Arī daudz cietušajam 4. pulkam bija paredzēts diezgan plašs uzbrukuma sektors.
Nolēmu, ka šīs kāpas (p.s. - Garā kāpa) dēļ es gan pulku neupurēšu, bet, sīki iepazinies ar stāvokli, darbošos pēc apstākļiem. Tāpēc, nokārtojis sakarus un noteicis, kad un kādā virzienā pulkam iziet uz fronti, pats ar operatīvo adjutantu un sakaru virsnieku, kādu jaunu leitnantu, devos uz priekšu izlūkošanā.
Skaidri atceros šo mūsu trio gājienu cauri ienaidnieka uguns joslai. Tas bija reti skaists, bet arī neiedomājami baigs. Apmēram kilometru platu joslu ziemeļos no kāpu grēdas pretinieks turēja zem artilērijas sprostuguns. Tā, laužot kokus un pat izceļot tos ar visām saknēm, pārvērta mežu vienā chaotiskā jūklī. Granātu sprādzieni, kas satricināja gaisu un zemi, šķembu gaudošana un svilpieni, koku un zaru lūšana un kritienu brīkšķi veidoja savādu nedzirdētu koncertu.
Šāvienu sprādzienu uzliesmojumi un gaismas raķetes ļāva laiku pa laikam šo spocīgo chaosu arī skatīt, lai pēc brīža viss iegrimtu necaurredzamā tumsā.
Neviļus sāku vērot savus jaunos pavadoņus, kas varonīgi soļoja man līdzās. Man likās, ka arī viņu instinkts, tāpat kā manējais, diktēja meklēt aizsegu, vai kaut ieplakt kādā no daudzajām sprādzienu bedrēm, bet pienākuma apziņa un gribas spēks, triumfējot pār bailēm, veda mūs uz priekšu veikt savu uzdevumu.
Biju priecīgs un lepns par saviem padotajiem. Jutu, ka mēs viens otru vērojam un, kaut arī izjūtam bailes, tomēr kautrējamies tās izrādīt. Nav dzīvas būtnes, kas nebītos nāves, bet arī bailes nav nepārvaramas.
Beidzot izkļuvām no šīs joslas laukā, kur abu pretinieka pozīciju tuvuma dēļ sprostuguns vairs nebija iespējama, lai netrāpītu savējos. Pamazām tā arī izbeidzās, pārejot retā traucējošā ugunī.
Kāpas tuvumā atradām pirmā pulka bataljonu un otrā pulka bataljonu. Tālāk pa labi atradās trīs dažādu Sibīrijas strēlnieku pulku bataljoni. Nebija tikai kopējas vadības un kopēja darbības plāna, tāpēc daži vienību priekšnieki izturējās nogaidoši pasīvi. Nolēmu rīkoties zināmā mērā patvarīgi un apvienot visus tur sastaptos spēkus kopējam uzbrukumam, nosakot arī precīzi uzbrukuma sākuma brīdi. To pateicu visu sastapto vienību komandieriem, uzdodot Plensneram (p.s. - pulka adjutants) pierakstīt viņu vārdus un brīdinot būt precīziem rīkojuma izpildīšanā, kas vēl sekos.
Pa to laiku bija pienācis arī mans 4. pulks. Novietojis to izejas stāvoklī, kopā ar operatīvo adju­ tantu stājāmies pie rīkojumu un ziņojumu rakstīšanas un nosūtīšanas. To bija diezgan daudz, jo bez jau minētām vienībām bija vēl jānosūta pa eksemplāram artilērijas vadībai, brigādei un arī divīzijai, lai arī tās būtu informētas par notiekošo. Uzbrukuma stundu noteicu, ja nemaldos, pulksten 19.00 vakarā, kad apmēram divu kilometru garajā frontē vajadzēja notikt triecienam. Artilērijai pēc desmit minūšu strauja brāziena pa kāpas muguru vajadzēja uguni pārnest uz kāpas pretējo - dienvidu nogāzi.
Kā jau biju paredzējis, ar skaļu urrā saucienu vienlaicīgi izdarītais trieciens visā sektorā izdevās gandrīz bez zaudējumiem, par ko biju ļoti priecīgs, jo biju pasargājis sev uzticētos karavīrus no jauniem upuriem. Vācieši, kam kāpu zaudējot, vairs nebija kur patverties, uzbrucēju uguns pavadīti, pazuda Maztīrelī. Biju priecīgs arī par to, ka izkaulēju no vadības, lai uzbrukumā gājušās vienības, rītam iestājoties, nomainītu ar svaigām no aizmugures, kas arī laikā notika. Bija patīkama sajūta, ka līdz ar šo operāciju biju ieguvis sava ceturtā pulka mēmu atzinību.


Atmiņu autors 1917. gada 11. septembrī par varonību šajā kaujā tika apbalvots ar Svētā Jura zobenu. Pēc kara Latvijas Republika Rūdolfu Bangerski, kā arī bijušo pulka virsnieku Jāni Libertu un apakšvirsnieku Eduardu Vīksni par kaujas nopelniem šajā cīņā apbalvoja ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeņiem.
Ziemas kauju laiks beidzās, Rīgas frontē abas karojošās puses vairāk sāka domāt par atpūtu. Pulka papildināšanai 21. janvārī no Latviešu strēlnieku rezerves pulka ieradās ar praporščiku Blūmentālu 86.maršrota, kurā bija 235 karavīri. Dažas dienas iepriekš vienībā ieskaitīja praporščiku Rihardu Miķelsonu. Pozīcijās nākošajā dienā 4. Vidzemes pulka vietā stājās Sibīrijas strēlnieki un vienība pārgāja uz Piņķu rajonu, kur novietojās lauku viensētās pie Beberbeķiem. Pulka virsnieku saimi 24. janvārī papildināja astoņi jauni praporščiki - Fridrihs Kadiķis, Lācis, Jānis Liepiņš, Mertens, Pēteris Mūrnieks, Sīmanis, Kārlis Sprostiņš un Rusmanis.
Pulks 26. janvārī tika iekļauts 12. armijas rezervē un izvietojās Rīgā, vairākās mājās Nordeķu rajonā. Pēc divām dienām apakšpulkvedi Rūdolfu Bangerski iecēla par 17. Sibīrijas strēlnieku pulka komandieri, 4. Vidzemes pulka komandiera amatu uzdeva līdz 11. martam pildīt kapteinim Jūlijam Gailītim. Pulkā viņš bija ieskaitīts tikai iepriekšējā dienā. Zaudēto karavīru vietā ieradās 174 kareivji no 436. kājnieku pulka un 17 cīnītāji no 14. Sibīrijas strēlnieku pulka. Tas bija ļoti noderīgs papildinājums, jo šiem latviešu puišiem jau bija kauju pieredze, uz 4. Vidzemes pulku viņi pārnāca brīvprātīgi.
Pēc smagā ziemas kauju posma pulkam trūka daudz karavīru. Ierindā janvāra nogalē atradās 43 virsnieki, septiņu komandieru trūka. Astoņās rotās bija 801 karotājs, tātad apmēram tikai puse no nepieciešamā karavīru daudzuma. No 216 rotu grenadieriem ierindā atradās 118 cīnītāji. Salīdzinoši ar stāvokli pēc 17. janvāra kaujas, kad trūka 14 virsnieku, 986 apakšvirsnieku un strēlnieku, tomēr nedēļas laikā situācija ar personāla nokomplektējumu bija nedaudz uzlabojusies. Kopumā no 1. Latviešu brigādes pulkiem tieši 4. Vidzemes pulks 1917. gada janvāra kaujās zaudēja visvairāk karavīru. Smago kājnieku ieroču nodrošinājums uz šo brīdi bija krietni labāks - septiņi balsta un trīs rokas ložmetēji, divi mīnmetēji un pieci bumbmetēji.

AVOTI:

  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 400-12-27620-249/255, 2550-1-11-245, 546, 2550-1-113-281, 3457-1-31;
  • Latvijas Kara muzeja fonds 4-251-dk/p;
  • Rīgas pilsētas arhīvs: 210-1-4;
  • 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1917. pavēles Nr.15-5, Nr.17-5, Nr.32;
  • 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka vecākā ārsta 1917. ziņojums Nr.102;
  • Brīvais Strēlnieks, Nr.3, Rīga-1917;
  • Latviešu Strēlnieks, Nr.7, Rīga-1928/29, lpp.18;
  • Latviešu Strēlnieki, Nr.22, Rīga-1938, lpp.2260/2270;
  • Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Rīga-1995;
  • Rudolfs Bangerskis "Mana mūža atmiņas Pirmā grāmata", Kopenhāgena-1954.

PULKA DARBĪBA 1917. GADA PAVASARĪ UN VASARĀ PIRMS RĪGAS KRIŠANAS

Pirmās februāra nedēļas Rīgā pulka karavīri atguvās pēc smago cīņu perioda un lēnām pierada pie vienmuļās aizmugures dzīves. Pamazām tika atjaunotas vienības kaujas spējas, darbojās mācību komanda, 9. februārī no Latviešu strēlnieku rezerves pulka ieradās praporščika Kārļa Vīksnes vadībā 94. maršrota. Nopietni tika stiprināta pulka virsnieku saime, februārī vienībā vēl tika ieskaitīti 15 praporščiki - Jānis Bethers, Jānis Bramanis, Jānis Dišlers, Alberts Dreijers, Fricis Dumpis, Vilis Janums, Jānis Judiņš, Kārlis Labsvīrs, Gustavs Līcietis, Ozols, Jāzeps Pakers, Jānis Ruks, Herberts Stilve, Nikolajs Tilibs un Pēteris Vanags. Pēc grafika karavīri tika sūtīti atvaļinājumos, daudzi cīnītāji apmeklēja Rīgas hospitāļos un lazaretēs gulošos ievainotos kauju biedrus.
Lēnām tuvojās lielie vēsturiski notikumi, kuri pilnībā izmainīja Krievijas valsts iekārtu un cilvēku dzīvi. Šodien mēs tikai varam spriest, cik lielā mērā to izjuta latviešu strēlnieki. Tomēr redzot aizmugurē lielā daudzumā cīnīties negribošu karavīru, jūtot problēmas ar pārtikas sagādi un nodrošinājumu, lasot radinieku vēstules un atceroties lielos zaudējumus iepriekšējās kaujās, daudziem latviešu strēlnieku vienību cīnītājiem radās smagas pārdomas.
Februāra revolūcijai un cara Nikolaja II gāšanai no troņa sekoja milzīgās Krievijas armijas demokratizācijas process. Tā gaitā karaspēks lēnām zaudēja kaujas spējas un demoralizējās. Martā izveidotās vienību kareivju komitejas visos latviešu strēlnieku pulkos pārņēma varu savās rokās. Agrā pavasara brīvības vēji Krievijas armijas vienībās radīja divas īpaši negatīvas parādības. Kā pirmo var nosaukt straujo disciplīnas sabrukumu un kā otro plaša mēroga dezertēšanu. Arī latviešu strēlniekiem abas šīs negācijas negāja secen, pavasarī no katra pulka dezertēja no simts līdz divsimt karavīru. Viņu vidū bija arī 1915. gada vasaras brīvprātīgie. Salīdzinoši ar krievu pulkiem latviešu vienībās disciplīnas problēmas nebija tās problemātiskākās.
Strēlnieki paziņoja, ka uzbrukumā neies, bet aizstāvēsies līdz pēdējais asins lāsei. Jāpiebilst, ka martā latviešu pulku karavīri zvērēja uzticību Krievijas Pagaidu valdībai.
Lielo pārmaiņu sākuma periodā 4. Vidzemes pulkā no hospitāļa 8. martā atgriezās pulkve-dis Ansis Zeltiņš. Viņš kopā ar strēlniekiem piedalījās 10. martā Rīgas garnizona demonstrācijā, kura bija veltīta Februāra revolūcijas laikā kritušo piemiņai. Karavīru iemīļotā pulka komandiera ierašanās novērsa nopietnākus konfliktus starp virsniekiem un padotajiem, ļāva strēlniekiem vieglāk izprast notiekošo.
Divu mēnešu laikā pulks tika savests kārtībā un atguva savas kaujas spējas. Tika papildināts vienības ieroču arsenāls, strēlniekiem tika izsniedza Francijā ražotās metāla ķiveres. Pulkam, rotām un komandām tika izgatavoti karogi. Aprīļa sākumā 4. Vidzemes pulks ieņēma aizsardzības pozīcijas Ķekavas frontes iecirknī, no States viensētas līdz Doles salai ieskaitot. Kaujas šajā laikā nenotika, dažbrīd strēlnieku pozīcijas apšaudīja vācu artilērija un ložmetēji. Šajā pozīciju kara periodā krita strēlnieki Alberts Balodis, Fricis Brahmanis, Bērtulis Ozoliņš, Jānis Veiskops, Mārtiņš Šīrants un no gūtajiem ievainojumiem Apvienotajā latviešu strēlnieku bataljonu lazaretē Rīgā nomira divi pulka strēlnieki - Krišjānis Arājs no Piņķu pagasta un Jānis Kociņš no Kolberģu pagasta. Viņi visi tika apbedīti Rīgas Brāļu kapos. Naktī uz 5. maiju 4. Vidzemes pulks devās 12. armijas rezervē un izvietojās Rīgas centrā, Marijas un Stabu ielu rajonā. Kā papildinājums 9. maijā pulkā ieradās 111. maršrota, kurā gan bija tikai 92 karavīri.
Krievijas Pagaidu valdība jaunajos apstākļos bija rīkoties nespējīga, valstī sākās vispārējs saimniecības sabrukums. Latviešu strēlnieku pulkos tika samazinātas ikdienas pārtikas devas. Zināmā mērā tas bija iemesls, kāpēc maija sākumā pulka strēlnieki, kuri bija vecāki par 40 gadiem, tika atvaļināti lauku darbu veikšanai uz piecām nedēļām. Ne visi pēc tam atgriezās atpakaļ savās rotās un komandās.
Maijā Krievijas Pagaidu valdība pilnīgi zaudēja latviešu strēlnieku uzticību. Kā viens no tā galvenajiem iemesliem bija aģitācija par uzbrukumu organizēšanu un nevēlēšanās pat runāt par jebkādu Latvijas autonomiju. Rīgas frontē iestājās nepasludināts pamiers, tika atzīmēti vairāki abu karojošo pušu brāļošanās gadījumi. Visur dominēja pretkara noskaņojums, karavīri gaidīja mieru. Redzot kopējo situāciju, latviešu strēlnieku pulku kareivju komitejas maijā oficiāli nostājās pret Krievijas Pagaidu valdību. Visās vienībās pieauga lielinieku ietekme, zināmā mērā tur bija vainīgas latviešu politiskās partijas, kuras tobrīd risināja citas problēmas. Liela nozīme šajos procesos bija arī aktīvai lielinieku aģitācijai, kā arī trim laikrakstiem krievu valodā, kurus Krievijas 12. armijas karavīriem izdeva Vācijas propagandas iestādes.
No 30. maija līdz 1. jūlijam pulka karavīri atradās pozīcijās. Pirmajās divās nedēļās pulka 2. bataljons aizsargāja nocietinājumus pie Grēna muižas. Pēc tam viss pulks tika izvietots ierakumos no Lapsu mežniecības līdz Grēna muižai. Vācu artilērijas apšaudēs 8. un 17. jūnijā gāja bojā pa vienam pulka strēlniekam.
No 1. jūlija līdz 9. augustam 4. Vidzemes pulks izvietojās Rīgā, Stabu ielas rajonā. Vienības karavīri pildīja iepriekš neierastus pienākumus, viņi apsargāja dažādus valsts objektus pilsētas teritorijā. Tolaik tā bija parasta prakse, kad armijai uzdeva pildīt policijas funkcijas. Ilgstošā atrašanās pilsētā civilajā vidē radīja pulkā dažādas disciplīnas problēmas. Parasti tās bija saistītas ar alkohola lietošanu, kaušanos un varas pārkāpšanu. No karavīru morāles viedokļa nepatīkamākā bija pulka jātnieku izlūku komandas strēlnieka Artūra Kalniņa dezertēšana 28. jūlijā. Viņš nozaga un sev līdzi paņēma divus zirgus ar sedliem, kā arī revolveri un zobenu. Nākošajā dienā Artūru Kalniņu aizturēja 9. Atsevišķās artilērijas baterijas patruļa. Dezertieri ieslodzīja un nodeva kara tiesai, kuras gala lēmums mums nav zināms. Bez tam 1917. gada vasarā 12. armijas Apvienotā tiesa izskatīja pulka jaunāko apakšvirsnieku Jāņa Ozola un Vernera Pumpīša, kā arī strēlnieka Rūdolfa Barlacīša dažāda veida smagus karavīra disciplīnas pārkāpumus. Pulka tiesa uzlika sodu par zemāka līmeņa pārkāpumiem, pamatā brīvsoļa gadījumiem, sīkām zādzībām, zemisku rīcību, krāpšanos un dokumentu viltošanu. Augusta sākumā tika izskatīta strēlnieka Pētera Mottes lieta, kurš pēc ārstēšanās hospitālī mēnesi neatļauti dzīvoja pie radiniekiem. Tiesu vadīja kapteinis Kārlis Lagzdiņš, viņam asistēja podporučiks Jānis Judiņš, praporščiks Artūrs Kociņš, vecākie apakšvirsnieki Grāviņš un Irbiņš, kā arī jefreitors Krastiņš. Pēteris Motte tika ieslodzīts militārajā cietumā uz trīs mēnešiem.
Jaunā pulka komiteja tika ievēlēta 1. augustā šādā sastāvā - praporščiks Jānis Judiņš, praporščiki Aleksandrs Skuja, Nikolajs Tillibs, strēlnieki Eduards Cimmermanis un Janševičs.
Augusta sākumā pulks saņēma pavēli gatavoties iziešanai uz fronti. No Valmieras atgriezās Latviešu strēlnieku rezerves pulkam piekomandētie četri virsnieki - poručiks Jānis Sūrītis, praporščiki Jānis Dišlers, Jansons un Leo Krafs. Rotās un komandās tika iedalīti karavīri no 130. maršrotas, kura pulkā ieradās jūlijā no Latviešu strēlnieku rezerves pulka.

Ansis Zeltiņš pie pulka karogiem
1917. gada 10. martā (44)

Pulks parādes gājienā Rīgā 1917. gada 10. martā (45)

Pulka karogi demonstrācijā 1917. gada 10. martā (46)

Pulka karogi demonstrācijā 1917. gada 10. martā (47)

Pulka kareivju komiteja,
Rīgas fronte, 1917. gads (48)

Pulka 2. rotas karavīri,
Rīgas fronte, 1917. gads (49)

AVOTI:

  • Latvijas Valsts arhīvs: 45-2-195;
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 4254-1-659-142, 144; 5434-1-904-202; 5434-3-132-48, 61, 280;
  • Rīgas pilsētas arhīvs: 210-1-4;
  • 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1917. pavēles Nr.71, Nr.213-14, Nr. 219-19, Nr. 224-15;
  • Brīvais Strēlnieks, Nr.3, Rīga-1917;
  • Līdums, 1917.11.05., 1917.08.08.;
  • "Latviešu Strēlnieku vēsture 1915-1920", Rīga-1970, lpp.87.

PULKS RĪGAS ATSTĀŠANAS KAUJU LAIKĀ UN PĒDĒJĀS CĪŅAS CĒSU POZICIJĀS

Pēdējais pulka kauju posms Rīgas frontē iesākās 9. augustā, kad karavīri izvietojās labi pazīstamajās pozīcijās pie Grēna muižas Olaines tuvumā. Par strēlnieku noskaņojumu šajā laikā ir zīmīgs ieraksts pulka kaujas darbības žurnālā:

Strēlnieki pamatā noskaņoti lielinieciski, bet dienestu pilda labi.

