Darbs tiek izmantots Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku virsnieku apmācības procesā. Ar tādu mērķi viņš arī tika divu gadu laikā uzrakstīts. Tas ir militārs pētījums par Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku četru pulku pēdējo kauju 1917. gada vasaras nogalē pie Mazās Juglas upes. Darbā izmantoti abu karojošo armiju pieejamie kauju dokumenti, dažāda militāra literatūra, karavīru pēckara publikācijas un atmiņas. Noslēgumā apkopota informācija par visām latviešu strēlnieku vienību kaujām no 1915. gada līdz cīņu noslēgumam 1917. gadā. Fotogrāfijas no Latvijas Kara muzeja un Krievijas Kara vēstures arhīva fondiem, Valda Villeruša privātkolekcijas, kā arī no vācu karavīra Johana Kubes privātā arhīva. Datumi fiksēti pēc jaunā kalendāra stila.
Īpašu paldies vēlos pateikt Zemessardzes 27.kājnieku bataljona komandierim pulkvežleitnantam Rolandam Moļņikam, kurš iztulkoja vācu ģenerāļa Rauhenbergera 1924. gadā izdoto grāmatu, kā arī Ikšķiles novada Tīnūžu muižas kultūrvēsturiskā mantojuma fonda pārzinim Kasparam Špēlim.

Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis

SATURA RĀDĪTĀJS:

I Vispārējā situācija:
1) situācija Krievijā un tās armijā 1917. gada augustā,
2) II Latviešu strēlnieku brigāde,
3) situācija Vācijā un tās armijā 1917. gada augustā.

II Plānošana un sagatavošanās:
1) Vācijas armijas uzbrukuma operācijas plānošana,
2) Vācu divīziju organizācija un kaujas spējas,
3) Vācijas 8.Armijas vadības veiktā draudu analīze,
4) Krievijas 12.Armijas darbības plāns, kaujas spējas vienību organizācija un dislokācija.

III Kaujas norises gaita:
1) Kaujas sākums,
2) Daugavas forsēšana,
3) Krievijas 12. Armijas vadības un vienību štābu darbība,
4) 130. Hersonas kājnieku pulka pretuzbrukums,
5) II Latviešu strēlnieku brigādes kaujas darbība 1. septembrī,
6) 2. septembra kauja II Latviešu strēlnieku brigādes frontē,
7) secinājumi.

IV Pielikumi:
1) kauja pie Mazās Juglas upes karavīru atmiņās,
2) latviešu strēlnieku kaujas un lielākās sadursmes 1915. – 1917.,
3) kaujā izmantoto ieroču tehniskie dotumi,
4) veco vietvārdu latviskojumi,
5) ilustrācijas.

I VISPĀRĒJA SITUĀCIJA

1) SITUĀCIJA KRIEVIJĀ UN TĀS ARMIJĀ 1917. GADA AUGUSTĀ

Pēc 1917. gada februāra revolūcijas un monarhijas likvidēšanas Krievijas armijas kaujas spējas pazeminājās ar katru mēnesi. Jau vasaras nogalē pēc militārās terminoloģijas šo karaspēku droši var dēvēt par „tautas miliciju”. Krievijas regulārā armija 200 gadu laikā pasaulē bija iekarojusi paliekošu reputāciju un pēkšņi sākās neapturams sabrukuma process. Kāpēc tas notika, kas to sekmēja – par to nedaudz detalizētāk:
- kā galvenais iemesls jāmin ilgstošā kara darbība vairākās frontēs, krievu vienības tobrīd cīnījās pat Turcijas un Rumānijas teritorijā, Francijā atradās īpašs teritoriālais korpuss. Valsts nebija spējīga izturēt šādu slodzi, tāpēc krita cars Nikolajs II un Krievijā pēc 1917.gada februāra iestājās ilgstoša t.s. Divvaldība, kura ar 17.jūliju pārvērtās par Pagaidu valdības diktatūru. Šo varu gan viņa nespēja realizēt, jo armijas vienībās karavīru komitejās daudzviet dominēja lielinieki, vai arī citi Pagaidu valdības pretinieki, lēnām tuvojās pilnīgs Krievijas krahs gan politiskajā, kā arī saimnieciskajā un militārajā jomā,
- Krievijas armijas komandieris ģenerālis Korņilovs ar Pagaidu valdības vadītāju un Kara ministru Kerenski nesapratās vairākos valsts un armijas darbības pamatjautājumos,
- visvairāk armijas pamatus sagrāva vēsturiskā 1917.gada 1.marta pavēle Nr. 1, kuru izdeva Petrogradas strādnieku un kareivju Padome Petrogradas kara apgabalam. Nedaudz vēlāk šādu pavēli visai armijai parakstīja arī Kara ministrs. Rezultātā virsnieki un komandieri vienībās zaudēja reālo varu – tā pilnībā pārgāja vēlēto karavīru komiteju rokās.

Ievērojamais ģenerālis Brusilovs, kurš pirms ģenerāļa Korņilova komandēja Krievijas armiju, situāciju savās atmiņās raksturoja šādi : „1917.gada maijā karaspēks visās frontēs vairs nepakļāvās savai vadībai, arī ieceltos komisārus klausīja tikai līdz tam brīdim, kamēr to viedoklis nebija pret kareivju nostāju”. Situāciju dzelzceļa jomā detalizēti savā ziņojumā 1917.30.07. ieskicēja Armijas transporta priekšnieks : „ No 20.680 lokomotīvēm 24 % atrodas remontā, uz dažiem ceļiem pat 35 – 40%. Pieejamais kurināmā apjoms lokomotīvēm samazinājies. Viss transports lēnām nolietojas. Ap 50% no visiem lokomotīvju katlu meistariem darbojas komitejās un tiek atrauti no darba”. Šeit jāpiebilst, ka Krievijas karaspēks tolaik cieši bija atkarīgs no dzelzceļa pārvadājumiem, jo šoseju tīkls bija neattīstīts, arī automašīnu kopskaits jāatzīst kā neliels. Transporta problēmas, lauku iedzīvotāju negatīvā attieksme pret ieilgušo karu un produktu sūtīšanu uz fronti, gaļas saldētavu un konservu fabriku trūkums izveidoja draudošu situāciju – pozīcijās esošie karavīri nepietiekoši tika apgādāti ar pārtiku. Normāla bija tikai apgāde ar maizi, jo to cepa paši karavīri armijas maiznīcās. Tā rezultātā frontinieki vairāk slimoja, palielinājās dezertieru skaits, kā arī naids pret valdošo režīmu. Saprotams, ka tā bija ļoti labvēlīga augsne lielinieku un vācu organizētajai pretkara propagandai.
Tuvu kraham bija Krievijas valsts finansu stāvoklis. Rubļa vērtība salīdzinājumā ar 1914.gadu bija kritusies četras reizes. Zemnieki pārstāja maksāt nodokļus, strādnieki un kalpotāji prasīja palielināt algas, pilsētas pārpludināja spekulanti un dezertieru bari. Ja 1915.gada martā Valsts banka izlaida papīrnaudu 160 miljonu rbļ. apjomā, tad 1917.gada augustā jau vairāk kā 2 miljardi rbļ. Frontē disciplīnas sabrukums, brāļošanās un dumpji, aizmugurē – streiki, haoss un pusbads. Tāda kopumā bija situācija Krievijā 1917.gada vasaras beigās.
Lai ārdītu Krievijas armiju no iekšienes un tādējādi sagrautu visu valsti Vācijas valdība nežēloja finansu līdzekļus – krievu valodā tika izdoti vairāki pretkara laikraksti, kurus organizēti izplatīja brāļošanās laikā pretinieka ierakumos. Veicot specoperāciju aprīlī no Šveices caur Vāciju Krievijā tika nogādāts lielinieku līderis Ļeņins ar saviem tuvākajiem palīgiem. Ļeņins izvirzīja konkrētus lozungus un darbības mērķus : „Mieru var panākt veicot strādnieku revolūciju pret visu valstu kapitālistiem. Mieru būdiņām, karu pilīm!”
Pretstatā Kerenska vispārīgajām idejām un domām plašajām karavīru masām lielinieku programma likās pieņemama un saprotama. Šīs idejas guva atbalstu, kura izpausmes gan realizējās atšķirīgās darbībās. Par dezertēšanu jau tika minēts, vasarā vairākās vienībās sākās nemieri. Kā piemērs jāmin 5.armija, kura atradās pozīcijās no Aizkraukles muižas līdz Daugavpils frontei. Šeit nemieri notika 50 pulkos, tos ar bruņotu spēku apspieda jūlija sākumā īpašā operācijā 10 kavalērijas un kazaku pulki ar 15 bruņumašīnu palīdzību. Rezultātā dažādus sodus saņēma 15.000 karavīru. Gan šajā frontes sektorā, gan arī citur vairākas vienības tika izformētas. Tika samazināts rezerves pulku skaits, demobilizēja 43 g.v. un vecākos kareivjus, savukārt 40 – 43 g.v. vecos kareivjus nosūtīja uz mājām vasaras lauku darbu veikšanai. Tas tika darīts, lai samazinātu armijas produktu piegādes problēmas. Sāka organizēties brīvprātīgo karavīru Nāves jeb Trieciena vienības, Armijas komandieris ģenerālis Korņilovs 25.jūlijā atjaunoja nāves sodu. Tomēr jāsecina, ka pozitīvs rezultāts šīm darbībām kopumā bija niecīgs. Kareivju pamatmasa vairs nevēlējās karot, paši kara mērķi viņiem bija pilnīgi nesaprotami. Pamatā dominēja šādi viedokļi:
- miers nostiprinās iekaroto brīvību un revolūcijas sasniegumus,
- nevēlamies pēc trīs gariem cīņu gadiem tagad kara noslēgumā mirt,
- mums ir jāapstrādā zeme, jāpabaro bērni ( precēto karavīru nostāja ),
- karš dod labumu un peļņu tikai kapitālistiem,
- mums nevajag citu zemes, pašiem tās pilnīgi pietiek,
- miers ir jānoslēdz bez kontribūcijām un aneksijām.

Krievijas armijā karavīru lielākā daļa tolaik bija kristieši un viņiem par piedzīvotajām kara šausmām radās nopietnas pretrunas saistībā ar Bībelē teikto – cik tālu var sniegties nežēlība attiecībā pret cilvēku utt. Daudzi karavīri atklāti atzina, ka ilgstošā karošana viņos ir radījusi un attīstījusi vairākus nežēlīga zvēra instinktus. Frontiniekiem mainījās attieksme pret zagšanu, marodierismu. Civilo iedzīvotāju aplaupīšanu viņi uzskatīja par parastu lietu, kura ir kā īpaša kompensācija par pārdzīvotajām kara šausmām un ciešanām.
Visā 12.armijas frontē 1917.gada augustā ar zināmu kaujas aktivitāti var atzīmēt tikai Sibīrijas strēlnieku 11. un 55.pulku, kuri 22. un 24.augustā veiksmīgi uzbrūkot vācu izlūkiem saņēma 9 gūstekņus, kā arī vairākus pretiniekus nogalināja.
Izvērtējot notikumus no mūsdienu viedokļa šķiet loģiski, ka divus mēnešus pēc Mazās Juglas kaujas noslēguma varu Krievijā sagrāba lielinieki. Vara nedrīkstēja „ilgi karāties gaisā”!

AVOTI:

  • Latvijas Valsts arhīvs: 45 – 1 – 1 („12. armijas 1917. gada pavēles”, nr. 802 un 804);
  • А.Брусилов „Мои воспоминания”, Москва – 2001.;
  • А.Уткин „Первая Мировая война”, Москва – 2001;
  • „Антивоенные выступления на русском фронте в 1917 году глазами современников”, Москва – 2010;
  • O.Пошнева „Крестьяне, рабочие и солдаты в годы Первой Мировой войны”, Москва - 2001;
  • Laikraksts „Pravda” 1917.07.03.

2) II LATVIEŠU STRĒLNIEKU BRIGĀDE

1916.gada novembrī astoņi latviešu strēlnieku bataljoni tika pārformēti par astoņiem pulkiem ( katrs divu bataljonu sastāvā ). Vienlaicīgi šajā mēnesī minētie astoņi pulki tika sagrupēti divās brigādēs – I brigādē ietilpa 1.Daugavgrīvas, 2.Rīgas, 3.Kurzemes, 4.Vidzemes pulks un II brigādē 5.Zemgales, 6.Tukuma, 7.Bauskas un 8.Valmieras pulks. Kopējais karavīru skaits II brigādē pirms kaujas ( dati uz 1917.29.08. ) - 8652 apakšvirsnieki un strēlnieki ( t.sk. – durkļi : 7205 ), tās apbruņojumā bija 47 ložmetēji. Pēc štata sarakstiem brigāde nebija nokomplektēta – trūka 539 durkļu. Virsnieku kopskaits bija lielāks nekā štatu sarakstos noteiktais.
Uzticību Krievijas Pagaidu valdībai brigādes karavīri zvērēja 1917.gada martā. Pirms cīņas pie Mazās Juglas upes II latviešu strēlnieku brigāde iepriekš nebija veikusi nevienu kopīgu kaujas operāciju, dažreiz divi pulki darbojās kopā vienā operatīvajā grupā. Brigāde 1917.gada vasarā karavīru papildinājumus jeb maršrotas saņēma no Latviešu strēlnieku rezerves pulka, kurš bija izvietots Valmieras apriņķī. Pirms Mazās Juglas kaujas II brigāde trīs mēnešus, no 1917.15.05. līdz 21.08., atradās pozīcijās Ložmetējkalna un Kalnciema šosejas rajonā. Šajā periodā kaujas nenotika, tomēr ilgstošā atrašanās ierakumos, pārtikas un cita veida problēmas nogurdināja karavīrus. Pēc vairākiem brigādes komandiera lūgumiem vienības tika novietotas 12.armijas rezervē Ropažu, Lielkangaru muižas un Zaķu muižas rajonā.
Tiešā brigādes komandiera pakļautībā bez 4 strēlnieku pulkiem atradās:
- brigādes štābs ( štāba priekšnieks, operatīvās daļas vecākais adjutants un viņa palīgs, saimniecības daļas vecākais adjutants un viņa palīgs, sakaru priekšnieks, brigādes ārsts, brigādes tiesas darbvedis, personāla darbvedis, rakstveži utt. ),
- brigādes intendanta pārvalde; komandanta pusrota ( militārā policija ),
- kājnieku izlūku komanda; sakarnieku komanda,
- pretgāzu komanda; lazarete,
- vezumnieku komanda ( komandieris, darbvedis, trīs vadu komandieri utt.).

II brigādi no 1917.gada maija komandēja pulkvedis Ansis Lielgalvis ( pirms tam brigādes 6.Tukuma pulka komandieris ), štāba priekšnieka v.i. pienākumus pildīja no 1917.gada marta apakšpulkvedis Aleksandrs Zahariadze ( gruzīns ). Brigādes štābs pirms kaujas atradās Ropažos, tās četri pulki bija izvirzīti nedaudz uz priekšu D un DR virzienā.
Pirms kaujas Vācijas armijas ievāktā izlūku informācija par II brigādi liecināja, ka tās pulkos ir spēcīga lielinieku ietekme. Tam var piekrist tikai daļēji, jo kaujas gaita 1. un 2.septembrī rāda citu ainu. Tas, ka latviešu strēlnieku vienības izgāja uz Mazās Juglas pozīcijām pret vāciešiem ar plīvojošiem sarkaniem karogiem vēl nenozīmē, ka viņi bija pārliecināti lielinieki. Te jāatceras, kāds tobrīd bija karaspēka kopējais nosaukums – „Brīvās Krievijas Revolucionārā armija”. Nenoliedzami, ka šis vācu novērojums visvairāk attiecās uz 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulku ( kaujas pirmajā dienā vismaz 300 karavīru atteicās doties cīņā, savukārt 57 dezertēja, no pulka 11 bumbmetējiem un mīnmetējiem kaujā piedalījās tikai 2 ).

AVOTI:

  • Latvijas Valsts arhīvs: (fonds nr. 45);
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs: (fonds nr. 2551);
  • 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 1917. gada pavēle nr. 266 – 3;
  • Žurnāls „Latviešu strēlnieki” Rīga-1939, nr. 30, lpp. 3036-3037.

3) SITUĀCIJA VĀCIJĀ UN TĀS ARMIJĀ 1917. GADA AUGUSTĀ

Ceturtajā kara gadā joprojām Vācijas pamatproblēma bija karošana divās frontēs. Krievija nebija sakauta un tāpēc nevarēja visus spēkus koncentrēt Rietumu frontē. Kā citas ķeizara Vilhelma II problēmas jāmin:
- Antantes kara kuģu organizētā Vācijas piekrastes blokāde sekmīgi turpinājās,
- Vācijā 1916.gadā bija slikta raža, sākās pusbads,
- sāka trūkt karavīru, jo visi karot spējīgie vīrieši jau bija iesaukti,
- Austro – Ungārija, galvenā Vācijas sabiedrotā, bija tuvu sabrukumam,
- ilgstošās kara darbības rezultātā kritās vācu karavīru morāle.

Valsts vadība nolēma ievērojami palielināt ieroču un munīcijas ražošanu, to dubultoja. Visiem iedzīvotājiem 16 – 60 g.v. uzdeva pildīt obligātos valsts darbus. Armijas organizāciju un darbību pakārtoja militārās zinātnes principiem. Iepriekšējā improvizācijas metode kaujas vadībā tika atstāta vēsturei. Kā galvenais cīņas komponents kļuva vienību virzības uz priekšu ātrums! Kājnieku divīzijām tika piekomandēti speciāli triecienbataljoni. Tika optimizēta pulkveža Bruhmillera vadībā artilērijas taktika, kājnieku vienību organizācija un to taktika tika nopietni uzlabota. Masveidā kaujas darbībā ieviesa jaunus, ievērojami atvieglotus, 1908./15. gada parauga rokas ložmetējus, uguns metējus un ar indīgām gāzēm pildītas artilērijas granātas. Artilērijā katrs no 6473 lielgabaliem un 3532 haubicēm tika testēts pēc speciālas sistēmas, kaujas šaušanā turpmāk ļoti stingri ņēma vērā attiecīgos laika apstākļus – gaisa spiedienu, vēja virzienu, nokrišņu intensitāti utt.
Vācijas valdība 1917.gada vasarā uzskatīja, ka periodā pēc Krievijas 1917.gada februāra revolūcijas ir zaudēts daudz laika. Saudzējošā attieksme pret ienaidnieku austrumos nebija veicinājusi Krievijas centienus noslēgt mieru ar Vāciju. Kerenska organizētais neveiksmīgais jūlija uzbrukums un krievu vienību aktivitātes Rumānijā, kā arī sabiedroto angļu un franču sniegtais atbalsts Krievijas armijai vedināja Vācijas valdību uz aktīvu rīcību Austrumu frontē. Beidzot Krievija taču bija jāsatriec un jāturpina karš līdz uzvarai Rietumu frontē! Šeit svarīgs arī bija ASV faktors, amerikāņu karavīru vienības sāka ierasties Rietumeiropā un gatavoties cīņām ar vāciešiem. Krievijas armijas sakaušana tomēr prasīja ļoti detalizētu un koordinētu darbības plānu, jo Vācijas resursi bija ierobežoti. Īpaši daudz nācās plānot pārvietot ievērojamos attālumos dažādas karaspēka vienības. Grupējot savu karaspēku pirms kaujas pie Mazās Juglas upes vāciešiem katru dienu vidēji bija jāsūta uz Daugavas kreisā krasta rajonu 31 vilciena sastāvs. Tieši nespēja laicīgi atvest nepieciešamo karavīru skaitu lika vācu armijas vadībai Rīgas ieņemšanas operācijas sākumu pārlikt no 20.augusta uz 1.septembri.
Neskatoties uz minētajiem faktiem Vācijas armija uz šo brīdi joprojām bija spēcīgākā pasaulē. Valsts attīstītā rūpniecība karaspēku nodrošināja ar visu nepieciešamo, pārdomāti tika izmantoti lielā apjomā sagrābtie trofeju ieroči un ekipējums. Vācijas armijas augstākā vadība mērķtiecīgi realizēja savus stratēģiskos uzdevumus. Vācu karaspēkam, salīdzinājumā ar pretiniekiem Austrumu frontē, tolaik kvalitāte bija krietni augstāka - virsnieki ar lielu kaujas pieredzi, profesionāli apakšvirsnieki, augsta mobilitāte, spēcīga artilērija un aviācija, liels skaits kājnieku automātisko ieroču un mīnmetēju ( šajā komponentā vācieši vismaz četras reizes pārspēja attiecīgās krievu kājnieku vienības ), elastīga taktika un disciplinēti karavīri.

II PLĀNOŠANA UN SAGATAVOŠANĀS

1) VĀCIJAS ARMIJAS UZBRUKUMA OPERĀCIJAS PLĀNOŠANA

VISPĀRĒJIE APSVĒRUMI: Vācijas armijai 1915.gadā ieņemot Kurzemi un Zemgali oktobrī nācās apstāties pirms Rīgas. Puslokā ap Vidzemes guberņas galvaspilsētu izveidojās gandrīz 70 km plats un 25 km dziļumā Rīgas priekštilta placdarms, kur kara gaitā Krievijas 12.armijas vienības izbūvēja vairākas ešalonētas aizsardzības līnijas. Rīgas priekštilta pozīcijas kreiso flangu droši nosedza Rīgas jūras līcī operējošā Baltijas flotes kara kuģu vienība, vairākas krievu aviatoru eskadriļas bija dislocētas pie Rīgas un Siguldas. Minētais placdarms Vācijas armijas Austrumu frontes vadībai bija kā dadzis acīs, jo 1916.gada martā, jūlijā un decembrī krievu karavīri kopā ar latviešu strēlniekiem no Rīgas priekštilta pozīcijām veica trīs spēcīgus uzbrukumus. Vācu armijai, lai placdarmu un Rīgu ieņemtu, 1915.gada un 1916.gada laikā vienmēr pietrūka nepieciešamā karaspēka. Krievu divīziju skaits te vienmēr bija trīs vai četras reizes lielāks. Situācija kardināli uzlabojās 1917.gada vasaras beigās, kad no citām frontēm varēja pievest uzbrukuma organizēšanai skaitliski apjomīgu karaspēku ar spēcīgu artilērijas grupējumu. Tomēr ilgstoši šīs divīzijas Latvijas teritorijā nevarēja atstāt, tās pamatā bija jāpārvieto uz citām frontēm. Vienu pastiprinātu divīziju atstāja Liepājā un sagatavoja iebrukumam Igaunijas salās, vēl viena palika Rīgā, bet trešā tika sagatavota iebrukumam nākošajā mēnesī Jēkabpils placdarmā Daugavas kreisajā krastā.

