J.Hartmanis „AIZMIRSTIE KARAVĪRI”, 2009. gads

Pulkvedis
Jānis Hartmanis

AIZMIRSTIE KARAVĪRI

Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā

Rīga
2009

Aizmirstie karavīri
Rīga, 2009, 173 lpp.
Ar 42 fotogrāfijām un zīmējumiem,
kā arī 4 plāniem un skicēm,
5 dokumentu kopijām

Autors – Jānis HARTMANIS
Makets – Krišjānis HARTMANIS
Mākslinieks – Uldis KALĒJS

Datumi līdz 1918. gadam doti pēc vecā stila, savukārt nodaļā „Vācu skatījums” - pēc jaunā stila. Arhīvu avotu apzīmējumos dotā numerācija secībā nozīmē – fonds, lietas apraksts, lieta, lpp. Kritušo, bez vēsts pazudušo un ievainoto sarakstos dotie vietvārdi apzīmē to pilsētu, pagastu utt., kur uz 1914. gadu persona bija pierakstīta.

Uz 1. vāka – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotas vads Rīgā, Krusta baznīcas kazarmās, pirms iziešanas uz fronti 1915. gada oktobra sākumā. Centrā tumšā formas tērpā – rotas komandieris Pēteris DARDZĀNS, no viņa pa labi – rotas feldfēbelis Pēteris MAGONE (Latvijas Kara muzeja fonds.

Iespiests Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas tipogrāfijā.

ISBN 978-9984-39-870-9

SATURS:

AUTORA IEVADVĀRDI
BIBLIOGRĀFIJA
LATVIEŠU BATALJONU STRUKTŪRA UN KARAVĪRU DIENESTA PAKĀPES
ĶEKAVAS MARTA KAUJAS PRIEKŠVĒSTURE
SAGATAVOŠANĀS UZBRUKUMAM
LATVIEŠU STRĒLNIEKU UN SIBĪRIJAS VIENĪBU NOVĒRTĒJUMS

6.1. 1.DAUGAVGRĪVAS UN 2.RĪGAS LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS
6.2. 13. SIBĪRIJAS STRĒLNIEKU DIVĪZIJAS KAUJAS SPĒJU NOVĒRTĒJUMS

KAUJAS NORISES APVIDUS RAKSTUROJUMS
LATVIEŠU BATALJONU DISLOKĀCIJA PIRMS KAUJAS SĀKUMA 1916. GADA 8. MARTĀ
LAIKA APSTĀKĻI UN TO IETEKME UZ CĪŅAS GAITU
KAUJAS NORISES GAITA NOTIKUMU SECĪBĀ
FRIDRIHS BRIEDIS MARTA UZBRUKUMĀ
KĀJNIEKU IEROČU PIELIETOŠANAS DAŽI ASPEKTI
VĀCU SKATĪJUMS
LATVIEŠU STRĒLNIEKU ATMIŅAS
KARAVĪRU APBALVOŠANA PĒC KAUJAS
LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONU ZAUDĒJUMI

16.1. KAUJĀ KRITUŠO LATVIEŠU BATALJONU VIRSNIEKU BIOGRĀFIJAS
16.2. KRITUŠIE UN NO IEVAINOJUMIEM MIRUŠIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI
16.3. KAUJĀ BEZ VĒSTS PAZUDUŠIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI
16.4. KAUJĀ IEVAINOTIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI
16.5. KAUJĀ IEVAINOTO LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRU SARAKSTS

KARAVĪRU TĀLĀKĀS LIKTEŅGAITAS
SECINĀJUMI UN NOSLĒGUMS
PERSONU RĀDĪTĀJS
VIETVĀRDU RĀDĪTĀJS
SAĪSINĀJUMI
IZMANTOTIE AVOTI

KOMANDIERA IEVADVĀRDI

Pasaulē nav tautas, kas ir spējusi izcīnīt brīvību un neatkarību bez asinīm un sviedriem. Taču tā ir gadījies, ka mēs līdz pat šim laikam pietiekoši nepārzinām visus tos notikumus, kas veicināja un deva pamatu Latvijas valsts izveidošanai. Par nožēlu mums visiem šie baltie plankumi vēsturē eksistēs arī nākotnē. Neskatoties uz to, mums ir jādara viss, lai veikti vēsturiskie pētījumi turpinātos un tiktu aizpildīti tukšumi ne tikai grāmatu plauktos, bet arī mūs tautas un it īpaši karavīru apziņā.