Šajā pozīciju kara periodā krita strēlnieks Kārlis Krams, kuru apbedīja Rīgas Brāļu kapos.
Aktīva kara darbība Rīgas frontē atsākās 19. augustā, kad Vācijas karaspēks pie Ikšķiles uzsāka Daugavas forsēšanu, Rīgas ieņemšanu un centās aplenkt Krievijas 12. armijas pamatspēkus.
Fragments no pulka kaujas darbības žurnāla:

19. augustā pulksten 05.00 sākās vācu artilērijas sagatavošanas uguns pa mūsu pozīcijām, pamatā šāva smagā artilērija. Uguns tika tēmēta pa pulka labo un kreisos flangu. Par vācu gaidāmo Daugavas forsēšanu bijām informēti pa telefonu, ziņas nāca no vācu pārbēdzēja, elzasieša. Pulksten 19.00 vāci uzbruka pulka kreisajam flangam, 1. bataljonam. Pēc tam uzbruka labajam flangam, kuru aizsargāja 2. bataljons. Abus uzbrukumus ar artilēriju un kājnieku ieročiem atsitām.
20. augustā pulksten 03.00 brigādes vadība mutiski pavēlēja sagatavoties atkāpšanas uzsākšanai. Šajā laikā vācieši aktīvi izlūkoja postījumus mūsu nocietinājumos. Pulksten 05.00 pulks sapulcējās pie Grēna muižas, atkāpšanos sedza 4. un 6. rota, kurai katrai bija piedalīts viens balsta ložmetējs. Pulksten 11.00 bez zaudējumiem un noklīdušajiem ieradāmies Torņakalnā. Kaujā īpaši varonīgi cīnījās štābkapteiņi Zvirbulis, Kasanens, Palkavnieks, Zemītis, poručiks Fridrihsons, podporučiki Āboliņš, Melkus, Bokše, praporščiki Rūtiņš, Lumpis, Jurevičs, Janušs, Ilziņš, Luus.


Par 4. Vidzemes pulka pēdējo lielāko kauju atmiņās ar mums dalās Alberts Hinnoms:

Augusta nakts ir tumša. Priekšējās pozīcijās visi ir uzmanīgi - gaida vācu uzbrukumu. Pulksten 05.00 vācu ierakumos ir kustība. Atskan sauciens, ka vācieši atstāj ierakumus. Tiešām, vācu ierakumu priekšā paceļas bieza ķēde, kas te nogulstoties, te paceļoties, tuvojas mūsu ierakumiem.
Ložu krusa ir bieza, kā saniknotas lapsenes tās žvinkst pār galvām, un atsizdamās pret ierakuma sienu, saceļ putekļus. Atskan pavēle, ka visiem jābūt vietās un nedrīkst šaut bez pavēles. Ložmetējnieki saslapina īkšķus, lai tie labāk stāvētu vietās un paņem uz grauda vāciešu ķēdi, arvien pārlabojot mērķēšanu. Apskata ložmetēju lentas, lai viss būtu kārtībā, kad sāksies šaušana. Arī strēlnieki apskata savus patronu krājumus, noliek patronu aptveres blakus šaujamlūkām, lai vēlāk nebūtu jākavējas.
Bateriju novērotāji sniedz jaunus norādījumus baterijām. Viss tas notiek lielā sasprindzinājumā. Par savām spējām visi ir pārliecināti. Priekšzīmīgi nocietinātā ierakumu josla vēl pavairo drošību. Vācieši ir jau pienākuši diezgan tuvu. Tos sagrābj bezbēdība. Liekas, domā, ka esam atkāpušies. Atskan pavēle būt gatavībā. Katrs karavīrs satver savu ieroci un izvēlas mērķi. Var dzirdēt, ka kareivji tirgojas par vāciešiem: Paņem tu to pie ciņa, es paņemšu tā kaimiņu...Nervi vairs neiztur šo sasprindzinājumu. Uguni! Kā uz burvja mājienu ierakumos viss atdzīvojas. Minūti vēlāk nevar sadzirdēt pat sevi. Šauteņu un ložmetēju troksnis aprok sevī visu. Vācieši ir piecēlušies taisni, lai uzbruktu priekšējiem ierakumiem. Tagad, nokļūdami tiešā un flankējošā ugunī, viņi saļimst kā nopļauta zāle. Ķēdes vietā paceļas pelēki mākonīši - šrapneļi. Mazākā daļa no ienaidnieka ķēdes cenšas ar īsiem pārskrējieniem skriet atpakaļ savos ierakumos, bet atkāpšanās ceļu noklāj nekustīgi, pelēki stāvi, kas paliek guļam. Lielākā daļa no ķēdes guļ mūsu ierakumu priekšā. Var redzēt vienu otru. Tie ir ievainotie, kas tagad izmisuši meklē palīdzību, ko viņiem neviens nespēj dot.
Daži vācieši ir laimīgi sasnieguši savus ierakumus, kad no turienes parādās jauna, vēl lielāka ķēde. Ienaidnieka uguns kļūst stiprāka, arī artilērija palīdz. Šo ķēdi sagaida iepriekšējās liktenis. Simtiem pelēku stāvu apklāj zemi starp ierakumiem. Šis pasākums vāciešiem izmaksāja dārgi! Var teikt, ka šeit pie Grēna muižas vācieši zaudēja vairāk, kā citur šajā operācijā.
Tas viņiem nāca negaidīti, viņi neticēja, ka krievu armija ir vēl cīņas spējīga. Vācieši aizmirsa, ka tiem pretī bija slavenie latviešu strēlnieki!
Tā bija latviešu strēlnieku Pirmā pasaules kara gulbju dziesma! Krievijas armijas gulbja dziesma vispār...
Vāciešu atkārtotos uzbrukumus atsita, tiem nodarot milzīgus zaudējumus. Pulksten astoņos atkal valdīja miers. Vācieši uzbrukumus vairs neatkārtoja. Ierakumu priekšā bija dzirdami izmisuma kliedzieni. Cik daudz cilvēku dzīvību vāciešiem izmaksāja šis uzbrukums? Grūti spriest. Tikai 4. Vidzemes pulka iecirknī vien viņu skaits sniedzās vairākos simtos, ja vēl pieskaita citu pulku rajonus, šis skaits kļūs vairākkārt lielāks. Bija jau arī neapdomība dienas laikā uzbrukt nocietinātai līnijai. Turklāt vēl bija jāpāriet plata, klaja zemes josla. Var piezīmēt, ka ienaidnieka atsišana apbrīnojami ietekmēja strēlniekus. Varēja dzirdēt slavinājumus un pašapzinīgus izteicienus.


Pēc Olaines pozīciju atstāšanas vakarā pulks no Torņakalna devās uz Lieljumpravu. Uzdevums bija izkļūt no iespējamā aplenkuma un doties uz izveidotajām Cēsu aizsardzības pozīcijām. Situācija strauji pasliktinājās, jo visus atkāpšanās ceļus pārpildīja dažādas karaspēka vienības un bēgļi. Valdīja haoss, neskaidrība un izmisums. Atstājot divus gadus sargāto Rīgu, latviešu strēlnieku vienību karavīri savām acīm redzēja milzīgās Krievijas 12. armijas sabrukumu, tika dedzinātas karaspēka noliktavas, kareivji izlaupīja veikalus, ienaidnieka rokās tika atstāts ievērojams daudzums ieroču un munīcijas. Tas bija Rīgas frontes pilnīgs militārs krahs un kareivju pamatmasas nevēlēšanās karot. Tomēr 2. Latviešu strēlnieku brigāde ar dažu krievu pulku palīdzību uz diennakti sīvās kaujās noturēja ierakumus pie Mazās Juglas upes. Vācieši 21. augustā Rīgu gan ieņēma, bet 12. armijas galvenos spēkus nespēja sagūstīt.
Pulkam precīza pulcēšanās vieta Cēsu pozīciju rajonā netika noteikta. Trīs dienu atkāpšanās laikā notika vairākas sadursmes ar vācu vienībām, no Rīgas frontes atejošās vienības ik pa brīdim apšaudīja pretinieka artilērija. Pulka vezumnieki un saimniecības daļa atkāpās pa citu maršrutu, kā rezultātā karavīri vairākas dienas nesaņēma ēdienu. Ienaidnieks dažus ceļus bija nogriezis, tāpēc nācās līkumot. Pulks Lielās Juglas upi forsēja seklā vietā, karavīri pa ūdeni brida līdz jostas vietai. No Inčukalna maršruts tika nosprausts uz Vidzemes šoseju. Izpildot pavēli, 22. augustā pulksten 20.30 vienības atlikušie karavīri novietojās Līgatnē 1. Latviešu strēlnieku brigādes rezervē. Iepriekšējā dienā artilērijas apšaudes laikā ievainoja pulkvedi Ansi Zeltiņu, viņa pienākumus uzdeva pildīt 2. bataljona komandierim kapteinim Kārlim Lagzdiņam. Pulka komandierim vācu lādiņa šķembas trāpīja rokā, kā arī abās kājās. Pulkvedi evakuēja uz hospitāli Petrogradā, sekoja ilgstoša ārstēšanās, kura noslēdzās 1918. gada novembrī Pjatigorskā. Pēc atveseļošanās Ansis Zeltiņš dzīvoja Kubaņā, kur Jekaterinodaras pilsētā viņš vadīja kara invalīdu darbnīcu. Sarežģīto Krievijas Pilsoņu kara apstākļos atgriezties mājās nebija iespējams. Padomju varas iestādes Ansi Zeltiņu 1920. gada martā arestēja un nosūtīja uz Arhangeļsku. Sirmais pulkvedis Latvijā atbrauca 1920. gada oktobra otrajā pusē. Neskatoties uz lielo nogurumu pēc garā, ceļa Ansis Zeltiņš 26. oktobrī iestājās Latvijas armijā un kā pulkvedis tika ieskaitīts Galvenā štāba virsnieku rezervē.
Vēl bez pulkveža Anša Zeltiņa 21. augustā pulks zaudēja podporučiku Jāni Liepiņu, kurš krita varoņa nāvē. Bez vēsts Rīgas krišanas laikā kopā pazuda 482 apakšvirsnieki un strēlnieki. Daudzi pulka karavīri devās pie saviem radiniekiem, aizgāja meklēt pārtiku vai vienkārši noklīda. Daļa negāja tālāk, jo bija noberztas kājas vai arī apavi kļuva nelietojami, zināmu skaitu sagūstīja vācieši. Tā rezultātā Līgatnē astoņās rotās kopā bija tikai 350 karotāji. Daļēji šo problēmu atrisināja trīs maršrotu ierašanās 26. augustā no Latviešu strēlnieku rezerves pulka.
Par laika periodu pēc Rīgas zaudēšanas un vēlāko visas Latvijas atstāšanu zīmīgus vārdus pēc kara ir teicis vecais latviešu strēlnieks Rūdolfs Freimanis:

Lielās neveiksmes frontē sašķēla strēlnieku morālisko sparu un kaujas spējas. Latvijas krišana ienīsto vācu rokās un Krievijas revolūcijas kairinošie solījumi radīja plaisu viņu vienībās, kas bija liktenīga turpmākajai patstāvībai. Strēlniekiem vairs nebija Dzimtenes, tā bija ienaidnieka okupēta, uz kuru žēlastību neviens vairs nevarēja cerēt.

Līgatnē 4. Vidzemes pulks atradās trīs nedēļas, ar pretinieku izveidojās plata neitrālā josla un kontakta ar vāciešiem nebija. Karavīri veica pozīciju izbūvi, risināja sasāpējušās pārtikas problēmas. Pulkā atgriezās vairāki strēlnieki, kuri bija noklīduši lielās atkāpšanās laikā. Vācu gaisa izlūki regulāri pārlidoja pulka pozīcijas un izvietojumu.
Pēc pavēles 14. septembrī 300 pulka karavīri pie Jūdažiem ieņēma aizsardzības pozīcijas. Lielākā daļa vienības apakšvirsnieku un strēlnieku palika Līgatnē, jo viņiem nebija apavu un šineļu. Atkāpšanās laikā ievērojams apjoms pulka karavīru apģērbu komplektu un dažāda ekipējuma krita vācu rokās. Šī pulka pastiprinātā apvienotā rota nomainīja 15. Sibīrijas strēlnieku pulka un 17. Kavalērijas divīzijas strēlnieku pulka karavīrus. Šeit pozīcijās pirmajā nedēļā vācu artilērija nogalināja vienu strēlnieku un piecus ievainoja, 27. septembrī tika atsisti divi pretinieka uzbrukumi. Mūsu karavīri sagūstīja vācu izlūku Maksu Bameliku. Šajā pēdējā Pirmā pasaules kara 4. Vidzemes pulka kaujā kontuzēja praporščiku Laubertu un divus strēlniekus, 10 strēlniekus ievainoja. Arī uzbrucēji cieta zaudējumus. Pulka kauju ceļš divu gadu garumā Krievijas armijas sastāvā pret vāciešiem bija noslēdzies.
Pēc trīs dienām 4. Vidzemes pulka apvienoto rotu nomainīja 80. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīri. Viss pulks pārgāja rezervē Skultes, Gudriņi, Peijauči rajonā. Rotās un komandās trūka daudz karotāju, šajā brīdī 557 apakšvirsnieki un strēlnieki bija dezertieru sarakstos. Pēc tam 11. oktobrī vienība ieradās Līgatnē, pulka štābs izvietojās dzelzceļa stacijā. Vācu gaisa izlūki joprojām darbojās aktīvi.
Šajās dienās pulkā nelegāli tika izveidota trīs cilvēku sastāvā Kara revolucionārā komiteja. Lielinieki plānveidīgi un mērķtiecīgi gatavojās ar militāru spēku pārņemt varu savās rokās. Saprotams, ka armijas vienībām tika pievērsta īpaša uzmanība. Jau divas dienas pēc 25. oktobra lielinieku bruņotā apvērsuma 4. Vidzemes pulkā sāka darboties un varu savās rokās pārņēma Kara revolucionārā komiteja, kura bija pakļauta 12. armijas rajona Kara revolucionārajai komi­ tejai. Apmēram divu nedēļu laikā tika pārbaudīti visi 135 pulka virsnieki.
Komiteja katram no viņiem uzdeva četrus jautājumus: 1) kādu politisko partiju konkrētā persona atbalsta,
2) attieksme pret padomju varu,
3) vai virsnieks vēlas vadīt padotos cīņā pret kontrrevolucionāriem,
4) vēlme dienēt armijā pēc kara noslēguma.


Pulka virsniekus, kuri publiski deva svinīgu solījumu kalpot padomju varai, atstāja viņu amatos. Ņemot vērā katra virsnieka agrāko darbību un izturēšanos, tika veikti aresti, kā arī atcelšana no amata. Cēsu cietumā ieslodzīja sešus pulka virsniekus - Kārli Bokši, Pēteri Lānu, Haraldu Lindi, Valdi Melkusu, Teodoru Zemīti un Robertu Zemolu. Tomēr pēc dažām dienām viņus atbrīvoja, jo lielinieki nespēja noformulēt konkrētas apsūdzības. Jāatzīmē, ka tikai četri virsnieki izteica vēlmi turpināt militāro dienestu pēc kara noslēguma - Jānis Dišlers, Jēkabs Grīnbergs, Arnolds Hinnoms un Jāzeps Pakers.
Novembrī visi latviešu strēlnieku pulki izveidoja Apvienoto Smoļnija rotu, kura devās uz Petrogradu apsargāt jauno Padomju Krievijas valdību. No 4. Vidzemes pulka tika deleģēts viens bijušais virsnieks un 40 karavīri. Gada nogalē vienību atstāja visi igauņi un lietuvieši, kuri devās uz saviem tikko nodibinātajiem nacionālajiem pulkiem. Esošajā situācijā vairāki desmiti pulka virsnieku dezertēja. Kopējās karavīru sapulcēs tika ievēlēti komandieri un materiāli atbildīgās personas. Tika atceltas militārā dienesta pakāpes, Krievijas imperatora Nikolaja II laikā piešķirtos apbalvojumus valkāt noliedza. Pulks, tāpat kā citas latviešu strēlnieku vienības, no regulāra karaspēka pārvērtās par apbruņotu tautas miliciju.
Gadu mijā pulkā dienestā bija palikuši 29 bijušie virsnieki, no tiem komandieru amatos tikai četri - 2. bataljona komandieris Žanis Briesma un trīs rotu komandieri. Pulku komandēja tā bijušais komisārs Kārlis Kažociņš, 1.bataljonu-viņa agrākais vietnieks Jānis Lācis. Salīdzinoši ar citiem 1. Latviešu strēlnieku brigādes pulkiem 4. Vidzemes pulks tobrīd vēl bija labi nokomplektēts, trūka tikai 199 cīnītāju, ierindā atradās 2316 karavīri, ārrindā 191 cilvēks. Pulka apgādes un transportēšanas spējas nodrošināja 177 jājamie un 142 vezumnieku zirgi.
Padomju Krievijas valdība jau savas darbības pirmajos mēnešos cīņā pret saviem ienaidniekiem sāka iesaistīt latviešu strēlnieku vienības. Uz Baltkrieviju 1918. gada janvārī nosūtīja 4. Vidzemes pulka 1. bataljonu, kur kopā ar 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku kaujās pret poļu ģenerāļa Dovbora-Musņicka korpusu krita seši 4. rotas karavīri - Rūdolfs Dobelis, Pēteris Ermansons, Rūdolfs Kiršbaums, Ernests Melderis, Jānis Melis un Reinholds Vītoliņš. Februārī pulka minētais latviešu strēlnieku grupējums Balkrievijā pretojās vācu karaspēka uzbrukumam un pēc tam pa dzelzceļu braucot caur Brjansku, Tulu un Ņižnijnovgorodu ieradās Maskavā. Šeit jau iepriekš bija dislocēts pulka 2. bataljons. Marta nogalē un aprīlī notika vienības demobilizācija. Trūkst precīzas ziņas par pulka skaitlisko sastāvu uz šo brīdi. Acīmredzot karavīru bija palicis mazāk kā viens tūkstotis. Pulka 2. bataljona grupējumā 3. martā, kad šie karavīri ieradās Maskavā, bija tikai 370 cilvēku. Pirms visa pulka izformēšanas jau tika demobilizētas atsevišķas strēlnieku grupas. Atkāpjoties februārī no Ziemeļvidzemes uz Krieviju, kāda daļa pulka 2. bataljona karavīru dezertēja un aizgāja pie saviem radiniekiem vai paziņām.
Savas kara gaitas 4. Vidzemes pulks bija pabeidzis, bet vienības bijušajiem karavīriem cīnītāju gaitas turpinājās. Pulka veterānu dzīve šajā laikā ļoti sarežģījās. Tie vīri, kas palika vācu okupētajā Latvijā, pamatā tika sagūstīti un ievietoti Vācijas nometnēs. Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam viņi agri vai vēlu tika atbrīvoti. Vēlāk daļa šie bijušie pulka karavīri kopā ar tiem cīņu biedriem, kuri atradās Krievijā, tika mobilizēti Sarkanajā armijā. Kad 1919. gada maijā sabruka Sarkanās armijas fronte pie Rīgas, daļa no šiem cīnītājiem pārnāca pie Latvijas Republikas karaspēka. Bijušajam pulka podporučikam Jānim Stūrem tas neizdevās, lielinieki viņu noķēra un nošāva. Vairākus karavīrus pat iesauca Baltgvardu armijā, kāda grupa vienības veterānu iestājās Sibīrijā un Tālajos Austrumos izveidotajos latviešu Troickas un Imantas bataljonos. Daudziem bijušajiem pulka karavīriem bija lemts ar šauteni rokās cīnīties mūsu armijas rindās Atbrīvošanas kara laikā. Par to detalizētāk nākošajā nodaļā.