MILITĀRIE UN POLITISKIE MĒRĶI: Operācijas „Ziemeļu aizsardzība” pamatuzdevums bija Rīgas placdarma ielenkšana un iznīcināšana. Rezultātā Vācijas armija iegūtu pilsētā izvietotos pretinieka armijas krājumus, saņemtu gūstā desmitiem tūkstošu krievu karavīru ar visiem viņu ieročiem. Frontes kopējā līnija, pavirzoties 50 – 60 km uz ZA, kļūtu īsāka un atbrīvotās vienības varētu nosūtīt uz Rietumu fronti. Varam secināt, ka operācijas militārie mērķi bija šauri ierobežoti. Jāpiebilst, ka gala lēmumu par uzbrukumu Rīgai Vācijas augstākā vadība pieņēma pēc zināmas svārstīšanās. Salīdzinoši politiskie mērķi bija nedaudz ambiciozāki. Operācijas sekmīgs rezultāts tika uzskatīts par nopietnu priekšnoteikumu, lai Krievija noslēgtu ar Vāciju ilgi gaidīto mieru. Frontes līnija draudoši tuvojās Krievijas galvaspilsētai Petrogradai un šāds notikumu pavērsiens, kā arī valstī notiekošās nekārtības piespiestu Pagaidu valdību parakstīt miera līgumu.

PLĀNA IZSTRĀDĀŠANAS GAITA: Vācijas armijas Austrumu frontes komandieris Bavārijas princis Leopolds uzbrukuma plānu Rīgai uzdeva izstrādāt savam štāba priekšniekam ģenerālim Zaubercveigam 1916.gada novembrī. Jau 16.decembrī plāns tika sekmīgi prezentēts un vēlāk operācijas „Ziemeļu aizsardzība” sagatavošanas laikā tā pamatprincipi tika iestrādāti attiecīgajos kaujas dokumentos. Ziņojumā ģenerālis Zaubercveigs apskatīja divus uzbrukuma variantus.
Pirmais - tiešs trieciens Rīgas placdarma centram, kurš bija stipri nocietināts. Tas bija pietiekoši riskants plāns, kurš prasītu arī lielus upurus. Saņemot enerģisku krievu vienību pretdarbību uzbrukums varēja apstāties pie Daugavas kreisā krasta un tas būtu ļoti bīstami. No šī varianta realizācijas Austrumu frontes vadība atsacījās, tika akceptēts otrs uzbrukuma variants – Daugavas forsēšana pēc ilgstošas krievu pozīciju apšaudes ar artilērijas uguni un vismaz divu 12.armijas korpusu aplenkšana Rīgas priekštilta pozīcijās. Salīdzinoši ar pirmo variantu ieguvumi būtu daudz ievērojamāki. Apvidus iepretim Ikšķilei Daugavas kreisajā krastā bija mežiem klāts, šeit slēpti varēja koncentrēt artilēriju un uzbrukumam paredzētās divīzijas.
Piedāvātai uzbrukuma variants solīja labus rezultātus, tomēr vairāki apstākļi princi Leopoldu uztrauca. Jau 1916.gadā vācu gaisa izlūkošana fiksēja spēcīgu traversa pozīciju krievu II aizsardzības līnijā, kura bija izvietota gar Stopiņiem no Mazās Juglas upes līdz Daugavai. Šie ierakumi Daugavu forsējošajām vācu vienībām aizšķērsoja ceļu uz Rīgu, viņi bija jāieņem ar ātru un pēkšņu triecienu. Ģenerālis Zaubercveigs uzskatīja, ka galvenā uzbrukuma virzienā uz Z ar mērķi sasniegt Vidzemes šoseju un Rīgas – Petrogradas dzelzceļa līniju, kā arī jūras krastu, galvenā loma būs kavalērijas vienībām. Princis Leopolds kritizēja šādu pieeju, jo pat lielas kavalērijas masas pēc viņa domām nespēs aizkavēt krievu vienību atkāpšanos. Bez tam apvidus aiz Ikšķiles dzelzceļa stacijas uz Z ir klāts mežiem, stipri šķēršļots un ar sliktu ceļu tīklu. Šeit pretinieks var efektīvi veidot dažādus aizsprostojumus un šķēršļus. Jātnieki vieni paši šādu uzdevumu pilnībā nespētu veikt, to virzība uz priekšu būs lēna, viņi obligāti jāpastiprina ar spēcīgu artilērijas un kājnieku grupējumu. Austrumu frontes komandieris arī uzsvēra krievu rezerves vienību iespējamo pretuzbrukumu bīstamību. Analizējot operācijas norisi un reālos rezultātus varam secināt, ka Bavārijas prinča Leopolda aizrādījumi padotajiem 1916.gada 16.decembra sapulces laikā bija taktiski pareizi un loģiski pamatoti. Tomēr operācijas plānā tie pilnībā netika iestrādāti un tas ir viens no iemesliem, kāpēc savās pēckara atmiņās Vācijas armijas ģenerālštāba bijušais priekšnieks ģenerālis Ludendorfs Rīgas operāciju un kauju pie Mazās Juglas upes nosauca par 1917.gada vasaras vācu uzbrukuma Moldāvijā vāju surogātu. Tātad operācijas „Ziemeļu aizsardzība” realizācijai jau 1916.gada decembrī tika iestrādāti galvenie principi un vienību grupēšanas pamatkārtība. Princis Leopolds un pie Rīgas izvietotās 8.armijas komandieris ģenerālis Šolcs noteica trīs uzbrukuma grupējumus:
- galvenā un spēcīgākā grupa ir izvietota centrā, tās sastāvā iekļaujamas vairākas kavalērijas vienības,
- trīs divīzijas pēc Daugavas forsēšanas pagriežas pa kreisi un uzbrūk Rīgai,
- divas divīzijas veido uzbrucēju labo flangu un tiek izvirzītas uz A un ZA.

Spēcīgs artilērijas grupējums vairākas stundas apšauda krievu vienību pozīcijas un to aizmuguri. Tālāk seko Daugavas forsēšana un vācu divīziju uzbrukums. Rūpīgi pārlūkojot šos plānus varam viņos atrast 2.Pasaules kara Vācijas armijas t.s. „zibenskara” iezīmes. Pēc šādiem pamatnosacījumiem 8.armijas, kurai bija jāveic uzbrukums, štābs uzsāka darbu pie nepieciešamo dokumentu sagatavošanas. Jau ar 1917.gada pirmajiem mēnešiem vācu karavīri uzsāka virkni praktisko sagatavošanas darbu – veica visa veida izlūkošanu un pretinieka pozīciju novērošanu, kartēs tika iezīmētas un dabā fiksētas artilērijas bateriju pozīcijas, munīciju novietnes, pontonu un koka tiltu detaļu izkraušanas vietas. Sapieru virsnieki apsekoja Daugavas krastu un fiksēja labākās vietas trīs tiltu celtniecībai, kā arī atrada četras pārcelšanās vietas. Shēmās iezīmēja sakaru līniju sistēmas un telefona centrāļu vietas. Uzlaboja ceļu tīklu un iekārtoja jaunus novērošanas punktus, tika sagatavotas no pretinieka novērošanas slēptas karaspēka vienību pagaidu nometņu teritorijas. Stingri noteica, kuri ceļi domāti virzībai uz priekšu un kuri paredzēti evakuācijai.

UZBRUKUMAM PAREDZĒTO VIENĪBU GRUPĒŠANA UN APMĀCĪBA: Kopā uzbrukuma grupējumā iekļāva 11 divīzijas – 9 kājnieku un 2 kavalērijas. No tām tikai četras bija no 8.armijas patstāvīgā sastāva, pārējās septiņas divīzijas tika pārsviestas uz plānoto uzbrukuma rajonu no attālākiem kauju laukiem, trīs pat no tālās Galīcijas. Pirmā trieciena viļņa trīs divīzijas ( 2.Gvardes rezerves divīzija, 14.Bavārijas kājnieku divīzija un 19.kājnieku rezerves divīzija ), kā arī lielākā daļa II un III viļņa divīzijas ( izņemot 203.kājnieku divīziju, kura atradās ierakumos Daugavas kreisajā krastā iepretim Ikšķilei ) augusta sākumā Šauļos desmit dienas tika praktiski apmācītas upes forsēšanā. Vācu vienību komandieri šajās mācībās izmantoja vairākus ezerus, kuri bija Šauļu pilsētas tuvumā. Pēc tam pa dzelzceļu triecienam nozīmētais karaspēks tika nogādāts līdz Mercendarbes stacijai – 2,5 km uz Z no Baldones centra. Bez tam pa dzelzceļu bija jāpārvieto arī ievērojams skaits lielgabalu, haubiču, mīnmetēju ar attiecīgo munīciju, kā arī dažādas kaujas nodrošinājuma vienības. Vidēji no augusta pirmās nedēļas līdz uzbrukuma sākumam katru dienu 31 vilciena sastāvs veda karaspēku uz nozīmētajām sapulcēšanās vietām. Tālāk pa naktīm kājnieku vienību karavīri kājām pa meža ceļiem devās uz Daugavas kreiso krastu, kur novietojās iepriekš norādītajās pagaidu apmetnēs.

Vācijas 8. Armijas uzbrukuma plāns 1917. gada 1. septembrim

14. Bavārijas kājnieku divīzijas kaujas darbība 1917. gada 1. – 5. septembrī

KAUJAS PAVĒLĒ NOTEIKTĀ VIENĪBU DARBĪBAS KĀRTĪBA: Operācijas komandieris ģenerālis Itjē ( 8.armijas komandieris no1917.gada aprīļa ) savā izdotajā kaujas pavēlē noteica šādu uzbrukuma kārtību:
- 1. uzbrukuma viļņa trīs divīzijas – 2.Gvardes rezerves divīzija ( 1. jeb Mācītājsalas tilts ), 14.Bavārijas kājnieku divīzija ( 2. jeb Ikšķiles muižas tilts, paredzēts vissmagākajām kravām ) un 19.kājnieku rezerves divīzija ( 3. jeb „Elkšņu” tilts ) dienu pirms kaujas sākuma slēpti un maskēti novietojas Daugavas kreisā krasta ierakumos. Aizsardzības pozīcijās esošā 203.kājnieku divīzija koncentrēti sapulcējas starp 2. un 3.tilta vietām. Katrai 1.uzbrukuma viļņa divīzijai ir piekomandēta artilērijas grupa vismaz divu pulku sastāvā,
- kavalērija koncentrējas uz Z no Lieliecavas un gaida pavēli doties uz priekšu,
- vezumnieki atrodas aiz savām divīzijām un virzīties uz priekšu viņi drīkst tikai pēc ģenerāļa Itjē pavēles,
- artilērijas darbību nosaka un koordinē pulkvedis Bruhmillers, tā uguni atklāj 06.00 un šauj piecas stundas. Pēc krievu artilēristu un kājnieku neitralizācijas tiek organizēta Daugavas forsēšana ar speciāliem pontoniem. Vienlaicīgi sapieri uzsāk trīs tiltu celtniecību ( detalizētāk par vācu artilēristu, sapieru un kavalērijas darbu plānojumu lasīt atsevišķā sadaļā ),
- 1.septembrī ir jāieņem krievu aizsardzības pozīciju I un II līnija Daugavas labajā krastā un pie Mazās Juglas upes. Jāizveido Daugavas labajā krastā placdarms 10 km dziļumā, jāsatriec ienaidnieka pretuzbrukumi, jāveic artilērijas pārgrupēšana,
- 2.septembrī pārceļas 2.uzbrukuma viļņa divīzijas un jātnieku vienības. Karaspēka kaujas grupai ar strauju un spēcīgu triecienu, koordinējot artilērijas uguni ar kavalērijas un kājnieku kustību, jāsasniedz Rīgas jūras līča piekraste. Tādejādi tiks aplenkti vismaz divi krievu armijas korpusi.

Tika arī plānots, ka vācu kara kuģi pie Lielupes grīvas izcels desantu un šīs vienības uzbruks paralēli jūras piekrastei tieši Rīgai.
Ģenerālis Itjē brīdinājuma pavēli par operācijas „Ziemeļu aizsardzība” uzsākšanu izdeva 16.augustā, 26.augustā par uzbrukuma sākumu tika noteikts 1.septembris. Savukārt gala lēmumu par kaujas uzsākšanu ģenerālis Itjē pieņēma tikai 31.augusta pusnaktī – tieši pēc 6 stundām sāka šaut vācu artilērija. Kā iemesls šādai 8.armijas komandiera rīcībai jāmin mainīgie laika apstākļi - metereologi 1.septembrī paredzēja miglu, kura nelabvēlīgi varēja ietekmēt vācu artilērijas darbību. Tomēr nākošajās dienās bija paredzami vēl sliktāki laika apstākļi, tāpēc tika nolemts uzsākt uzbrukumu.

ARTILĒRIJAS DARBĪBAS PLĀNS: Operācijas „Ziemeļu aizsardzība” svarīgākā un vienlaicīgi sarežģītākā plāna sadaļa. To uzticēja izstrādāt un vadīt pulkvedim Bruhmilleram, kuru mūsdienās dēvē par modernās artilērijas „krusttēvu”. Vairāki militārās domas teorētiķi viņu dēvē arī par „ vīru, kurš sinhronizēja uguni un manevru”. Artilērijas ugunij ir trīs pamatuzdevumi – iznīcināt, novājināt vai neitralizēt pretinieka spēkus. Pulkvedis Bruhmillers attīstīja tieši pēdējo darbības veidu. Viņš neitralizāciju panāca ar ilgu un koncentrētu artilērijas uguni. Mērķi bija iezīmēti kartēs konkrētu ģeometrisku figūru aprisēs, ņemot vērā apšaudāmo objektu specifiku tika pielietota un variēta arī attiecīgā artilērijas uguns. Izšauto granātu proporcijās ievērojams īpatsvars vienmēr bija indīgās gāzes munīcijai. Par šo specifisko tēmu atbildēja viens no pulkveža Bruhmillera tuvākajiem palīgiem – majors Marks. Artilērijas uguns organizācija tika cieši saistīta ar sauszemes spēku manevrēšanas plānu. Operācijai attīstoties šie plāni attiecīgi tika koriģēti. Šī metode bija jauna un viņa balstījās uz dažādu militārās zinātnes pētījumu rezultātu analīzi. Varam droši apgalvot, ka sagatavojot Daugavas forsēšanu pie Ikšķiles 1917.01.09. tika veikts milzīga apjoma praktisks kaujas izmēģinājums. Vācijas armijas vadība turpmākajā kara gaitā plānoja šo artilērijas darbības taktiku plaši pielietot Rietumu frontē un gūt šeit galīgo uzvaru.
Kopumā vāciešiem Daugavas kreisā krasta rajonā iepretim Ikšķilei 1.septembra rītā bija pozīcijās kaujas gatavībā 615 ( t.sk. – 251 smagie ) lielgabali un haubices, kā arī 544 mīnmetēji, no kuriem 136 vidējie un 84 smagie. Ieroči tika koncentrēti no visas vācu Austrumu frontes iecirkņiem. Kopējais munīcijas apjoms – 650.000 granātas un mīnas ( vairāk kā 500 munīcijas vienību uz vienu stobru ). Organizatoriski visa artilērija bija apvienota 170 baterijās. Pulkvedis Bruhmillers šo apjomīgo artilērijas karaspēku sadalīja vairākās grupās, katrai no tām tika doti konkrēti uzdevumi:
- artilērijas grupa IKA ( vācu militārais apzīmējums ). Uzdevums – cīņa ar pretinieka kājniekiem. Skaitliski lielākais grupējums, kopā 116 baterijas jeb 75% no kopējā stobru skaita. Šeit bija koncentrēti gandrīz visi mīnmetēji, liels bija haubiču īpatsvars. Kopā bija trīs IKA grupas – katrai pirmā viļņa kājnieku divīzijai pa vienai. Savukārt iekšēji katra IKA grupa iedalījās četros apakšgrupās – A, B, C un D. Pretinieka I aizsardzības pozīciju apšaudīja A apakšgrupa, C šāva pa II pozīciju, B mērķis bija I aizsardzības pozīcijas aizmugure, bet D apakšgrupas artilēristi apšaudīja I un II aizsardzības pozīcijas flangus, kā arī satiksmes ejas,
- artilērijas grupa AKA. Uzdevums – krievu artilērijas neitralizācija. Šeit sagrupēja 36 baterijas jeb 20% no kopējā stobru skaita. Pamatā tika pielietotas granātas ar indīgo gāzi. Pirms kaujas vācu virsnieki aizmugurē veica praktisku eksperimentu ar krievu trofeju gāzmaskām. Ar tām ekipēja vācu artilēristus, kuriem lika veikt dažādas darbības pie lielgabaliem. Vienlaicīgi šie karavīri tika apgāzēti un rezultātā tika secināts, ka krievu ražotā Kumanta – Zeļinska gāzmaska cilvēka aizsardzībai der kā minimums vismaz divas stundas. Tika ņemts arī vērā, ka pretinieka artilērijas zirgi arī ir apgādāti ar gāzmaskām,
- artilērijas grupa IBB ( kājnieku tuvais atbalsts ). Uzdevums – atrasties 1 līdz 2 km attālumā aiz uzbrūkošajiem kājniekiem, sekot viņiem un sniegt uguns atbalstu. Šeit izmantoja 77 mm lauka lielgabalu, kuru ar attiecīgo munīciju vilka 6 zirgi. Kaujas laikā baterijas 4 lielgabali darbojās sinhroni pa pāriem, divu lielgabalu pārvietošanas laikā pārējie divi no pagaidu iekārtotas pozīcijas bija gatavi nekavējoties atklāt uguni. Operācijas laikā katra šāda baterija saņēma 5 sapierus, kas ievērojami uzlaboja baterijas manevrēšanas spējas. Bez tam arī tieši kauju laikā lielgabalus un munīcijas ratus uz priekšu palīdzēja pārvietot arī otrā uzbrucēju viļņa kājnieki,
- artilērijas grupa IGB. Uzdevums – kaujas laikā atrasties tieši aiz pirmā kājnieku uzbrucēja viļņa un iznīcināt pretinieka ložmetējus, kā arī citus mērķus 1 – 1,8 km attālumā. Šīs grupas artilēristi izmantoja Krievijā ražotos 76 mm trofeju lauka lielgabalus, kuriem tika nozāģēts īsāks stobrs un veikti citi ieroča konstrukcijas svara atvieglojumi. Kaujas laikā lielgabalus bez zirgu palīdzības artilēristi ar kājnieku palīdzību pārvietoja ar saviem spēkiem. Organizatoriski šie specifiskie lielgabali tika piekomandēti tiem bataljoniem, kuri bija uzbrukuma pirmajā līnijā.

Lai maldinātu Krievijas 12.armijas vadību par apjomīgās artilērijas grupas izvietošanu iepretim Ikšķilei vācu artilēristi 31.augustā veica spēcīgu Rīgas priekštilta kreisā flanga krievu pozīciju apšaudi. Augusta otrajā pusē divas galvenās artilērijas grupas IKA un AKA Ikšķiles frontes sektorā dienā katra drīkstēja izšaut tikai 30 granātas, tādejādi veicot slēptu mērķu piešaudi.

Vācu artilērijas darbības plāns 1917. gada 1. septembrim

Pulkvedis Bruhmillers artilērijai 1. septembrī noteica šādu darbības kārtību:
- uguns atklāšana 06.00 un tā jāturpina divos etapos 5 st. un 10 min.,
- pirmajā posmā divu stundu garumā jāneitralizē krievu artilērija, 75% pielietotā munīcija pildīta ar indīgo gāzi, savukārt 25% granātas ar spēcīgu eksplozīvo jaudu,
- otrajā posmā ( 08.00 – 11.10 ) galvenais mērķis ir krievu kājnieku vienības, turpinās ienaidnieka artilērijas bateriju apšaude. Izšaujamās munīcijas proporcijas – 80% granātas ar augstu eksplozīvo jaudu un 20% indīgā gāzes granātas. Neilgi pirms 11.10, kad sāksies pirmo kājnieku pārcelšanās pār Daugavu, jānodrošina dūmu aizsegs pa kreisi no 1.tilta un pa labi no 3.tilta, tātad jānomaskē uzbrūkošās vācu frontes abi flangi. Priekšējie artilērijas koriģētāji dodas uz priekšu ar pontonos novietotajiem kājniekiem 11.10 un šajā brīdī artilērijas uguns tiek pārcelta uz priekšu. Speciāli nozīmēti lielgabali un mīnmetēji nodrošina pārcelšanos pār Daugavu, šos ieročus jāizvieto pašā upes krastā.