Arī savā grāmatā minēto uzbrukumu pie Ķekavas autors noslēgumā nosauc par „aizmirsto kauju.” Taču šī cīņa deva ļoti daudz Latvijas valsts veidošanā. Šajā kaujā rūdījās latviešu karavīru apziņa un veidojās personības, kas vēlāk daudz darīja mūsu armijas izveidē un cīņā par Latvijas neatkarību un turpmāko valsts attīstību. Tā bija kauja, kas visai Eiropai radīja priekšstatu par reālām latviešu vienībām, to spēju cīnīties un panākt uzvaru. Tā bija arī cīņa, kas deva pārliecību un ticību saviem komandieriem, kuri spēja vadīt un novest uzsākto līdz galam. Tas viss kopumā radīja pamatnoteikumus procesam, kas pēc pāris gadiem pārtapa par mūsu valsti, kuras viena no pamatstruktūrām ir armija.

Kā Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku komandieris es atbalstu pulkveža Jāņa HARTMAŅA darbu pie vēstures pētījumiem un to turpmākās izmantošanas gan karavīru apmācībā, gan audzināšanā. Domāju, ka katram no mums ir jāzin un jāprot pielietot šajā grāmatā minētās vēsturiskās mācības arī šodienas apstākļos, kad bruņotie spēki joprojām ir mūsu neatkarīgās valsts neatņemama sastāvdaļa. Mūsu karavīriem ir jābūt tādai pašai apņēmībai un morālei kā Ķekavas marta kaujas cīnītājiem – varonīgajiem latviešu strēlniekiem.

Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku komandieris
ģenerālmajors Juris MAKLAKOVS