Pulka strēlnieks Kārlis Asaris,
Rīgas fronte 1917. gads (50)

Pulka podporučiks Juris Mežulis,
Rīgas fronte 1917. gads (51)

Pulka jaunākais apakšvirsnieks Jānis Lācis, sēž centrā,
R īgas fronte, 1916. gads (52)

Nav precīzi zināms, cik pulka veterānu pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju kā bijušie sarkanarmieši atgriezās Latvijā. Pēc Rēzeknes karantīnā personīgi aizpildītajām anketām tādu 1921. gadā kopā bija vairāk kā sešdesmit. No tiem 18 Sarkanajā armijā iestājās brīvprātīgi, pārējie tika mobilizēti. Viņu uzvārdi un vārdi ir zināmi:
Amatnieks Andrejs no Ventspils pilsētas, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Andersons Augusts no Ikšķiles pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Ādamsons Jānis Jēkaba d., mobilizēts Sarkanajā armijā,
Ābelītis Pēteris no Valmieras apriņķa, dezertējis no Sarkanās armijas,
Āboliņš Mārtiņš, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Balodis Jānis Jura d. no Zemītes pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Berķis Pēteris no Gostiņu pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Bērziņš Otto no Valkas apriņķa, iestājies Sarkanajā armijā 1918. gadā,
Birzkalns Oskars no Ledušu pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Blāķis Eduards no Liepājas pilsētas, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Blusa Kārlis no Blīdenes pagasta, mobilizēts Baltgvardu un Sarkanajā armijā,
Blūmentāls Ādolfs no Liepājas pilsētas, virsnieks, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Brehmanis Alfons, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Buliņš Hermanis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Bušs Arnolds, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Cērps Ansis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Časke Jānis, 1919. gada 9. februārī mobilizēts Sarkanajā armijā,
Dambergs Teodors no Nurmuižas pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Dreija Tenis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Elsiņš Eduards, jaunākais apakšvirsnieks, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Esenvalds Heinrihs no Nurmuižas pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Freimanis Kārlis Kārļa d. no Salaspils pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Glukovs Aleksandrs, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Graudiņš Jūlijs Teodors, brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā,
Golubovs Antons, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Jansons Ansis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Jaunzems Jānis, mobilizēts Sarkanajā armijā Maskavā,
Jurevičs Johans Eduards, mobilizēts Baltgvardu un Sarkanajā armijā,
Kāposts Mārtiņš, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Klinte Jānis no Bauskas apriņķa, iestājies Sarkanajā armijā trūkuma spiests,
Kļaviņš Augusts, vecākais apakšvirsnieks, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Kraševskis Krišjānis no Rēzeknes apriņķa, iestājies Sarkanajā armijā,
Kristāls Juris no Skrundas pagasta, brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā,
Križmanis Kārlis no Jelgavas pilsētas, virsnieks, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Krūmiņš Fricis, Sarkanajā armijā iestājies Petrogradā,
Krūmiņš Jēkabs, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Krūze Arnolds no Rīgas pilsētas, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Krūze Pēteris, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Lakstīgala Fricis no Rīgas pilsētas, vāciešu spiests iestājies Sarkanajā armijā,
Lebedovskis Pēteris no Asares muižas, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Legzdiņš Artūrs, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Leviševs Mārtiņš, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Lezdiņš Pēteris, jaunākais apakšvirsnieks, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Liberts Kārlis no Annenieku pagasta, pēc vācu gūsta iestājies Sarkanajā armijā,
Liepkalns Kārlis no Ikšķiles pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Maizītis Kārlis no Cēsu pilsētas, Sarkanajā armijā mobilizēts Latvijā,
Pakers Jāzeps no Līksnas pagasta, virsnieks, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Pihels Bernāts no Salaspils pagasta, Sarkanajā armijā mobilizēts Rīgā,
Pirksts Žanis, Sarkanajā armijā iestājies brīvprātīgi,
Pleite Miķelis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Pliskovskis Boļeslavs, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Priedītis Kārlis no Inčukalna pagasta, Sarkanajā armijā iestājies brīvprātīgi,
Pureniņš Kārlis no Ozolnieku pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Putikšs Aleksandrs, lai netiktu mobilizēts Kolčaka armijā iestājies Sarkanajā armijā,
Putniņš Oskars, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Pūtelis Arvīds no Rundāles pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Raugse Ēvalds no Jaungulbenes pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Raugse Jānis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Riekstiņš Roberts, brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā,
Rigas Jānis Roberts, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Rikša Kārlis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Rune Fricis no Vecauces pagasta, brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā,
Rūtenbergs Andrejs, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Salmiņš Fricis no Zemītes pagasta, Sarkanajā armijā iestājies Maskavā,
Sleja Ādolfs, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Smants Pāvels, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Sniedze Mārtiņš, kā Latvijas armijas karavīrs kritis Sarkanās armijas gūstā,
Spuris Ernests, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Stenders Andrejs, vecākais apakšvirsnieks, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Stinulis Jānis, brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā,
Strombergs Žanis no Bramberģes pagasta, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Svilpe Fricis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Šeiris Ādolfs, jaunākais apakšvirsnieks, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Šķitce Miķelis, brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā,
Štrālis Antons, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Turkevičs Indriķis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Ulants Ansis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Valcis Krišjānis, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Vasiļkovs Eduards no Jelgavas pilsētas, brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā,
Veidemanis Voldemārs, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Veinbergs Pēteris, mobilizēts Sarkanajā armijā,
Ziemelis-Kadiķis Krišjānis, 1918. gadā iestājies Sarkanās armijas 4. latviešu pulkā.


Bijušo pulka karavīru skaits, kuri krita daudzajās Krievijas Pilsoņa kara frontēs abu pretinieku armijās, arī nav zināms. Kā vienu no sarkanarmiešiem var minēt bijušo podporučiku Jāni Judiņu, kurš krita kaujā pie Kazaņas 1918. gada augustā. Tobrīd viņš bija Sarkanās armijas Volgas kreisā krasta grupējuma un 3. Latviešu brigādes komandieris. Pieminot Jāni Judiņu dzelzceļa stacija Kazaņas tuvumā Krasnaja Gorka tika pārdēvēta par Judino.
Daži bijušie pulka karavīri ģimenes apstākļu vai labāka darba cerībās palika Padomju Savienībā. Vitebskas pilsētā dzīvoja bijušais pulka ārrindas komandas strēlnieks Fricis Budnieks, bijušais ložmetēju komandas feldfēbelis Ernests Landmanis un bijušais podpraporščiks Jānis Sekste uzsāka jaunu dzīvi Veļikije Lukos, bijušais jaunākais apakšvirsnieks Vilis Valdmanis - Ļeņingradā, Jānis Meisters strādāja Ļeņingradas apgabala Stučkas vārdā nosauktajā kolhozā, Maskavā savu dzīves vietu atrada bijušais rīdzenieks Kārlis Āboliņš. Sarkanajā armijā augstākos amatus ieņēma bijušais 4. Vidzemes pulka apakšvirsnieks Jānis Lācis, kurš Krievijas Pilsoņu kara laikā komandēja Inzas divīziju, vēlāk jau miera laikā Harkovas divīziju un 4.strēlnieku divīziju. Maskavā viņš 1924. gadā absolvēja Sarkanās armijas komandējošā sastāva augstākos akadēmiskos kursus. Vēlāk Jānis Lācis Padomju Savienības Tālajos Austrumos komandēja Dzelzceļa karaspēka sevišķo korpusu. Viņš mira tikai 40 gadu vecumā Habarovskā, Jāņa Lāčai laikrakstos publicēto nekrologu bija parakstījuši Padomju Savienības augstākās amatpersonas.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts arhīvs: 42-1-19, 45-2-195, 198, 46-1-24, 26, 40, 50;
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 4254-1-504-282; 5601-1-7315; 6281-1-1, 2, 3, 5, 7-12, 16- 27, 30- 44;
  • Rīgas pilsētas arhīvs: 210-1-4;
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 2550-1-175-282 ‘‘1913’.’ 5. I sar., 532, 697, 1138, 1139; 2152-1-506;
  • 1. Latviešu strēlnieku brigādes komandējošā sastāva saraksts 1918.05.01.;
  • Valdis Bērziņš "Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija", Rīga-1995, lpp.102, 104, 107, 115, 118;
  • Arnold Hinnom "Lati kuttidega Maailmasojas", Tartu-1938;
  • Daugavas Vēstnesis 1942.20.09.;
  • Jānis Poriets "Astoņas zvaigznes", Rīga-1937, lpp. 233;
  • Latvijas padomju enciklopēdija, 4. sējums, Rīga-1983, lpp.507; 5./1.sējums, Rīga-1984, lpp.680;
  • Latvijas Kareivis, Nr.205, 1920.24.10.

BIJUŠO PULKA KARAVĪRU DEVUMS LATVIJAS REPUBLIKAS NEATKARĪBAS IZCĪNĪŠANĀ ATBRĪVOŠANAS KARA LAIKĀ

Latvijas Republikas armijas rindās Atbrīvošanas kara laikā cīnījās simtiem bijušo 4. Vidzemes pulka karavīru. Viņu kauju pieredze un frontes rūdījums ļoti noderēja mūsu valsts jaunajam karaspēkam. Vecie Rīgas frontes kauju veterāni saliedēja un morāli stiprināja Latvijas armijas jaunos cīnītājus. Par varonību mūsu armijas rindās Atbrīvošanas kara laikā 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni saņēma 61 bijušais 4. Vidzemes pulka karavīrs.

APSĪTIS Rūdolfs - 1. Liepājas kājnieku pulka leitnants
BANGERSKIS Rūdolfs - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka apakšpulkvedis
BEBRIS Raimonds - 4. Valmieras kājnieku pulka kapteinis
BĒRZIŅŠ Andrejs - 7. Siguldas kājnieku pulka seržants
BITE Jānis - 4. Valmieras kājnieku pulka dižkareivis
BRESLERS Jūlijs Teodors - 2. Ventspils kājnieku pulka seržants
BRIESMA Žanis - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka poručiks
BUDRIĶIS Voldemārs - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks
BUŠS Kārlis - 5. Cēsu kājnieku pulka seržants
CINIS Augusts - Vidzemes artilērija pulka kareivis
DIMZA Jānis - 4. Valmieras kājnieku pulka kareivis
DRUPALIS Kārlis - 5. Cēsu kājnieku pulka seržants
EGLE Otto - Studentu bataljona virsleitnants
EIHE Jānis - 9. Rēzeknes kājnieku pulka dižkareivis
FILIPSONS Jānis - Kurzemes artilērijas pulka seržants
FREIMANIS Jānis - Neatkarības rotas virsseržants
FREIMANIS Kārlis - 3. Jelgavas kājnieku pulka virsleitnants
HINNOMS Arnolds - Igaunijas armijas bruņu vilcienu štāba pulkvedis-leitnants
JANSONS Jukums - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieks
JĒKABSONS Ansis - 9. Rēzeknes kājnieku pulka dižkareivis
KAPEIKA Rihards - 4. Valmieras kājnieku pulka leitnants
KĀRKLIŅŠ Georgs - 8. Daugavpils kājnieku pulka virsseržants
KARLOVSKIS Kārlis - 9. Rēzeknes kājnieku pulka virsseržants
KATLAPS Otto - 11. Dobeles kājnieku pulka virsseržants
KAUFMANIS Jānis - 8. Daugavpils kājnieku pulka virsseržants
KĻAVIŅŠ Jūlijs - 5. Cēsu kājnieku pulka kaprālis
KODIS Krišjānis Juris - Kalpaka bataljona Neatkarības rotas virsleitnants
KRAFTS Leons - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka praporščiks
KRAUZE Dāvids - 4. Valmieras kājnieku pulka seržants
KRIŽMANIS Kārlis - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka praporščiks
KRŪKLIS Roberts - 9. Rēzeknes kājnieku pulka leitnants
KULBIS Pēteris - 4. Valmieras kājnieku pulka kareivis
ĶESTERIS Aleksandrs Elmārs - 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālis
ĶĒVICS Kārlis - 5. Cēsu kājnieku pulka kareivis
ĶIVELĪTIS Fricis - Lejaskurzemes kara apgabala štāba kapteinis
LAPIŅŠ Miķelis - 9. Rēzeknes kājnieku pulka seržants
LASMANIS Vilis - 6. Rīgas kājnieku pulka seržants
LAZDIŅŠ Pēteris - 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulka podporučiks
LIBERTS Jānis - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka praporščiks
LIEPNIEKS Ādams - Latgales atsevišķā eskadrona kareivis
MEDNIS Edvīns - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka kapteinis
MEŽCIEMS Aleksandrs - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka ārsts
MIĶELSONS Kārlis - 7. Siguldas kājnieku pulka seržants
NARUŠEVICS Juris - 6. Rīgas kājnieku pulka kareivis
OKMANIS Rūdolfs - 6. Rīgas kājnieku pulka seržants
OSIS Ernests - 8. Daugavpils kājnieku pulka seržants
OSTELIS Jānis - Vidzemes artilērijas pulka dižkareivis
OZOLS Jānis Edgars - Kalpaka bataljona kapteinis
PILSKALNS Miķelis Nikolajs - 2. Ventspils kājnieku pulka leitnants
PĻAVIŅŠ Jānis - 9. Rēzeknes kājnieku pulka seržants
PĻAVPĀVULS Gustavs - 9. Rēzeknes kājnieku pulka kareivis
PRAULIŅŠ Jānis Valdemārs - 5. Cēsu kājnieku pulka virsleitnants
PREIMANIS Roberts - 3. Jelgavas kājnieku pulka kapteinis
PUMPĪTIS Kārlis - 4. Valmieras kājnieku pulka leitnants
PURIŅŠ Jānis - 1. Kurzemes divīzijas pulkvedis-leitnants
PURMALIETIS Iļja - 2. Ventspils kājnieku pulka kaprālis
REISMANIS Pauls - 5. Cēsu kājnieku pulka virsseržants
RIEKUMS Jānis Alfrēds Juris - 3. Jelgavas kājnieku pulka kaprālis
RITSIKS Eduards - 6. Rīgas kājnieku pulka virsleitnants
ROZIŅDĀRZS Jānis - 8. Daugavpils kājnieku pulka seržants
RŪTENTĀLS Roberts - 9. Rēzeknes kājnieku pulka virsseržants
SKURBE Arvīds - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona štābkapteinis
SMILTNIEKS Kristaps - Vidzemes divīzijas mīnmetēju rotas seržants
SNIEDZE Jānis - Vidzemes artilērijas pulka kareivis
SNIEDZIŅŠ Jānis - 4. Vidzemes strēlnieku pulka apakšvirsnieks
STĀLS Jānis - 9. Rēzeknes kājnieku pulka seržants
STEFANS Andrejs - Kalpaka bataljona Cēsu rotas seržants
TREIĢIS Kārlis - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka jefreitors
VENSKIS Emīls - 1. Liepājas kājnieku pulka leitnants
VĪKSNE Eduards - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks
VĪKSNE Jānis Žanis - 3. Jelgavas kājnieku pulka virsseržants
VILKS Jānis - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka praporščiks
VĪTIŅŠ Jānis - Kurzemes artilērijas pulka virsseržants
ZAĶIS Arnolds - Latgales partizānu pulka leitnants
ZAĶIS Valdemārs - Vidzemes artilērijas pulka dižkareivis
ZANDBERGS Alberts - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka poručiks
ZARIŅŠ Osvalds - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka jefreitors
ZELTIŅŠ Ansis - 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris, pulkvedis
ZĪLE Jūlijs - 4. Valmieras kājnieku pulka leitnants
ZĪLE Rihards - 4. Valmieras kājnieku pulka virsnieka vietnieks

Kopā sarakstā 80 karavīri, no kuriem 62 apbalvoti par parādīto varonību Atbrīvošanas kara laikā 1919./1920 Latvijas Republikas armijas un Igaunijas Republikas Armijas rindās. Savukārt 18 virsniekiem, apakšvirsniekiem un strēlniekiem Lāčplēša Kara ordenis piešķirts par cīņām Rīgas frontē pret vāciešiem 1916./1917.
Pārskatot Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru sarakstu, redzam, ka bijušie 4. Vidzemes pulka cīnītāji Latvijas armijā Atbrīvošanas kara laikā ieņēma daudzus atbildīgus komandieru amatus. Tas attiecas gan uz virsniekiem, gan uz instruktoriem jeb apakšvirsniekiem. Arī kareivju amatos šajā laikā bija daudz bijušo 4.Vidzemes pulka veterānu. Līdzīgi kā citiem latviešu karavīriem, arī viņu gaitas līdz iestājai Latvijas armijā bija ļoti dažādas. Kā piemēru var minēt Artūru Alpu, kurš kaujā 1916. gada 29. decembrī Maztīrelī tika kontuzēts un krita vācu gūstā. Pēc diviem smagiem nebrīves gadiem Vācijas nometnē viņš atgriezās Latvijā un tūlīt 1919. gada februārī tika mobilizēts Sarkanajā armijā, no kuras pēc pusgada dezertēja. Pēc pāris nedēļām Artūrs Alps brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā.
Bijušie 4. Vidzemes pulka karavīri Atbrīvošanas kara laikā bija katrā mūsu karaspēka pulkā. Atcerēsimies kādu daļu no viņiem, pilnīga šo cīņu veterānu uzskaite prasītu īpašu atsevišķu pētījumu. Par Latviju 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā cīnījās Jānis Ābele no Sarkanmuižas pagasta, Edgars Baile no Ķoņu pagasta, Jānis Barviks no Ērģemes pagasta, Pēteris Balodis no Jaunpiebalgas pagasta, Jānis Burdais no Kosas pagasta, Pēteris Dreipa no Cēsu apriņķa, Jānis Kļava no Dzērbenes pagasta; 3. Jelgavas kājnieku pulkā karoja Jāzeps Ābeltiņš no Skaistkalnes pagasta, Jānis Borskis no Lašu pagasta, Eduards Buļmeisters no Vārkavas pagasta, Jānis Caune no Zaļenieku pagasta, Alberts Čakste no Elejas pagasta, Fricis Čakanovskis no Neretas pagasta, Jānis Dreimanis no Rundāles pagasta, Kārlis Freimanis no Ceraukstes pagasta, Ludvigs Jaunsniķeris no Dobeles apriņķa Bērzmuižas, Jānis Ješinskis no Bruknas pagasta, Jānis Kļaviņš no Lielzalves pagasta; 4. Valmieras kājnieku pulkā bija Jānis Čake no Lielvārdes pagasta; 9. Rēzeknes kājnieku pulka rindās sastāvā bija Jānis Germanis no Ikšķiles pagasta, Jānis Jakovičs no Cēsu apriņķa, Kārlis Ozoliņš no Vaives pagasta; Latgales Partizānu pulkā karoja Jēkabs Pliķens no Druvienas pagasta; 1. Bruņotajā divizionā dienēja Ernests Auziņš no Inčukalna pagasta, Arnolds Birkāns no Teteles pagasta; Vidzemes artilērijas pulka sastāvā bija Kārlis Balodis no Kastrānes pagasta, Pēteris Berklavs no Kauguru pagasta, Jūlijs Daume no Pedeles pagasta, Kārlis Ķēvics no Dobeles, Hermanis Klanis no Valmieras pagasta, Jūlijs Krūmiņs no Vestienas pagasta; 11. Artilērijas divizionā dienēja Kārlis Brass no Dreiliņu pagasta; Latgales Atsevišķā eskadrona sastāvā bija Otto Būmanis no Rīgas.
Bez jau minētajiem Latvijas armijā Atbrīvošanas kara laikā dienēja šādi bijušie 4. Vidzemes pulka karavīri: Konstantīns Agens no Limbažiem, Aleksandrs Andersons Jāņa d. no Rīgas, Jānis Andersons Andreja d. no Ungurpils pagasta, Alfrēds Anševics no Tirzas pagasta, Kārlis Apaļais no Cesvaines pagasta, Arnolds Apinis, feldšeris, no Bērzpils pagasta, Jānis Apinis Jāņa d. no Pabažu pagasta, Kārlis Ābelīte Jāņa d. no Vatrānes muižas, Krišs Āboliņš Jēkaba d. no Elkšņu pagasta, Augusts Ābols no Vijciema pagasta, Jānis Baltgalvis Andreja d. no Stukmaņu pagasta, Jēkabs Balodis Jēkaba d. no Bauskas apriņķa, Jānis Bekmanis no Rīgas, Fricis Bendža no Bieriņu pagasta, Ādolfs Bergs Krišjāņa d. no Rīgas, Pēteris Bērziņš Anša d. no Vestienas pagasta, Jānis Birste (Biršte) no Liepājas, Augusts Bite no Piņķu pagasta, Aleksandrs Bundža no Lenču pagasta, Julius Burka no Lejasciema pagasta, Eduards Cekuls no Kabiles, Jānis Ceriņš no Mārsnēnu pagasta, Eduards Cīrulis no Ikšķiles pagasta, Jānis Cīrulis Mārtiņa d. no Cēsu apriņķa Ogres pagasta, Pēteris Čakars no Rozberģu pagasta, Žanis Dancigers Jēkaba d. no Remtes pagasta, Jānis Dandonis no Drustu pagasta, Roberts Sīmanis no Gatardas pagasta, Jānis Putniņš no Cēsīm, Jānis Zirdziņš no Unguru pagasta.
Jāatzīmē vairāki 4. Vidzemes pulka bijušie virsnieki un apakšvirsnieki, kuri Atbrīvošanas kara laikā komandēja dažādas mūsu armijas vienības, kā arī pildīja īpaši atbildīgus pienākumus.
Raimonds Bebris 1918. gada 28. novembrī kā kapteinis iestājās Latvijas Republikas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un tika iedalīts Cēsu rotā, pēc tam komandēja 4. Valmieras kājnieku pulka ložmetēju rotu. Piedalījās vienības pavasara un vasaras kaujās, Bermontiādes laikā Kara skolas 1. rotas komandieris. Paaugstināts 1921. gadā par pulkvedi-leitnantu un 1938. gadā par pulkvedi. No 1935. gada Valsts prezidenta pils komandants, biedrības Latvijas Vanagi prezidents. Sarakstījis dzejoļu krājumus Mirkļi un Varoņu kalve. Miris 1940. gada 13. jūnijā un apbedīts Rīgas Brāļu kapos. Studentu korporācijas Lettonia filistrs, vēlāk Fraternitas Academica filistrs, 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Aleksandrs Grīns, bijušais 4. Vidzemes pulka poručiks, ievērojamais latviešu rakstnieks. Viņa populārākais darbs ir vēsturiskais romāns Dvēseļu putenis, kurš stāsta par latviešu strēlnieku un Latvijas armijas karavīru cīņu gaitām. Bataljonā ieskaitīts 1916. gada augustā, Smārdes kauju laikā. Izlūkošanas laikā 1917. gada 20. jūlijā tika smagi ievainots. Strēlniekiem atstājot Rīgu, viņu evakuēja uz Petrogradu. Poručika dienesta pakāpē 1918. gada 6. aprīlī demobilizēts. Aleksandrs Grīns 1919. gadā iestājās Baloža brigādē un ar to kopā iegāja Rīgā. Kapteiņa dienesta pakāpē 1924. gadā tika atvaļināts. Latvijas Universitātē studējis medicīnu un vēsturi. Ciemojies bijušā pulka komandiera Anša Zeltiņa mājās Vidzemes Strēlnieki. Dienestu Latvijas armijā atsāka 1939. gadā, apcietināts 1941. gada 14. jūnijā, deportēts uz Padomju Savienību, kur 1941. gada 25. decembrī Astrahaņas cietumā nošauts. Par pieciem saviem rakstnieka darbiem saņēmis Latvijas Kultūras fonda godalgas.
Vilis Janums 1917. gadā dienēja 4. Vidzemes pulka ložmetēju komandā kopā ar Raimondu Bebri, 1919. gada martā Rīgā tika mobilizēts Sarkanajā armijā, no kuras maijā viņš dezertēja. Vili Janumu kā leitnantu 1919. gada 1. jūnijā iedalīja 2. Cēsu bataljonā, no 1919. gada septembra rotas komandieris 2. Ventspils kājnieku pulkā. Paaugstināts 1920. gada martā par virsleitnantu, 1921. gadā par kapteini, 1930. gadā par pulkvedi-leitnantu, 1939. gadā par pulkvedi. Absolvējis 1930. gadā Čehoslovākijas Kara akadēmiju, dienējis Armijas štābā, Augstāko militāro kursu pasniedzējs. No 1939. gada Kurzemes divīzijas štāba priekšnieks, 1940. gada oktobrī demobilizēts, 1941. gada martā izbraucis uz dzīvi Vācijā, jo sieva Līna bija vāciete. No 1943. gada Vācijas bruņoto spēku latviešu leģiona 15. divīzijas 33. pulka komandieris. Berlīnes kauju laikā 1945. gada aprīlī pulku izveda uz Rietumiem, kur tas padevās gūstā Amerikas Savienoto Valstu armijai. Organizācijas Daugavas Vanagi pirmais priekšnieks, 1953. gadā Vācijā sarakstījis un izdevis grāmatu Mana pulka kauju gaitas. Miris 1981. gada 6. augustā Vācijā, Minsterē. Latvijai atgūstot neatkarību pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.