SAPIERU DARBĪBAS PLĀNS: Sapieru darbība tika plānota 3 etapos – iepriekšējā izlūkošana ( 8 dienas ), sagatavošanās darbi ( 14 dienas ) un pārcelšanās/tiltu būve. Veicot izlūkošanu tika fiksētas teritorijas, kur novietot pirms upes forsēšanas 9 kājnieku divīzijas, kā arī artilērijas baterijas. Tika noteiktas 4 pārcelšanās un 3 tiltu būves vietas. Minētie objekti tika pielāgoti esošajam ceļu tīklam. Apjomīgos izlūkošanas un pēc tam sagatavošanās darbus veica 3 sapieru bataljoni. Tos vadīja viens no pieredzēs bagātākajiem sapieru bataljonu komandieriem. Paralēli Kurzemes upēs pontonu vienību karavīri, izmantojot vietējās kājnieku vienības, veica nepieciešamās praktiskās apmācības. Sapieru bataljoni izbūvēja 40 jaunus koka tiltus, koka barakas lielāko vienību štābiem, munīcijas noliktavas, pārsienamos punktus, akas, tualetes, izvilka telefona līnijas līdz Daugavas krastam. Tika iezīmētas kājnieku izvietošanas teritorijas, artilērijas pozīcijas, pontonu un 3 koka tiltu materiālu nokraušanas vietas. Naktīs sapieri izbūvēja pozīcijas smagajiem ieročiem Daugavas krasta tuvumā, kā arī izraka nepieciešamās satiksmes ejas. Šie darbi visi tika rūpīgi maskēti un slēpti no ienaidnieka novērotājiem. Vienlaikus ar sapieriem tālākā aizmugurē vairākas darba rotas izbūvēja 10 km garumā jaunus ceļus ar koka blanku segumu, tika remontēti arī esošie ceļi. Augšminēto darbu izpildi ļoti sekmēja vairākas koka zāģētavas, kuras šajā apvidū agrāk bija ierīkojušas citas vācu vienības. Pārcelšanās organizēšanu un tiltu būvi nodrošināja 28 sapieru un 7 nodrošinājuma/apgādes rotas. Pontoni ( to kopskaits – 576, no tiem 342 tiltiem un 234 pārcelšanai ) un trīs ceļamo tiltu materiāls ( 2.163 m kopgarumā ) tika koncentrēts no 8 korpusiem un 16 divīzijām. Pirmo 3 divīziju pārcelšana jāuzsāk 11.10 un jāpabeidz vēlākais pēc 6 st. Divas sapieru rotas ar 78 pontoniem vienā reizē pārceļ 1,5 bataljonu no katras pirmā viļņa divīzijas, atgriežas atpakaļ un turpina šo darbu. Trīs tiltu būve arī jāuzsāk 11.10 un jāpabeidz pie vissliktākajiem apstākļiem pēc 9 st. Uz katru tiltu bija nozīmētas 7 sapieru rotas, kā arī 2 nodrošinājuma/apgādes rotas. Kad visi trīs tilti ir uzcelti un sāk strādāt to apkalpošanai paliek 9 sapieru rotas. Dienas pirmajā pusē starp 3.tiltu un Ogri jāierīko aizžogojums pret krievu peldošajām mīnām. Kā bīstamākā un sarežģītākā pārcelšanās/tilta būves vieta bija iepretim „Elkšņiem”, vācu uzbrucēju frontes labajā flangā. Ja pie 1. un 2.tilta upes kreisais krasts bija mežiem klāts, tad šeit 3.tilta būves vietā starp Daugavu un mežu bija 1,4 km atklāta klaja teritorija. Tas tika ņemts vērā un naktī mežmalā slēpti tika izvietoti 78 pārcelšanai paredzētie pontoni. Tos sadalīja četros paralēlos pirmo bataljonu sektoros pa 400 m katrā. Kaujas gaitā 1.septembrī sapieriem kā papildus problēma bija uzdota pēc divīziju veiktā pieprasījuma būvēt plostus artilērijas un vezumnieku pārcelšanai. Labojumus šajā dienā sapieri veica 3.tiltam, jo krievu artilēristi no Ogres puses sašāva dažus tā posmus.

Vācu sapieru darbības plāns 1917. gada 1. septembrī iepretim Ikšķiles muižai

KAVALĒRIJAS DARBĪBAS PLĀNS: Virzienu uz Kranciemu un Lielkangaru muižu izlūko 1.Kavalērijas divīzijas eskadroni. Savukārt Leibhuzāru brigādes vienībām jāizlūko „Melnmugures” un Rīgas virziens. Pēc tam šī brigāde dodas tālāk tieši Z virzienā un vienlaikus iznīcina Rīgas – Cēsu dzelzceļa vairākus posmus. Attīstot operācijas izpildi 1.Kavalērijas divīzijai un 17.Kavalērijas brigādei bija jādarbojas uzbrucēju grupējuma labajā flangā ar uzdevumu virzīties uz līniju Inčukalns – Sigulda.

AVIĀCIJAS NOZĪME UN DARBĪBA OPERĀCIJAS SAGATAVOŠANĀ: Vācu aviācija augusta vidū savu darbību aktivizēja. Gaisa kaujās tā pārņēma iniciatīvu un notrieca divas krievu aviatoru lidmašīnas. Gāja bojā lidotāji igaunis Mahlapū un latvietis Kundziņš. Gaisa izlūkošanu veica ievērojami spēki – viens cepelīns, 60 lidmašīnas un 6 gaisa balonu vadi. Vācu lidotāji – izlūki Ikšķiles frontes iecirknī prioritāri aprakstīja un fotografēja apvidu starp Daugavas labo krastu un Mazās Juglas upes aizsardzības pozīcijām ( tās ietverot ). Par šo teritoriju tika iegūta ļoti detalizēta informācija. Sīkāk izlūkot no gaisa apvidu starp Mazās Juglas upi un Lielās Juglas upi vāciešiem pietrūka laika.

2) VĀCU DIVĪZIJU ORGANIZĀCIJA UN KAUJAS SPĒJAS.

Kara gaitā kājnieku divīzijas struktūra tika uzlabota un 1917.gadā tā pamatvilcienos bija šāda:
- divīzijas štābs, trīs kājnieku pulki, lauka artilērijas pulks, sapieru bataljons, kavalērijas eskadrons, pa vienam lauka un veterinārajam hospitālim, ambulances rota, sakaru komanda. Pēc nepieciešamības divīzijai varēja piekomandēt vēl artilēriju, kavalēristus, jēgeru/izlūku bataljonu, ložmetēju/snaiperu komandu, riteņbraucēju rotas.

Divīzijas štāba struktūra – komandieris, ģenerālštāba virsnieks/štāba priekšnieks, divi adjutanti, trīs pavēļu virsnieki, transporta priekšnieks, štāba komandants/kvartirmeistars, intendants ar 12 padotajiem, divi juristi un divi garīdznieki, ārsts un viņa asistents. Pulka štābā bija 4 virsnieki – komandieris, adjutants, transporta priekšnieks un ārsts. Kājnieku pulka sastāvā bija 3 bataljoni, katrā 750 karavīru, 12 mīnmetēji un 42 ložmetēji. Bataljona virsnieku sastāvs – bataljona komandieris, adjutants, ārsts, finansists, 5 rotu komandieri, 18 leitnanti – vadu komandieri. Bataljonā bija 4 kājnieku rotas ( katrā 1908/15 parauga 6 rokas ložmetēji ), ložmetēju rota - 6 balsta ložmetēji un mīnmetēju vads ar 4 – 78,5 mm mīnmetējiem. Rotas sastāvs – 3 vadi, kuros kopā 126 karavīri. Katrā vadā bija 4 nodaļas – pa 10 vai 11 karavīriem.
Detalizētāka informācija par katru no divīzijām, kura 1917.gada 1. un 2.septembrī forsēja Daugavu. Vispirms par 1.viļņa trīs divīzijām – 1.tilta tuvumā pie Ikšķiles Mācītājsalas pār upi ar pontoniem cēlās pāri 2.Gvardes rezerves divīzija. Kad bija uzcelts tilts, tad pa to uz priekšu devās daļa no divīzijas artilērijas, vezumnieki utt. Līdzīgi tas tika darīts arī ar pārējām divām 1.viļņa divīzijām. Šo gvardes divīziju var raksturot kā vienu no labākajām visā grupējumā, ar pamatīgu kaujas pieredzi. Tā izveidota 1914.gada augustā. Austrumu frontes D sektorā tā nesen bija piedalījusies 1917.19.07. veiksmīgā vācu uzbrukumā. Divīzijas sastāvs – 1., 2. un 4.Grenadieru pulks, 2.Gvardes lauka artilērijas pulks, 6.Dragūnu pulka 1.eskadrons, 102.Sapieru bataljons, 2. un 3.lauku hospitālis, 2.ambulances rota, 2.Gvardes veterinārais hospitālis.
Uzbrucēju frontes centrā pie 2.tilta iepretim Ikšķiles muižai upi šķērsoja 14.Bavārijas kājnieku divīzija, kura tika izveidota 1916.gada augustā. Arrasas kaujā Francijā 1917.gada pavasarī divīzija zaudēja 2/3 karavīru. Divīzijas darbībai 1.septembrī bija ļoti liela nozīme, jo tā uzbruka pirmā tieši vācu spēku centrā un arī pirmā sadūrās ar nopietnu ienaidnieka pretdarbību. Divīzija bija formēta no bavāriešiem ar augstu karavīra morāli. Tās sastāvs – 4., 8. un 25.kājnieku pulks, 23.Bavārijas lauka artilērijas pulks ar 10 baterijām, 14.Bavārijas sapieru bataljons, 1. un 47.Bavārijas lauka hospitālis, 14.ambulances rota, veterinārais hospitālis. Divīzijas novietošanu uzbrucēju pirmā viļņa centrā panāca Bavārijas princis Leopolds, kurš Vācijas Armijas Ģenerālštābā atbildēja par kara darbību Austrumu frontē. Divīzijas pārcelšanu pār Daugavu nodrošināja Landesvēra 2.Sapieru rota.
Pie 3.tilta iepretim „Elkšņiem” upi šķērsoja 19.Rezerves divīzija, kura bija izveidota 1914.gada sākumā no Hannoveres, Oldenburgas un Brunsvikas rajonu rezervistiem. Vienība ar labām kaujas spējām. Austrumu frontes A sektorā 1917.23.07. tā piedalījās sekmīgā vācu ofensīvā. Divīzijas sastāvs – 73., 78. un 92.rezerves pulks, 19.rezerves lauka artilērijas pulks, 6.rezerves dragūnu pulka 1.eskadrons, 319.sapieru bataljons, trīs lauka hospitāļi, ambulances rota, veterinārais hospitālis. Jau pēc kaujas pie Mazās Juglas upes 1917.28.09. Francijas frontē no divīzijas 73.pulka dezertēja 67 karavīri.
Detalizētāka informācija par 2. un 3.viļņa vācu divīzijām:
- 1. Gvardes rezerves divīzija dibināta 1818.gadā, augsta līmeņa vienība ar senām tradīcijām un lielu kaujas pieredzi. Karojusi no 1914.gada gan Rietumu frontē, gan Austrumu frontē, kur Kurzemē tās 1. un 3.pulks 1915.gada maijā/augustā zaudēja 70 virsniekus, kā arī 5.121 apakšvirsnieku un kareivi. Divīzijas sastāvs – 1., 2. un 4.Gvardes pulks, 1.Gvardes artilērijas pulks, 1.Gvardes inženieru bataljona 5.rota, 35.ložmetēju/snaiperu bataljona rota, Gvardes huzāru pulka 1. un 3.eskadrons, 6.Dragūnu pulka 2.eskadrons, ambulances rota, lauka un veterinārie hospitāļi,
- Gvardes rezerves divīzija izveidota 1914.gada augustā no Prūšu gvardes maršbataljoniem un maršrotām. Piedalījusies uzbrukumā Francijas cietoksnim Verdenai 1916.gadā, labas kaujas spējas. Divīzijas sastāvs – 6. un 7.Gvardes pulks, 399.kājnieku pulks, 7.Gvardes artilērijas pulks, 301. un 302.sapieru rota, 7.Gvardes mīnmetēju rota, 29.ložmetēju/snaiperu vienība, 2.Gvardes Ulānu pulka 5.eskadrons,
- 42. Kājnieku divīzija izveidota 1912.gadā no Vestfāles, Elzasas un Reinas rajonu iesaucamajiem. ASV armijas izlūku – analītiķu vērtējumā – 3.klases divīzija. Austrumu frontē 1916.gada marta Krievijas armijas uzbrukuma laikā Baltkrievijas ZR daļā pie Naroča ezera cietusi smagus zaudējumus, 1917.gada jūlijā piedalījusies veiksmīgā vācu uzbrukumā Galīcijā. Divīzijas sastāvs – 17., 131. un 138.kājnieku pulks, 15.lauka artilērijas pulks, Gvardes rezerves jēgeru bataljons, 27.sapieru bataljons, 7.Dragūnu pulka 1.eskadrons, lauka un veterinārie hospitāļi, ambulances rota,
- 203. Kājnieku divīzija izveidota 1916.gada septembrī, tās personāls komplektējās no Brandenburgas, kā arī no Šlezvigas – Holšteinas rajoniem, 2.klases divīzija. Tās sastāvs – 406., 409. un 410.kājnieku pulks, 403.lauka artilērijas pulks, 406.lauka artilērijas pulka 2 baterijas, sapieru bataljons, 202.riteņbraucēju rota, 400.lauka hospitālis, ambulances rota, veterinārais hospitālis,
- 1. Kavalērijas divīzija bija pastiprināta – kopā ar piekomandētajām vienībām tajā bija vairāk kā 5 jātnieku pulku kopējais spēks : 1.Dragūnu pulks, 3.Kirasieru pulks, 8.Ulānu pulks ( bez 3. un 5.eskadrona ), 9.Kavalērijas Jēgeru pulks, 12.Ulānu pulks, 10.Kavalērijas Jēgeru pulks ( bez 2. un 3.eskadrona ). Piekomandēto statusā – 3.Huzāru pulka 1., 3., 4. un 6.eskadrons. Ambulances rota, divi veterinārie hospitāļi, 152., 153. un 159.riteņbraucēju rota, 35.kavalērijas artilērijas vienība. Laba cīņu pieredze, pēc dalības Gumbinenes, Stalupienes,Tannenbergas un Mazūru ezeru kaujās divīzijas vienības 1915./1917.gadā Kurzemes Z daļā ilgstoši veica piekrastes aizsardzību,
- Apvienotās kavalērijas divīzijas sastāvā bija divas brigādes – pastiprinātā Leibhuzāru brigāde ( uz Rīgas frontes sektoru tika pārcelta no Galīcijas ) un 17.Kavalērijas brigāde. Leibhuzāru brigādē ietilpa 1. un 2.Leibhuzāru pulks, kā arī 1.Rezerves Jēgeru bataljons un 3 riteņbraucēju rotas, kopā 12 eskadroni un 7 kājnieku rotas. Kaujas pirmās dienas vakarā ģenerālis Itjē abām divīzijas brigādēm nosaka atsevišķu pakļautību, 2.septembrī Leibhuzāru brigāde tika piekomandēta 14.Bavārijas kājnieku divīzijai, bet 17.brigāde darbojās uz A no leibhuzāriem,
- 20. Kājnieku divīzija izveidota Hannoverē 1914.gada augustā, 1.klases vienība. Teicama dažādu kauju pieredze. Francijā 1917.gada aprīlī un maijā divīzija ļoti smagi cieta artilērijas apšaudēs un franču uzbrukuma laikā. Sastāvs – 77.,79. un 92.kājnieku pulki, 46.lauka artilērijas pulks, 10.sapieru bataljona 2. un 3.rota, 20.sakarnieku vienība, 24.ambulances rota, lauka un veterinārie hospitāļi. Kaujā pie Mazās Juglas upes divīzija nepiedalījās,
- 75. Rezerves divīzija izveidota 1914.gada decembrī. Dalība kaujās Austrumu frontē 1915. -1917.g.g. Sastāvs – 249., 250. un 251.pulks, 55.rezerves lauka artilērijas pulks, 75.rezerves sapieru rota, 384.sapieru rota, 275.mīnmetēju rota, 2.Gvardes Dragūnu pulka 3.eskadrons. Divīzija kaujā pie Mazās Juglas upes nepiedalījās. Viņa pārgāja Daugavu pa 2.tiltu 2.septembrī un sekojot otrā uzbrucēju viļņa vienībām atradās 8.Armijas rezervē.

3) VĀCIJAS 8. ARMIJAS VADĪBAS VEIKTĀ DRAUDU ANALĪZE

Veicot rūpīgu un ilgstošu izlūkošanu, kā arī analizējot iegūtos datus un izvērtējot iespējamās situācijas vācu 8.armijas vadība veica draudu analīzi. Pamatvilcienos vāciešiem krievu vienību dislokācija bija precīzi zināma, labus datus ieguva gaisa izlūkošana un veikli maskētā brāļošanās ienaidnieka ierakumos, kā arī pārbēdzēju nopratināšana. Pirmajās kaujas stundās varēja gaidīt tikai tuvāko krievu divīziju rezervju pretuzbrukumus, dienas otrajā pusē jau varēja pienākt papildspēki no Rīgas. Tika organizēti pasākumi, lai pie Jēkabpils izvietotās pretinieka rezerves nevarētu ierasties pie Ikšķiles. Vācu ģenerāļi analizēja arī krievu papildspēku pretuzbrukumu D virzienā no Cēsu puses. Tomēr šāds risinājums prasītu daudz laika, jo karaspēks būtu jāpārvieto pa dzelzceļu pietiekoši lielā attālumā. Kā bīstamākais ienaidnieka iespējamā pretuzbrukuma virziens tika uzskatīta ofensīva no Inčukalna puses. Uz A no Rīgas bija fiksēti krievu bruņu vilcieni, kuru apbruņojumā bija lielgabali.
Tika ņemts vērā, ka izmantojot Daugavas straumi pretinieks var ar laivām un plostiem uzspridzināt vācu sapieru uzceltos tiltus. Nedrīkstēja kavēties, operācija „Ziemeļu aizsardzība” bija jāveic ātrā tempā. Rīgas evakuāciju krievi bija uzsākuši jau 20.augustā. Šajā dienā pretinieks bez kaujas atstāja izvirzīto placdarmu pie Rīgas jūras līča un atgāja Rīgas virzienā uz 12 – 15 km tālāk izvietoto aizsardzības līniju pie Braņķu ciema Babītes ezera tuvumā. Jau iepriekš krievu vienības ( 130.Hersonas kājnieku pulka trīs bataljoni ) 26.jūlijā bez cīņas atdeva taktiski svarīgos Ikšķiles priekštilta nocietinājumus ( Nāves salu ) Daugavas kreisajā krastā. Vācijas 8.armijas vadība secināja, ka Krievijas 12.armija gatavojas Rīgu atstāt bez kaujas un atiet uz izbūvētajām Cēsu aizsardzības pozīcijām.

AVOTI:

  • Pulkvedis – leitnants Vachenfelds „Vācu 8. armijas Daugavas forsēšana 1917. g. septembrī” (Militāro rakstu krājums, Rīga – 1924, nr. 1);
  • „Sapieru loma Daugavu forsējot 1. IX 1917. gadā” („Latvijas Kareivis” – 1935, nr. 198);
  • Von Oberst W.Volkart „Die Schlacht um Rīga 1917” (Militar Zeitschrift – Zurich, 1960);
  • Herman Cron „Imperial German Army 1914 – 18. Organisation, structure, orders of battle” (London – 2001);
  • David T.Zabecki „Steel wind” (London – 1994);
  • „Histories of two hundred and fifty – one divizions of the German Army which participated in the war (1914 – 1918)” (France – 1919);
  • Rudolf Hanslian „Der chemische Krieg” (Berlin – 1927);
  • Hugo F.W.Schulz „Die Preusischen Kavallerie – Regimenter 1913/1914” (Berlin – 1992);
  • Jurgen Kraus, Stefan Rest „Die deutsche Armee im ersten Weltkrieg” (Ingolstadt – 2004).

4) KRIEVIJAS 12. ARMIJAS DARBĪBAS PLĀNS, KAUJAS SPĒJAS, VIENĪBU ORGANIZĀCIJA UN DISLOKĀCIJA

DARBĪBAS PLĀNA IESKICĒJUMS: Pretinieka uzbrukuma gadījumā krievu ģenerāļiem konkrēta darbības plāna nebija. Analizējot vienību izvietojumu pirms kaujas varam secināt, ka 12.armijas vadība bija nolēmusi pielietot t.s. „elastīgo aizsardzības taktiku”. 1.Pasaules kara laikā no 1917.gada sākuma to sāka pielietot visas karojošās puses – I aizsardzības līnijā tika izvietotas nelielas vienības, galvenie spēki tika grupēti aizsardzības dziļumā. Prasmīgi aizsardzībā organizējot pretuzbrukumus varēja gūt labus panākumus.
Jau iepriekš tika minēts, ka 12.armija vairākas nedēļas pirms kaujas saīsināja frontes līniju un dažas divīzijas pievilka tuvāk Rīgai. Rīgu tika plānots atstāt bez kaujas septembra pirmajā dekādē. Krievu aviatori jau augusta vidū fiksēja vācu vienību koncentrēšanos Baldones un Mercendarbes rajonos, kā arī Daugavas kreisajā krastā iepretim Ikšķilei. Reaģējot uz šo informāciju Mazās Juglas aizsardzības pozīciju tuvumā tika rezervē izvietotas kaujas spējīgākās vienības ( II Latviešu strēlnieku brigāde un 33.kājnieku divīzija ). Tika nolemts pie Ikšķiles sagrupēt spēcīgāku artilēriju, 17.augustā tika izdota attiecīga 12.armijas komandiera pavēle, kura netika izpildīta. Šeit jāatzīmē, ka kopumā armijas frontē bija 1.102 lielgabalu un haubiču, no tiem Ikšķiles sektorā gan tikai 66. Par daudzām problēmām Krievijas armijā jau tika minēts, Rīgas frontē revolucionārās Petrogradas tuvums bija īpaši jūtams. Kā papildus problēma šeit arī iezīmējās naidīgās attiecības starp dažādām vienībām. Nedēļu pirms kaujas sākuma Rīgā notika bruņota sadursme ar upuriem abās pusēs starp 2.Rīgas latviešu strēlnieku pulku un 38.kājnieku divīzijas Nāves jeb Trieciena bataljonu. Rezultātā abas vienības tika izvestas no pilsētas. Tikai pāris dienas pirms vācu uzbrukuma 12.armijas vadība kopā ar eseru un meņševiku vadīto armijas kareivju deputātu komiteju ar ieročiem rokās neveiksmīgi mēģināja izrēķināties ar lielinieku vadītajām skaitliski apjomīgajām vienību karavīru komitejām. Jāpiebilst, ka 12.armijas komandieris ģenerālis Parskis bija eseru partijas biedrs.
Varam secināt, ka pretdarbība vācu triecienam pāri Daugavai pie Ikšķiles tika balstīta uz trīs pamatlietām:
- apturēt uzbrukumu Rīgas un A virzienā abās traversa pozīcijās vācu kreisajā un labajā flangā,
- enerģiski un efektīvi izmantot rezerves, nelaist uzbrucējus tālāk par II aizsardzības līniju pie Mazās Juglas upes,
- satriekt pretinieka grupējumu Daugavas labajā krastā ar pretuzbrukumiem tā abiem flangiem.