1. AUTORA IEVADVĀRDI

Latviešu strēlnieki nenoliedzami mūsu vēsturē ir ierakstījuši spilgtāko lappusi. Viņu varonība, ciešā saikne ar savu tautu, Tēvzemes mīlestība, izturība, sīkstums daudzus gadu desmitus kalpoja un kalpos Latvijas patriotiem kā paraugs, kā mērķis tālākajām cīņām un darbiem. Loģisks un mērķtiecīgs rezultāts garajām veco strēlnieku kauju gaitām bija mūsu Latvijas Republikas proklamēšana 1918.gada 18.novembrī. Jau pēc neilga brīža krietns skaits bijušo latviešu bataljonu un pulku veterānu izveidoja mūsu armijas kodolu. Strēlnieku pieredze, tradīcijas un cīņas spars pārgāja uz jaunizveidotā karaspēka vienībām, kuras Atbrīvošanas kara laikā reāli izcīnīja Latvijas Republikas neatkarību. Brīvprātīgo latviešu strēlnieku 1915.gada jūlijā uzsāktais ceļš noslēdzās pēc pieciem gadiem 1920.gada augustā, kad mūsu zemē iestājās ilgi gaidītais miers.
Pētīt latviešu strēlnieku vēsturi mani pirmais mudināja rakstnieks Egons LĪVS, jo pirms divdesmit un vairāk gadiem ar viņu daudz tika spriests par mūsu tautas likteņgaitām. E.LĪVS bija mans draugs, padomdevējs un vairākās dzīves jomās arī skolotājs. Tieši viņš uzsvēra to, ka mūsu strēlnieku cīņas ir nepelnīti aizmirstas un ir jārunā tieši par veco karavīru gaitām neko neslēpjot. No rakstnieka stāstītā es sapratu, ka ir jāraksta konkrēti par cilvēkiem un viņu likteņiem. PSRS laikā bija izdotas vairākas grāmatas par latviešu strēlniekiem tā laika vēsturisko notikumu traktējuma izpratnē, kur daudz tika runāts par dažādiem sabiedrības attīstības procesiem, šķiru cīņu utt. Šiem izdevumiem ir viena kopīga īpašība – tā ir bezpersoniska vēsture, vārdi un uzvārdi parādās ļoti reti. Karavīru varonība, ciešanas, izjūtas, tālākie likteņi gandrīz netiek pieminēti. Ja tas arī notiek, tad tikai stingri šķiru cīņas mākslīgi izdomātajos un nežēlīgajos ietvaros. Dzīvais cilvēks it kā paliek otrajā plāksnē. Otra šo grāmatu specifiskā īpatnība bija tā, ka tika izveidoti t.s. „falšie varoņi”, kuru biogrāfijas tika „pielabotas” attiecīgi tā laika valdošajai konjunktūrai. Šo situāciju labot un vēsturiskos notikumus skaidrot caur konkrētu personu darbību ir viens no šī darba galvenajiem uzdevumiem. Protams, ka grāmatas galvenais mērķis ir konkrēti dokumentēt vienu no varonīgākajām latviešu strēlnieku kaujām.
Izprast tā laika sarežģītos notikumus man daudz palīdzēja četri vecie latviešu strēlnieki – Jāņi BEĶERIS un ĶEMPE, Pēteri GRIŠKO un LAPAINIS. Pirms vairākiem gadiem man bija tā iespēja pierakstīt šo sirmo karotāju dzīves stāstus. Kaut gan viņi tieši Ķekavas marta kaujā nepiedalījās, toties šie vecie latviešu strēlnieki ņēma dalību citās 1916. gada cīņās gan Nāves salā, gan pie Ķekavas jūlijā, Smārdes, Ložmetējkalna un Tīreļpurvā gada nogalē. Viņu atmiņas par 1.Daugavgrīvas, 2.Rīgas un 3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu man ļāva labāk apjaust tā laika karavīru noskaņojumu un cilvēku izjūtas. Vēlāk iepazinos ar Jāni BRASLIŅU un Gunāru KUŠĶI, kuru tēvi jau no 1916. gada sākuma bija latviešu strēlnieku rindās. Arī viņi mani aicināja ķerties klāt pie konkrētu kauju izpētes un publikāciju sagatavošanas.
No zēna gadiem atceros sava vectēva Hugo HARTMAŅA stāstus par vēsturiskajām cīņām un mūsu karavīriem. Viņš kā 7.Siguldas kājnieku pulka 2.rotas kareivis 1919. gada rudenī pie Liepājas cīnījās ar bermontiešiem un 1920. gada janvārī Latgalē ar lieliniekiem. Šajās kaujās H.HARTMAŅA tiešie komandieri bija vecie latviešu strēlnieki – Hugo ŠĶIŅĶIS, Kārļi MIĶELSONS un RONIS. Visi trīs minētie karavīri tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Tā arī ir tā saikne, kas mani vieno ar Pirmā pasaules kara cīnītājiem un motivēja rakstīt šo grāmatu. Arī mans tēvs Aldis HARTMANIS, kurš 1944. – 1945. gadā karoja latviešu leģiona rindās, vienmēr mani ir aicinājis rakstīt par latviešu strēlniekiem. Tieši viņš mani iepazīstināja ar veco latviešu strēlnieku, 1.Daugavgrīvas bataljona veterānu, Jāni BEĶERI.
Visvairāk laika darbā pie pētījuma par Ķekavas marta kauju pagāja arhīvos. Tāpēc vēlētos pateikt paldies Krievijas Valsts Kara Vēstures arhīva nodaļas vadītājam Valerijam ŠABANOVAM. Tieši Maskavas arhīvā trīs komandējumu laikā tika iegūti vērtīgākie un apjomīgākie materiāli. Neatsveramu palīdzību, īpaši vēsturisko foto attēlu jomā un iespējā publicēt strēlnieka Emīla PUDEĻA vēstuli, man sniedza Latvijas Kara muzejs – paldies direktores vietniekam zinātniskajā darbā Jurim CIGANOVAM un Pirmā pasaules kara nodaļas vadītājai Ilzei KRĪGEREI. Krievijas militārvēsturnieks Sergejs PATRIKEJEVS ilgu gadu pacietīgā darbā ir izveidojis datu bāzi par apm. miljonu Krievijas armijas Pirmā pasaules kara cīnītājiem, kuri tika apbalvoti ar Sv.Jura krustiem. Arī viņš man vienmēr palīdzēja jebkurā neskaidrā jautājumā, par ko esmu Sergejam pateicīgs. Paldies arī Voldemāram EIHENBAUMAM, kurš ir sastādījis latviešu strēlnieku pulku virsnieku sarakstu, par sniegto informāciju, kapteinim Andrim KIVLENIEKAM par darbu pie kaujas plāna, kapteinim Uldim KALĒJAM un dižkareivim Jānim VĪTOLIŅAM, savam dēlam Krišjānim HARTMANIM par grāmatas maketa sastādīšanu. Virsleitnants Arnis PAEGLĪTIS laipni piedāvāja izmantot šajā darbā Bernharda VALLES foto albūma materiālus.
Pētījuma lasītāju lokā redzu pirmkārt mūsu bruņoto spēku karavīrus un zemessargus, kā arī patriotiski noskaņotos jauniešus, veco strēlnieku radiniekus, novadpētniekus un visus, kuru interešu lokā ir Latvijas vēsture.