Raimonds Bebris (53)

Leons Krafts (54)

Kārlis Križmanis (55)

Osvalds Zariņš (56)

Vilis Janums,
1916. gads (57)

Andrejs Stefans pēc atgriešanās no apcietinājuma 1946. gadā (58)

Aleksandrs Plensners (59)

Aleksandrs Plensners, 3. no labās,
goda sardzē pie pulkveža Oskara Kalpaka zārka,
Liepāja, 1919. gada 11. marts (60)

Andrejs Stefans Pirmā pasaules kara laikā dienēja vienā ložmetēju komandā ar Raimondu Bebri un Vili Janumu, apbalvots ar vairākiem Svētā Jura krustiem. Liepājā 1919. gada 28. janvārī viņu iedalīja kā seržantu Kalpaka bataljona Cēsu rotā un nozīmēja par ložmetēja komandieri. Uz Andreja Stefana ložmetēja kamanām 1919. gada 6. martā nomira leģendārais pulkvedis Oskars Kalpaks. Vēlāk pārcelts uz 2. Ventspils kājnieku pulku un paaugstināts par virsseržantu, demobilizēts 1921. gadā. Apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Pēc armijas gaitām iestājies Kurzemes piekrastes Robežapsardzības dienestā, 1939. gadā bija Durbes policijas priekšnieks, kā arī 6. Aizputes aizsargu pulka Jūras rotas vada komandieris. Otrā pasaules kara laikā karoja 16. policijas bataljona sastāvā pret Sarkano armiju, par kaujām pie Neveles apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu. Padomju represīvo orgānu 1944. gadā arestēts un ievietots soda nometnē Maskavas apgabalā, bet slimības dēļ 1946. gadā atbrīvots. Atkārtoti apcietināts 1950. gadā un izvests uz Padomju Savienības soda nometnēm, kur Taišetā 1951. gada 27. jūnijā nogalināts.
Aleksandrs Plensners 4. Vidzemes pulkā iedalīts 1916. gada aprīlī kā praporščiks. Pirmā pasaules kara nogalē štābkapteinis, darbojies Latvju kareivju nacionālajā savienībā. Latvijas Republikas bruņotajos spēkos iestājies kā kapteinis 1918. gada 21. novembrī, dienējis Galvenajā štābā, Ziemeļlatvijas brigādes štābā, Armijas virspavēlnieka štāba Preses nodaļas priekšnieks. Paaugstināts 1920. gadā par pulkvedi-leitnantu, 1936. gadā par pulkvedi. Vairāku militāru izdevumu redaktors, no 1937. gada Latvijas kara aģents Vācijā. Otrā pasaules kara laikā dienējis Vācijas bruņoto spēku latviešu leģionā, bijis 43. pulka komandieris. Dzīvojis trimdā Vācijā, miris 1984. gada 3. aprīlī Zviedrijā, Stokholmā.
Jānis Puriņš Pirmā pasaules kara nogalē arī dienēja 4. Vidzemes pulka ložmetēju komandā, piedalījās pēdējās kaujās pie Nītaures. No 1918. gada 28. novembra viņš komandēja Cēsu rotu, no 1919. gada augusta - 2. Venstspils kājnieku pulku, oktobrī viņš tika iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri un Austrumu frontes pavēlnieku. Paaugstināts par pulkvedi-leitnantu 1919. gada jūlijā un 1925. gadā par pulkvedi. Par nopelniem Latvijas labā Jānim Puriņam tika piešķirta jaunsaimniecība Nītaures pagasta Lakšu muižā. Sasniedzot maksimālo vecumu 1939. gadā demobilizēts, 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. No 1920. gada bija Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis.
Aleksandrs Jūlijs Mežciems kā ārsts dienēja 4.Vidzemes pulkā visu kara laiku. Medicīnas doktors, ķirurgs. Par pieredzētajām cīņu gaitām uzrakstījis detalizētas atmiņas, kuru fragmenti ir ievietoti šajā grāmatā. Devies 1917. gada novembrī atvaļinājumā, pēc tam pulkā nav atgriezies. Piedalījies Latvijas Republikas delegācijas darbā 1919. gada pavasarī Miera konferencē Parīzē. Organizējis mūsu armijas apgādi ar medikamentiem. No 1919. gada jūlija Liepājas garnizona lazaretes vecākais ārsts. Paaugstināts 1920. gada novembrī par ārstu pulkvedi-leitnantu, atvaļināts 1921. gadā. No 1929. gada 5. Rīgas aizsargu pulka vecākais ārsts, vairāku zinātnisku darbu autors. Finanšu ministrijas revidents 1939. gadā, emigrējis 1944. gadā uz Vāciju, strādājis kā ārsts bēgļu nometnēs. Miris Lielbritānijā, Birmingemā 1960. gada 3. martā.
Fricis Ķivelītis 4. Vidzemes bataljonā 1916. gadā dienēja kā jaunākais apakšvirsnieks, pēc praporščiku skolas absolvēšanas nākošajā gadā pulkā atgriezās kā virsnieks. Ieskaitīts Latvijas bruņoto spēku Liepājā izvietotajā rezerves vienībā 1919. gada 11. martā, dienēja Lejaskurzemes kara apgabala štāba operatīvajā daļā, vēlāk kapteinis Zemgales divīzijas štābā. Paaugstināts 1934. gadā par pulkvedi-leitnantu. Apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, miris 1943. gada 23. decembrī Padomju Savienības soda nometnē.
Roberts Preimanis par varonību Ziemassvētku kaujās tika apbalvots ar 4. šķiras Svētās Annas ordeni, 1919. gada 22. maijā viņš iestājās Studentu rotā, vēlāk pārcelts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku, kapteinis. Par varonību 1920. gada 12. janvārī Latgales atbrīvošanas cīņās apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Demobilizēts 1922. gada 1. septembrī, strādājis dažādās tautsaimniecības nozarēs. Otrā pasaules kara beigās izceļojis uz Vāciju, vēlāk 1949. gadā devies uz Kanādu, kur 1980. gada 17. maijā miris.
Jūlijs Zīle kā jauns praporšciks piedalījās 4. Vidzemes pulka 1917. gada pēdējās kaujās. Brīvprātīgi 1919. gada februārī viņš iestājās kā leitnants 1.Valmieras kājnieku pulkā un tika iecelts par rotas komandieri. Viņš kopā ar 37 karavīriem veica 1919. gada 30. maijā drosmīgu reidu un pie Silenieku ciema uz Gulbenes-Rēzeknes ceļa kaujā ieguva trīs lielgabalus, ložmetēju, 40 gūstekņus, 50 zirgus un citas trofejas. Par šo varoņdarbu Jūlijs Zīle 1921. gadā apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Kritis izlūkošanas laikā Latgalē 1920. gada 22. jūnijā, apbedīts Palsmanes draudzes kapos. Piemi-not Jūlija Zīles karavīrus, katru gadu mūsu Nacionālās Aizsardzības Akadēmijas pirmā kursa kadeti 13. jūnijā Gulbenes novada Stradu un Litenes pagastu teritorijā reida maršruta centrālajā posmā veic kājnieku pārgājienu.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 1507-1-202, 207, 221; 3318-1-328; 3318-1-1329,1330; 3406-1-285, 287, 288; 3407-1-103; 4254-1-23-106/108; 5601-1-7; 5601-1-490; 5601-1-2471; 5601-1-3460; 5601-1-5155; 5601-4-1, 2, 3, 4, 5, 7, 8, 9, 11, 12, 15, 16, 17, 25, 26, 27, 28, 29;
  • "Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri", Rīga - 1995;
  • "Latvijas armijas augstākie virsnieki", Rīga-1998, lpp. 327, 367, 368;
  • "Es viņu pazīstu", Rīga-1939, lpp.189, 341;
  • Andreja Stefana dēla Ojāra Stefana atmiņas, pierakstījis J. Hartmanis 2015.;
  • Anša Zeltiņa dēla Nameja Zeltiņa atmiņas, pierakstījis J. Hartmanis 2015.;
  • Sergeja Patrikejeva privātais arhīvs.

PULKVEDIS ANSIS ZELTIŅŠ

Vairāki apraksti par Anša Zeltiņa skolas un armijas dienesta gadiem ir ietverti grāmatas iepriekšējās nodaļās. Nozīmīgas ir arī viņa turpmākās dzīves gaitas un vairāku cilvēku atmiņas par atsevišķiem pulkveža mūža posmiem.
Saruna 1916. gada augustā Smārdes frontes iecirknī starp pulkvedi Ansi Zeltiņu un praporščiku Arnoldu Hinnomu pēc jaunā virsnieka atmiņām:

Sēdu uz celma pie telefona aparāta un baudu dabu. Šeit pagrieƵienā iet garām skudru ceļš. Vēroju čaklo kukaiņu darbību. Uzberu viņu ceļā smiltis, kustība pārstājas, skudras apspriežas, tad rāpjas pāri smilšu čupai. Pieberu vēl smiltis, tomēr tās rāpjas pāri. Smilšu čupa ir jau diezgan augsta, bet skudras tomēr turpina rāpšanos. Savādi, kāpēc skudras nevar iet apkārt, tas taču ir daudz vieglāk. Beidzot es iespiežu smilšu čupiņas vidū palielu priežu mizas gabalu un gaidu, kā skudras rīkosies tagad. Neko citu, tikai pāri, ietiepīgi kukaiņi.
Skudras ir kā dzeltenā tauta, aizvien tikai savu ceļu! - piepeši kāds man ierunājas aiz muguras. Apgriežos un redzu, ka man aiz muguras stāv bataljona komandieris un liekas, ka ilgāku laiku sekojis manai darbībai. Pieceļos un gribu steigties pretim ar ziņojumu, bet vecais atmet ar roku un saka, ka nav vajadzīgs. Nosēzdamies uz otra celma un vērodams skudru nemitīgo kustību, viņš sāk stāstīt: Ziniet, ka es arī pirms daudziem gadiem tāpat izmēģināju skudru pacietību un gudrību, bez šaubām, ar tādiem pašiem panākumiem. Tas bija Mandžūrijā. Toreiz dienēju jātniekos un mūsu uzdevums bija pa daļai apsargāt robežu, pa daļai medīt hunhuzus. Šie laupītāji, kā tos sauca krievi, bija ļoti bīstams elements, kas radīja Krievijai daudz vairāk raižu nekā kāds cits jautājums Tālajos Austrumos. Viņi arī nedomāja par kavēkļiem, kas bija likti ceļā. Es nedomāju parasto ceļu, bet gan viņu dzīves ceļu. Tiesa, daži šķēršļi tika radīti viņu pašu interesēs. Blakus ceļus viņi nelietoja. Tā radās asiņainas un niknas cīņas, kas vēl nav beigušās un es ceru, ka reiz viņi savu mērķi sasniegs. Vecais kļūst domīgs. Liekas, ka viņš atceras bijušo, atausušas senās atmiņas. Beidzot viņš turpina: Arvien jau mēs nekāvāmies, dažreiz dzīvojām saticīgi kā labi kaimiņi, bet uzticēties viņiem tomēr nevarēja. Kā jau minēju, arī es kādreiz sekoju skudru gaitai. Bija tolaik nemieru laiks. Dzīvojām tālu no civilizācijas un garlaikojāmies. Sarīkoju tīģera medības. Mandžūrijas tīģeris ir plēsīgākais un bīstamākais zvērs pasaulē. To medības ir vienmēr bīstamas, jo viņš ēd cilvēkus. Katru mēnesi tīģeris no pulka aiznesa kādu neuzmanīgu kareivi. Toreiz medības biia arī soda ekspedīcija. Gaidīju dzinēju novietošanu un laika kavēklim vēroju skudru kustību. Bez dažiem jātniekiem man līdzi bija arī hunhuzu kņazs. Viņš diezgan labi runāja krieviski. Vēroju skudras un novietoju to ceļā šķēršļus. Tad sacīju hunhuzam, lai tas apskatās, cik skudras ietiepīgi seko savam ceļam. Hunhuzs sacīja ar uzsvaru, ka tie esam mēs, dzeltenie. Pārsteigts raudzījos viņā. Es viņam atbildēju vispārīgi, ka skudras rīkojas muļķīgi, daudz gudrāk būtu šķēršļus apiet. Arī hunhuzs vēroja mani un pateicās par padomu. Biju pārsteigts un toreiz neizpratu viņa vārdus. Domāju, ka runa ir tikai par skudrām. Vēlāk izrādījās, ka šī saruna pirmkārt man izglāba dzīvību. Tā sagādāja arī Krievijas valdībai daudz grūtākas cīņas ar dzeltenajiem Mandžūrijā. To es sapratu tikai vēlāk, kad hunhuzi un ķīnieši sāka pielietot citu taktiku.
Jautāju, kā tas izglāba Jūsu dzīvību, pulkveža kungs? - Mieram seko karš, mūs pārcēla apmēram 150 kilometrus. Kādā dienā hunhuzi mums uzbruka, daļu nogalināja, daļu saņēma gūstā. Pēdējo vidū biju arī es. Dienu iepriekš hunhuzi slepeni bija kareivjiem atnesuši hanžu. Puiši piedzērās un lieta bija vienkārša. Pēkšņi mūsu būdās ielauzās pretinieki, cīņa bija nikna un īsa. Bija skaidrs, ka hunhuzi neastāj gūstekņus dzīvus. Zinājām to un padevāmies liktenim. Mūs sasēja un aizveda uz hunhuzu karaspēka galveno mītni. Tur valdīja minētais hunhuzu kņazs. Viņš pazina mani un atbrīvoja mūs visus. Man viņš pateica, ka to dara kā pateicību par labu padomu. Bez šaubām, ka citi to nesaprata un es arī neko neteicu. Tagad redzot, kā Jūs izsekojat skudru kustību, es visu to atceros tik dzīvi, it kā tas būtu noticis vakar.
Pulkvedis piecēlās, aptaujājās šo un to par mūsu darbību. Vaicāja, kur ir poručiks Gailis. Atbildu, ka aizgāja uz štābu. Pulkvedis atbildēja, ka arī viņš tur aizies un varbūt varēs izspēlēt kādu partiju preferansa. Atvadoties es nevarēju nociesties un pavaicāju, vai toreiz tīģeri nošāva? Pulkvedis atbildēja, ka tajā dienā tas neizdevās, bet dažas dienas vēlāk gan tīģeri nošāva.