Aizsardzības pozīcijas Ikšķiles frontes iecirknī uzsāka ierīkot jau 1915.gada rudenī. Pirmajā bija 4 ierakumu līnijas – viena upes krastā, divas apm.10 m reljefa paaugstinājumā tagadējās Ikšķiles pilsētas centrā, ceturtā 2 km no Daugavas. No vācu pozīcijām Daugavas kreisajā krastā pēdējās 3 ierakumu līnijas nebija pārskatāmas. Otra aizsardzības pozīcija ar 2 ierakumu līnijām mežmalā bija ierīkota līkumotās Mazās Juglas upes labajā krastā. Pirmā un otrā pozīcija bija nodrošināta ar dzeloņdrāšu aizžogojumiem. Savukārt trešā aizsardzības līnija ar vienu tranšeju joslu pilnīgi vēl nebija pabeigta un atradās pie Lielās Juglas upes. Ieslīpi I un II aizsardzības pozīcijai Stopiņu/Ulbrokas tuvumā un pirms Ogres bija ierīkotas pietiekoši garas traversa jeb uztverošās pozīcijas. Visa aizsardzības sistēma šeit tika veidota ar vienu mērķi – lai pēc Daugavas forsēšanas vācu vienības nonāktu t.s. „maisā”.

12. ARMIJAS DISLOKĀCIJA: Piecos korpusos apvienotās karaspēka vienības bija izvietotas plašā teritorijā no Rīgas jūras līča līdz Jēkabpils frontes sektoram pie Jaunjelgavas šādā secībā:
- no Rīgas jūras līča piekrastes pie Kauguriem, Slokas un Braņķu ciema pie Babītes ezera līdz Bērzmentei pie Daugavas kreisā krasta atradās pozīcijās 6. un 2.Sibīrijas armijas korpusi ( apm. 80 km garumā ). Jelgavas šosejas rajonā pie Olaines – I Latviešu strēlnieku brigāde četru pulku sastāvā,
- no Bauskas šosejas, Doles salas, Bērzmentes līdz Ogres upes grīvai 43.armijas korpuss ( vienības izvietotas abos Daugavas krastos, kas ļoti sarežģīja komandķēdes funkcionēšanu ) 32 km garumā. Korpusa sastāvā 3 divīzijas – 109,. 110. un 186.,
- no Ogres līdz Jaunjelgavai 21.armijas korpuss,
- 13. armijas korpuss apsargāja no iespējamā vācu desanta Rīgas jūras līča piekrasti no Voistes ciemata 30 km D no Pērnavas līdz Rīgai.

Bīstamāko I aizsardzības līnijas sektoru pie Ikšķiles ieņēma 43.armijas korpusa 186.kājnieku divīzija ar vājām kaujas spējām, jo bija izveidota tikai 1917.gada sākumā un nebija piedalījusies kaujas darbībā. Bez tam divīzija bija nokomplektēta tikai par 50%, tās četros pulkos ( 741., 742., 743. un 744.pulks ) kopējais karotāju skaits bija tikai 6.575 karavīri. Ikšķiles sektorā pozīcijās atradās 741.Pērnavas un 742.Paņevežas pulku vienības, šie karavīri pret varbūtējā vācu uzbrukuma draudiem izturējās ļoti bezrūpīgi – ierakumi netika uzlaboti, daļēji tie bija iegruvuši, maz bija satiksmes eju, daļa kājnieku mierīgi dzīvoja zem klajas debess telšu pilsētiņā. Minēto divīziju komandēja ģenerālis Vasiļjevs, viņam asistēja 12.armijas kareivju deputātu komitejas atbildīgais par 186.divīziju Haimans. Vienības štābs atradās „Skriptēs” pie Mazās Juglas upes.
Frontes sektorā Ikšķile – Ogre bija izvietoti 66 lielgabali, no kuriem 12 smagie. Lielākā daļa no šiem 66 lielgabaliem bija 76 mm vieglie lauka lielgabali. Katram artilērijas stobram vidēji bija 500 granātas. Šo bateriju komandieri augustā pirms vācu ofensīvas pieprasīja lielgabalu pozīciju aizsardzībai pret kājnieku uzbrukumu ložmetējus, kuri mums nezināmu iemeslu dēļ netika piegādāti. Vēlākajā kaujas gaitā krievu artilēristi par šo neizdarību samaksāja ļoti smagi.
No ģenerāļa Parska komandētās armijas rezervēm 50% atradās uz Z no Ikšķiles iecirkņa. Rezerves spēku sastāvs – 4 kājnieku divīzijas, 2 strēlnieku brigādes ( t.sk. II Latviešu strēlnieku brigāde ) un kavalērijas divīzija. Bez tam pie Cēsīm atradās daļa no Ziemeļu frontes rezervēm – 10.Turkestānas strēlnieku divīzija, kā arī pa vienai kājnieku divīzijai un brigādei. Pie Valmieras bija Latviešu strēlnieku rezerves pulks ar vairāk kā 10.000 karavīriem.
Kopumā 12.armijas kaujas sastāvs – 222 bataljoni, 80 kavalērijas eskadroni, 1.900 ložmetēji, 1.102 lielgabali un haubices ( t.sk. – 254 smagie ), 182.000 karavīru. Krievijas armijas artilērijā gan tolaik bija 59 dažāda parauga lielgabali. Vidēji katrā vienībā līdz pilnībā aizpildītam štatu sarakstam trūka 15% personāla jeb kopā 30.000 cilvēku, toties virs štata bija 1.000 virsnieku. Artilērijas nodrošinājums ar munīciju – 76 mm lauka lielgabaliem 245.961 granāta jeb 520 uz vienu stobru.
Varam secināt, ka spēku veiksmīgai Rīgas aizsardzībai bija pietiekoši. Tomēr armiju postošie notikumi pusgada garumā pēc februāra revolūcijas savu bija izdarījuši. Krievu ģenerāļi savu karaspēku ļoti trāpīgi tolaik sauca par „tautas miliciju”. Tomēr jāatzīst, ka 12.armijas rindās vēl bija vairākas kaujas spējīgas vienības, kuru darbības rezultātā vācu karavadoņu plāns realizējās tikai daļēji.

VIENĪBU ORGANIZĀCIJA: Tolaik Krievijas armijas korpusa sastāvā bija 3 kājnieku divīzijas, katrā 15.000 karavīru, 48 balsta un 36 vieglie ložmetēji, vieglā lauka artilērija brigāde ( 6 baterijas, katrā 8 lielgabali ). Korpusa komandiera tiešajā pakļautībā vēl bija sapieru pulks, haubiču divizions ( 3 baterijas, katrā 4 haubices ), aviācijas vienība, medicīnas un tehniskie bataljoni. Korpusa štāba priekšnieka rīcībā atradās 4 bruņumašīnas, sakarnieku vienība un rezerves bataljons. Dažreiz štāba priekšnieks komandēja arī korpusa aviatoru darbību. Salīdzinoši ar vācu vienībām ložmetēju skaits krievu divīzijā bija apm. 4 reizes mazāks. Kā piemēru var minēt automātisko ieroču skaitu vienā kājnieku bataljonā:
- vācu bataljonā kopā 12 balsta ložmetēji, no 24 līdz 32 vieglajiem ložmetējiem,
- krievu bataljonā no 8 līdz 12 balsta ložmetējiem.

Arī artilērijas apbruņojumā vācu divīzija pārspēja attiecīgo krievu vienību, īpaši tas attiecas uz smagajiem lielgabaliem. Krievu vienībās vispār nebija vidējo un smago mīnmetēju, vieglo mīnmetēju vāciešiem bija vismaz divas reizes vairāk.
Divīziju un pulku štābi krievu vienībās bija organizēti līdzīgi kā vāciešiem. Galveno štāba darbu veica vecākie adjutanti un viņu vietnieki.
Krievu strēlnieku pulka divu bataljonu sastāvā štata saraksts : virsnieki 50, kara ierēdņi 7, ierindas apakšvirsnieki/instruktori 224, ierindas jefreitori un strēlnieki 2.038, ārrindas apakšvirsnieki/instruktori un strēlnieki 177, kopā pulkā karavīru 2.505. Zirgu kopskaits 290, t.sk. – jājamie 82, ložmetējnieku komandās 62 un 146 vezumnieku. Ložmetēju divriči 16, ložmetēju patronu divriči 16.
Virsnieku sadalījums – pulka komandieris, pulka adjutants, divi bataljonu komandieri, pulka saimniecības daļas priekšnieks, 8 rotu komandieri. Pulkā kopā bija 8 komandas, katrai savs virsnieks/priekšnieks – ložmetēju komanda, sakarnieku komanda, kājnieku izlūku komanda, jātnieku izlūku komanda, sapieru komanda, militārās policijas komanda, ierakumu lielgabalu komanda un saimniecības komanda. Jaunākie virsnieki – 29, t.sk. – astoņās rotās 24.
Galvenā kājnieku/strēlnieku taktiskā vienība bija rota – 4 virsnieki : rotas komandieris, 3 jaunākie virsnieki, kuri komandēja pēc nepieciešamības pusrotas un veica rotas komandiera palīga pienākumus. Četrus vadus komandēja 4 vecākie apakšvirsnieki. Kārtību, kā arī saimniecības lietas rotā pārzināja feldfēbelis un kaptenarmuss/mantzinis; 16 nodaļu komandieri bija jaunākie apakšvirsnieki. Kopā 4 vados 20 jefreitori un 180 strēlnieki. Pavisam kopā rotā 224 karavīri. Rotai bija arī sava lauka virtuve, mantu noliktava, zīmogs un vairākas dokumentācijas grāmatas.

AVOTI:

  • Latvijas Valsts arhīvs: 45 – 1 – 1 („Krievijas 12. armijas pavēles 1917. g.”, nr. 940);
  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs 2152 – 1 – 309 – 117/118 („43. armijas korpusa štāba priekšnieka ziņojums 12. armijas ģenerālkvartirmeistaram par 1917.19./25. augusta kaujām” );
  • Latviešu konversācijas vārdnīca, 18. sējums, Rīga 1938./1939., lpp. 39.954/39.958;
  • II Latviešu strēlnieku brigādes kaujas darbības žurnāls 1917.19./22.08.;
  • В.Триандафилов „Размах операций современных армий”, Москва – 1926;
  • А.Зайончковский „Первая Мировая война”, Санкт-Петербург – 2000, стр. 668 – 677.

III KAUJAS NORISES GAITA

1) KAUJAS SĀKUMS

Pirmie kauju sektorā Ikšķile – Ogre uzsāka krievu artilēristi. Pirms pusnakts uz 109.divīzijas ierakumiem pie Bērzmentes pārbēga vācu kareivis Pauls Viters, kurš pirms iesaukšanas kara dienestā dzīvoja Elzasā. Viņš krievu virsniekiem izstāstīja par vācu sagatavoto Daugavas forsēšanu pie Ikšķiles. Pēc apm.2 stundām attiecīgās vienības tika informētas un lai atturētu pretinieka ofensīvas uzsākšanu krievu lielgabali atklāja uguni 05.00 pa iepriekš piešautiem mērķiem. Tā bija liela kļūda, jo vācu spēki tobrīd bija sagrupēti citādi, viņi koncentrējās noteiktās vietās. Principiāli tas ļoti atšķīrās no mierīgās pozīciju dzīves rutīnas izvietojuma. Šaujot tumsā pa šiem iepriekš fiksētiem objektiem un neredzot eksploziju rezultātus, tika izniekots liels daudzums munīcijas. Tāpēc vēlāk visas dienas garumā krievu artilēristiem tās bieži pietrūka, granātu pievešana no rezerves noliktavām nebija noorganizēta, kā arī vācu artilērijas uguns iznīcināja daudzus uz vietas esošos munīcijas pagrabus. Nav precīzu datu par vācu zaudējumiem šajā stundā. Pēc tālākās notikumu gaitas redzam, ka tomēr Daugavas forsēšanas gaitu šī apšaude neietekmēja. Tieši pēc kaujas plāna pēc noteiktās kārtības 1.septembrī 06.00 simtiem vācu lielgabalu, haubiču un mīnmetēju atklāja uguni.
Pulkveža Bruhmillera izstrādātais plāns deva perfektus rezultātus. Vācu artilērija darbojās 5 stundas un izšāva 560.000 munīcijas vienības, no kurām 27% bija pildītas ar indīgo gāzi. Tā ir vislielākā proporcija par labu ķīmiskajām kaujas vielām visā 1.Pasaules kara laikā. Izšautās artilērijas munīcijas kopsvars - 10.500 t. Viss notika tā, kā vācu ģenerāļi iepriekš bija izplānojuši – I aizsardzības līnijā krievu kājnieki neizrādīja nekādu pretestību, viņi tika pilnīgi demoralizēti un dzīvi palikušie panikā atkāpās. Aizsardzības pozīcijās esošā 186.divīzija 1.septembrī kopā zaudēja 3.283 karavīrus, t.i. vairāk kā puse no kaujas sastāva, 742.pulks tika iznīcināts gandrīz pilnībā, izglābās tikai 150 ar gāzi saindēti karavīri. Ikšķiles sektorā vācieši pirmajā kaujas dienā sagūstīja apm. 1.000 krievu karavīru. Sakaru līnijas starp korpusu – divīziju – pulku štābiem tika iznīcinātas, krievu vienību komandieru komandķēde darbojās lēni un ar traucējumiem. Bieži bija gadījumi, kad divīzijas štābam ar attiecīgo pulku stundām nefunkcionēja telefona sakari. Savukārt krievu artilērija pamatā tika neitralizēta, tikai sektorā no „Elkšņiem” pie 3.tilta vietas līdz Ogrei vairākas baterijas turpināja šaut.
Vācu artilēristi savu darbu cīņas pirmajā posmā bija veikuši, tālāk kaujā iesaistījās sapieri un kājnieki. Pagaidām uzbrucēji varēja būt apmierināti, viss viņu iecerētais izdevās. Arī laiks ar rīta miglu visas dienas garumā bija skaidrs un sauss ar nelieliem vēja brāzieniem.

2) DAUGAVAS FORSĒŠANA

Upes forsēšana 1.septembrī pamatvilcienos notika pēc noteiktā plāna, kura detaļas iepriekš ir aprakstītas. Tolaik Daugavas platums bija 350 – 500 m, upes straume – vidēji spēcīga. Pontonu pārcelšanās iepretim Ikšķiles muižai un trīs tiltu būves vietas savstarpēji nesakrita, tas sekmēju kājnieku pārvietošanu un sapieru organizētu darbu. Daugavas forsēšanas gaita:
- 10.40 Landšturma Tilzītes bataljona rota triecienā ieņēma Ikšķiles ( Berkavas ) salu, tika sagūstīti 4 virsnieki, 180 apakšvirsnieki un kareivji. Tālāk uzbrukuma gaitā vācu karavīri no salas ar flankējošo uguni atbalstīja kājnieku pārcelšanos,
- 10.55/11.10 vācu artilērija šāva ar maksimālo jaudu, īpaši pa tām krievu baterijām, kuras vēl uzturēja uguni,
- 11.00/11.10 abos vācu uzbrukuma frontes flangos tika izveidots dūmu aizsegs, kuru tūlīt sāka apšaudīt atlikušie krievu lielgabali, pieņemot, ka aiz dūmiem virzās uz priekšu pretinieka kājnieki. Vairāki vācu lielgabali un ložmetēji tika novietoti tieši pašā Daugavas krastā, lai varētu pēc vajadzības apšaudīt iespējamos krievu karavīru ugunspunktus pretējā upes krastā,
- 11.10 trīs pirmā viļņa divīzijas ar 234 pontoniem uzsāka pārcelšanos; vienlaicīgi sapieri ķērās pie trīs tiltu būves. Kā pirmie upi forsēja bavārieši. 14.Bavārijas divīzijas 8. un 25.pulks pie Ikšķiles muižas katrs izmantoja 2 pārcelšanās vietas. Katrā šajā vietā vienlaicīgi novietoja 17 pontonus, Ikšķiles centru bavārieši ieņēma 25 minūtēs,
- 12.00 pie Ikšķiles stacijas 14.Bavārijas divīzijas izlūki šķērsoja dzelzceļa līniju,
- 12.35 divi pulki ( 8. un 25. ) no 14.Bavārijas kājnieku divīzijas izvirzījās apm. 1 km uz Z no dzelzceļa līnijas Ikšķile – Ogre,
- 14.00 ar pontoniem tika pabeigta 2.Gvardes rezerves divīzijas galveno spēku pārcelšana bez smagā ekipējuma un artilērijas, divīzijas 1.pulks gar dzelzceļu uzsāka virzīties Rīgas virzienā,
- 15.00 sapieri pabeidza trīs tiltu būvi un nozīmētās karaspēka vienības uzsāka pāriet Daugavu,
- 15.00 pie Ikšķiles dzelzceļa stacijas 14.Bavārijas divīzijas diviem pulkiem pievienojās 4.kājnieku pulks,
- 15.30 pēc pārcelšanās pa 2.tiltu 14.Bavārijas kājnieku divīzijai pievienojas tās kavalērijas eskadrons,
- 22.00 pārcelšanos pa 1. un 2.tiltu pabeidza 203.kājnieku divīzijas lielākā daļa – divi pulki, divi kavalērijas eskadroni un divas artilērijas baterijas. Pārējās divīzijas vienības upi šķērsoja tikai 2.septembrī,
- 22.00 novēloti pārcelšanos pa 2.tiltu pāri Daugavai uzsāka 42.kājnieku divīzija. To aizkavēja 203.kājnieku divīzija un tās vezumnieki.

Tālāk 2.septembrī pa 3.tiltu 04.30 Daugavu uzsāka pāriet 1.Gvardes rezerves divīzija, pēc tam viņai sekoja 20.kājnieku divīzija. Pa 2.tiltu upi forsēja 75.Rezerves divīzija, kura kā 8.Armijas rezerve sekoja uzbrūkošajam vācu karaspēka grupējumam. Arī abas kavalērijas divīzijas Daugavu pārgāja 2.septembrī, vispirms pa 2.tiltu 1.kavalērijas divīzija10.00, pēc tam Apvienotā kavalērijas divīzija.
Analizējot upes forsēšanas gaitu 1.septembrī jāsecina, ka 2.viļna divīziju pārcelšanās pa tiltiem notika citā secībā, nekā iepriekš tika plānots un šeit sākās pirmās problēmas. Ogrei tuvāk izvietotā krievu artilērija sašāva pie „Elkšņiem” 3.tilta dažus posmus. Bez tam 1.viļņa divīzijas, nepildot 8.armijas komandiera pavēli, upes forsēšanas laikā vienību kolonnās iekļāva arī vezumniekus. Tas ievērojami mazināja uz vairākām stundām visa uzbrūkošā karaspēka virzību uz Z un izjauca pārvietošanās grafiku. Šie vezumnieki jau Daugavas kreisā krasta šaurajos meža ceļos aizsprostoja 2.viļņa divīziju kustību uz priekšu. Burtiski pildot pavēli 203.kājnieku divīzijas virsnieki pie 1. un 2.tilta neizmantoja pirmo trīs divīziju artilērijas vienību pārcelšanas garos starplaikus. Šajos brīžos 203.divīzija varēja netraucēti pārvietot pār upi ievērojamu skaitu savu kājnieku vienību.
Tomēr kopumā jāatzīst, ka apjomīgais vācu karaspēks ( 11 divīzijas, kopā vairāk kā 120.000 karavīru ar artilēriju, munīciju, zirgiem, vezumiem utt. ) 1. un 2.septembrī veiksmīgi pārvarēja Daugavu. Vairākas organizatoriskas neizdarības gan mazināja vienību virzības ātrumu uz Z. Krievu kājnieku pretdarbība I aizsardzības pozīcijā upes labajā krastā izpalika, pretinieka artilērija īpašas problēmas nesagādāja. No upes labā krasta ierakumiem pret vācu karavīriem netika atklāta pat ložmetēju uguns. Savās pēckara atmiņās bavārieši Daugavas forsēšanu 1.septembrī atceras kā vieglu pastaigu. Vairāki krievu kareivji upes labajā krastā pie Ikšķiles muižas pat draudzīgi palīdzēja vācu karavīriem pie pontonu pietauvošanas.

3) KRIEVIJAS 12. ARMIJAS VADĪBAS UN VIENĪBU ŠTĀBU DARBĪBA

Kā savās pēckara atmiņās atzīmē krievu ģenerālis A.Zajoņčkovskis, 12.armijas vadība Rīgā uz notikumiem pie Ikšķiles reaģēja diezgan savdabīgi. Dienas pirmajā pusē ģenerālis Parskis saņēma ļoti pretrunīgu un neskaidru informāciju. Ģenerālis Boldirevs, 43.Armijas korpusa komandieris, ticot 186.divīzijas ziņojumam, dezinformēja 12.armijas vadību – vācieši Daugavu nav forsējuši, mūsu vienības turas. Tomēr pie Rīgas izvietotās krievu lidmašīnas fiksēja pilnīgi pretēju ainu, par to tika informēts ģenerāli Parskis. Tikai dienas vidū apvienotajā sapulcē 12.armijas vadība un armijas kareivju komitejas pārstāvji kopīgi nolēma:
- armijas štābs paliek Rīgā, mūsu karaspēks ar vienotu pretuzbrukumu pie Ikšķiles atbrīvo Daugavas labo krastu un atjauno iepriekšējo frontes stāvokli,
- līdz turpmākam rīkojumam Rīgas evakuāciju neuzsākt,
- armijas kareivju komitejas pārstāvjus nosūtīt uz tām vienībām, kuras dosies pretuzbrukumā,
- pārcelt uz Ikšķiles frontes iecirkni visas brīvās rezerves – pusotru kājnieku divīziju, kavalērijas brigādi, 6 artilērijas baterijas,
- II Latviešu strēlnieku brigādei ieņemt aizsardzības pozīcijas pie Mazās Juglas upes un latviešu labajā flangā novietot triecienvienības ( Nāves bataljonus ).

12.Armijas komandieris pavēli par 43.armijas korpusa pretuzbrukumu izdeva tikai 13.00. Vācu masveida artilērijas trieciens radīja haosu daudzos štābos, sakari pamatā nedarbojās, informācija bija ļoti pretrunīga.
Pirms 12.Armijas vadības uzdevumu saņemšanas no rīta 43.Armijas korpusa komandieris ģenerālis Boldirevs 186.divīzijas štābā „Skriptē” 10.30/11.00 rīkoja sapulci padoto vienību komandieriem. Tika doti šādi uzdevumi:
- 33.kājnieku divīzijai ieņemt līniju Tīnūžu muiža – Jaunā muiža. Ja vācieši pie Ikšķiles forsējuši Daugavu, tad 186.divīzijas priekšnieka ģenerāļa Vasiļjeva vadībā 130.pulks ar 186.divīzijas rezerves bataljonu uzbrūk no „Priekškāju” puses, bet 33.divīzijas priekšnieks ģenerālis Skalons ar 2 pulkiem un 2 bataljoniem uzbrūk no Tīnūžu muižas puses un atjauno iepriekšējo frontes līniju,
- 136.kājnieku divīzijai ieņemt traversa pozīcijas no „Štāliem” līdz Pētera I lauka nometnei pie Salaspils un nepieļaut vāciešiem virzīties uz Rīgu,
- II Latviešu strēlnieku brigādei atrasties kaujas gatavībā armijas rezervē iepriekš noteiktajās vietās. Ja pretinieks ir forsējis Daugavu – brigāde pāriet 43.armijas korpusa komandiera rīcībā un ieņem aizsardzības pozīcijas līnijā „Štāli” – Tīnūži.

33.divīzijas 4 kājnieku pulki 12.00 devās uz norādītajām vietām – 130.pulks koncentrējās pie „Skriptēm” un ierakumos gar Mazo Juglu, 129.pulks uz līniju Tīnūžu muiža - „Kaspariņi” - „Misiņi”, 131.pulks – uz līniju „Misiņi” – Jaunā muiža, 132.pulks uz Turkalnes muižu - divīzijas rezervē.
II Latviešu strēlnieku brigādes pulku komandieri 13.00 ieradās Ropažos, kur pulkvedis Lielgalvis pavēlēja gatavoties un pēc 43.Armijas korpusa komandiera pavēles ieņemt šādas aizsardzības pozīcijas pie Mazās Juglas upes – 8.pulks no „Štāliem” līdz „Melnmugurei”” , 5.pulks no „Melnmugures” līdz „Vilīškalnam”, 6.pulks no „Vilīškalna” līdz Marijas muižai pie Tīnūžiem, 7.pulks – brigādes rezervē „Stūrīšos” uz Z no „Skriptes”. Dodoties uz pozīcijām ir jāizmanto īsākie ceļi. Pulku komandieri ziņoja, ka strēlnieki ļoti labi izprot esošo stāvokli un ir gatavi cīnīties.
Neskaidrā un mainīgā situācija, pārrāvumi sakaros un krievu ģenerāļu, kā arī viņiem piestiprināto kareivju komiteju pārstāvju lēnā lēmumu pieņemšanas procesa rezultātā tikai pēc 3 stundām, apm. 15.30/16.00, latviešu strēlnieki saņēma pavēli doties pretim vāciešiem. Tieši šajā laikā 130.Hersonas kājnieku pulks uzsāka sekmīgu pretuzbrukumu, kurš uz 2 – 3 stundām aizkavēja vāciešus ( par to detalizētāk nedaudz vēlāk ). Jau 17.30 pulkvedis Lielgalvis un apakšpulkvedis Zahariadze bija pie Mazās Juglas upes tilta netālu no „Skriptēm”. Pirmie ierakumus augstienē pie „Vilīškalna” ap 18.30 ar kauju ieņēma 5.pulka 2.bataljona rotas. Līdz 20.00 visi trīs brigādes pulki ieņēma norādītās aizsardzības pozīcijas.

4) 130. HERSONAS KĀJNIEKU PULKA PRETUZBRUKUMS

Kājnieku kauju pirmie ar uzbrūkošajiem vāciešiem uzsāka 130.pulks, vienības štābs atradās „Skriptē”. Pavēle no 186.divīzijas tika saņemta 15.40 un tobrīd pulka visi 4 bataljoni jau ilgāku laiku atradās vācu indīgo artilērijas granātu eksploziju joslā. Sīkāka informācija par pretinieku nebija, arī ziņas par citu blakus izvietoto vienību pretuzbrukumiem izpalika. Diemžēl 130.pulks nebija izlūkojis savas ofensīvas virzienus, sakaru ar priekšā izvietotajiem 186.divīzijas 741. un 742.pulku nebija. Tā situāciju apraksta štābkapteinis Jānis Kaļķis, kurš uzbrukuma laikā komandēja 130.pulka 1.rotu. Pretuzbrukumā piedalījās pulka 1., 3. un 4.bataljons, 2.bataljons tika atstāts ierakumos pie „Skriptes”. Pulka vienībām bija uzdots atspiest vāciešus, ieņemt Kaparāmura pusmuižu un tuvākās augstienes.
Trieciens sākās 16.00 ar visa pulka ložmetēju atbalsta uguni, kuri atradās pie ceļa „Skripte” – Kaparāmuru pusmuiža. Pa kreisi no šī ceļa uzbruka 1.bataljona 2.,3. un 4.rota, pa labi 1.rota, no tās tālāk uz R - 3. un 4.bataljons. Ātri virzoties uz priekšu vācu vienības no14.Bavārijas kājnieku divīzijas tika atspiestas līdz līnijai Kaparāmura pusmuiža – „Kliģi”. Tika ieņemtas vairākas viensētas un augstienes, no pulka rezerves palīgā tika atsūtīta 5.rota. Uzbrukuma laikā 130.pulks cieta zaudējumus, kā arī nesaņēma artilērijas atbalstu, kas ļoti nelabvēlīgi ietekmēja šo ofensīvu. Savukārt vācu kājnieku spēks ik pa brīdim pieauga, viņus atbalstīja vairāki pār Daugavu pārceltie lielgabali un liels skaits ložmetēju, kuru flankējošā uguns bija īpaši bīstama.
Ģenerālis Rauhenbergers, 14.Bavārijas kājnieku divīzijas komandieris, savu štābu bija izvietojis tūlīt aiz dzelzceļa līnijas, pa kreisi no Ikšķiles stacijas, krievu armijas izbūvētā kara ceļa labajā malā. Divīzijas pulki 1.septembra pēcpusdienā uz priekšu virzījās ķīļa formācijā – priekšā pa kreisi 8.pulks, priekšā pa labi 25.pulks, aizmugurē 4.pulks. Apturot 130.Hersonas pulka uzbrukumu pret bavāriešu 8.pulku divīzijas kreisajā flangā ģenerālis Rauhenbergers sagatavojās atsist nākošo triecienu divīzijas labajā flangā. Tāpēc viņš tā atvairīšanai norīkoja 2 kājnieku pulkus, 2 smago lielgabalu baterijas un 2 lauka artilērijas divizionus. Tomēr šajā vietā vairāk bavāriešiem 1.septembrī problēmas nebija, jo krievu 33.kājnieku divīzijas pulku pretuzbrukumi savstarpēji netika koordinēti, tāpēc 131.pulks devās uz priekšu 1,5 stundu pēc 130.pulka trieciena sākuma apm. 2 km uz A no Tīnūžu muižas pret 19.Rezerves divīzijas vienībām. Saņemot atbalstu no 129.pulka krievu karavīri atspieda pretinieku no līnijas „Misiņi” – „Lausiņi” virzienā uz Daugavu.
Nesaņemot citu vienību palīdzību un draudot nokļūt aplenkumā līdz ar tumsu 130.pulka karavīru ķēdes atšaudoties sāka pakāpeniski lēnām atiet uz 2.aizsardzības līniju pie Mazās Juglas upes. Atkāpšanos atbalstīja pulka 2.bataljons, kurš latviešu strēlniekiem ieņemot pie „Skriptēm” ierakumus devās uz priekšu. Pulks 1.septembra kaujā kopā zaudēja 1.263 karavīrus, t.sk. – krita 6 virsnieki, 130 apakšvirsnieki un kareivji, 14 virsnieki ( arī štābkapteinis Jānis Kaļķis ), 1.113 apakšvirsnieki un kareivji tika ievainoti. Šie upuri nebija veltīgi, jo 130.pulka pretuzbrukums deva iespēju II Latviešu strēlnieku brigādei pēdējā brīdī pie Mazās Juglas upes ieņemt aizsardzības pozīcijas. Salīdzinoši tādus pašus zaudējumus 1. – 2.septembra kaujā cieta 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulks, kurš aizstāvēja bīstamāko frontes sektoru. Latviešu strēlnieki 1.septembra vakarā gaidīja vācu uzbrukumus un tāpēc pie „Skriptes” ierakumos uz zināmu laiku 5.Zemgales pulka pastiprināšanai novietojās 130.Hersonas pulka 5. un 6.rota, kā arī divi vadi no 1.rotas.

14. Bavārijas kājnieku divīzijas 1917. gada 1. septembra kauja pret 130. Hersonas kājnieku pulku

5) II LATVIEŠU STRĒLNIEKU BRIGĀDES KAUJAS DARBĪBA 1. SEPTEMBRĪ

1.septembra vēlā pēcpusdienā darbībai pret vāciešiem izvērsās 33.kājnieku divīzijas pulki. Tas notika situācijā, kad pretinieka ieņemtā placdarma izmēri krievu virsniekiem nebija zināmi, sakari starp divīzijas štābu Turkalnes muižā un pulkiem darbojās slikti. Kā jau iepriekš minēts šo vienību savstarpējā darbība netika koordinēta. Rezultātā Mazās Juglas 2.aizsardzības līnijā vairāku km platā joslā bez saskares ar pretinieka spēkiem vāciešiem bija iespējas ieņemt šos ierakumus. Tieši tā notika pie „Vilīškalniem”. Ap 18.00 - 18.30 tur pienāca 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulka 2. bataljons ar Maksima ložmetēju komandu un īsā cīņā padzina nelielās vācu vienības. Nedaudz vēlāk pa labi pozīcijas ieņēma 1.bataljons ar Kolta ložmetēju komandu. Pulkveža Vācieša komandētajā pulkā uz šo brīdi kopā bija 1.600 durkļi, 27 ložmetēji, 8 mīnmetēji un bumbmetēji. Pulks izvietojās brigādes centrā, bīstamākajā iecirknī. Aiz viņa uz Z pie „Stūrīšiem” īsi pirms pusnakts izvērsās brigādes rezerve – 7.Bauskas latviešu strēlnieku pulks. Pulka virsnieki tūlīt izlūkoja ceļus uz Mazās Juglas aizsardzības pozīcijām. Ap 21.00 pa kreisi no 5.pulka ierakumos novietojās 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulks nepilnā sastāvā, jo vairāki simti strēlnieku atteicās „karot pret vācu proletariātu”. Kā rezultātā 6.pulka ieņemtajā frontes iecirknī radās zināmi robi, par to latviešu strēlniekiem 2.septembrī nācās dārgi samaksāt. Pa labi no 5.pulka 21.45 aizsardzības pozīcijas ieņēma 8.Valmieras latviešu strēlnieku pulks. Brigādes pozīcijas centrā atradās 5.pulks, jo viņam salīdzinājumā ar citiem latviešu pulkiem bija divas reizes vairāk ložmetēju. II brigādes atbalstam kaujas pirmajā dienā netika piekomandēts neviens lielgabals. Kopumā visi 4 brigādes pulki ieņēma precīzi iepriekš noteiktās pozīcijas.
Kā pirmie kaujas saskarē ar vāciešiem nonāca uz priekšu izsūtītie trīs aizsardzības pozīcijās novietoto pulku izlūki. Izmantojot tumsu daži no tiem aizkļuva pat līdz Kaparāmura ezeram. Vācu karavīri savās sarunās šeit sprieda, ka cīņas nākošajā dienā būs grūtas, jo pretī stāv latviešu strēlnieki. Pulku izlūki noskaidroja, ka pretinieks grupē ievērojamus spēkus pret frontes sektoru no „Melnmugures” līdz „Vilīškalniem”. Iepretim brigādes centram pretinieks ierakās apm. 400 – 500 m attālumā no Mazās Juglas upes kreisā krasta. Izlūki cieta zaudējumus – 6.pulka patruļa praporščika Kaņepa vadībā ar trīs strēlniekiem krita gūstā, viens 6.pulka virsnieks tika ievainots. Pikkalnes pusmuižas tuvumā īsā cīņā krita divi strēlnieki no 5.pulka. Vēlu vakarā un naktī vācieši visaktīvākie bija pie „Vilīškalniem” pret 5.pulka 8.rotu, kura atsita vairākus uzbrukumus. Visu nakti ik pa brīdim 5.pulka iecirknī uzliesmoja savstarpējas kājnieku ieroču apšaudes. Brigādes kreisajā flangā pret 6.pulku vācu karavīri pārejot dažas vietās Mazās Juglas upi grupējās iepretim Tīnūžu muižai un papes fabrikai „Ceplīšos”. Strēlnieki viņus apšaudīja ar visiem iespējamiem ieročiem, savukārt brigādes labajā flangā 8.pulka iecirknī īpašas aktivitātes nenotika. Dažas vācu virsnieku un izlūku grupas tika apšaudītas ar ložmetējiem. Pulka labajā flangā vakarā pozīcijas ieņēma 543.kājnieku pulks, kura vienības tiešā saskarē ar latviešu strēlniekiem nenonāca, jo tika atstāta apm. 600 m sprauga. No 8.Valmieras pulka nebija iespējams šo vietu aizpildīt, jo ierakumos jau bija 7 rotas un tās ieņēma pārāk garu frontes līniju. Savukārt II Latviešu strēlnieku brigādes kreisajā flangā 6.pulks pie Tīnūžu muižas izveidoja sakarus ar blakus izvietoto 129.Besarābijas kājnieku pulku. Kopumā pirmā kaujas diena latviešu strēlniekiem noritēja ļoti sekmīgi. Mazās Juglas aizsardzības pozīcijas ar priekšā izvietotajiem dzeloņdrāšu āžiem izdevās ieņemt bez īpaši lielām problēmām un ar nelieliem zaudējumiem. Pirmie kritušie tika apglabāti netālu no ierakumiem. Tomēr latviešu ierakumu līnija, salīdzinoši ar karotāju skaitu vienībās, bija pārāk gara. Tāpēc 8., 5. un 6.pulks rezervē atstāja nelielus spēkus. Īpaši izstiepta pozīcija bija 6.pulkam, starp tā abiem bataljoniem tika atstāta pamatīga sprauga. Otra problēma - artilērijas atbalsts, jo latviešu strēlniekiem savu lielgabalu nebija. Ikšķiles – Ogres frontes iecirknī izvietotā 66 lielgabalu grupa principā savu darbību 1.septembrī bija izbeigusi. Krievu artilēristi spēja izvest uz aizmuguri tikai 11 lielgabalus un haubices. Munīcijas 2.septembra kaujai šiem ieročiem pamatā nebija, arī lielgabalu apkalpes bija cietušas smagus zaudējumus. Tikai divas 203 mm haubices no 44.Smagās artilērijas diviziona 2.septembra rītā nostājās aiz brigādes centra un kaujas gaitā atbalstīja ar uguni 5.pulku. Vēl no 12.Armijas rezerves no Rīgas šajā laikā ieradās un izvietojās minēto haubiču tuvumā 5.artilērijas diviziona 9. un 10. baterija - astoņi 76 mm lauka lielgabali ar 1.600 granātām.

6) 2. SEPTEMBRA KAUJA II LATVIEŠU STRĒLNIEKU BRIGĀDES FRONTĒ

Pirmajā kaujas dienā par sasniegtajiem rezultātiem ģenerālis Itjē īpaši apmierināts nebija. Placdarms Ikšķilē tika iegūts un paplašināts, tomēr uzbrūkošās vienības apstājās pirms II pretinieka aizsardzības līnijas pie Mazās Juglas upes. Viņa dotā pavēle tātad tika izpildīta daļēji, tāpēc plāni nākošajai dienai tika koriģēti. Vācu izlūki bija noskaidrojuši, ka Mazās Juglas pozīciju centrā stāv latviešu strēlnieki. Tāpēc 2.septembra pirmais uzbrukums notika 05.00 pēc artilērijas sagatavošanas uguns pret 129.Besarābijas kājnieku pulku 2 km uz A no Tīnūžu muižas. Uzbrucēju nodoms bija sakaut šo pulku un pēc tam ar galvenajiem spēkiem virzoties pa kreisi piespiest atkāpties II Latviešu strēlnieku brigādi, jo viņai tad draudētu vismaz daļējs vai arī pilnīgs aplenkums. Krievu karavīri 19.Rezerves divīzijas un dažu piedalīto vienību triecienu atsita. Tātad vācu ģenerāļiem nācās gatavoties uz ilgstošu un grūtu cīņu ar latviešu strēlniekiem. Lai viņus sakautu, pirmkārt vajadzēja pārvietot apjomīgās artilērijas vienības. Ievērojamu skaitu lielgabalu ar nepieciešamo munīciju 2.septembrā dienas pirmajā pusē pārcēla pār Daugavu un izvietoja ar tādu aprēķinu, lai pretinieka ierakumus varētu apšaudīt ar flankējošu uguni. Jāpiebilst, trīs 1.viļņa vācu divīziju sastāvā ietilpstošā artilērija jau 1.septembrī bija izvietota Daugavas labajā krastā. Pēc nepieciešamības kaujas otrajā dienā artilērijas uguni koriģēja lidmašīnas. Trieciena pirmajās ķēdēs tika iekļauti speciāli apmācīti karavīri ar uguns metējiem. Aiz uzbrukumā nozīmētajām kājnieku vienībām sagrupēja abas kavalērijas divīzijas, lai frontes parāvuma gadījumā jātnieki ātri dotos uz Vidzemes šoseju un Rīgas jūras līča piekrasti. Minētajā darbības posmā 2.septembrī Leibhuzāru brigāde no Apvienotās kavalērijas divīzijas šķēršļotajā apvidū starp Ikšķili un Tīnūžiem ilgstoši apmaldījās.
Otrajā kaujas dienā no rīta bija migla un tā vairāk palīdzēja latviešu strēlniekiem, jo vācieši nevarēja izmantot savas gaisa izlūkošanas lidmašīnas. Dienā laiks bija labs un skaidrs, vakarā uznāca lietus. II Latviešu strēlnieku brigādes karavīriem kaujas spars bija augstā līmenī, katrs ļoti labi saprata, par ko un kāpēc ir jācīnās. Ciešot smagus zaudējumus Rīgu strēlnieki aizstāvēja divus gadus, šajā situācijā arī neviens īpaši uz vācu žēlsirdību necerēja, savstarpējā brāļošanās ātri tika aizmirsta. Saprotams, ka šajā situācijā bez izņēmumiem neiztikt. Tomēr dezertieru skaits kaujas laikā bija neliels - 6.pulkā 57 karavīri, 8.pulkā 45 strēlnieki. Mazās Juglas pozīcijās latviešu virsnieki un strēlnieki tika baroti ar solījumiem, ka no Cēsu puses palīgā dodas lieli papildspēki.
Reāli tas neatbilda patiesībai, pavēles netika pildītas. Tikai jau pēc Mazās Juglas kaujas no Valmieras palīgā I un II Latviešu strēlnieku brigādei devās Latviešu strēlnieku rezerves pulks, kuram tika uzdots segt abu brigāžu atiešanu uz Cēsu pozīcijām. Lai taupītu spēkus jau tā garajā aizsardzības līnijā gar līkumotās Mazās Juglas kreiso krastu tika noliegts iet pret vāciešiem pretuzbrukumos pāri upei.
Kaujas norises gaita 2.septembrī brigādes frontes iecirknī:
- 06.00 – lai pastiprinātu 5.pulku no rezervē esošā 7.pulka iziet 5.rota ar diviem ložmetējiem, to novietoja pulka labajā flangā ( 5.pulka štābā tā ieradās 06.30 ),
- 10.00 – brigādes centrā atbalsta uguni atklāja piekomandētie krievu artilēristi,
- 11.00 – ar artilērijas atbalstu vācieši uzbruka 8.pulka kreisajam flangam, tika ar ložmetēju un šauteņu uguni apturēti. Pretinieks ierakās mežmalā, vācu lielgabali bez īpašām sekmēm sāka spēcīgu 8.pulka ierukumu apšaudi,
- 13.00 – vācu artilērija uzsāk 6.pulka pozīciju apšaudi,
- 13.00 – pēc artilērijas sagatavošanas uguns notika vācu uzbrukums pret 5.pulka centru un kreiso flangu, pretinieka trieciens tika atsists,
- 14.50/15.10 – 7.pulka 7. un 8. rota dodas uz 8.pulka pozīcijām ar uzdevumu izveidot tā rezervi. Ceļā tā vairākas reizes nokļuva zem vācu artilērijas apšaudes. Ejot gar 5.pulka pozīcijām tur palika 8.rota un palīdzēja šeit novietotajām vienībām organizēti atkāpties,
- 15.00 – no 5.pulka rezerves tā labajā flangā „Melnmugures” pozīcijās novietoja kājnieku izlūku komandu,
- 15.00 – pēc artilērijas apšaudes notika otrs vācu kājnieku uzbrukums 5.pulka pozīcijām. Sīvā kaujā, kura dažviet pārgāja tuvcīņā, vācieši tika atsisti,
- 15.30 – 7.pulks sūta palīgā 5.pulka 1.bataljonam 6.rotu ar diviem ložmetējiem. Ejot zem vācu artilērijas uguns, kā arī 5.pulka pavadonim to vedot ne pa īsāko ceļu karavīri nepaspēja ierasties laikus – ierakumi bija jau atstāti. Kādu laiku rota izvietojās uz Z no 2.aizsardzības līnijas meža grāvī un aizsargājās pret vāciešiem, tomēr zem pretinieka spiediena nācās atiet,
- 16.00 – rezervē esošais 7.pulks izsūta 3.rotu palīgā 5.pulka 8.rotai uz „Vilīškalna” pozīcijām pulka kreisajā flangā, ceļā vairākas reizes to apšauda vācu artilērija. Ieņemt pozīcijas šī rota nepaguva, sākās atkāpšanās un rota atrodoties pie 5.pulka štāba palīdzēja dažādām vienībām organizēt atiešanu,
- 16.00 – vācu artilērija uzsāk 5.pulka fronti apšaudīt ar viesuļuguni,
- 16.15. – saskarē starp 8. un 5.pulku esošā krievu karavīru vienība ar diviem ložmetējiem neiztur vācu artilērijas viesuļuguni un atkāpjas,
- 17.00 – no brigādes rezerves 7.pulks sūta palīgā 5.pulkam 4.rotu,
- 17.00 – vācieši lēnām sāk atspiest dažas 6.pulka vienības,
- 18.00/18.30 – brigādes labajā flangā zem vācu artilērijas uguns un draudot aplenkumam apvidū valdošo pauguru atstāja 5. un 7.pulka strēlnieki,
- 18.00 – 7.pulks izsūta palīgā 5.pulkam pēdējo rezervi – 1. un 2.rotu, kuras kaujā nepaguva piedalīties, jo gāja vispirms uz 5.pulka štābu un tad uz šī pulka 1.bataljona pozīcijām,
- 18.00/18.30 – pēc artilērijas sagatavošanas uguns vācieši uzbrūk pie „Dragūnām” 6.pulka 1. un 2.bataljona sadurē, kur starp 3. un 8. rotu bija atstāta ievērojama sprauga. Pēc intensīvas abpusējas apšaudes pulka fronte tika pārrauta, no Tīnūžu – Kranciems ceļu krustojuma maršrota ar enerģisku pretuzbrukumu nodrošināja 1.bataljona atkāpšanos. Pie „Kalna Tručiem” 2.bataljona atiešanu sedza kājnieku izlūku komanda. Tomēr vairāki desmiti no pulka 3. un 8.rotas karavīriem krita gūstā. Tālāk daļa no vācu spēkiem devās pa labi un neveiksmīgi centās sakaut 129.Besarābijas kājnieku pulku. Šeit kaujas beidzās tikai pēc 3 - 4 stundām,
- 19.00 – pēc artilērijas sagatavošanas uguns sākās vācu trešais uzbrukums 5.pulkam. Pēc apm. 30 min. kaujas pulka fronte tika pārrauta vairākās vietās un rotas sāka atiet. Par atkāpšanos 5.pulks neinformēja pa labi pozīcijās esošos kaimiņus – 8.pulku,

5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka dislokācija kaujas sākumā 1917. gada 1. septembrī

AVOTS – J.Vācietis „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”, Rīga – 1989, lpp. 115/116.