Pulkveža Anša Zeltiņa dēls Namejs Zeltiņš:

Visu, ko es zinu par savu tēvu, esmu uzzinājis no savas mātes Minnas, kā arī no dažiem dokumentiem. Viņa ir dzimusi 1898. gada 24. augustā gadā Rundāles pagastā Gludiņu ģimenē. Vecāku kāzas notika 1923. gada 22. aprīlī. Mana māte bija ļoti reliģioza, viņa mira 1984. gada 5. maijā Rīgā manās rokās. Ja Latvija 1940. gadā nebūtu okupēta, es būtu kļuvis par mācītāju. Liktenis bija lēmis, ka esmu enerģētikas profesors. No vecākiem esmu mantojis divas svarīgas rakstura īpašības - nospiedošu pienākuma sajūtu un cieņu pret cilvēku. Kā arī to, ka pasaulē ir divas nevajadzīgas lietas - pārmetumi un taisnošanās. Par Nameju mani nosauca māte, tam nav nekāda sakara ar rakstnieka Aleksandra Grīna literāro darbu. Gan jāpiebilst, ka Aleksandrs Grīns un bijušais tēva adjutants Aleksandrs Plensners nereti viesojās pie mūsu ģimenes Vidzemes Strēlniekos. Ciemos bija atbraucis arī Igaunijas armijas pulkvedis-leitnants Arnolds Hinnoms, kurš 1938. gadā Tartu izdeva grāmatu par savām cīņu gaitām 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. Zīmīgi, ka Zaļenieku centrāles telefons Anša Zeltiņa mājās Vidzemes Strēlniekos bija ar Nr. 1.
Tēva dzimto māju Kaļēni nosaukums cēlies no kalēja amata. Tāpēc arī Vidzemes Strēlniekos bija pamatīga kalēja darbnīca. Tēva vectēvs Viļums Zeltiņš (dzimis 1800. gadā, miris 1891. gadā) bija Zeltiņu dzimtā pirmais, kurš ieguva uzvārdu. Viņam esot bijuši zeltaini mati. Zeltiņu ģimenē mans tēvs bija jaunākais bērns. Par viņu vecāki bija divi brāļi Pēteris (dzimis 1854. gadā, miris 1902. gadā, bijis pagasta vecākais, fiziski ļoti spēcīgs vīrietis, no pirts uz māju vectēvu un tēvu nesis vienlaicīgi, katru uz savas rokas) un Jēkabs (dzimis 1859. gadā, miris 1935. gadā, neprecējies), kā arī māsa Anna (dzimusi 1849. gadā, mirusi 1897. gadā, viņu apprecēja Lāpītājs no Ziedaiņu mājām).
Kara dienestā viņš visaugstāk vērtēja karavīra stāju. Viņa mīļākais teiciens bija: Zaldāts labs, bet stājas nav. Tēvs dienestam uz Krievijas - Ķīnas robežas pieteicās brīvprātīgi. Acīmredzot iemesli bija divi. Viļņā izvietotajā 107. kājnieku pulkā avansēties bija stipri apgrūtinoši. Savukārt Aizamūras apgabala robežsargos atalgojums bija augstāks un kāpiens pa dienesta trepītēm ātrāks. Robežsargu dienesta laikā Mandžūrijā viņu īpaši cienījuši ķīnieši, jo viņš bijis ļoti taisnīgs. Tolaik tas šajās mežonīgajās vietās netika īpaši praktizēts. Kā pateicību ķīnieši viņam uzdāvināja karogu ar uzrakstu Taisnīgs kā svari. Alga tolaik tēvam bija 300 rubļi mēnesī. Par tēva taisnīgumu un godīgumu arī liecina fakts, ka pirms Pirmā pasaules kara viņš divus gadus vadīja Aizamūras Robežsardzes apgabala 3. kājnieku pulka virsnieku goda tiesu un pulka tiesu. Bez tam 1913. gadā viņš veica visa Aizamūras Robežsardzes apgabala dokumentācijas un mantu revīziju.
Uz latviešu strēlniekiem tēvs pārnāca brīvprātīgi, viņš ļoti lepojās ar sava pulka karavīriem un tos vienmēr aizstāvēja. Citu latviešu pulku strēlnieki 4. Vidzemes pulku iesauca par Kaņepju smērētājiem. Aleksandra Grīna grāmatā Dvēseļu putenis mans tēvs pieminēts desmit lapaspusēs. Mans tēvs nekad nežēlojās, viņš bija ļoti izturēts vīrs ar spēcīgu raksturu. Ja kara gados viņš staigāja ar spieķīti, tad dzīvojot Zaļenieku pagastā tas vairāk nebija vajadzīgs. To mans tēvs panāca ar regulārām fiziskām nodarbībām un atrašanos svaigā gaisā. Saprotams, ka trīs Pirmā pasaules kara laikā gūtie ievainojumi atstāja savu iespaidu, 1923. gada vasarā viņš vienu mēnesi ārstējās Ķemeru kara sanatorijā, vēlāk vairākas reizes Tērvetes sanatorijā un Dobeles slimnīcā. Pēc pēdējā ievainojuma 1917. gada augustā viņš vairāk kā gadu bija Petrogradas, Novorosijskas un Pjatigorskas hospitāļos. Sekoja kara invalīdu apavu darbnīcas pārziņa darbs Dienvidkrievijā, Kubaņā, 1920. gada martā par it kā pretpadomju darbību mans tēvs tika arestēts un izsūtīts uz Arhangeļsku. Pēc septiņu mēnešu aresta oktobrī viņš atgriezās Latvijā. Aresta laiks un divu nedēļu garais ceļš uz Tēvzemi manu tēvu bija ļoti nogurdinājis.
Pirmais viņa amats Latvijas armijā bija Cēsu kara apriņķa priekšnieks, kura teritorijā ietilpa arī dzimtās mājas Kaļēni Medzūlas pagastā. Taču šajā viensētā saimniekoja vecākais brālis Jēkabs, kuram pirms Pirmā pasaules kara no savas dienesta vietas mans tēvs sūtīja ievērojamas naudas summas. Par nopelniem Latvijas labā 1921. gadā viņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un tēvam arī piešķīra Zaļenieku pagastā Deģu pusmuižu. Pieminot savus karavīrus, viņš to nosauca par Vidzemes Strēlniekiem. Tāpēc tikai pēc četriem dienesta mēnešiem Cēsīs 1921. gada maijā mans tēvs pārgāja dienestā par Jelgavas-Bauskas kara apriņķa priekšnieku. Maksimālā vecuma dēļ viņu vajadzēja atvaļināt jau 1926. gadā, bet pēc personīga rakstiska mana tēva lūguma viņš turpināja dienēt un demobilizācija notika 1927. gada decembrī, tobrīd viņam bija 64 gadi. Dienesta termiņa pagarināšanu atbalstīja viņa bijušie kauju biedri no latviešu strēlnieku laikiem - ģenerāļi Mārtiņš Peniķis un Jānis Francis. Vienlaicīgi ar manu tēvu atvaļināja pulkvedi Mārtiņu Bērziņu, Liepājas kara apriņķa priekšnieku un pulkvedi Jēkabu Gustavu, Valmieras kara apriņķa priekšnieku.
Latvijas okupācijas gadā tēvs padomju varai atdeva divas savas pistoles un zobenu. Sarkanā armija netālajā Glūdas pagastā Otrā pasaules kara sākumā uzsāka lidlauka būvi, tā darbos kā škūtnieku iesaistīja arī manu tēvu. Viņš mira 1942. gada 11. septembrī savās Vidzemes Strēlnieku mājās. Vēdera vēža slimības diagnozi jau krietni iepriekš bija uzstādījis kāds ārsts Dobelē. Pēdējā gaitā manu tēvu izvadīja 20. septembrī no Vidzemes Strēlniekiem un apbedīja Rīgas Brāļu kapos. Ceremoniju vadīja mācītājs Jānis Meisters. Pulkvedis-leitnants Edvīns Mednis runāja Veco latviešu strēlnieku biedrības vārdā, kuras biedrs gan Ansis Zeltiņš nebija.


Dzidras Empeles, dzimusi Leimanis, kura dzīvoja netālu no Vidzemes Strēlniekiem, atmiņas par Ansi Zeltiņu:

Manuprāt, esmu vienīgais dzīvais liecinieks, kas pazina pulkvedi Ansi Zeltiņu tad, kad viņš bija atvaļināts no aktīvā kara dienesta un dzīvoja savās mājās Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagasta Vidzemes Strēlniekos. Tā viņš bija nosaucis pēc kara viņam piešķirto Deģu muižas centru.
Dvēseļu putenī rakstnieks saka par viņu: ... pulkvedis lāga neprot rāties, pēc dabas lēnīgs vīrs.
Es nezinu, vai šis ir pareizākais apzīmējums. Kā pieveru acis, redzu viņu možu un vērīgu, tikai ļoti, ļoti apvaldītu. Pret visiem viņš ir vienādi uzmanīgs, uzklausa katru, atbild īsi, skaidri, dažreiz ar vieglu humoru.
Manas atmiņas par pulkvedi Ansi Zeltiņu sākas aptuveni ar laiku ap 1930. gadu, kad es biju 10 gadīga knīpa. Ap to laiku viņš ar sievu Minnu Zeltiņu Vidzemes Strēlniekos jau bija nodzīvojuši kādu laiku. Sieva bija turpat 30 gadus jaunāka - drusku smagnēja, skaista tumšmate.
Kaut gan pulkvedis saņēma labu pensiju, saimniecību viņš vadīja pats, nevis izrentēja un tikai saņēma papildus ienākumus kā daudzi.
Bijušajā Deģu muižas kungu mājā nekādas pārbūves nebija taisītas. Mājas ziemeļu galā, kur bija izvietota bibliotēka, un lielā vidus istaba, ko tikpat kā neizmantoja, vienmēr bija vēss, pat drēgns. Bet ērtā virtuve, kur vienmēr visi ieturēja maltītes, un dzīvojamā istaba ar logiem uz dienvidiem un vakariem, vienmēr bija mājīgas un siltas.
Tā lielajos kokos zema un rāma gulēja, kādreiz balti krāsotā, dzīvojamā ēka. Vasarā šur tur ziedēja puķes, galvenokārt ziemcietes. Ap māju vijās mežvīni un citi vīteņi. Mājas priekšā bija prāvs, ar vītoliem apaudzis dīķis, kas šķīra māju no ceļa nemiera un putekļiem. Iemītās taciņas un pagalmu sestdienās noslaucīja.
Uz rītiem - ziemeļrītiem no dīķa bija darba pagalms un gara saimniecības ēka, kur zem viena jumta bija kūts, siena un labības šķūnis, mašīnu un darba rīku novietne, ratnīca. Bija parastais jaunsaimniecības inventārs: divi darba zirgi, 5 — 7 slaucamās govis, daži jaunlopi, aitas, cūkas, putni; rati, ragavas, zāles un labības pļaujmašīnas un viss cits nepieciešamais.
Visu gadu saimniecībā strādāja divi algoti laukstrādnieki — puisis un meita, kā tai pusē sauca neprecētos laukstrādniekus, kas dzīvoja pilnā saimnieka apgādībā - uzturā ar pajumti un gultas piederumiem. Savu algu tie parasti krāja vēlākam ģimenes dzīves sākumam.
Kā vecs karavīrs, vasarā pulkvedis vienmēr cēlās agri — uz lauka bija reizē ar strādniekiem, reizē nāca brokastīs, kopā visi paēda un atkal uz lauka. Tad pusdienas, avīze, ko piena vedējs jau bija atvedis no Krimūnām. Pēc tam dienasvidus, kad visā mājā bija dziļš klusums. Pēc tam vakara cēliens.
Viss it kā tāpat kā citās apkārtējās jaunsaimniecībās: mijās darbs ar ēdienreizēm un atpūtu. Un tomēr citādi. Jaunsaimniecībās tai laikā strādāja briesmīgi, gandrīz visās. Cilvēki izdzina sevi, izspieda līdz beidzamam — dzīvošanu atlikdami uz vēlāku laiku. Visu jau vajadzēja un gribējās, un spēks bija.
Vidzemes Strēlniekos darbs nebija kaklakungs; strādāja rimti, secīgi darbu pēc darba. Vakaros laikus visu nokopa un paēda vakariņas. Un nekas nepalika nedarīts. Tas nenozīmē, ka siena vai labības laikā nestrādāja līdz zvaigznēm, ja tas bija nepieciešams. Bet pēc tam atkal bija atelpas dienas, kad piekopa kaut ko pie mājas, pārbaudīja un sagatavoja darba rīkus priekšā stāvošam darba periodam. Neatceros redzējusi pulkvedi dīkā, vienmēr kaut ko darīja, gāja lietišķā darba solī.
Ziemā, kad malka bija sagādāta un āra darbu veica strādnieks viens, pulkvedis strādāja bibliotēkā, vai vēsākā laikā dzīvojamā istabā.
Katru dienu pēc pusdienām viņš izlika pa pasjansa partijai. Dažreiz es, uz celīšiem uzmetusies uz blakus krēsla, vēroju un pajautāju ko. Un mazrunīgais, klusais vīrs pastāstīja spēles noteikumus, - runāja ar bērnu kā ar līdzīgu.
Viņa sieva uz lauka negāja, rūpējās par mājas tīrību un kārtību, gatavoja garšīgas maltītes. Zeltiņkundze cienīja pulkvedi, un šī maiņas cieņas pilnā gaisotne bija visā un ap visu. Nekad neesmu šai mājā dzirdējusi asa vai nelaipna vārda ne pašu starpā, ne attiecībā uz citiem — nekad. Mūsu ģimenē runājot, laikam, vienmēr teica Zeltiņkungs un Zeltiņkundze. Arī manu māti viņi kā viens, tā otrs uzrunāja Leimaņkundze, kaut gan mēs bijām īsti tukšinieki.
Kaimiņi, par pulkvedi runājot, parasti teica Vecais Zeltiņš, bet man viņš ar vecumu nemaz nesaistījās. Viņš bija pagara auguma, kalsns, vienmēr gludi skūts - arī galva skūta, iededzis. Nekad neesmu viņu redzējusi vaļīgi vai nekārtīgi ģērbušos.
Vēl tagad, pieverot acis, redzu viņu pēc pusdienām viegli pieceļoties, pasakam paldies, un elastīgā, raitā solī aizejam uz istabu palasīt avīzi.
Par viņa attieksmi pret apstākļiem liecina tāds fakts: ikmēneša pensija viņam bija jāsaņem Jelgavā. Turp viņš no rīta aizbrauca ar vilcienu, bet atpakaļ tos 25 kilometrus nosoļoja kājām, jo vilciens nāca atpakaļ tikai vakarā. Un tā daudzus gadus, kaut gan kājas bija karā vainotas. Neesmu viņu dzirdējusi žēlojamies nekad, ne par ko. Tikai kādreiz, retumis, kad paša nebija klāt, Zeltiņkundze kaut ko pastāstīja, un man radās nojausma, ka tā viss nav, kā bieži domā: Kas nekliedz, tam nesāp.


Ansis Zeltiņš Krievijas robežsargu karaspēka parādes formā (61)

Dzīvoja Zeltiņu pāris ļoti noslēgti. Tolaik man tas nelikās nekas sevišķs, ka tikai mana māte un es ar māsu gājām un nācām kā savējie (tēvs jau tad bija miris). Par cik Vidzemes Strēlniekos bija telefons, tad kaimiņi nāca vajadzības gadījumā pa telefonu zvanīt, un arī viņiem aiznesa kādreiz kādu ziņu. Bet tā bija kaimiņu ikdiena. Zeltiņkundze bija no Bauskas apriņķa Gludiņiem. Viņas māti es reiz redzēju, bija uz dažām dienām atbraukusi. Tā viņi dzīvoja vieni, arī nebrauca nekur.
Vēlāk Zeltiņkundze bija iestājusies aizsardzēs, tā drusku rodot saskari ar vietējo sabiedrību. Pulkvedis pats tad arī nekur nepiedalījās, ne saiešanās, ne runāšanās.
Tai laikā tukšajās ziemas dienās viņš mācījās franču valodu. Atminu, viņam priekšā bija liela formāta krievu - franču pašmācība. Trešajā ziemā pulkvedis sāka lasīt franču autorus oriģinālā.
Kad pirmoreiz iznāca A. Grīna Dvēseļu putenis, Zeltiņkundze to izlasījusi, prasīja pulkvedim: Vai Tu lasīsi? Te par Tevi arī. Viņš tā savādi atmāja ar roku un aizgāja. Tā nebija poza. Es nesapratu toreiz, un protams, arī tagad varu varbūt tikai nojaust, ka viņš nevarēja par to runāt. Tā bija brūces uzplēšana. Es nezinu nekā, prātā tikai viņa stingā seja un savādais skatiens pirms viņš pagriezās un izgāja no istabas.
Viņiem, krietni gados esot, piedzima dēls, kam deva vārdu Namejs. Vēlāk Zeltiņkundze man stāstīja, ka reiz prasījusi pulkvedim, par ko lai dēlu māca, par karavīru? Nē, bijusi atbilde, tukšs darbs, par zinātnieku, inženieri. Priecājos, pēc gadiem uzzinājusi, ka viņa vēlēšanās piepildījusies.


Neliels ieskats pulkveža Anša Zeltiņa militārā dienesta pēdējos septiņos gados, kad viņš vadīja Jelgavas — Bauskas kara apriņķa darbību. Pēc abiem kariem Zemgale bija pamatīgi izpostīta un mazapdzīvota. Vācu ģenerālis Ērihs Ludendorfs savās atmiņās min faktu, ka 1916. gadā Bauskas apriņķī uz vienu kvadrātkilometru dzīvoja tikai četri cilvēki. Pirmajos sava dienesta gados Jelgavas pilsētā Ansis Zeltiņš redzēja bēgļu atgriešanos. Armijas dienestam pakļautie vīrieši, kuri atgriezās no Padomju Krievijas vai arī no gūstekņu nometnēm Vācijā, tika reģistrēti un pārbaudīti kara apriņķa pārvaldes ēkā Jelgavā, Baznīcas ielā 5. Šeit Ansis Zeltiņš satika arī dažus bijušos karavīrus no 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka.
Jelgavas dienesta laikā sirmā pulkveža tuvākais palīgs bija pulkvedis-leitnants Augusts Krastiņš, kurš Pirmā pasaules kara laikā cīnījās kā virsnieks 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka rindās. Viņš pildīja arī Jelgavas garnizona komandanta pienākumus. Kara apriņķa pārvaldē kopā dienēja un strādāja 64 cilvēki, no kuriem lielākā daļa bija karavīri. Pēc amatu nosaukumiem redzam, ar ko Anša Zeltiņa padotie nodarbojās. Konvoja komanda - 36 karavīri, 16 rakstveži un mašīnrakstītāji, feldšeris, divi pavāri, mantzinis, drēbnieks, kurpnieks. Minētās personas pārzināja pārvaldes kasi, ieroču, mantu un pārtikas noliktavas, ambulanci, aresta telpas, pārvaldes virtuvi un ēdamzāli. Konvoja komanda pavadīja uz dažādām Latvijas pilsētām arestētos 3.Jelgavas kājnieku pulka karavīrus, kā arī apsargāja pārvaldes ēku un aresta telpas. Kā pārvietošanās līdzekļus pārvaldes darbinieki izmantoja divus zirgus un divus ratus.
Pārvaldes galvenais uzdevums bija Jelgavas un Bauskas apriņķu pašvaldībās pārzināt mobilizācijas plānu sagatavošanu, kā arī armijas dienestam pakļauto vīriešu iesaukšana militārajā dienestā. Attiecīgās medicīniskās komisijas notika Baznīcas ielā 5. Šeit tika pārbaudīti arī vīrieši, kuri atgriezās no bēgļu gaitām un ārzemēm. Pulkvedis Ansis Zeltiņš vairākas reizes gadā piedalījās Latvijas Kara tiesas izbraukuma sesijās Jelgavā. Pārvaldes darbinieki izsniedza naudas pabalstus atvaļinātajiem karavīriem, kā arī uzturnaudu obligātā dienesta kareivjiem, kuri veselības uzlabošanas atvaļinājumā dzīvoja pie piederīgajiem. Jelgavas - Bauskas kara apriņķa vadībai pirmajos pēckara gados bija pakļautas Latvijas armijas Daudzevas, Iecavas un Lielauces darba rotas. Bez tam Anša Zeltiņa padotie no tiesu iestādēm un policijas pārņēma iedzīvotājiem konfiscētos ieročus, kā arī visa veida munīciju. Pārvaldes noliktava apgādāja ar produktiem Jelgavas garnizona klubu. Pulkvedis Ansis Zeltiņš kopā ar tuvākajiem kolēģiem katru gadu apbrauca Jelgavas un Bauskas apriņķu pašvaldību valdes, kur veica mobilizācijas plānu un kara klausībai pakļauto pilsoņu dokumentācijas pārbaudes. Tas prasīja ilgāku laiku, jo pārvaldes atbildības teritorija bija apjomīga un pārvietošanās notika ar zirgiem. Zemgalē tolaik šajos divos apriņķos ietilpa četras pilsētas - Jelgava, Bauska, Dobele un Auce, kā arī 61 pagasts.

Pulkvedis Ansis Zeltiņš lazaretē Rīgā
kopā ar ievainotiem pulka virsniekiem Leopoldu Berkoldu, no kreisās, un Albertu Zandbergu
1917. gada februāris (62)

Pulkvedis Ansis Zeltiņš ar dienesta kolēģiem,
Jelgava, 1924. gads (63)

Minna Zeltiņš (64)

Virsseržants Nikolajs Hermanis,
pulkveža Anša Zeltiņa dienesta kolēģis Jelgavas - Bauskas kara apriņķa pārvaldē (65)

Pulkveža Anša Zeltiņa apbalvojumi to piešķiršanas secībā:
3. šķiras Svētā Staņislava ordenis, 1904.,
3. šķiras Svētās Annas ordenis ar šķēpiem un lentu, 1905.,
2. šķiras Svētā Staņislava ordenis, 1905.,
2. šķiras Svētās Annas ordenis, 1910.,
4. šķiras Svētā Vladimira ordenis ar šķēpiem un lentu, 1915., Svētā Jura zobens, 1917.,
4. šķiras Svētā Jura krusts, Nr. 986327, 1917.,
4. šķiras Serbijas karaļa Karadžordževiču ordenis ar šķēpiem, 1917.,
3. šķiras Lāčplēša Kara ordenis, Nr.755, 1921.,
3. šķiras Trīs Zvaigžņu ordenis, 1931.