- 20.00 – 8.pulks sāka gatavoties atiešanai Z virzienā, tika izsūtīta izlūkpatruļa uz 5.pulka ierakumiem un viena rota izvietojās pulka aizmugurē, vācieši sāka nopietni apdraudēt abus 8.pulka flangus,
- 21.20 – 8.pulks atklāja no ložmetējiem un šautenēm pēkšņu viesuļuguni pa vāciešiem, kuri bija pietuvojušies jau dažu desmitu soļu attālumā no strēlnieku dzeloņdrāšu aizžogojumiem. Pretinieks cieta smagus zaudējumus un uz pulka atiešanu pa klaju lauku līdz mežmalai pat nereaģēja. Atkāpjoties uz līniju „Tiuļi” – Šmīziņkrogs pulkam visu laiku sekoja 3 vācu lidmašīnas, kuras ik pa brīdim signalizēja ar raķetēm par strēlnieku darbībām.

Kauja pie Mazās Juglas upes bija noslēgusies. Latviešu strēlnieku vienības pa dažādiem ceļiem atkāpās Z virzienā. Ciešākais kontakts ar pretinieku bija 6.pulkam, kurš atgāja pa Tīnūžu – Ropažu ceļu, pārējās latviešu vienības pamatā atkāpās bez īpaša spiediena no vācu puses. Krievijas 12.Armijas atiešana no Rīgas frontes pozīcijām 2. un 3.septembrī daudzviet atgādināja bēgšanu ar visām izrietošajām sekām. Tāpēc arī II Latviešu strēlnieku brigādes pulkiem pēc kaujas pie Mazās Juglas bija jāpārvar uz ceļiem radītais haoss, panika un dažādas nekārtības. Pa vairākām atsevišķām grupām atkāpās 7.pulks, kura visas rotas kaujas laikā tika piekomandētas 5. un 8.pulkam. Pēc 2.septembra pulks ilgāku laiku nebija kaujas spējīgs, jo kopā tika zaudētas 1.259 šautenes un karabīnes. Karavīru upuri salīdzinājumā ar ieroču zaudēšanu 7.pulkā nebija tik ievērojami – bez vēsts pazuda 298 un ievainoti tika 73 virsnieki, apakšvirsnieki un strēlnieki. Visvairāk 1. – 2.septembra kaujā cieta 5.pulks, kurš kopumā zaudēja vairāk kā 1.000 karotāju, savukārt 6.pulks 610 karavīru. Kā pēdējais Mazās Juglas upes pozīcijas ļoti organizēti un bez vācu spiediena atstāja 8.pulks, kurš kaujas laikā zaudēja 47 kritušos un 98 ievainotos.
Par vācu zaudējumiem kaujas laikā liecina vairāki Brāļu kapi Ikšķiles un Salaspils novadu teritorijās:
- 1.septembra kaujā ar 130.Hersonas pulku kritušie apglabāti „Pikkalnes” ( kopā 12 karavīri ), „Kaparāmura II” ( 42 ) un „Luņģu” ( 95 ) Brāļu kapos,
- 1./2.septembra kaujā ar latviešu 5. un 7.pulku kritušie apglabāti „Auziņu”( 135 ) un „Liepāderu” ( 43 ) Brāļu kapos,
- 1./2.septembra kaujā ar latviešu 6.pulku 138 vācu karavīri apglabāti „Lejastīnūžu” Brāļu kapos,
- 1./2.septembra kaujā ar latviešu 8.pulku kritušie apglabāti „Štālu” ( 188 karavīri ). No tiem kāda daļa ir kritusi cīņās ar krievu vienību no 136.divīzijas, kura atradās 8.pulka labajā flangā,
- 1./2.septembra kaujā ar 129.Besarābijas kājnieku pulku kritušie 124 karavīri apglabāti „Silu” Brāļu kapos,
- vairāki 1.septembrī kritušie karavīri tika apglabāti Daugavas kreisā krasta „Vēveru” Brāļu kapos, kuri izveidojot Rīgas HES ūdenskrātuvi tika pārapbedīti uz Daugmales pagasta Čandaru kapsētu. Precīzs kritušo karavīru skaits nav zināms.

14.Bavārijas divīzija 1./5.septembrī kopā zaudēja 1.300 karavīru, t.sk. kritušie – 294. Pamatā tie bija zaudējumi pret latviešu strēlniekiem 1. un 2.septembrī.
II Latviešu strēlnieku brigādes kritušie apglabāti „Auziņu”, 153 karavīri, „Lejastīnūžu”, 73 karavīri un „Pikkalnes”, 2 karavīri, Brāļu kapos.
129.Besarābijas un 130.Hersonas kājnieku pulka 1./2.septembrī kritušo karavīru kapu vietas nav zināmas. Vācieši pēc kaujas „Silu” Brāļu kapos apglabāja 3 nezināmus 129.pulka karavīrus.

14. Bavārijas kājnieku divīzijas uzbrukums 1917. gada 2. septembrī II Latviešu strēlnieku brigādes centra pozīcijām

7) SECINĀJUMI

Analizējot kaujas rezultātus varam secināt, ka abas karojošas puses par cīņas iznākumu nebija īpaši apmierinātas. Vācieši, kuri 3.septembra rītā no Salaspils – Ulbrokas puses iesoļoja Rīgā, cerēja gūt daudz pamatīgāku uzvaru. Uzbrucēji vairāk ieguva politiskajā ziņā, militārajā jomā ieguldīto milzīgo resursu apjoms īsti neatbilda gala rezultātam. Tomēr secinājumi, īpaši par kaujas pirmo etapu, kad vācu artilēristi pēc pulkveža Bruhmillera plāna pie Ikšķiles sagatavoja Daugavas forsēšanu, turpmākajā kara gaitā tika plaši izmantoti. Vācijas armijas vadība plānoja 1918.gadā ar šo moderno artilērijas taktikas pielietošanu Rietumu frontē sakaut Antantes karaspēku. Vācu ģenerāļi arī ņēma vērā taktiski svarīgo punktu pie Mazās Juglas upes neieņemšanu 1.septembrī un kā tas negatīvi ietekmēja visu kauju kopumā. To turpmāk uzlaboja un kājnieku taktikā pilnveidoja, īpaši nākošajā mēnesī, kad tika ieņemtas Igaunijas salas. Vērtīgas atziņas tika gūtas arī no veiksmīgās sapieru un aviatoru darbības. Vācu lidmašīnas veica izlūkošanu, artilērijas uguns koriģēšanu, kā arī apšaudīja ar ložmetējiem pretinieka artilērijas pozīcijas un kājniekus. Bavārijas prinča Leopolda aizrādījumi 1916.gada decembra sapulcē izrādījās pravietiski – kavalērijas darbība kaujas laikā jāvērtē kā neefektīva. Tikai cīņas noslēgumā vācu jātnieki vairākās vietās centās vajāt nelielas atejošas latviešu strēlnieku grupas. Tika aplenkti un sagūstīti arī vairāki krievu lielgabali ar visu apkalpi. Protams, ja viss būtu noticis pēc vācu vislabākā darbības varianta, tad uzbrucēju kavalērija jau 1.septembra vakarā sasniegtu Vidzemes šoseju un Rīgas jūras līča piekrasti. Kā mēs redzam pēc 14.Bavārijas divīzijas kaujas darbības atskaites, tad šīs vienības un blakus esošās 42.divīzijas karavīri jūras piekrastes rajonu sasniedza tikai 4. un 5.septembrī.
Latviešu strēlnieki zaudēja divus gadus sargāto Rīgu un daļu no Vidzemes, par Kurzemes un Zemgales atbrīvošanu turpmāk varēja tikai sapņot. Esot vairākas stundas zem vācu artilērijas uguns un tikai ar dažu lielgabalu atbalstu atvairot lielā pārsvarā esošos vācu uzbrukumus strēlnieki ar savu pašuzupurēšanos un varonību uz mūžu ir palikuši mūsu tautas vēsturē. Jāatzīst, ka 1.Pasaules kara skatuvi latviešu karavīri atstāja ar lepni paceltu galvu. Apturot daudzkārt spēcīgāko Vācijas karaspēku uz dienu Mazās Juglas ierakumos II brigādes karavīri izglāba I Latviešu strēlnieku brigādi, kā arī 2. un 6.Sibīrijas korpusu un citas pie Rīgas esošās Krievijas 12.Armijas vienības no aplenkuma. Strēlnieki atkāpās ar godu, viņu varonību un nāves nicināšanu 1. – 2.septembra kauju laikā augstu ir novērtējuši arī vācu vienību komandieri. Pēc cīņām pie Mazās Juglas latviešu vienības sapulcējās Nītaurē, to kaujas spējas bija iedragātas, bet ne iznīcinātas. To pierāda 11.septembra kauja pie „Pelnēm”, kad veicot sekmīgu uzbrukumu 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulks ar krievu bruņu automašīnu atbalstu sakāva un atspieda vāciešus vairākus km uz D. Tomēr no karavīru morāles viedokļa Rīgas zaudējums latviešu strēlnieku apziņā radīja pamatīgu krīzi. Lielinieciski noskaņotās pulku kareivju komitejas ieguva vēl lielāku ietekmi, vaina par sakāvi tika uzvelta Krievijas Armijas komandierim ģenerālim Korņilovam. Daļēji tā ir taisnība, jo pēc Rīgas zaudēšanas ģenerālis Korņilovs sāka pulcēt ap valsts galvaspilsētu Petrogradu sev uzticamās karaspēka vienības. Viņa nodoms bija ar bruņotu spēku un Antantes palīdzību gāzt Kerenska vadīto Pagaidu valdību, izrēķināties ar lieliniekiem un iedibināt Krievijā militāro diktatūru. Nepārzinot tolaik kopumā situāciju valstī Korņilova sacelšanās cieta pilnīgu krahu. Laiks strauji tuvināja Krievijas valsts sabrukumu, ilgi nevajadzēja gaidīt – 7.novembrī lielinieki ar bruņotu spēku sagrāba varu un frontē iestājās pamiers. Pagāja vēl tikai divi mēneši un visa Latvijas teritorija jau atradās vācu karavīru rokās. Latviešu strēlnieki atkāpās uz Krieviju, kur visi astoņi pulki tika demobilizēti.
Latvijas un visas Baltijas militārajā vēsturē 1917.gada 1. un 2.septembra Daugavas forsēšana, kā arī tai sekojošā kauja pie Mazās Juglas upes ieņem īpašu vietu. Tā ir pirmā un vienīgā reize, kad upi divu dienu laikā šķērso tik milzīga apjoma karaspēks – 11 divīzijas un vairāk kā 120.000 karavīru ar lielgabaliem, vezumiem, zirgiem utt. Kaujas sākumā vācu artilērija gan skaitliski, gan taktiski, kā arī ieroču kvalitātes ziņā guva uzvaru pār krievu artilēristiem. Tas arī noteica tālāko notikumu un cīņas gaitu. Tomēr krievu 129.Besarābijas pulka, 130.Hersonas pulka un II Latviešu strēlnieku brigādes karavīru varonība neļāva pilnībā realizēties vācu ģenerāļu plāniem. Arī šķēršļotais apvidus starp Ikšķili un Tīnūžiem vācu karavīriem radīja daudz problēmu. Rīga krita kaujas trešajā dienā un uzbrucēji varēja apmierināties tikai ar daļēju savu plānu izpildi. Kopumā vācieši bija guvuši uzvaru ar tālu ejošām sekām, taču Krievijas 12.Armijas vienības, zaudējot tikai apm. 10% no sava kaujas sastāva (vairāk kā puse no tiem krita gūstā) atkāpās uz Cēsu pozīcijām. Uzbrucēju zaudējumi bija apm. 4 reizes mazāki, karaspēka kvalitāte un iespaidīgs pārsvars artilērijas jomā, kā arī citu atbalsta ieroču ziņā noteica šādu it kā neloģisku proporciju.
Paies tikai divi gadi un daudzi Mazās Juglas kaujas veterāni stāsies Latvijas Republikas Armijas rindās. Šie pieredzējušie frontinieki veidoja mūsu jaunā karaspēka mugurkaulu. Šoreiz liktenis bija lēmis latviešu karavīriem cīņu turpināt līdz uzvarai.

AVOTI:

  • Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs „II Latviešu strēlnieku brigādes kaujas darbības apraksts pie mazās Juglas upes un Ropažu rajonā 1917.19. – 22. augustā”, fonds nr. 2551;
  • „5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka kaujas darbības žurnāls 1917.01.07. – 31.08., fonds nr. 4358;
  • „6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka kaujas darbības žurnāls 1917.”, „7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka kaujas darbības apraksts 1917.19.-21.08.” un „8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka kauju relācija 1917.19. – 21.08.” (visi – fonds nr. 2551);
  • „Krievijas Armijas 33. kājnieku divīzijas kaujas darbības žurnāls 1917.01.07. – 31.08.”, fonds nr. 2363;
  • „130. Hersonas kājnieku pulka kaujas darbības žurnāls 1917.”, fonds nr. 2744;
  • „Krievijas 12. Armijas artilērijas inspektora 1917.07.11. ziņojums 12. Armijas štābam par Rīgas kaujām 1917. gada augustā”, fonds nr. 2152;
  • Latvijas Valsts arhīvs: fonds nr. 45 - Krievijas 12. Armijas 1917. gada pavēles nr. 802. 804, 805 un 806;
  • 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 1917. gada pavēle nr. 266 – 3;
  • 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka 1917. gada pavēle nr. 318 – 14 (par saimnieciskiem jautājumiem);
  • Žurnāls „Militāro rakstu krājums” 1924., nr. 1, lpp. 97 – 127: pulkvedis – leitnants Vachenfelds „Vācu 8. armijas Daugavas forsēšana 1917. g. septembrī”;
  • Žurnāls „Aizsargs” 1934. nr. 9, lpp. 591 – 595;
  • Žurnāls „Latviešu strēlnieki” 1939. nr. 30, lpp. 3036 – 3037;
  • Žurnāls „Latviešu strēlnieks” 1932. – 1933. nr. 11, lpp. 7 -8;
  • J.Vācietis „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme” Rīga – 1989.;
  • A.Зайончковский „Первая Мировая война”, Санкт-Петербург – 2000., стр. 668 – 677;
  • А.Н Де Лазари „Химическое оружие на фронтах Мировой войны 1914 – 1918”, 11. приложение, Восква – 2008.;
  • A.Кавтарадзе „Рижская операция 1917 года”, Военно-исторический журнал 1967, nr. 9;
  • Otto Ritter von Rauhenberger „Die 14. Bayer. Infanterie – Division in der Shlaht um Riga” Munhen – 1924.;
  • David T.Zabecki „Steel wind” London – 1994., lpp. 21 – 25;
  • „World War 1” Vol.8, New Yourk, London, Toronto – 1984, lpp. 2455 - 2460.

IV PIELIKUMI

1) KAUJA PIE MAZĀS JUGLAS UPES KARAVĪRU ATMIŅĀS

Štābkapteinis Jānis Kaļķis, 130. Hersonas kājnieku pulka 1. rotas komandieris

Tas, ka vācieši gatavojās forsēt Daugavu Ikšķiles rajonā, bija visiem labi saprotams. No augusta vidus vācieši diezgan intensīvi diendienā izdarīja artilērijas piešaudi, pie kam pretinieka aizmugurē parādījās novērošanas baloni, vai katru dienu parādījās virs mūsu pozīcijām vācu lidmašīnas. Viena vai otra vācu lidotāja pārdrošā darbība bija vairāk kā ievērības cienīga.
Dažas dienas pirms uzbrukuma sākuma virs mūsu pozīcijām lielā augstumā parādījās vācu lidmašīna, kuru apšaudīja mūsu artilērija. Spriežot pēc sprādzienu dūmu mākonīšiem, tie lidmašīnas tuvumā it kā nebija, bet piepeši lidmašīna sāka strauji krist lejā un nonāk tieši virs mūsu novietnes. Lidmašīnas kritiens sacēla visos lielu sajūsmu, jo tādi skati ir liels retums. Tādēļ arī visi atstāja aizsegas un izskrēja uz klajāku vietu, lai labāk redzētu kritienu. Tāpat mūsu novērošanas balons, kurš atradās netālu no „Adatām”, redzot lidmašīnu krītot, pārstāja nolaisties zemē, bet palika karājoties nedaudz virs koku galiem.
Visiem par lielu pārsteigumu krītošā lidmašīna nedaudz virs koku galiem izlīdzinājās un atklāja uz mūsu novietni ložmetēju uguni. Pēc tam strauji pagriezās un uzbruka novērošanas balonam, kuru aizdedzināja. No sāniem novērojām, ka lidmašīnas ložmetēja uguns rada gaišu ložu skrejlīniju. Pēc tam, nepaceļoties augstāk par koku galiem, lidmašīna aizlidoja uz savām pozīcijām. Viss tas notika tik ātri, ka nedabūjām raidīt uz lidmašīnu nevienu šāvienu. Pie novērošanas balona gan atradās zenītložmetēji, bet apkalpe no lidmašīnas ložmetēja uguns bija pārbiedēta. Tā pameta ložmetējus un paslēpās zemnīcās. Mūsu 130.pulkā smējās, ka balons gan sadedzis, bet apkalpe dzīva. Pa dienu gaisā turējuši tukšu balonu.
Sengaidītais vācu uzbrukums tomēr pārsteidza vienu otru 130.pulka karavīru pie kāršu partijas ( pulks atradās rezervē „Skriptes” rajonā ). Dažu pēc iebaudītā ukraiņu degvīna grūti nācās piecelt ne vien viņa ziņnesim, bet arī vācu granātu sprādzieniem. Vācu artilērijas uguns bija tik spēcīga, ka zemnīcu logi un durvis drebēja. Visas pulka vienības ātri nostājās kaujas gatavībā. Vienības gan bija sagatavojušās kaujai, bet nebija nekāda rīkojuma kas darāms. Drīz sākās arī mūsu nometnes apšaudīšana, bet retie šāviņi zaudējumus nenodarīja, tikai viena otra vienība izklīda. Apmēram pēc kādas stundas saņēmām no pulka štāba rīkojumu – 1. bataljonam uzdeva pāriet uz Mazās Juglas kreiso krastu un iet uz „Skripti”, lai saņemtu tuvākus uzdevumus no 186.divīzijas štāba. Pārejot uz Mazās Juglas upes kreiso krastu, kur zemākas vietas klāja savāda migla, visiem sāka stipri tecēt asaras un slapināties deguns, kas radās no gāzēm. Viens otrs mēģināja uzvilkt gāzmaskas, bet drīz tās bija jārauj nost, jo tās asaru tecēšanu neaizturēja. Arī pīpmaņiem nācās pieredzēt lielu pārsteigumu, jo papirosi uzsūca gāzi, kas pie pīpošanas radīja mutē rūgtu garšu.
Nonākot pie „Skriptes”, izrādījās, ka 186.divīzija jau sagatavojusies uz projām braukšanu, lai glābtos no ienaidnieka artilērijas uguns. Mūsu bataljons tika novirzīts Mazās Juglas upes labā krasta pozīcijās, lai tur gaidītu tālākos rīkojumus. Tāda veltīga staigāšana zem ienaidnieka artilērijas uguns radīja zināmu sarūgtinājumu. Visi gaidīja vācu uzbrukumu, bet iepriekš nekas netika darīts, lai sagatavotos to atsist. Neviena vienība nekā nezināja, kas tai darāms uzbrukuma gadījumā. Pretuzbrukuma virzieni netika izlūkoti, par sakariem ar priekšsējām karaspēka vienībām neviens nedomāja ne pirms uzbrukuma, nedz arī uzbrukumam sākoties. Kas notiek pozīcijās uz Daugavas labā krasta nezināja ne tikai mūsu 130.pulka štābs, bet arī 33.divīzijas štābs. Ar 186.divīzijas štābu pēc tā aizbraukšanas no „Skriptes” pulks vairs sakarus nenodibināja. Pretinieka artilērijas uguns, kas uzbrukuma sākumā vairāk tika virzīta uz artilērijas pozīcijām, palika sevišķi stipra un tās uguns galvenokārt gūlās priekšējās kājnieku pozīcijās. Reizē ar artilērijas uguns pastiprināšanu virs mūsu Mazās Juglas pozīcijām parādījās trīs vācu lidmašīnas, kuras lidoja ļoti zemā augstumā. Artilērijas uguns pārstāja un tās pārtraukuma laikā virs mūsu pozīcijām nelielā augstumā visu laiku lidoja viena lidmašīna. Pēkšņais klusums un nezināšana, kas priekšā notiek, visus stipri nervozēja. Mums radās pārliecība, ka vācieši ir jau pārcēlušies pāri Daugavai. Bijām izbrīnījušies, kad saņēmām no pulka štāba paziņojumu, ka vācu pārcelšanās pāri Daugavai esot atsista un 186.divīzijas daļas atrodoties savās pozīcijās. Nebija pagājusi pat ceturdaļstunda no minētā paziņojuma, kad pie manis ieradās bataljona komandieris un paziņoja, ka vācieši esot pārgājuši Daugavu un jau ieņēmuši „Kaparāmuru”. Bataljona komandieris deva sekojošu pavēli – 1.rotai uzbrukt gar „Skriptes” – „Kaparāmura” lielceļu un pārējām vienībām izvērsties no manas rotas pa kreisi. Vai kādas vienības ir jau kontaktā ar ienaidnieku, vai no manis pa labi arī kāds uzbruks, to bataljona komandieris nezināja pateikt. Par pretinieku nekas tuvāk nebija zināms.
Pretuzbrukumā 130.pulks pārgāja diezgan enerģiski. Nebija tāda gadījuma, ka kāda vienība būtu atteikusies izpildīt uzbrukuma pavēles. Pretuzbrukumā raidītie bataljoni tika izstiepti vienā līnijā. Katrs bataljons sev atstāja vienu rotu rezervē, kura sekoja 200 – 300 soļu attālumā. Pēc priekšējo rotu pirmā trieciena rezerve saplūda kopā ar pārējām priekšējām vienībām. Pēc pirmās sadursmes ar pretinieku bijām izstiepti vienā līnijā bez flangu nodrošinājuma. Pirmās vācu vienības pulks sastapa „Pikkalnes” pusmuižas rajonā. Tās bija nelielas atsevišķas grupas, 4 – 5 karavīri, apbruņoti ar vieglo ložmetēju. Saprotams, ka šāds pretspēks nespēja uzbrukumu apturēt. Tobrīd ne no vienas puses nebija artilērijas un mīnmetēju uguns. Mūsu rotas triecienā pārgāja viegli. Izrādījās, ka pulka ložmetēju rota, sakarā ar bataljonu straujo izvēršanos, nepaspēja sadalīties pa bataljoniem un uzbrukuma sākumā atradās vēl uz „Skriptes” – „Kaparāmura” ceļa un līdz ar to turpat arī ieņēma pozīcijas. Tā iznāca, ka manas rotas rajonā atradās vesela ložmetēju rota. Mūsu ložmetēju stiprā uguns bija tā, kas rotas aizrāva triecienā. Visi vienā līnijā ar „urrā” saucieniem pārgāja triecienā. Pēc šī uzbrukuma, kurš beidzās bez lieliem zaudējumiem, vienības ar sajūsmu devās uz „Kaparāmuru”. Tuvojoties „Kaparāmuram” mūs vāci apšaudīja ar stipru ložmetēju un retu mīnmetēju uguni. Rotas sāka nogulties, daudzas bedres un kartupeļu vagas piepildījās ar pakaļpalicējiem. Mūsu karavīri no visām pusēm uztājās ar jautājumiem – kāpēc mūsu artilērija nešauj? Krievu lielgabalus pretinieka artilērija iznīcināja jau pašā Daugavas forsēšanas sākumā.
Es pievirzījos tuvāk pie pretinieka ieņemtajiem uzkalniem un piecēlos uz ceļiem, lai ar tālskati saskatītu pretinieku. Pēkšņi saņēmu stipru belzienu pa kreiso plecu, kas mani notrieca zemē – biju ievainots plecā. Te piepeši mūsu kreisajā spārnā iešalcās „urrā” saucieni, kas aizrāva līdzi triecienā arī labā spārna rotas. Trieciens izdevās un vienības sāka tuvoties „Kaparāmuram”, bet te labajā spārnā parādījās neliela vācu grupa un sāka ar ložmetēju uguni apdraudēt uzbrūkošās rotas. Ejot uz aizmuguri novēroju, ka daži kareivji no labā spārna jau sāka skriet atpakaļ. Tas jau vēstīja, ka mūsu pretuzbrukumam tālāku panākumu nebūs.
Kad nonācu pulka štābā Mazās Juglas pozīcijās, es to atradu galīgi nevarīgā stāvoklī. Izrādījās, ka dažus simtus soļus no štāba uzsprāgusi gaisā patronu noliktava. Lielais gaisa spiediens un viens otrs zemes gabals bija štāba personālu kontuzējis. Biju pirmais ievainotais virsnieks, kas ieradās štābā. Pulka komandieris sāka mani iztaujāt, kā sekmējies pretuzbrukums un izturoties kareivji. Izrādījās, ka pulka komandierim nebija telefonisku sakaru ar bataljoniem. Pulka štābā uzkavējos vairāk kā stundu, kamēr mani pārsēja pulka ārsts.
No šaušanas trokšņa bija vērojams, ka vienības nāk atpakaļ. Ieradās vairāki ievainotie kareivji un apakšvirsnieki, kuri pastāstīja, ka vācieši mūs no labās puses apejot un rotas ar kauju nākot atpakaļ. Pulka komandieris, atdevis pavēli par pozīciju ieņemšanu Mazās Juglas upes labajā krastā un pāriešanu uz aizstāvēšanos, ar štābu atgāja tālāk uz aizmuguri. Drīz pienāca 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulks un nostājās pozīcijās pa labi no 130.pulka.

AVOTI:

  • Žurnāls „Aizsargs”, Rīga – 1934, nr. 9, lpp. 591 – 595.

Pulkvedis Jukums Vācietis, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieris

Visi ceļi no Rīgas uz ziemeļiem bija kā bāztin piebāzti ar daždažādiem braucamiem veidiem. Te bija traktori, veseli un salauzti vieglie automobiļi, te bij artilērijas vezumu, vezumu ar sievām un bērniem ratos un ap ratiem. Brauca ne tikai pa ceļu, bet arī pa ceļa malām un taisni pa laukiem un krūmiem.
Nāca prātā domas : priekš kam Vācijai vajadzīga Rīga? Nekādas stratēģiskas nozīmes Rīgai priekš Vācijas nebija. Tikai pacelt Francijas frontē piekauto laupītāju garastāvokli. Par vēlu nākt uz Krieviju. Vajadzēja nākt pašā kara sākumā, kas te bij stratēģiski objekti : Krievijas armija, valsts tehniskā kara bāze – Petrograda. Tagad, līzdami Krievijā un sagrābdami bez kāda aprēķina vienu teritoriju pēc otras, viegli varēja – aizrīties. Vācijas stratēģija vēlreiz pierādīja, ka viņa nebij spējīga pasaules karu vest.
Latviešiem bij padarīta sāpīga rēta un mūžam neaizmirstama pārestība. Mēs labi zinām, ka visi vācieši sen jau ir hipnotizēti no domām, ka Baltija ir Vācijas kolonija. Vecajā Krievijā pa cara laiku tādas blēņas varēja ienākt galvā. Tad pat Krievijas politika bij vācu, īpaši Baltijas muižnieku rokās. Vāciešiem toreiz bij tiesība runāt, ka Krievija dzīvojot no viņu talantiem, ka viņi esot vēsturika tauta, ka viņos esot pasaules gars ieperējies.
Tomēr tas viss nedeva tiesību Vācijas valdībai iznīcināt tautu, kurai ir zināma vēsturiska izturība, kuru vēsture iznesa caur septiņsimts gadu ilgu verdzību. Tagad caur Krievijas revolūciju latvieši bij dabūjuši brīvību, bet Vācija un vācieši bija tie, kas bij gatavi mūs ar kājām samīdīt.
Protams, jau tanī vēstures stundā mēs sapratām, ka tiksim pārspēti. Bet mēs šo apziņu pieņēmām ar vīrišķību, kā varoņi, ar savām dzīvībām un asinīm pierādīdami, cik dārgs mums ir katrs Latvijas stūrītis. Visu ko var aizmirst, bet to, ka Vācija centās nožņaugt revolucionāro Krieviju, ka, ejot uz šo mērķi, viņa samīdīja zem kājām Latviju, to viņai nepiedos neviens kulturāls cilvēks nemūžam. Vācu imperiālisti par to nedomāja. Viņiem pašiem bija nāve zobu galos. Vajadzēja kaut Krievijā revanšu meklēt.
Bet latviešu strēlnieku asinis plūda pie Juglas krastiem, viņas rādīja vāciešiem, ka mūsu krūtīs pukst karsta sirds, pildīta ar mīlestību uz Latviju, ka mēs neizklīdīsim...ka mēs centīsimies nākt atpakaļ kā uzvarētāji.
Pēc briesmīgas artilērijas darbības atkal visas baterijas uz reizi apklusa. Mēs gaidījām sturmi. Bet pēdējā vietā parādījās pavisam zemu pār mūsu pozīcijām vācu aeroplāns un aplidoja ķēdi no flanga līdz otram un atpakaļ, gribēdams izlūkot, vai latvieši bēg vai ne. Redzēdami, ka bēgļu nav, lidotāji deva signālu. Atkal iesākās artilērijas uguns. Pēc pusstundas atkal klusums un atkal aeroplāns pār mūsu pozīcijām. Pēc tam atkal artilērijas uguns. Gūstekņi vakarā mums stāstīja, ka pie pirmā uzbrukuma esot bijuši tik lieli zaudējumi, ka vācu priekšniecība bijuse spiesta laist artilēriju vaļā ar visu viņas spēku, lai sagatavotu kājniekiem vieglāk panākumus.
Artilērija apklusa un visā 5.Zemgales pulka frontē vācieši grūdās uz priekšu. Dažās vietās aizžogojumu vairs nebija, un tur viņi uz reizi ieradās mūsu tranšejās. Iesākās viena no vissīvākajām kaujām, kādu var tikai iedomāties. Pa lielākai daļai kauja notika pie mūsu tranšejām. Te no abām pusēm tika laistas darbā rokas granātas un štki, 4.rotas komandieris kapitans Mucenieks saķērās krūtīs ar vācu rotas komandieri, kurš bija savu rotu vedis uzbrukumā. Mucenieks, kaut arī tika ievainots, tomēr saņēma savu pretinieku gūstā. Vienā mūsu rotā bija gadījiens, ka mūsu strēlnieki dzina vāciešus atpakaļ pa muguru ar ēdiena katliņiem un akmeņiem.
Pulka labā spārnā vāciešiem izdevās pārraut mūsu līniju. Te mūsu spēki tika galīgi iznīcināti. Vācieši sāka doties uz „Sīļu” pusi. Viņiem es pretim sūtīju kavalērijas brigādi. Kreisā pulka flangā vācieši aizrāvās zemgaliešiem aizmugurē caur bijušām tukumiešu pozīcijām un devās uz „Bērziņu” pusi. Pēc kāda laiciņa mani ordinārieši atjāja no Valdenrodes puses atpakaļ un ziņoja, ka kavalērijas brigāde bēgusi no turienes uz Ropažu pusi.
Lai kā nekā izpalīdzētos ar esošiem spēkiem, es pavēlēju divām 7.Bauskas pulka rotām kapitana Vītola vadībā iet kontratakā uz „Sīļu” pusi un aizdzīt vāciešus atpakaļ, bet kapitans Vītols bēga kopā ar savām rotām aizmugurē. Uz „Sīļu” pusi tika sūtīti divi vzvodi no 2.zemgaliešu rotas, kura bij manā rezervē.
Centrā, pie „Skriptes”, vācieši atkal tika atspiesti atpakaļ ar lieliem zaudējumiem. No šī laika kautiņš turpinājās visā pulka frontē. Dažās vietās vācieši tika atsviesti, dažās viņiem izdevās uz ilgāku vai īsāku laiku palikt mūsu tranšejās. Zaudējumi 5.Zemgales pulkā bij tik lieli, ka uz katriem pārdesmit soļiem iznāca pa vienam kareivim. Vācieši pieveda frontē arvienu jaunas rezerves, kuras grūda cīņā, gribēdami tikt ātrāk uz priekšu...
Saulīte jau sen bija nogājuse. Lielā kara darbība apklusa. No Mazās Juglas krastiem skrēja gaisā daudzums visvisādu raķetu. Karaspēkus bija ļoti grūti dabūt kopā un ievest satiksmi.
Zemgales pulks stāvēja pozīcijās pie „Skriptes” ceļa starp „Auļiem” un „Bērziņiem” un apšaudījās ar vāciešiem, kuri nepierādīja lielu gribu no jauna lauzties ugunī. Mežā bij drūmi. Garastāvoklis nospiests, bet sirdsapziņa skaidra. Ap plkst.22 Zemgales pulks atnāca pie „Riekstiņiem” un ieņēma tur pozīcijas kalnājā pie krogus ēkas.

P.S. – šajā atmiņu fragmentā aprakstīti kaujas otrās dienas notikumi

AVOTI:

  • J.Vācietis „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”, Rīga – 1989, lpp. 128 – 130, 134.

Strēlnieks Kārlis Baltgailis, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka jātnieku izlūku komanda

1.septembra agrā rītā mūs uzmodināja nikna un nepārtraukta artilērijas viesuļuguns dunoņa Daugavas pusē. Nebija šaubu – tur sākusies kauja. Steidzīgi seglojam zirgus un dodamies uz Ropažu muižu. Pie atsevišķām lauku mājām pulcējas strēlnieki. Satraukums. Štābā no armijas vadības pienākusi ziņa, ka vācieši mēģinājuši forsēt Daugavu, bet atsisti. Šai ziņai tomēr nevar ticēt. Laiks iet un dobjā dunoņa pamalē nemazinās. Uz ceļiem parādījušies bēgļi, kuri stāsta, ka vācieši jau esot Daugavai šinī pusē. Nāk ievainotie karavīri un bēgoši krievu zaldāti bez ieročiem un daži pat bez cepures. Mums rīkojums – aizturēt dezertierus un griezt tos atpakaļ. Veltīgas pūles. Pa katru stundu bēgošo skaits vairojas, tāpat ievainoto un no gāzes saindēto.
Strēlniekos uztraukums – kamdēļ mūs nesūta uz fronti, jo tur vārās kā raganu katlā. Ievainotie stāsta, ka pēc ārkārtīgi niknas apšaudes arī ar gāzu lādiņiem, vācieši pārcēlušies pāri Daugavai un piespieduši krievu karaspēku atkāpties. Bet armijas štābs vēl arvien ziņo par vācu uzbrukumu sekmīgu atvairīšanu.
Nav vairāk ko gaidīt. Uz ceļa sāk pulcēties Zemgaliešu rotas. Piebrauc munīcijas divriči. Strēlnieki steidzīgi ņem no tiem patronas un rokas granātas. Neparasts skats – no Ikšķiles puses nāk izklaidus krievu sakautās armijas cīnītāji, brauc armijas vezumos saklupuši karavīri. Visi steidzas tikai projām, bet šeit, stingrās rindās stājas strēlnieki un gaida pavēli, lai dotos uz priekšu. Pie kroga gala sastājušās dažas bēgļu sievas, skatās nopietni un skumji uz mums – latviešu kara vīriem. Kāda jauna meitene saplūkusi dāliju ziedus pienāk un sāk tos izdalīt tuvāk esošajiem strēlniekiem.
Atskan pavēle un dodamies ceļā. Steidzamies. Vācieši jau esot izlauzušies labu gabalu uz priekšu. Tuvojamies Mazajai Juglai, rotas sagūlās pa labi un pa kreisi, lai ieņemtu agrāk sagatavotās Mazās Juglas aizsardzības līnijas. Mūsu komanda apmetusies sīkās priedītēs pa labi no ceļa. Nokāpuši no zirgiem klausāmies kā pāri mums aizgaudo vāciešu lādiņi un daži plīst augstu virs mūsu galvām. Riebīga ir krītošo šķēpeļu smilkstoņa. Mežmalā nogūlusies kāda krievu pulka ķēde, bet pēc neilga laiciņa viņu tur vairs nav.
Kādu puskilometru priekšā ir Mazās Juglas upe. Pa labai rokai no ceļa, mežmalā pie kādiem veciem mūra šķūņiem novietojies pulka štābs, telefonisti, daži artilērijas virsnieki un starp kokiem mūsu zirgi. Pie štāba nāk un iet ziņneši, zvana telefoni. Saņemu rīkojumu no pulkveža Vācieša doties ar steidzošu ziņu uz otrās latviešu brigādes štābu, kurš atrodas „Bajāru” kroga tuvējās dzirnavās. „Bajāns” rikšo gausu soli, šodien jau diezgan ir auļots. Vēla novakare. Jo tālāk no frontes, jo biežāk sastopu gājējus un braucējus. Retie bēgļi nogriezušies ar saviem ratiem un pie tiem piesietām gotiņām ceļa malā. Noguruši, noskumuši.
Mežā atskan rets šāviens, tur kāds „gudrinieks” liek draugam nošaut kādu viņa kreisās rokas pirkstu. Ir jau tādi speciālisti.
Pie „Bajāru” kroga uz Lubānas lielceļa daudz braucēju un gājēju. Ceļš piepildīts. Krievu armija atkāpjas. Dodos uz lielā štāba novietni netālajās dzirnavās. Sameklējis dežūrējošo adjutantu, nododu viņam savu sūtījumu un palieku gaidot atbildi. Pēc kāda laika atbilde ir man rokā un varu doties atpakaļ ceļā. Nav ko steigties. Nakts ir gara un arī ceļš nav īsais. Mazās Juglas pusē blāzmo debesis – tur kaut kas deg. Man pretī no tumsas iznirst atsevišķu kareivju stāvi. Viņi ir bez ieročiem un klusēdami dodas prom no briesmām. Ko viņiem teikt? Viņi bailīgi paraujas sānis un nozūd tumsā. Jo tuvāk frontei, jo ugunsgrēks mutuļo spēcīgāk. Beidzot esmu atgriezies, nododu pulkvedim atvesto atbildi un pievienojos saviem draugiem, kas izvietojušies tepat zem priedītes.
Pamazām aust gaisma. Vēl aizvien redz augstus dūmus un dūmus pāri degošajām noliktavām. Brokastis paēduši vācieši uzsāk uzbrukumu mūsu aizsardzības līnijai. Ir liels troksnis, jo darbojas pilnā sparā visi vācu cīņas ieroči. Sākas arī mūsu jātniekiem dažādi uzdevumi, tā kā pēdīgi paliekam pie štāba nedaudz vīru. Dzirdu, ka krievu artilērijas virsnieks ziņo pulkvedim, ka viņiem munīcija esot pie beigām. Pulkvedis nervozē, jo gaida apsolītos papildspēkus – artilērijas vieglās un smagās baterijas. Mums palīgā nākot vesela krievu divīzija – tomēr viņus neredz. Nu jau laiks krietni pāri pusdienai. No rotām zvana par lieliem zaudējumiem un par viņu apņemšanos atkāpties. Ievainoto skaits vairojas. Pa ceļu nāk trīs vīri – viens nes uz pleca sašautu „Kolta” ložmetēja stobru ar roku pieturot draugu, kuram sabindēta roka un galva, arī trešais nācējs ir ievainots. Pirmais jautā, ko darīt? Pulkvedis atbild – nolikt „Koltu” un atiet. Tad trīs vīri izšķiras, ievainotie dodas uz aizmuguri, ložmetējnieks paņem šauteni un atgriežas ierakumos.
Stāvoklis paliek arvien nopietnāks. Artilērijas virsnieks ziņo, ka viņiem uz lielgabaliem atlicis tikai pa astoņiem šāvieniem. Pulkvedis saka – kad tie būs izšauti, varēsiet atstāt pozīcijas. Seko steidzīgas krievu lielgabalu zalves un mūsu vienīgā artilērija apklust. Dažos frontes posmos sāk rasties tukšas vietas – mūsu spēki sāk izsīkt.. Pulkvedis Vācietis pieaicina mani un dodams rakstisku rīkojumu 7.pulka priekšniekam nekavējoties sūtīt palīgspēkus, bet man bez tiem neatgriezties. Aizjāju. 7.pulks esot kaut kur pa kreisi no lielceļa. Beidzot ieraugu pie kādas mājas kareivjus. Meklētie atrasti. Ar 3.rotu pāri tīrumiem un pļavām dodos uz mūsu atrašanās vietu. Ātrāk! Pāri mūsu galvām pārlido vācu lidmašīna un drīz vien pār mūsu galvām sprāgst vācu šrapneļi. Jau esam uz kara ceļa. Tālumā redzu uz ceļa iznākušu vīru, kurš krata dūres. Dodu „Bujānam” piešus un nesos pie viņa. Tas ir „Vecais”, kliedz : „Kur tik ilgi! Vai neredzi, fronte ir pārrauta!” Pa ceļa grāvjiem steidzas pieliekušies 7.pulka vīri, jo ceļu no labās puses sāk apšaudīt vācu ložmetējs. Pajāju pa ceļu tālāk uz priekšu, kur var redzēt pļavu un labā gabalā pa to vācu ķēdi. Atnākušie strēlnieki dodas tiem pretim. Pulkvedis runā pa telefonu ar rotām pamazām tām atkāpties, lai turpinātu cīņu. Dažas rotas vairs neatbild. Pulkvedis liek telefonistiem novākt vadus. Parādās atejošo rotu paliekas. Pulkvedim pieved zirgu, bet viņš nesteidzas. Mūsu jātnieku pulciņš sarāvies pavisam mazs.
Vācieši redzams pamanījuši mūsu atkāpšanos, jo sāk nikni šaut viņu artilērija. Sākam arī mēs atkāpties. Pulkvedis soļo vezdams zirgu pavadā, tāpat daži viņa pavadoņi un mēs. Kad tiekam sīkajā meža jaunaudzē, kāpjam zirgos un uzmanīgi dodamies uz priekšu. Vācieši nikni šauj, veidojot tā saucamo uguns aizkaru. Labi, ka šis aizkars iet labu laiku mums pa priekšu.