Vienlaicīgi ar Ansi Zeltiņu 1931. gadā 5. šķiras Trīs Zvaigžņu ordeni saņēma arī trīs bijušie 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri — kapteinis Pēteris Lāns, strēlnieki Juris Jūlijs Bormanis un Roberts Kramerovskis.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 4950-1-2, 3, 4; 5601-1-7315;
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: 400-12-27492-464/474;
  • "Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri", Rīga-1995;
  • Nameja Zeltiņa privātais arhīvs;
  • laikraksts Latvijas Kareivis, 1920., Nr.205, 1933., Nr.247;
  • Arnold Hinnom "Lati kuttidega Maailmasojas", Tartu - 1938;
  • General Erich Ludendorff "My War Memories", volume 1, Amerikas Savienotās Valstis - 2005;
  • Zemes ierīcības Vēstnesis, 1921.01.12., 1925.12.06.;
  • laikraksts Valdības Vēstnesis, 1927., Nr.286, 1931., Nr.3;
  • laikraksts Tēvija, 1942., Nr.217, 219;
  • laikraksts Daugavas Vēstnesis, 1942.20.09.

PULKA KARAVĪRU PIEMIŅA

Latviešu strēlnieki mūsdienās kļuvuši par leģendu. Viņu nozīmīgās kaujas jau sen ir apklusušas. Aizsaules ceļos ir devušies visi latviešu strēlnieku pulku karotāji. Šodien par viņu varoņgaitām liecina vairākas konkrētas lietas. Neuzskaitīsim to, kas atrodas muzejos un arhīvos. Tas ir izlasāms grāmatas avotu norādēs.
Vispirms būtu jāmin galvenās vietas, kur apbedīti kaujās kritušie 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīri. Pārliecinoši lielākā daļa šo karavīru guļ tiešo cīņu tuvumā.
Ziemassvētku kaujas pirmajā dienā pulka uzbrukuma laikā kritušie pamatā apbedīti kopējā lielā Brāļu kapā Klīves mežniecības 72. kvadrātā pie bijušajām Skangaļu mājām, patreiz to tuvumā ir mājas Ilgas. Šeit 1995. gada 6. janvārī atklāja tēlnieka Viļņa Titāna veidoto piemiņas akmeni ar uzrakstu Ziemassvētku kaujās kritušo 560 karavīru piemiņai. Apmēram katrs piektais šeit apbedītais karavīrs ir no 4.Vidzemes pulka. Pēc Ziemassvētku kaujām šī teritorija palika vācu rokās, viņi arī veica šo nezināmo karotāju no dažādām Krievijas 12. armijas vienībām apglabāšanu. Pēc karavīru kopskaita tas ir lielākais 4. Vidzemes pulka kritušo apbedījums.
Rīgas Brāļu kapos kopā apglabāti 84 pulka kaujās kritušie un no ievainojumiem mirušie cīnītāji — trīs virsnieki, četri apakšvirsnieki un 77 strēlnieki. Daļa no viņiem ir miruši no ievainojumiem Apvienotajā latviešu strēlnieku bataljonu lazaretē Rīgā. No minētā kopskaitā tikai 28 karavīri ir gājuši bojā pulka lielāko kauju laikā 1916. gada decembra nogalē un 1917. gada janvārī. Apbedīšanu finansēja Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja.
Visvairāk pulka karavīru krita Maztīrelī pie Ložmetējkalna 1916. gada 29. decembrī un 1917. gada janvāra kaujās. Lielākā daļa no viņiem netika apglabāta vairāk kā gadu. Vācu okupācijas iestādes ar vietējo iedzīvotāju palīdzību 1918. gada pavasarī organizēja šo bojā gājušo karavīru mirstīgo atlieku meklēšanu un apbedīšanu. Acīmredzot skaitliski lielākā daļa šo nezināmo cīnītāju guļ Brāļu kapos Klīves mežniecības 5. kvartālā, starp Silenieku mājām un Ložmetējkalnu. Šeit 1990. gada 22. jūnijā tika uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu Sargā savu Tēvu zemi. Kapsētas pamatnē novietota granīta plāksne ar tekstu latviešu un krievu valodā Šeit apglabāti Pirmajā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieki. Kopējais apbedīto skaits nav zināms, bez 4. Vidzemes pulka karotājiem šeit atdusas arī daudzi cīnītāji no 3. Kurzemes pulka.
Lielākā daļa 1916. gada vasaras kaujā kritušo bataljona karavīru apglabāti Ķemeru luterāņu baznīcas sētā. Latvijas Republikas Ministru Prezidents Voldemārs Zāmuels 1924. gada 4. septembrī šeit svinīgi atklāja tipveida betona obelisku. Pieminekļa arhitekts bija profesors Eižens Laube.

Pulkveža Anša Zeltiņa piemiņas plāksnes atklāšana
2014. gada 15. oktobrī pie Vecpiebalgas vidusskolas sienas (66)

Maztīreļa 41. kvadrātā, Pozenes stigas, Krasnovas un Krastiņu ceļu krustojumā, kur pirms Ziemassvētku kauju sākuma sagrupējās 4. Vidzemes pulks, 1991. gada 5. janvārī svinīgi tika atklāts tēlnieka Ulda Sterģa veidotais piemiņas akmens ar uzrakstu 4. Vidzemes pulks 1916. 23. XII - (v.st.) plkst. 07.30. Šajā dienā akmens tipveida pieminekļi tika atklāti arī pārējiem septiņiem latviešu strēlnieku pulkiem. Darbus finansēja Latvijas Kultūras fonds.
Trīs 4. Vidzemes pulka karavīriem ir veltītas piemiņas plāksnes. Kā pirmo ar Ogres vēstures un mākslas muzeja direktora Voldemāra Eihenbauma gādību 1990. gada 21. jūlijā Ogres pilsētā, pie ēkas Strēlnieku prospektā 6, atklāja piemiņas plāksni 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Jānim Sniedzem. Apbalvojumu viņš saņēma par sekmīgu artilērijas koriģēšanu no Rīgas Pēterbaznīcas torņa Bermontiādes laikā 1919. gada novembrī. Tobrīd Jānis Sniedze bija Vidzemes artilērijas pulka kareivis. Ēku, pie kuras piemiņas plāksni piestiprināja, viņš uzcēla pēc Atbrīvošanas kara. Jānis Sniedze starpkaru posmā nodarbojās ar zirgkopību, bija arī Ogres domnieks un aktīvs sabiedrisks darbinieks. Viņš miris 1980. gada 7. novembrī un apbedīts Ogres pilsētas kapsētā.

Anša Zeltiņa apbedījuma vieta Rīgas Brāļu kapos (67)

Aleksandra Grīna piemiņas akmens Kalna pagastā (68)

Tēlnieka Kārļa Zāles veidotais piemineklis pie Smārdes dzelzceļa stacijas,
veltīts 1916. gada vasaras kauju un Latvijas Atbrīvošanas kara varoņu piemiņai,
atklāts 1936. gadā (69)

Piemiņas plāksne Ikšķiles luterāņu baznīcā,
kurā pieminēts 4. Vidzemes bataljona strēlnieks Jānis Drolle (70)

Pie nama Rīgā, Baznīcas ielā 4a, kur starpkaru posmā līdz 1933. gadam dzīvoja pulka bijušais virsnieks un vēlākais rakstnieks Aleksandrs Grīns, 1995. gada 15. augustā atklāja tēlnieka Jāņa Strupuļa veidoto piemiņas plāksni. Jāpiebilst, ka Aleksandra Grīna vārdā Pārrīgā nosaukts prospekts. Jēkabpils novada Kalna pagastā, netālu no rakstnieka dzimtajām mājām, iekārtots Aleksandra Grīna muzejs. Izcilā rakstnieka piemiņas saglabāšanai ir izveidots viņa vārdā nosauktais fonds.
Tēlnieks Jānis Strupulis ir autors arī piemiņas plāksnei, kura veltīta Ansim Zeltiņam. Attiecīgos darbus organizēja pulkveža dēls Namejs Zeltiņš. Plāksne piestiprināta pie Vecpiebalgas vidusskolas sienas, to svinīgā ceremonijā atklāja 2014. gada 15. oktobrī. Izcilā piebaldzēna sejas bareljefu papildina uzraksts Pulkvedis Zeltiņš 30.10.1863.-11.09.1942., Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris, ar izcilību beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu Taisnīgs kā svari. Šajā nozīmīgajā dienā sarunas laikā starp Nameju Zeltiņu un Jāni Hartmani arī tapa ideja par grāmatas 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks 1915 - 1917 uzrakstīšanu.
Latvijas baznīcās starpkaru periodā bija tradīcija Pirmā pasaules un Atbrīvošanas kara laikā kritušo draudzes locekļu vārdus un uzvārdus iemūžināt piemiņas plāksnēs. Daudzos dievnamos šīs vēstures liecības ir atjaunotas. Šajos sarakstos atrodami arī vairāki karavīri no 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka.
Bijušais 4. Vidzemes pulka virsnieks un rakstnieks Aleksandrs Grīns:

Arī latviešu strēlnieku vārds iegājis vēsturē, vaiņagots ar nemirstības vainagu. Viņš tur paliks, un mirdz gaišāk par daudziem citiem, jo latviešu tautas sirds un zeme ir pilna strēlnieku varonības spožuma.
No brīvas gribas, ne mobilizēti, bet savas asins balss modināti, pirmie strēlnieki cēlās cīņai par tautu, par savu Tēvzemi. Tā bija tautas jaunatnes labākās daļas labāko izlase, jauni varoņi, kas prata smieties niknajā granātu putenī, prata smaidot mirt, lai dzīvotu latvju tauta, lai dzīvotu Latvija. Un tāpēc tauta un Latvija viņus neaizmirsīs, kamēr vien skanēs latvju mēle, kamēr latvju arājs dzīs vagu Latvijas laukos.


AVOTI:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 4254-1-714;
  • Jānis Poriets "Astoņas zvaigznes", Rīga-1937;
  • "Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri", Rīga-1995;
  • Jānis Lismanis "1915 - 1920 kauju un kritušo karavīru piemiņai", Rīga-1999;
  • laikraksts Latvijas Kareivis, 1924., Nr.210;
  • laikraksts Ogres Vēstis, 1991.15.01.

PĒCVĀRDS

Grāmata nav zinātnisks pētījums, ne arī klasisks literārs darbs. Esmu centies pēc iespējas populārāk ar atmiņu un dokumentu fragmentu iestarpinājumiem izskaidrot 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka gaitas Pirmajā pasaules kara laikā. Notikumi attēloti hronoloģiskā secībā, datumi līdz pulka izformēšanai doti pēc vecā stila. Pie strēlnieku kauju aprakstiem esmu pieminējis arī pašus karavīrus, jo viņi nenoliedzami ir galvenās personas skarbajos kara virpuļos.
Grāmatas tapšanas laikā lielākā problēma bija Ziemassvētku kauju un 1917. gada janvāra cīņu objektīva attēlošana, jo latviešu strēlnieku pulki savos ziņojumos šo notikumu atsevišķus posmus un svarīgas detaļas apraksta ļoti atšķirīgi. Atklāti jāsaka, ka bez savas iegūtās militārās pieredzes dienesta laikā Latvijas Republikas Nacionālajos bruņotajos spēkos, ar šo problēmu nebūtu ticis galā. Salīdzinoši ar citiem latviešu pulkiem par 4. Vidzemes strēlnieku pulku Krievijas Valsts kara vēstures arhīvā, kurš atrodas Maskavā, ir vismazāk ziņu. Daļēji to darba tapšanas laikā es kompensēju ar faktiem no latviešu periodikas, ar cilvēku atmiņām, kā arī ar vēsturiskajām fotogrāfijām. Daļu no tām fotogrāfējis pulka kājnieku izlūku komandas strēlnieks Jānis Glīznieks (Glīzdenieks), kurš starpkaru posmā strādāja par fotogrāfu Madonā un Rīgā.
Kā jau iepriekš minēju, grāmatas galvenie varoņi ir pulka karavīri. Kopā darbā pieminēti vairāk kā seši simti 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka virsnieki, apakšvirsnieki un strēlnieki. Izcilāko cīnītāju dzīves gaitas attēlotas detalizētāk. Īpaši centos ieskicēt bijušo pulka karavīru devumu Latvijas Republikas neatkarības izcīnīšanā. Igauņu karavīra Arnolda Hinnoma atmiņas man palīdzēja no orģināla pārtulkot Igaunijas Republikas bruņoto spēku virsnieks un militārvēsturnieks Urmas Salo.
Darbu uzskatu kā nedaudz novēlota parāda atdošanu mūsu streļķiem, jo iepriekš netika izdota neviena grāmata par atsevišķa latviešu strēlnieku pulka vēsturi.

Jānis Hartmanis, 2015. gada 20. maijā, ceļā no Ogres uz Madonu


PIELIKUMI

1. Latviešu strēlnieku pulku karavīru dienesta pakāpes Pirmā pasaules kara laikā

Pēc padotības kārtības, iekavās attiecīgā dienesta pakāpe Latvijas Republikas Nacionālajos bruņotajos spēkos:
- VIRSNIEKI — pulkvedis (pulkvedis), apakšpulkvedis (pulkvežleitnants), kapteinis (majors), štābkapteinis (kapteinis), poručiks (virsleitnants), podporučiks (virsleitnants), praporščiks (leitnants).
- APAKŠVIRSNIEKI (instruktori) — podpraporščiks (štāba virsseržants), feldfēbelis (virsseržants), vecākais apakšvirsnieks (seržants), jaunākais apakšvirsnieks (kaprālis).
- KAREIVJI — jefreitors (dižkareivis), strēlnieks (kareivis).


2. Latviešu strēlnieku bataljonu jauno kareivju trīs mēnešu apmācību programma - kopējais stundu skaits 470, kurš sadalīts 7 blokos

- vispārējas zināšanas, instruktāža, rotas komandiera un bataljona ārsta norādījumi - 36 stundas,
- iekšējā dienesta reglaments, disciplinārais reglaments - 24 stundas,
- sardzes dienests
(garnizona dienesta reglaments, lauka kaujas dienesta reglaments - teorētiskā daļa) - 36 stundas,
- karavīra stāja, ārējais izskats un goda atdošana - 14 stundas,
- ierindas mācība un durkļu cīņa - 78 stundas,
- lauka kaujas apmācība
(karavīra individuālā apmācība grupas, nodaļas, vada un rotas sastāvā, taktiskā pārvietošanās un tās apsardzība, sardzes dienests, izlūkošanas un novērošanas dienests, ierakumu veidošana, šķēršļu veidi un to pārvarēšana, zemnīcu uzbūve, rokas granātu mešana) - 174 stundas,
- darbības ar šauteni
(šautenes uzbūve, izjaukšana, salikšana, ieroča tehniskie dati, mērķēšana, attāluma noteikšana, vingrinājumi bez patronu pielietošanas, kaujas šaušana) - 108 stundas.

Programmā bija paredzēta arī stundu rezerve mācību vielas atkārtošanai un rotas pārbaudei pēc 5. un 8. mācību nedēļas. Katru rītu 10 - 15 minūtes notika vingrošana un kross. Arī svētdienās tika organizētas dažas atvieglota režīma mācību stundas.

AVOTS:

  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 5434-1-890, 891, 892, 893, 894, 895, 896.

3. Bataljona personālsastāva raksturojums pēc Smārdes kaujām 1916. Gada septembrī, pārskatā nav iekļauti virsnieki

- kopējais karavīru skaits 1 322, no tiem brīvprātīgi iestājušies bataljonā 431, mobilizētie 351, pārnākuši uz bataljonu no dažādām krievu vienībām 537,
- latvieši 1 227, igauņi 28, lietuvieši 27, krievi 12, poļi 12, vācieši 2, soms 1,
- jaunāki par 20 gadiem 196, vecumā no 20 līdz 43 gadiem 1 121, vecāki par 43 gadiem 4,
- vidējā un nepabeigta vidējā izglītība 70, pamatizglītība 1 187, pašmācība 32, lasa, bet neprot rakstīt 1, analfabēti 25,
- neprecējušies 1 108, precējušies 213.

AVOTS:

  • Valdis Bērziņš "Latviešu strēlnieki - drāma un traģēdija", Rīga-1995.

4. Ar Svētā Jura krustiem par Ziemassvētku kaujām apbalvoto pulka karavīru varoņdarbu apraksti:

Varonīgi un prasmīgi veda uzbrukumā padotos karavīrus, kā rezultātā 1916.23.12. tika ieņemti vācu nocietinājumi:
- vecākie apakšvirsnieki Pēteris Bērziņš Miķeļa d., Andrejs Ērmanis Jaunzems Andreja d., Jānis Stīpnieks Pāvela d.,
- jaunākais apakšvirsnieks Kārlis Zaļkalniņš Andreja d.,
- jefreitori Ernests Mačs Pētera d., Kārlis Rozītis Jura d.,
- strēlnieki Žanis Dancigers Jēkaba d., Jānis Kūms Jēkaba d.


Durkļu cīņu laikā 1916.23.12. drosmīgi un veikli darbojoties tuvcīņā nodrošināja mūsu karavīru uzvaru:
- vecākais apakšvirsnieks Kārlis Smiltnieks,
- strēlnieki Jānis Baltgalvis Andreja d., Miķelis Klāsons Pētera d., Dominiks Strods Antona d., Osvalds Zariņš Indriķa d.


Uzbrukuma laikā 1916.23.12. kā pirmie ielauzās vācu nocietinājumos:
- jaunākais apakšvirsnieks Jānis Didrihsons Andreja d.,
- strēlnieki Donats Joksts Ādolfa d., Mārtiņš Kaže Mārtiņa d., Jānis Ošlejs Jāņa d., Miķelis Saulītis Jāņa d., Jānis Vīksne Grigorija d.


Zem vācu uguns 1916.23.12. izveidoja pretinieka dzeloņdrātīs eju un izveda caur to savus kaujas biedrus:
- jaunākais apakšvirsnieks Julius Viļemsons Kristapa d.,
- strēlnieki Toms Mucenieks Jēkaba d., Augusts Peņģerots, Jānis Plancis Miķeļa d., Julius Šturms Jāņa d.


Kaujā 1916.23.12. nicinot nāves briesmas piegādāja karavīriem patronas:
- jefreitors Juris Šlonis Andreja d.,
- strēlnieki Kārlis Cirvelis Kārļa d., Krišs Ģenģis Ērika d.


Kaujas laikā 1916.23.12. tika ievainots, neatstāja ierindu un turpināja cīnīties:
- vecākais apakšvirsnieks Roberts Eglovs Kārļa d.,
- jaunākie apakšvirsnieki Krišs Āboliņš Jēkaba d., Jānis Baltgalvis Jēkaba d., Miķelis Trumpītis Jura d.,
- strēlnieki Mārtiņš Baude Mārtiņa d., Jānis Bērtiņš Jēkaba d., Ansis Dēlkalnjānis Jēkaba d., Fricis Janevics Kriša d., Artūrs Kreicbergs Jura d., Tenis Labus Mārtiņa d., Jānis Liepa Miķeļa d., Eduards Mazjānis Jēkaba d., Kārlis Pīlāgs Kārļa d., Osvalds Suseklis Friča d., Jānis Šenkevics Kārļa d., Fricis Šķēle Kristapa d., Krišjānis Ziemelis - Kadiķis Jura d., Verners Znots Pētera d.


Bīstamā situācija kaujas laikā 1916.23.12. izlūkojot ieguva vērtīgu informāciju:
- jaunākais apakšvirsnieks Pēteris Kļaviņš Pētera d.,
- jefreitors Jānis Rozentāls Jēkaba d.,
- strēlnieki Pēteris Kulbis Miķeļa d., Kārlis Plētiens Kārļa d., Ernests Rozenštoks Jāņa d., Kārlis Zvirbulis Friča d.


Kopā ar padotajiem strēlniekiem 1916.23.12. izglāba mūsu ložmetēju - jefreitors Jānis Jankovskis Jāņa d.

Atkāpjoties 1916.23.12. kaujas noslēgumā iznīcināja sagrābtos vācu ieročus:
- feldfēbelis Rūdolfs Plienis Jāņa d.,
- jaunākais apakšvirsnieks Pauls Reismanis Reiņa d.,
- strēlnieki Antons Lapsa Jēkaba d., Augusts Meikulas Jura d., Jānis Redisons Juliusa d., Eduards Upmalis, Ādams Virsis Ādama d.


Kaujā 1916.29.12. pirmie iebruka vācu nocietinājumos, drosmīgi un veikli darbojās tuvcīņā:
- strēlnieki Jāzeps Dadzītis Jāņa d., Aleksandrs Feldbergs Friča d., Mārtiņš Gefners Kristapa d.


Kaujas laikā 1916.29.12. bīstamā situācijā izlūkojot ieguva vērtīgu informāciju - jefreitors Grigorijs Grīnvalds Dāvida d.

AVOTS:

  • Sergeja Patrikejeva privātais arhīvs.
5. Jāņa Hartmaņa grāmatas un publikācijas par Latviešu strēlnieku cīņu gaitām Pirmajā Pasaules karā

1) Kauja pie Mazās Juglas (Kultūras Fonda 6. Avīze, 1990. gada oktobris)
2) Pieminot latviešu strēlnieku cīņas Daugavas krastos (Lauku Avīze, 1996. gada 15. oktobris)
3) Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja (Latvijas Kara muzeja V gadagrāmata, Rīga - 2004. gads)
4) Latviešu strēlnieku ugunskristības 1915. gada 12. oktobrī (Tēvijas Sargs, Nr. 9, Rīga - 2005. gads)
5) Latviešu strēlnieki 1916. gada 8. marta kaujā (Latvijas Kara muzeja VII gadagrāmata, Rīga - 2006. gads)
6) Kauja, kura varēja nenotikt (Latvijas Kara muzeja IX gadagrāmata, Rīga - 2008. gads)
7) Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku apbedījumi (Rīgas Brāļu kapi 1915. 1936. 2011., Rīga - 2011. gads)
8) Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā 1916.gada martā (Rīga - 2012. gads)
9) Mazās Juglas kauja 1917. gada 1. un 2. septembrī (Rīga - 2012. gads)
10) Latviešu strēlnieki Nāves salā 1916 (Rīga - 2014. gads)
11) Latviešu strēlnieki. Kauja Ikšķilē pirms deviņdesmit gadiem (Ikšķiles Almanahs 2. laidiens, Ikšķile - 2007.)

Jānis Hartmanis ir portāla Latviešu strēlnieku saraksts 1915 - 1917 uzturētājs un redaktors.
Portāla adrese internetā - www.latviesustrelniekusaraksts.lv

Fotogrāfiju, plānu un shēmu avotu norādes

Jānis Bahmanis (privātais arhīvs) - 1, 53
Voldemārs Eihenbaums (privātais arhīvs) - 10, 63, 69
Jānis Hartmanis (privātais arhīvs) - 8, 12, 21, 26, 27, 50, 65, 70, 71
Olga Horošilova (privātais arhīvs) - 9, 11, 13
Kārļa Kevešāna foto albums - 15, 16
Latviešu Strēlnieki, žurnāls - 2, 35, 36
Latvijas Kara muzejs - 3, 4, 7, 20, 30, 34, 37, 38, 39, 41, 42, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 51, 59, 60, 62
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs - 5, 14, 17, 18, 24, 25, 28, 31, 32, 33, 40, 43, 57
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Rīga-1995 - 6, 54, 55, 56
Mākslas Vēstures muzejs - 22, 23, 29
Māris Ošs (privātais arhīvs) - 52
Mārīte Pērkona - 68
Ojārs Stefans (privātais arhīvs) - 58
Urmas Salo (privātais arhīvs) - 19
Namejs Zeltiņš (privātais arhīvs) - 61, 64, 66, 67

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīri turpina 4. Vidzemes pulka strēlnieku iesākto ceļu
— virsnieki, kadeti un jaunsargi pēc pārgājiena pa leitnanta Jūlija Zīles vienības reida maršrutu
2011. gada 13. jūnijā (71)


PERSONU RĀDĪTĀJS

A, Ā
Ablasevičs Jēkabs - 67 Asaris Kārlis - 93
Agens Konstantīns Jāņa d. - 100 Aufmanis Jānis - 29
Aleksandreijs Jānis - 67 Auseklis Pēteris - 53, 69
Aleksandrovs-Jakunovičs Josifs - 53 Auzāns Andrejs - 37, 52
Alps Artūrs - 100 Auzāns Pēteris - 16
Alps Mārtiņš - 12, 14, 53 Auziņš Ernests Augusta d. - 100
Altmanis Artūrs - 18 Auziņš Kārlis - 69
Amatnieks Andrejs - 95 Avotiņš Kārlis - 67
Andersons Aleksandrs Jāņa d. - 100 Ābele (āboltiņš) Fricis - 16
Andersons Augusts - 96 Ābele Jānis Jorena d. - 100
Andersons Jānis Andreja d. - 101 Ābelīte Kārlis Jāņa d. - 67, 101
Andrianovs Anufrijs - 67 Ābelītis Pēteris - 95
Anševics Alfrēds Jāņa d. - 101 Ābeltiņš Jāzeps Jāzepa d. - 100
Antons Indriķis - 64 Āboliņš Andrejs - 73
Apaļais Kārlis Krišjāņa d. - 101 Āboliņš Kārlis - 97
Apinis Arnolds Jēkaba d. - 101 Āboliņš Krišs Jēkaba d.-101,129
Apinis Jānis Jāņa d. - 101 Āboliņš Mārtiņš - 95
Apsītis Rūdolfs - 98 Ābols Augusts Dāvja d. - 101
Arājs Eduards - 65 Āboltiņš Fricis - 16
Arājs Kārlis - 67 Ādamsons Jānis Jēkaba d. - 95
Arājs Krišjānis - 84 Ādamsons Roberts - 48
Arkliņš osvalds - 73
B
Baile Edgars Jēkaba d. - 100 Bikalis Savelijs - 77
Bakmanis Hugo - 69 Birkāns Arnolds Jāņa d. - 100
Balcers Andrejs - 74 Biršte (Birste) Jānis Kārļa d. - 67, 101
Balodis Alberts - 84 Birziņš Kārlis - 67
Balodis Jānis Jura d. - 95 Birzkalns Oskars - 95
Balodis Jēkabs Jēkaba d. - 101 Bite Augusts Miķeļa d. - 101
Balodis Kārlis - 100 Bite Dāvis - 67
Balodis Mārtiņš - 12 Bite Jānis - 98
Balodis Pēteris Miķeļa d. - 100 Bite Miķelis - 69
Balodis Roberts - 67 Blaus Vilis - 67
Baltgalvis Jānis Andreja d. - 101, 129 Blāķis Eduards - 95
Baltgalvis Jānis Jēkaba d. - 129 Blusa Kārlis - 95
Baltiņš Kārlis - 12 Blūmentāls Ādolfs - 82, 95
Bandenieks Kārlis - 18 Blūms Pēteris - 67
Bangerskis Rūdolfs - 76, 79, 80,81, 82, 98 Boguslavskis (virsnieks) - 11
Baņģis Reinholds - 14, 22, 53 Bokše Kārlis - 67, 92
Barlacītis Rūdolfs - 84 Bormanis Juris Jūlijs - 76, 77, 120
Barviks Jānis Otto d. - 100 Bormanis Otto - 69
Baude Māris Mārtiņa d. - 129 Borskis Ivans (Jānis) Indriķa d. - 67, 100
Baumanis Rūdolfs - 67 Bramanis Jānis - 83
Bārtulis Žanis - 47 Branks Voldemārs - 77
Bebris Raimonds - 14, 15, 53, 65, 98, 101, 102, 109 Brass Kārlis - 100
Beitlers Gustavs - 67 Bratiņš Žanis - 22
Bekmanis Jānis Miķeļa d. - 101 Brehmanis Alfons - 95
Belinskis Anufrijs - 69 Breslers Jūlijs Teodors - 98
Bendža Fricis Jura d. - 101 Briedis Fridrihs - 58, 63
Bergers Žanis - 69 Briesma Žanis - 53, 62, 73, 80, 92, 98
Bergs Ādolfs Krišjāņa d. - 101 Briģis Indriķis - 77
Bergs Indriķis - 30 Briņķis Jānis - 67
Bergs Jānis - 67 Broks Jānis - 67
Berģis Pēteris - 67 Bruka Eduards - 73
Berklavs Pēteris - 100 Budevičs Augusts - 12
Berkolds Leopolds - 14, 53, 47 Budnieks Fricis - 97
Berķis Mārtiņš - 16 Budriks (Budriķis) Voldemārs - 47, 80, 98
Berķis Pēteris - 95 Bukonts Dominiks - 12
Berlauks Kristaps - 67 Buliņš Hermanis - 95
Berže Jānis - 67 Bulis Žanis - 67
Bethers Jānis - 83 Buls Aleksandrs - 67
Bērtiņš Jānis Rūdolfs Jēkabs - 74, 129 Buļmeisters Eduards Jāzepa d. - 100
Bērtulsons Jēkabs - 67 Bumbulis Jēkabs - 77
Bērziņš Andrejs - 98 Bundža Aleksandrs Jāņa d. - 101
Bērziņš Ansis - 12 Burdais Jānis Krišjāņa d. - 100
Bērziņš Eduards Pētera d. - 47 Burka Julius Jēkaba d. - 101
Bērziņš Ernests - 67 Burkevičs Jānis - 73
Bērziņš Jānis (virsnieks) - 12, 14, 22, 35, 53, 71 Burkmanis Jēkabs - 47
Bērziņš Mārtiņš - 113 Bušs Arnolds - 95
Bērziņš Pēteris Anša d. - 101 Bušs Kārlis - 98
Bērziņš Pēteris Miķeļa d. - 129 Būmanis Otto - 100
Bielavs Jēkabs - 67 Būmeisters Fricis - 67
C, Č
Caune Jānis Jēkaba d. - 100 Cīrulis Eduards Andreja d. - 101
Caupe Otto - 25 Cīrulis Jānis Mārtiņa d. - 101
Ceimurs Oskars - 74 Čabuts Žanis - 67
Cekuls Eduards Andreja d. - 101 Čakanovskis Fricis Jāņa d. - 100
Celmiņš Jānis - 67 Čakars Pēteris Jāņa d. - 101
Ceplavs Jānis - 67 Čake Jānis - 100
Ceriņš Jānis Dāvja d. - 101 Čaks Aleksandrs - 10
Cērps Ansis - 95 Čakste Alberts Jāņa d. - 100
Cimmermanis Eduards - 84 Časke Jānis - 95
Cinis Augusts - 98 Čičinskis Jānis -67
Cintiņš Jānis - 36 Čuders Andrejs - 67
Cirvelis Kārlis Kārļa d. - 129
D
Dadzis Krišs - 18 Dišlers Jānis - 83, 84, 92
Dadzītis Jāzeps Jāņa d. - 130 Dobelis Rūdolfs - 92
Dambergs Jukums Matīsa d. - 48 Dome Kārlis - 25
Dambergs Teodors - 95 Dome Mārtiņš - 68
Dancigers Žanis Jēkaba d. - 101, 129 Draudziņš Jānis - 47
Dancis Jānis - 67 Dreija Tenis - 95
Dandonis Jānis Jēkaba d. - 101 Dreijers Alberts -83
Daume Jūlijs Gusta d. - 100 Dreimanis Jānis Pētera d. - 100
Dermonts Francis - 67 Dreipa Pēteris Jāņa d. - 100
Dēlkalnjānis Ansis Jēkaba d. - 129 Drolle Jānis - 47, 125
Didrihsons Jāņis Andreja d. - 129 Drupalis Kārlis - 98
Dikmanis Pāvels - 64 Drupats Pēteris - 67
Dimitrijevs Radko - 33, 35, 37, 52, 53, 57, 58, 60, 61 Dumpis Fricis - 83
Dimza Jānis - 98 Dzenītis Jānis - 69
E, Ē
Egle Otto - 61, 98 Endelmanis Jānis - 12
Eglovs Roberts Kārļa d. - 129 Enkurs Pēteris - 68
Eihe Jānis - 98 Ermansons Pēteris - 92
Eihenbaums Voldemārs - 122 Ernsters Pēteris - 77
Elsiņš Eduards - 95 Esenvalds Heinrihs - 95
Empele Dzidra - 113 Ērglis Miķelis - 47
F
Feldbergs Aleksandrs Friča d. - 73, 130 Freibergs Heinrihs - 22
Feldgans Fridrihs - 69 Freimanis Jānis Kārļa d. - 25, 98
Feldšteins Kārlis - 16 Freimanis Kārlis - 96, 98, 100
Filipsons Jānis - 98 Freimanis Pēteris - 36
Francis Jānis - 113 Freimanis Rūdolfs - 91
Francjanovs Staņislavs - 67 Fridrihsons Fricis - 53, 89
G, Ģ
Gabliks Roberts - 73 Grāvelis Augusts - 80
Gailis Hermanis - 47 Grāviņš (apakšvirsnieks) - 84
Gailis Jānis - 14, 53 Gribulis Voldemārs - 67
Gailītis Jūlijs - 82 Griede Eduards - 22
Galinskis Nikolajs - 69 Grietēns žanis Rūdolfs - 12, 14, 23, 25
Galinskis Pēteris - 47 Grigorovičs Jānis - 69
Galva Jānis - 30 Grīnbergs Hugo - 41, 64
Gefners Mārtiņš Kristapa d. - 130 Grīnbergs Jēkabs - 53, 92
Gerkens Eduards - 64 Grīns Aleksandrs - 10, 47, 53, 101, 112, 116,126
Germanis Jānis Kārļa d. - 100 Grīnvalds Augusts - 67
Gibalts Jānis - 67 Grīnvalds Grigorijs - 130
Glīznieks (Glīzdenieks) Jānis - 127 Grīviņš Julius - 73
Glukovs Aleksandrs - 96 Gruntmanis Kārlis - 67
Golberts Kārlis - 36 Gulbis Herberts - 74
Golubovs Antons - 96 Gustavs Jēkabs - 113
Goveiko Teofīls - 47 Gustavs Jēkabs - 53
Grasis Hermanis - 73 Gūtmanis Kārlis
Graudiņš Jūlijs Teodors - 96 Ģenģis Krišs Ērika d. - 129
Graudulis Krišjānis - 67
H
Hartmanis Jānis - 10, 126, 127, 130 Hincenbergs Emīls - 74
Haselšteins Hermanis Niks Eduards - 67 Hinnoms Arnolds - 33, 41, 42, 47, 53, 55, 57, 60, 67, 89, 92, 98, 111, 112, 127
Hermanis Nikolajs - 119
I, Ī
Iļgevics Jēkabs - 67 Irbiņš (apakšvirsnieks) - 84
J
Jakovičs Jānis Jāņa d. - 100 Jaunzems Andrejs Ērmanis Andreja d. - 12, 129
Janevics Fricis - 129 Jaunzems Jānis - 96
Janevičs Krišjānis Friča d. - 73 Jaunzems Kristaps - 67
Jankovskis Jānis Jāņa d. - 129 Jeske Ernests - 69
Jansons Ansis - 96 Ješinskis Jānis Mārtiņa d. - 100
Jansons Arvīds (Hugo) - 48 Jēgers Jānis Andreja d.
Jansons Hugo - 53 Jēkabsons Ansis - 98
Jansons Indriķis - 69 Jēkabsons Eduards - 69
Jansons Jukums - 73, 98 Jēkabsons Krišjānis - 25
Jansons Kārlis - 67 Jodikas Hermanis - 25, 67
Jansons Rūdolfs - 67 Joksts Donats Adolfa d. - 77, 129
Janševics (strēlnieks) - 84 Jozus Jānis - 40
Janums Vilis Hermaņa d. - 83, 101, 106, 109 Judiņš Jānis - 83, 84, 97
Janušs (virsnieks) Jurevičs Johans Eduards - 96
Jaunbērziņš Pēteris - 67 Jurgens Augusts - 12
Jaunsniķeris Ludvigs Ludviga d. - 100
K, Ķ
Kačanovskis Ivans - 47 Konrāts Rūdolfs - 67
Kadiķis Fridrihs - 82 Konstabels Konstantīns - 67
Kalnbergs Kārlis - 25 Kozlovskis Jānis - 69
Kalniņš Artūrs - 84 Krafs Leo - 67, 73, 84, 99, 103
Kalniņš Jānis - 67 Kramerovskis Roberts - 120
Kalniņš Roberts -69 Krams Kārlis - 89
Kalniņš Voldemārs - 53, 65, 69 Kramzaks Augusts - 67
Kalns Mārtiņš - 69 Krastiņš Augusts Pētera d. - 116
Kalpaks Oskars - 109 Krastiņš Jānis - 67
Kangers Jānis - 73 Krasts Heinrihs - 48
Kapeika Rihards - 98 Kraševskis Krišjānis - 96
Karis Alberts - 67 Krauze Dāvids - 99
Karlovskis Kārlis - 99 Krauze Jānis - 67
Karlsons Eduards - 68 Kreicbergs Artūrs Jura d. - 129
Karlsons Georgs - 63 Krenģelis Jānis - 69
Kasanens (virsnieks) - 89 Kristāls Juris - 96
Katlaps Otto - 99 Krišjānis Ansis - 77
Kaufmanis Jānis - 99 Križmanis Kārlis - 69, 96, 99, 104
Kaže Māris Mārtiņa d. - 129 Krūklis Ernests - 67
Kažens Eduards - 67 Krūklis Roberts - 99
Kažociņš Kārlis - 92 Krūmiņš Fricis - 96
Kāposts Mārtiņš - 69 Krūmiņš Jānis - 67
Kārkliņš Georgs - 99 Krūmiņš Jēkabs - 96
Kārkls Voldemārs - 13 Krūmiņš Jūlijs Pētera d. - 100
Keigla Arnolds - 67 Krūze Arnolds - 96
Kiršbaums Rūdolfs - 92 Krūze Pēteris - 96
Kiršteins Augusts - 16, 36 Kulbis Pēteris Miķeļa d. - 99, 129
Klanis Hermanis Jāņa d. - 100 Kule Jānis - 67
Klauze Mārtiņš - 55 Kundziņš Jānis Jāzepa d. - 74
Klaviņš Jānis Kriša d. - 100 Kurciņš Krišjānis - 67
Klāsons Miķelis Pētera d. - 129 Kuropatkins Aleksejs - 23
Kleķis Jānis - 67 Kušķis Jānis - 77
Klinte Jānis - 96 Kūms Jānis Jēkaba d. - 129
Kļava Jānis Jāņa d. - 100 Ķempelis Gustavs - 11
Kļaviņš Augusts - 96 Ķempelis Vilis - 11
Kļaviņš Jūlijs - 99 Ķencis Eduards - 40
Kļaviņš Pēteris Pētera d. - 129 Ķesteris Aleksandrs Elmārs - 99
Knofs Ērihs - 18, 35 Ķēvics Kārlis Kārļa d. - 99, 100
Kociņš Artūrs - 80 Ķivelītis Fricis - 99, 110
Kociņš Jānis - 84 Ķīsis Kārlis - 35
Kodis Krišjānis Juris - 99
L, Ļ
Labsvīrs Jānis - 83 Leitis Fricis - 69
Labus Tenis Mārtiņa d. - 129 Lejaspolis žanis - 12
Lakstīgala Fricis - 96 Lenis Francis - 67
Lameks Pauls - 53 Leviševs Mārtiņš - 96
Landmanis Ernests - 12, 97 Lezdiņš Pēteris - 96
Lapiņš Miķelis - 99 Lēcons Aleksandrs - 53
Lapsa Antons Jēkaba d. - 129 Liberts Jānis - 80, 81, 99
Lasis Augusts - 67 Liberts Kārlis - 96
Lasmanis Vilis Brenča d. - 48, 99 Liepa Jānis Miķeļa d. - 129
Laube Eižens - 121 Liepa Krišs - 16
Lauva Arnolds - 77 Liepiņš Aleksis - 67
Lauva Kārlis - 22 Liepiņš Jānis - 82, 91
Lauže Jānis - 25 Liepkalns Kārlis - 96
Lazdiņš Ansis - 67 Liepnieks ādams - 99
Lazdiņš Pēteris - 53, 64, 69, 73, 99 Liezers Eduards - 22
Laže Fricis - 47 Linde Arnolds - 67
Laže Jānis - 68 Linde Haralds - 29, 53, 58, 62, 64, 92
Lācis (praporščiks) - 82 Līcietis Gustavs - 83
Lācis Jānis Jāņa d. - 92, 95, 97 Līcītis Jānis - 36
Lācis Jānis Kārļa d.- 69 Ludendorfs Ērihs - 116
Lāns Pēteris - 14, 53, 92, 120 Ludvigs Jānis - 68
Lebedovskis Pēteris - 96 Ludzenieks Pēteris - 48
Legzdiņš Artūrs - 96 Lukstiņš Niklass - 23, 25, 29, 35, 53
Legzdiņš Jānis - 16 Lumpis (virsnieks)
Leimanis Augusts - 25 Luus (virsnieks) - 89
Leimanis Kārlis - 67 Lūsis Kārlis - 67
Leinesārs Aleksandrs - 69 Lūziņš Jānis - 25
M
Mačs Ernests Pētera d. - 65, 129 Mežciems Aleksandrs - 14, 16, 73, 77, 80, 99, 110
Maizītis Kārlis - 96 Mežulis Heinrihs - 80
Majors Jānis - 12, 667 Mežulis Juris - 94
Markevics Jānis - 22 Mičulis Aleksandrs - 67
Martens Jānis - 67 Miezītis Jānis - 53
Martinsons - 16 Mihelsons Arvīds - 47
Martinsons Fricis - 73 Mihelsons Jānis - 30
Matisons Pauls - 14, 53, 62, 65, 67 Miķelsons Kārlis - 99
Mazjānis Eduards Jēkaba d. - 129 Miķelsons Rihards - 82
Mazors Jānis - 30 Miķelšteins Nikolajs - 77
Māters Jānis - 53, 65 Millers Antons - 77
Mečkovskis Jānis - 74 Millers Ernests - 77
Mednieks Augusts - 67 Miončinskis Ivans - 11
Mednis Edvīns - 12, 14, 21, 22, 23, 28, 35, 53, 54, 58, 62, 63, 64, 67, 73, 99, 113 Misiņš Augusts - 54, 58, 60
Mednis Mārtiņš - 53 Mjarskis Mārtiņš - 47
Meijers Augusts - 14 Moļņikovs Jakovs - 73
Meikulas Augusts Jura d. - 73, 129 Motte Pēteris - 84
Meisters Jānis - 97 Mucenieks Toms Jēkaba d. - 129
Meisters Jānis (mācītājs) - 113 Muskeits Jānis - 12
Melcs Eduards - 53 Mūrnieks Heinrihs Rūdolfs - 14, 53
Mendelsons Andrejs - 47 Mūrnieks Kārlis - 67
Menģelis Arnolds Jura d. - 48 Mūrnieks Pēteris - 82
Mertens (praporščiks) - 82
N, Ņ
Naruševics Juris - 99 Niedriņš Vilis - 47
Neimanis Jānis - 16 Nikolajs II - 9, 83
Neimanis Kārlis - 67 Novikovs Aleksandrs - 18
O
Okmanis Rūdolfs - 99 Ozoliņš Jānis (3. rotas strēlnieks) - 67
Osis Eduards - 68 Ozoliņš Kārlis Jāņa d. - 100
Osis Ernests - 99 Ozols (praporščiks) - 83
Osis Mārtiņš - 68 Ozols Eduards - 77
Ostelis Jānis - 99 Ozols Jānis (apakšvirsnieks) - 84
Ošlejs Jānis Jāņa d. - 129 Ozols Jānis Edgars (virsnieks) - 12, 14, 25, 53, 99
Ozoliņš Artūrs - 16 Ozols Nikolajs - 69
Ozoliņš Jānis (1. rotas strēlnieks) - 67
P
Pabērzs Jēkabs - 77 Pļaviņš Jānis - 99
Pakers Jāzeps - 83, 92, 96 Pļavpāvuls Gustavs - 99
Palkavnieks Jānis Edvīns Nikolajs - 12, 14, 30, 53, 63, 67, 89 Poliks Kārlis - 73
Paparinskis žanis - 69 Pope (virsnieks) - 73
Pauls Eduards - 11, 12, 14, 29, 53, 58 Pope Arvis - 13, 61
Pāvuls Kārlis - 47 Porietis Eduards - 64
Pekka Andrejs - 11 Prauliņš Jānis Valdemārs - 99
Peniķis Mārtiņš - 113 Preimanis Roberts - 99, 110
Peņģerots Augusts - 129 Preinbergs Kārlis - 67
Petrovskis Jānis - 55 Priedītis Kārlis - 96
Pētersons Augusts - 25 Prikulis Pēteris - 73
Pihels Bernāts - 96 Prodiško Krišs - 67
Pilskalns Miķelis Nikolajs - 99 Pumpītis Kārlis - 99
Pirksts žanis - 41, 69 Pumpītis Verners Sīmaņa d. - 48, 84
Pīlāgs Kārlis Kārļa d. - 129 Puņins Leonīds - 23
Pīponens Emīls - 53 Pureniņš Kārlis - 96
Plagmanis Ernests - 69 Purica Pēteris - 30
Plancis Aleksandrs - 48 Puriņš Augusts - 47
Plancis Jānis Miķeļa d. - 129 Puriņš Jānis - 99, 110
Plegers Jānis - 12 Purmalietis Iļja - 69, 99
Pleite Miķelis - 96 Pušpurs Aleksis - 67
Plensners Aleksandrs - 53, 81, 108, 109, 112 Pušpurs ādams - 16
Plētiens Kārlis Kārļa d. - 129 Putikšs Aleksandrs - 96
Plienis Rūdolfs Jāņa d. - 12, 129 Putnieks Pēteris - 73
Pliķens Jēkabs Jāņa d. - 100 Putniņs Jānis Pētera d. - 101
Pliskovskis Boļeslavs - 96 Putniņš oskars - 96
Plotka Pēteris - 67 Pūtelis Arvīds - 96
Plučs Miķelis - 77
R
Rajevskis (virsnieks) - 58 Rozentāls Jānis Jēkaba d. - 129
Rakstiņš Jānis - 20 Rozentāls Ludvigs - 67
Ranke Kārlis - 16 Roziņdārzs Jānis - 99
Ratfelders Ludvigs - 14, 53 Roziņš Rihards - 77
Raugse Ēvalds - 96 Rozītis Arvīds - 67
Raugse Jānis - 96 Rozītis Kārlis Jura d. - 129
Redisons Jānis Juliusa d. - 129 Rubenis Jānis - 67
Reismanis Pauls Reiņa d. - 99, 129 Rubīns Pēteris - 67
Rēdlihs Ernests - 30 Ručevskis Jānis - 69
Riekstiņš Augusts - 36 Rudzītis Pēteris - 69
Riekstiņš Jānis - 67 Ruks Jānis - 83
Riekstiņš Roberts - 96 Ruks Kārlis - 67
Riekums Jānis Alfrēds Juris - 99 Rumaks Konstantīns - 67
Rigas Jānis Roberts - 96 Rumbiņš Vikentijs - 67
Rikša Kārlis - 96 Rumpis Jānis - 16
Rinkevičs Jānis - 67 Rune Fricis - 96
Ritsiks Eduards - 99 Rusmanis (virsnieks) - 82
Rogovskis Ambrozijs - 69 Ruzskis Nikolajs - 53
Rozankis Ādolfs - 69 Rūtenbergs Andrejs - 96
Roze Aleksandrs - 67 Rūtentāls Roberts - 99
Rozenštoks Ernests Jāņa d. - 129 Rūtiņš (virsnieks) - 89
S, Š
Saikāns Jūlijs Pētera d. - 13 Stefans Andrejs Annas d. - 99, 107, 109
Salmiņš Fricis - 96 Stenders Andrejs - 96
Salmiņš Jānis - 55 Stepanskis Ernests Ernesta d. - 12
Salo Urmas - 127 Sterģis Uldis - 122
Sargs Ansis - 67 Stilve Herberts - 83
Sastaps Pēteris - 67 Stinulis Jānis - 97
Saulītis Miļelis Jāņa d. - 129 Stira Jēkabs - 12
Sebežs Ivans - 67 Stīpnieks Jānis Pāvela d. - 12, 129
Sebežs Staņislavs - 69 Strautiņš ādolfs - 47
Sebris Aleksandrs Dāvida d. - 55 Strautiņš Eduards - 67
Sekste Jānis - 97 Strautiņš Klāvs - 12
Sietiņš Fricis - 67 Strods Dominiks Antona d. - 129
Sildedzis Fricis - 69 Strombergs žanis - 97
Sīlis Vilis - 69 Strupulis Jānis - 126
Sīmanis (virsnieks) - 82 Stucka Jānis - 67
Sīmanis Roberts Pāvela d. - 101 Students Aleksejs - 53
Skadiņš Kārlis - 67 Stūre Jānis - 92
Skalbe Kārlis - 10 Suseklis osvalds Friča d. - 129
Skaliņš Mārtiņš Bernharda d. - 69 Sūrītis Jānis - 14, 25, 35, 67, 84
Skuja Aleksandrs - 84 Svilpe Fricis - 97
Skurbe Arvīds - 12, 14, 29, 30, 53, 54, 99 Šāberts Jānis - 12, 30
Sleja ādolfs - 96 Šeiris ādolfs - 97
Smants Pāvels - 96 Šenkevics Jānis Kārļa d. - 129
Smiltnieks Kārlis Augusts - 12, 129 Šenvalds Artūrs - 67
Smiltnieks Kārlis Jāņa d. Šimpfs Kārlis - 74
Smiltnieks Kristaps - 99 Šķēle Fricis Kristapa d. - 129
Sniedze Jānis Jura d. - 99, 122 Šķitce Miķelis - 97
Sniedze Mārtiņš - 96 Šlonis Juris Andreja d. - 129
Sniedziņš Jānis - 25, 26, 99 Šmithens Fricis - 16
Sockis Roberts - 12,14, 25, 30, 53, 69, 72 Šmits Fricis - 78
Spalītis Roberts - 25, 55 Šmits Krišs - 16
Sprostiņš Kārlis - 82 Štokmanis Fricis - 67
Spuris Ernests - 96 Štrālis Antons - 97
Stāls Jānis - 99 Šturms Julius Jāņa d. - 129
Stārķis Jānis - 36 Šumahers otto - 67
T
Tenisons Andrejs - 47 Trems Hermanis - 67
Tilibs Nikolajs - 83, 84 Trikovskis Nikolajs - 75
Titāns Vilnis - 121 Tripka Voldemārs - 35
Tīzenbergs Jānis - 67 Trumpītis Miķelis Jura d. - 129
Tovtišs Kazimirs - 47 Tuļke Rūdolfs - 67
Treiģis Kārlis - 73, 100 Turkevičs Indriķis - 97
Treimanis Arvīds - 67
U, Ū
Ulants Ansis - 97 Umurs Eduards - 48
Ulmanis Heinrihs - 80 Unts Sīmanis - 77
Ulmanis Vilis - 69 Upmalis Eduards - 129
Umahers Mārtiņš - 16 Ustups Eduards - 69
V
Vablone Kārlis - 69 Veiss žanis - 12
Vadonis Fricis - 77 Venskis Emīls - 100
Valcis Krišjānis - 97 Vikmanis ādolfs - 67
Valdmanis Vilis - 97 Vilhems II - 9, 118
Valkers Roberts - 16 Vilks Jānis - 80, 100
Vanags Antons - 67 Viļemsons Julius Kristapa d. - 129
Vanags Konstantīns - 67 Viļumsons Fricis - 67
Vanags Pēteris - 67 Virburs Arvīds - 67
Vanags Pēteris (virsnieks) - 83 Virsis ādams ādama d. - 67, 129
Vappa Roberts - 77 Virza Edvarts - 10
Vasiļkovs Eduards - 67, 97 Vīksne Eduards - 81, 100
Vaska Eduards - 12 Vīksne Jānis Grigorija d. - 129
Vācietis Jukums - 97 Vīksne Jānis žanis - 100
Veibergs Jānis - 67 Vīksne Kārlis - 83
Veidemanis Bernhards - 24 Vīniņš Jānis - 67
Veidemanis Voldemārs - 97 Vītiņš Jānis - 100
Veilands Jānis Pēteris - 53 Vītoliņš Reinholds - 92
Veinbergs Artūrs - 14 Vītols Eduards - 67
Veinbergs Ernests - 41 Vītols Jānis - 73
Veinbergs Pēteris - 97 Voips Mikhels - 30
Z, Ž
Zabbe Miķelis - 69 Zemols Roberts - 14, 92
Zakarāns Solomejs - 67 Zemturis Jānis Jāņa d. - 73
Zaķis Arnolds - 100 Zēmans Jānis - 22
Zaķis Valdemārs - 100 Ziemelis - Kadiķis Krišjānis Jura d. - 97, 129
Zaldovskis Pēteris - 67 Ziemelis Rihards - 67
Zaļkalniņš Kārlis Andreja d. - 129 Ziemelis Roberts - 53
Zandbergs Alberts Pēteris - 14, 53, 62, 65, 69, 73, 100, 117 Ziemelis Teodors - 16
Zariņš Jānis Pētera d. - 67 Ziemelis Vilis - 69
Zariņš Jēkabs - 53, 65 Ziliške Fricis Miķeļa d. - 74
Zariņš osvalds - 80, 100, 105, 129 Zimlītis Jānis - 67
Zauermanis Vilhelms - 14 Zirdziņš Jānis Jāņa d. - 101
Zaure Augusts - 12, 14, 53 Zīle Jūlijs - 100, 110, 131
Zāle Kārlis - 124 Zīle Kārlis - 16
Zāmuels Voldemārs - 121 Zīle Rihards - 100
Zdanovičs Kazimirs - 22 Zīlītis Jēkabs - 36
Zellis Alfrēds - 69 Zīrups Ints - 69
Zeltiņa Anna - 112 Znots Verners Pētera d. - 129
Zeltiņš Ansis - 10, 27, 28, 29, 31, 43, 51, 53, 54, 58, 62, 63, 64, 65, 68, 70, 73, 75, 80, 83, 85, 90, 91, 100, 111, 112, 113, 115, 116, 117, 120, 122 Zoniņš Kristaps - 67
Zeltiņš Jēkabs - 112, 113 Zuļke Augusts Kriša d. - 64
Zeltiņš Minna - 112, 113, 118 Zveja Ēvalds - 16
Zeltiņš Namejs - 112, 116, 126 Zvirbulis Eduards Andreja d. - 12
Zeltiņš Pēteris - 112 Zvirbulis Kārlis Friča d. - 129
Zeltiņš Pēteris - 112 Zvirbulis Pāvels - 16
Zeltiņš Viļums - 112 Žīgure Anna - 10
Zemītis Teodors - 92