P.S. – Kārlis Baltgailis ( 1893 – 1979 ), izcils latviešu gleznotājs – batālists, strēlnieku cīņu tēlotājs. Par varonību kaujā pie Mazās Juglas upes tika apbalvots ar 4.šķiras Sv.Jura krustu

AVOTI:

  • „Kārļa Baltgaiļa atmiņas”, lpp. 13 – 17 (Latvijas Kara muzeja fonds).

Strēlnieks Jānis Gulbis, 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka sakarnieku komanda

1917. gada 1. septembrī, sestdienas rītā, tālumā bija dzirdama stipra artilērijas rūkoņa. Spriedām visādi, bet nonācām pie viena slēdziena : ja vācieši būtu pārnākuši Daugavai pāri, tad mēs jau sen šeit nesēdētu, bet būtu tur un klapētu fričus ka lupatas vien putētu. Nebijām vēl beiguši lāgām spriest, kad saņēmām pavēli steigšus doties uz pozīcijām. Pēc dažām minūtēm, sarkaniem karogiem plīvojot, un skanot dziesmām soļojām uz Ikšķiles pusi. Pie Zaķu muižas izklīdām ķēdē, jo vāciešu baterijas pa retam apšaudīja. Pie Mazās Juglas novietojāmies pa labi no tās, pie „Štālu” mājām. Strēlnieki uz ātru roku nostādīja ložmetējus un patšautenes, lai izdevīgā brīdī varētu frici apsveikt. Krievu kareivji bēga bariem. Arī mūsu baterija nestrādāja. Tikai viens lielgabals kā putnu biedēklis pa retam izšāva, meža malā nostādīts. Mēs izvilkām telefona līniju, lai var ar rotām un štābu sazināties. Pa retam parādījās viens otrs izlūks, kurus mūsējie nolaida no kājas.
Aiz Mazās Juglas, diezgan patālu uz pakalna, bija salasījušies vairāki vācu virsnieki un turot karti rokā par kaut ko sprieda. Viens no tiem rādīja ar roku uz mūsu pusi. Ložmetējnieki nesnauda. Tai vietā, kur stāvēja virsnieki, pacēlās putekļu mākonis, un pēc tam neviena vairs neredzējām. Vēlāk daži stiepa uz muguras ievainotos prom, ber arī tos netaupīja. Pēc neilga laika vācietis sāka darboties uz mūsu ierakumiem un zemnieku mājām ar artilēriju.
Vācietis arvien spiedās mums virsū, bet ložmetēju un šauteņu uguns nelaida tos tuvāk. Rotu komandieri zvanīja ļoti bieži, pieprasīdami papildspēkus. No štāba atbildēja, lai turas cik var, jo no Cēsīm nāk strēlnieki palīgā. Par šo ziņu bijām visi ļoti priecīgi un ticējām, ka sadzīsim drīz visus vāciešus Daugavā. Bataljona komandieris Aplociņš ar divām rotām pārlēca ierakumus un pārgājis Mazo Juglu devās pret vāciešiem durkļu cīņā. Pulka komandieris Avens, to uzzinājis, deva pavēli tam atgriezties. Tā pagāja pirmā diena. Naktī kauja tapa klusāka, jo vācietis uzbrukumā nenāca. Mēs naktī gaidījām pienākam papildspēkus, bet velti.
Pienāca rīts, bet palīgu nebija. Neatlika nekas cits, kā paļauties uz pašu spēkiem un nezaudēt cerības.
Otrā dienā vācietis bija savilcis lielākus spēkus un nāca arvien vairāk mums virsū.. Strēlnieki cīnījās nepaguruši, atsizdami katru uzbrukumu. Kauja turpinājās nepārtraukti visu dienu. Te no štāba piezvanīja pulka komandieris Avens un lika pie aparāta piesaukt rotas komandieri. Biju tad par stacijas vecāko telefonistu. Aizsūtīju vienu pēc rotas komandiera. Pulka komandieris Avens, nevarēdams rotas komandieri sagaidīt, lika man viņam pateikt, lai tūdaļ atkāpjoties un glābjoties, jo vācietis pārrāvis fronti aiz mūsu pulka kreisā flanga un gribot mūs ielenkt. Kad piesteidzās rotas komandieris ar štābu vairs nevarēja sazvanīties, jo tas bija jau atkāpies. Tad nodevu viņam pulka komandiera pavēli. Pulks sāka atkāpties. Līniju noņemt vairs nepaspējām. Es paķēru telefona aparātu, citi tukšās telefona kaučukas. Kad bijām atkāpušies nelielu gabalu, vācietis no kreisā spārna sāka mūs dūšīgi apšaudīt. Mēs šāvām pretīm un līdām pa krūmiem. Tikām visi sveikā cauri, bet bija arī pēdējais brīdis – būtu tikai drusku nokavējušies, tad vācieši būtu mūs ielenkuši.

AVOTI:

  • Žurnāls „Latviešu strēlnieki”, Rīga – 1939, nr. 30, lpp. 3036 - 3037.

2) LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./ 1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM

1. DAUGAVGRĪVAS LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS (PULKS)

1915.25.10. –„Kraslovski” Tīreļpurva A malā (4 krituši, 5 ievainoti, 3 pazuduši)
1915.29.10. – pie „Plakaņiem” Misas upes labajā krastā (4 krituši, 11 ievainoti)
1915.02./03.11 – Olaines muiža
1915.03.11. – pie „Mangaļiem” (19 ievainoti, 6 pazuduši)
1915.04.11. – Olaines purvs pie „Kūtniekiem” (22 krituši, 63 ievainoti, 19 pazuduši)
1915.23.11. – pie „Veisiem” Misas upes kreisajā krastā (2 ievainoti)
1915.03.12. – „Kūtnieku” tuvumā pie Olaines purva (1 kritis)
1915.18./19.12. – Katrīnmuiža, pie Ķekavas (3 ievainoti)
1916.12./13.03. – pie „Veisiem” ( 6 ievainoti)
1916.13.03. – „Krogzemji” pie Misas upes (8 kritušie, 26 ievainoti, 4 pazuduši)
1916.21.03. – pie „Frančiem” Ķekavas tuvumā (134 krituši, pazuduši, 223 ievainoti)
1916.16./22.07. – „Skates”, Ķekavas frontē (106 krituši, 569 ievainoti, 37 pazuduši)
1917.05.01. – „Mangaļi” un „Skangaļi” (102 krituši, 354 ievainoti, 25 pazuduši)
1917.07.01. – Tīreļpurvs (8 krituši, 60 ievainoti)
1917.10./14.01. – Tīreļpurvs (4 krituši, 38 ievainoti)
1917.25.01. – Tīreļpurvs (22 krituši, 117 ievainoti, 12 pazuduši)
1917.30./31.01. – Tīreļpurvs (99 krituši, 140 ievainoti)
1917.01./03.09. – pie Rīgas un Šmīziņkroga (4 ievainoti, 427 pazuduši)
1917.10.09. – pie Siguldas (1 kritis)
1917.11.10. – pie Siguldas (2 krituši, 4 ievainoti)

2. RĪGAS LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS (PULKS)

1915.31.10. – pie „Meža Odiņiem” (1 kritis, 3 ievainoti)
1915.02.11. – pie „Mežbeltēm”, starp Sloku un Ķemeriem (9 krituši, 39 ievainoti)
1915.07./11.11. – Ķemeru tuvumā (5 krituši, 28 ievainoti, 14 pazuduši)
1915.18.11. – pie Smārdes kroga (1 kritis, 1 ievainots)
1916.02.01. – pie „Mangaļiem” Tīreļpurvā (1 kritis)
1916.18./19.01. – Jegansona mežs, ZA no „Mangaļiem”
1916.09.03. – pie Bērzmentes (7 krituši, 10 ievainoti)
1916.21.03. – pie „Frančiem” Ķekavas tuvumā (128 krituši, pazuduši, 187 ievainoti)
1916.02.05./04.07. – Ikšķiles priekštilta nocietinājumi (40 krituši, 188 ievainoti)
1916.08./09. – pie Smārdes (2 krituši, 38 ievainoti)
1916.08./11.10. – Ikšķiles priekštilta nocietinājumi (2 krituši, 23 ievainoti)
1916.31.10. – Daugavas kreisais krasts pie Ogres (16 krituši, 2 ievainoti, 5 pazuduši)
1917.05.01. – Tīreļpurvs (125 krituši, pazuduši, 275 ievainoti)
1917.06./11.01. – Tīreļpurvs (26 krituši, 150 ievainoti, 26 pazuduši)
1917.25.01. – Tīreļpurvs (63 krituši, 230 ievainoti, 133 pazuda)
1917.30./31.01. – Tīreļpurvs
1917.01./03.09. – pie Rīgas un Šmīziņkroga (krituši 5, ievainoti 19, pazuduši 437)
1917.10./11.10. – pie „Krustkalniem” un „Vecimmām” Jūdažu tuvumā

3. KURZEMES LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS (PULKS)

1915.04.11. – Pavasara muiža pie Slokas (89 krituši, 204 ievainoti, 25 pazuduši)
1915.07.11. – pie Ķekavas (7 krituši, 20 ievainoti)
1915.07.11. – „Upes Odiņi” pie Lielupes (2 krituši, 3 ievainoti)
1915.08.12. – pie Bērzmentes (2 ievainoti)
1916.10.01. – „Staķi” un „Pitļi” pie Ķekavas (1 ievainots)
1916.11.01. – pie Katrīnmuižas (3 krituši, 5 ievainoti)
1916.08.02. – uz A no Saulgožkalna Ķekavas tuvumā (nav zaudējumu)
1916.14.04./10.09. – Ikšķiles priekštilta nocietinājumi (108 krituši, 454 ievainoti)
1917.05.01. – Tīreļpurvs (150 krituši, 382 ievainoti, 35 pazuduši)
1917.06./11.01. – Tīreļpurvs (14 krituši, 47 ievainoti)
1917.25.01. – Tīreļpurvs (102 krituši, 257 ievainoti, 335 pazuduši)
1917.30.01. – Tīreļpurvs (27 krituši, 184 ievainoti)
1917.01./03.09. – pie Olaines un Ropažiem (2 krituši, 21 ievainots, 485 pazuduši))

4. VIDZEMES LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS (PULKS)

1916.16.02. – pie Ķemeru – Tukuma šosejas (2 krituši, 2 ievainoti)
1916.14.02. – pie Smārdes kroga (4 pazuduši)
1916.10.03. – pie Klapkalnciema un Ragaciema
1916.15.04. – (5 kritušie)
1916.01.09. – pie Ķemeriem (4 kritušie, 25 ievainoti)
1916.08./09. – pie Smārdes, Ķemeriem (15 kritušie, 52 ievainoti)
1917.05./06.01. – Tīreļpurvs (177 kritis, 525 ievainoti, 218 pazuduši)
1917.11./13.01. – Tīreļpurvs
1917.25.01. – Tīreļpurvs (kopā 896)
1917.30./31. – Tīreļpurvs (kopā 217)
1917.02.09. – pie Grēna muižas Olaines tuvumā

5. ZEMGALES LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS (PULKS)

1916.21.03. – pie „Frančiem” Ķekavas tuvumā (1 kritušais, 6 ievainotie)
1916.16.07. – pie „Lapsām” Olaines tuvumā (2 kritušie, 37 ievainotie)
1916.29./30.08. – pie Smārdes (4 kritušie,20 ievainotie)
1916.31.08. – pie Smārdes (6 kritušie, 20 ievainotie)
1917.05./07.01. – Tīreļpurvs, pie Lielupes (106 kritušie, 234 ievainoti, 110 pazuduši)
1917.17.01. – Tīreļpurvs (5 kritušie, 17 ievainoti)
1917.25.01. – pie „Lediņiem” un „Vītiņiem”
1917.26./28.01. – Lielupes labais krasts (3 krituši, 11 ievainoti)
1917.30.01./03.02. – Lielupes labais krasts (26 krituši, 144 ievainoti)
1917.01./02.09. – pie Mazās Juglas upes (kopējie zaudējumi virs 1.000)

6. TUKUMA LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS (PULKS)

1916.01.07. – Ķekavas frontē ( 5 ievainoti)
1916.03.07. – Ķekavas frontē (3 krituši, 9 ievainoti)
1916.16./22.07. – Ķekavas frontē (109 kritušie, 669 ievainoti, 84 pazuduši)
1917.05./07.01. – Tīreļpurvs (79 krituši, 385 ievainoti, 102 pazuduši)
1917.25.01. – Lielupes labais krasts (56 krituši, 104 ievainoti, 73 pazuduši)
1917.01./03.09. – Mazās Juglas upe (kopējie zaudējumi-610)
1917.12.09. – pie „Pelnēm” Nītaures tuvumā (32 krituši, 80 ievainoti)
1917.12.09. – Limbažu muiža

7. BAUSKAS LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS (PULKS)

1916.21.03. – „Skates” un „Pitļi”, Ķekavas fronte (3 krituši, 29 ievainoti)
1916.04./05.07. – pie Katrīnmuižas (54 krituši, 311 ievainoti, 41 pazudis)
1916.16./19.07. – Lielais Smerdukļa purvs (29 krituši, 284 ievainoti)
1916.09.08. – Smārdes purva rajonā (5 krita gūstā)
1916.31.08. – Smārdes purva rajonā (7 krita, 21 ievainots)
1917.05./11.01. – Tīreļpurvs, pie Lielupes (59 krituši, 263 ievainoti, 115 pazuduši)
1917.25.01. – Lielupes kreisais krasts
1917.01./02.09. – Mazās Juglas upe, Ropaži (krituši, pazuduši 298, ievainoti 73)
1917.25./26.09.09. – pie Mālpils skolas

8. VALMIERAS LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS (PULKS)

1916.24.06. – pie Katrīnmuižas (nav zaudējumu)
1916.16./20.07. – Lielais Smerdukļa purvs (7 krituši, 50 ievainoti)
1916.30.08. – pie Smārdes muižas (16 krituši, 15 ievainoti, 6 pazuduši))
1916.21.09. – „Dambes”, pie Smārdes
1917.05./11.01. – Tīreļpurvs, pie Lielupes (117 krituši, 476 ievainoti, 130 pazuduši)
1917.01./02.09.– Mazās Juglas upe, DR no Ropažiem (47 krituši, 98 ievainoti)

AVOTI:

  • Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: „1., 2., 3., 4., 5., 6., 7. un 8.latviešu strēlnieku bataljona/pulka kaujas darbības žurnāli un bataljona/pulka komandiera pavēles 1915. – 1917. g.g.” (fondi nr. 3454, 3455, 3456, 3457, 3458, 3459, 3460 un 3461);
  • „I un II latviešu strēlnieku brigādes pavēles 1917. g.” - fondi nr. 2550 un 2551.;
  • „Nāves un strēlnieku bataljonu zaudējumu saraksts 1915. – 1917. g.g.” (fonds nr. 16196).

3) KAUJĀ IZMANTOTO IEROČU TEHNISKIE DOTUMI

Ieroča nosaukums, kalibrs Šaušanas tālums Svars
Krievijas armija
„Vikersa” haubice, 203 mm 9,8 km 8,7 t
Smagais lielgabals, 120 mm 10 km
Lauka lielgabals, 76,2 mm 6,5 km 1,092 t
Mīnmetējs, 90 mm 500 m 70 kg
Bumbmetējs, 58 mm 350 m
„Maksima” ložmetējs, 7,62 mm 2,27 km 18,4 kg (bez ūdens)
„Kolta” ložmetējs, 7,62 mm 2,3 km 16,1 kg
„Madsena” patšautene, 7,62 mm 1,7 km 8,9 kg
„Arisaki” šautene, 6,5 mm 2,4 km 3,9 kg
Vācijas armija
Smagā haubice, 210 mm 11,1 km 6,68 t
Smagā haubice, 210 mm 9,3 km 3,9 t
Smagā haubice, 150 mm 8,6 km 2,25 t
Smagā haubice, 150 mm 7,3 km 2,4 t
Smagais lauka lielgabals, 100 mm 10,8 km 3,13 t
Lauka haubice, 105 mm 10,2 km 1,5 t
Lauka haubice, 105 mm 9,7 km 1,38 t
Lauka haubice, 105 mm 6,3 km 1,2 t
Lauka lielgabals, 77 mm 10,7 km 1,33 t
Lauka lielgabals, 77 mm 7,8 km 1,02 t
Kājnieku lielgabals (krievu), 76,2 mm 2,5 km 608 kg
Smagais mīnmetējs, 250 mm 985 m 682 kg
Smagais mīnmetējs, 250 mm 540 m 511 kg
Vidējais mīnmetējs, 170 mm 1,13 km 500 kg
Vidējais mīnmetējs, 170 mm 985 m 432 kg
Vieglais mīnmetējs, 76 mm 1,28 km 136 kg
Vieglais mīnmetējs, 76 mm 985 m 91 kg
Ložmetējs MG.08, 7,92 mm 2 km 18,35 kg (bez ūdens)
Ložmetējs MG.08/15, 7,92 mm 1,7 km 15,5 kg (bez ūdens)
„Mauzera” šautene, 7,92 mm 2 km 4,1 kg

P.S. – ložmetējiem ( izņemot MG.08/15 ) svars dots ieroča pamatķermenim bez balsta/riteņu konstrukcijām

AVOTI:

  • David T.Zabecki „Steel Wind” London – 1994;
  • R.Bruce „Machine Guns of World War I” London – 1997;
  • E.И. Барсуков „Русская артилерия в Мировую войну” Москва - 1938;
  • A.Жук „Стрелковое оружие” Москва – 1992.

4) VECO VIETVĀRDU LATVISKOJUMI:

Ausing - Auziņas
Balkani – Ogres Zilie kalni
Barcin, Barein – Bāraiņi
Borkowitz – Berkavas muiža ( Daugavas kreisajā krastā )
Duna – Daugava
Dvina – Daugava
Eckau - Iecava
Elster insel – Ikšķiles mācītājmuižas sala
Frankendorf – Braņķu ciems ( Babītes ezera R malā )
Grosser Jagel – Lielās Juglas upe
Gut Dunhof – Līves muiža ( Daugavas kreisajā krastā )
Gut Kupherhammer – Karakāmura muiža ( pusmuiža )
Gut Lindenberg – Tīnūžu muiža
Gut Uxkull – Ikšķiles muiža
Halbgut Julienhof – Jūlijas pusmuiža
Halbgut Marienhof – Marijas pusmuiža ( uz Z no Tīnūžiem )
Halbgut Pikkukaln – Pikkalnes pusmuiža
Hinzenberg – Inčukalns
Insel Borkum ( Borkovic ) – Ikšķiles ( Berkavas ) sala
Insel Dalen – Doles sala
Kangern – Kangari
Kircholm – Salaspils
Kleinen Jagel – Mazās Juglas upe
Klidje - Kliģi
Kurtengof – Salaspils (pie dzelzceļa stacijas)
Lautengof – Lantes pusmuiža ( uz R no Ropažiem )
Lenevarden – Lielvārde
Livonian Aa river - Gauja
Malij Jegeļ – Mazās Juglas upe
Maschin – Mašēni
Melmuger - Melnmugure
Mitau - Jelgava
Neugut, Neuhof - Jaunmuiža
Oger – Ogre
Ogergalle – Ogresgals
Ribnik ( Rybnik ) – Grāveri ( no Tīnūžiem uz ZA )
Rodenpois – Ropaži
Shlok - Sloka
Scmiesing – Šmīziņkrogs ( Šmīziņi )
Schwanen se – Kaparāmura ezers
Stint lake - Ķīšezers
Teufels baurnhof – Velna māja, Velna ezers ( no Ikšķiles uz Z )
Tirul marshes - Tīreļpurvs
Valdenrode – Zaķumuiža
Wenden – Cēsis
Zapadnaja Dvina - Daugava

Ansis Lielgalvis

Jukums Vācietis

Oskars Itjē

Otto Rauhenbergers

Ansis Lielgalvis (centrā) ar 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona virsniekiem.
1916. gads.

Jukums Vācietis (centrā) ar 5. Zemgales strēlnieku bataljona karavīriem.
1916. gads.

 

Latviešu strēlnieki pie saviem automātiskajiem ieročiem - balsta ložmetējiem.

Latviešu strēlnieku 90 mm mīnmetējs kaujas darbībā.

Latviešu strēlnieki pie 58 mm bumbmetēja.

Vācu karavīru „Mauzera” sistēmas šautene, 7,92 mm.

Krievijas armijas 76,2 mm lauka lielgabals kaujas pozīcijās 1916. gadā Rīgas frontē.

Latviešu strēlnieku „Arisaki” sistēmas šautene, 6,5 mm.

Latviešu strēlnieku pulka sakarnieku komandas karavīru grupa.
1917. gada, vasara.

7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka karavīru grupa.
1917. gada, vasarā.

Vācu karavīri gaida pārcelšanās uzsākšanas komandu.
1917. gada, 1. septembris.

Vācu karavīri ar pontoniem forsē Daugavu.
1917. gada, 1. septembris.

Krievu karavīru ierakumi Daugavas labajā krastā pie „Elkšņiem”.
1917. gada, 2. septembrī.

Vācu trofeja – krievu jūras krasta aizsardzības 120 mm smagais lielgabals.
Pie Ikšķiles.
1917. gada, septembris.

Kaujas pirmajā dienā pie „Elkšņiem” vācu karavīri pa 3. tiltu šķērso Daugavu.

1. Gvardes rezerves divīzijas pulka štābs .
1917. gada 2. septembrī pie Ikšķiles.

130. Hersonas kājnieku pulka 1. rotas komandieris Jānis Kaļķis.

Krievijas 12. Armijas vienību atkāpšanās no Rīgas pozīcijām.
1917. gada septembrī.

Kaujā pie Rīgas gūstā kritušie krievu karavīri.
1917. gada septembra sākums.

Vācu karavīri no Salaspils – Ulbrokas puses ieiet Rīgā.
1917. gada 3. septembris.

Vilhelms II (pa labi) un Bavārijas princis Leopolds Rīgā.
1917. gada septembrī.

Deg Krievijas armijas noliktavas Rīgā.
1917. gada 3. septembris.