LATVIJAS VIETVĀRDU RĀDĪTĀJS

A, Ā
Annenieku pagasts - 96
Asares muiža - 96
Asari (Rīgas Jūrmala) - 18, 23
Auce - 120

B
Babītes ezers - 23, 60
Bauskas apriņķis - 96, 101, 116
Bauskas pilsēta - 53, 120
Beberbeķu pagasts - 80, 82
Bērzmuiža (Dobeles apriņķis) - 100
Bērzpils pagasts - 101
Bieriņu pagasts - 101
Blīdenes pagasts - 95
Bramberģes pagasts - 97
Bruknas pagasts - 100
Bulduri (Rīgas Jūrmala) - 18

C, Č
Ceraukstes pagasts - 100
Cesvaines pagasts - 101
Cēsu apriņķis - 90, 100, 113
Cēsu pilsēta - 13, 92, 96, 101, 113

D
Daudzeva - 116
Daugava - 18, 89
Daugavgrīva - 11, 12, 35
Daugavpils - 70
Dobele - 100, 113, 120
Dobeles pagasts - 47
Doles sala - 83
Dreiliņu pagasts - 100
Drustu pagasts - 101
Druvienas pagasts - 100
Dubulti (Rīgas Jūrmala) - 39, 45, 48
Durbe - 109
Dzērbenes pagasts - 100

E, Ē
Elejas pagasts - 100
Elkšņu pagasts - 101
Ērģemes pagasts - 100

G Ģ
Gatardas pagasts - 101
Glūdas pagasts - 113
Gostiņu pagasts - 95
Gramzdas pagasts - 25
Grēna muiža - 84, 89
Gulbenes novads 110

G Ģ
Iecava - 116
Ikšķiles pagasts - 89, 95, 96, 100, 101, 125
Inčukalna pagasts - 90, 96, 100
Irbes jūras šaurums - 33

I, Ī
Iecava - 116
Ikšķiles pagasts - 89, 95, 96, 100, 101, 125
Inčukalna pagasts - 90, 96, 100
Irbes jūras šaurums - 33

J
Jaundubulti (Rīgas Jūrmala) - 23
Jaungulbenes pagasts - 96
Jaunķemeri (Rīgas Jūrmala) - 23
Jaunpiebalgas pagasts - 100
Jelgava - 11, 60, 65, 96, 97, 114, 116, 117, 120
Jūdažu pagasts - 91

K, Ķ
Kabiles pagasts - 101
Kalna pagasts - 123, 126
Kalnciema pagasts - 35, 60, 68
Kastrānes pagasts - 100
Katrīnmuiža
Kauguru pagasts - 100
Klapkalnciems - 23, 31
Kolberģu pagasts - 84
Kolkas rags - 18
Kosas pagasts - 100
Ķekavas pagasts - 29, 35, 54, 83
Ķemeri (Rīgas Jūrmala) - 18, 22, 23, 48, 121
Ķoņu pagasts - 100

L, Ļ
Lašu pagasts - 100
Ledušu pagasts - 95
Lejasciema pagasts - 101
Lenču pagasts - 101
Lielauce - 116
Lielās Juglas upe - 90
Lieljumpravas pagasts - 90
Lielupe - 23, 30, 60, 68, 80
Lielvārdes pagasts - 100
Lielzalves pagasts - 100
Liepāja - 25, 95, 101, 109, 110
Limbaži - 100
Litenes pagasts - 110
Līgatnes pagasts - 91
Ložmetējkalns - 25, 68, 71,75,77, 81, 121

M
Madona - 127
Mazās Juglas upe - 90
Maztīrelis - 58, 61, 68, 70, 75, 76, 100, 121, 122
Mārsnēnu pagasts - 101
Medzūlas pagasts - 29, 113
Mīlgrāvis - 11, 12

N, Ņ
Nāves sala - 37
Neretas pagasts - 100
Nītaure - 110
Nurmuižas pagasts - 95

O
Ogres pagasts (Cēsu apriņķis) - 101
Ogres pilsēta - 122, 127
Olaines pagasts - 60, 89, 90
Ozolnieku pagasts - 11, 96

P
Pabažu pagasts - 101
Palsmanes pagasts - 110
Pavasara muiža - 18
Pedeles pagasts - 100
Pērnciems - 23
Piņķu pagasts - 82, 84, 101
Plakani (Plakanciems) - 18

R
Ragaciems - 23, 25, 31
Remtes pagasts - 101
Rēzekne - 92
Rēzeknes apriņķis - 96
Rīga - 11, 12, 14, 16, 18, 29, 31, 58, 73, 77, 80, 82, 83, 84, 86, 89, 90, 91, 92, 96, 100, 101, 112, 117, 121, 122, 127
Rīgas Brāļu kapi - 22, 30, 47, 48, 52, 55, 69, 72, 77, 84, 89, 101, 113, 123
Rīgas jūras līcis - 18, 23, 31, 33, 35
Rojas pagasts - 33
Rozberģu pagasts - 101
Rundāles pagasts - 96, 100, 112

S, Š
Salas muiža - 23
Salaspils pagasts - 96
Sarkanmuižas pagasts - 100
Skaistkalnes pagasts - 100
Skrundas pagasts - 96
Slampes pagasts - 18
Slokas pilsēta - 18
Smārdes krogs - 22, 25, 30
Smārdes muiža - 22, 40, 47, 52
Smārdes pagasts - 31, 32, 33, 37, 38, 40, 43, 44,47,48, 52, 111, 124
Stradu pagasts - 110
Straupciems - 23
Stukmaņu pagasts - 101

T
Teteles pagasts - 100
Tērvete - 113
Tirzas pagasts - 101
Tīreļpurvs - 22, 23, 25, 31, 58, 60
Tukums - 36

U, Ū
Ungurpils pagasts - 101
Unguru pagasts - 101

V
Vaives pagasts - 100
Valgundes pagasts - 25
Valkas apriņķis - 95
Valmiera - 55
Valmieras apriņķis - 95
Valmieras pagasts - 100
Vatrānes muiža - 101
Vārkavas pagasts - 100
Vecauces pagasts - 96
Vecpiebalgas novads - 122, 126
Vecpiebalgas pagasts - 29
Ventspils - 95
Vestienas pagasts - 100, 101
Vijciema pagasts - 101

Z, Ž
Zaļenieku pagasts - 100, 112, 113
Zemītes pagasts - 95, 96