Pulkvedis Jānis Hartmanis

2. BIBLIOGRĀFIJA

Par kauju pie Ķekavas 1916. gada 8. martā rakstīts samērā nedaudz. Pirmais informācijas apkopojums publicēts LĪGOTŅU Jēkaba sastādītajā un 1916. gadā Petrogradā izdotajā krājumā „Latviešu strēlnieku bataljoni”, kur lpp.34 – 44 atrodami dažādu laikrakstu (“Līdums”, “Jaunā Dienas Lapa”, “Baltija”) korespondenču plašāki un detalizētāki šī notikuma atreferējumi atreferējumi.
Pateicoties virsniekiem, kuri bija tiešie cīņas dalībnieki un komandēja sev padotos karavīrus, mēs uzzinam ko vairāk par šo kauju, nekā tas ir atainots oficiālajās atskaitēs un ziņojumos. Rūdolfs BANGERSKIS, tolaik 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris, plašākā kontekstā par šo uzbrukumu publicējies vairākkārt:
- žurnālā” Latviešu strēlnieks” Nr. 5, Rīga – 1926/27, lpp. 30/31 (šeit publicēti arī 2. Rīgas bataljona 1. rotas komandiera Jāņa LIEPIŅA 1916. gada 8. marta ieraksti viņa lauka grāmatiņā),
- žurnālā „Latviešu strēlnieki” Nr. 12, Rīga – 1937, lpp. 1153/1173 ievietots apjomīgs viņa raksts „ Latviešu strēlnieku 1916. gada marta kauja,”
- arī savā grāmatā „ Mana mūža atmiņas” I sējumā, kuras izdotas 1958. gadā Kopenhāgenā, lpp.36/39 viņš pieskaras šai kaujas norises gaitai.
Diemžēl viņa kolēģis, 2. Rīgas bataljona komandieris Jānis FRANCIS šādas atmiņas un liecības nav atstājis. Tas pats, izņemot Pēteri DARDZĀNU, jāsaka par rotu komandieriem. Kā R.BANGERSKA padotais viņš kaujā komandēja 3. rotu. Starpkaru periodā P.DARDZĀNS no 1935. līdz 1940. gadam bija žurnāla „ Latviešu strēlnieki” apgādātājs un viens no vadošajiem redkolēģijas darbiniekiem. Ļoti dzīvi un detalizēti izdevuma Nr. 4/5, Rīga 1936, lpp. 334/343 kaujas gaitu un karavīru izjūtas savās atmiņās apraksta viņa rotas strēlnieks Fricis RIEKSTIŅŠ. Nedaudz par šo cīņu šajā žurnālā raksta arī cits šīs rotas veterāns – Ernests NAŠENIEKS (LAŠENIEKS), Nr. 27, Rīga – 1939, lpp. 2744 – 2745. Pats P.DARDZĀNS savas atmiņas par 8. marta kauju publicējis izdevuma lpp. 1276/1284. Vēlāk ASV 1985. gadā izdotajā grāmatā viņš veltījis marta uzbrukumam vienu nodaļu – lpp. 296/306. Šajā izdevumā ievietotas arī 1. Daugavgrīvas bataljona virsnieka Paula LUKSA atmiņas un pārdomas par Ķekavas kauju. P.DARDZĀNS par šo cīņu rakstījis arī žurnālā „Strēlnieks”, kuru pēc Otrā pasaules kara izdeva ASV (skatīt Nr. 4/5, ASV – 1961, lpp. 7/8).
Jukums VĀCIETIS, kura vadītais 5. Zemgales bataljons kaujas noslēgumā palīdzēja atkāpties 1.Daugavgrīvas un 2. Rīgas bataljonam, diezgan pretenciozā veidā ieskicē cīņas atsevišķus posmus (“Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”, Rīga - 1989, lpp. 36/39).Viņa adjutanta Jāņa LERHES atmiņas gan ir detalizētas un ar krietnu kritikas devu („5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljons un marta kaujas,” žurnāls “Latviešu strēlnieki”, Nr. 8, Rīga – 1936, lpp. 780/786). Jau minētajā izdevumā “Latviešu strēlnieki” 1935. un 1936. gadā tika publicēti arī dzejnieka Aleksandra ČAKA pārtulkotie 1. un 2. latviešu bataljona 1916. gada 8. marta ieraksti kaujas darbības žurnālos (147/148 lpp. un 266/269 lpp.).
J.KAKTIŅA sastādītajā un 1930. gadā Rīgā izdotajā krājumā „Varoņu sejas” publicētas Ķekavas kaujā kritušo virsnieku biogrāfijas, kuras pārpublicētas no K.SKALBES redakcijā Rīgā 1916. gadā izdotās grāmatas „Latvju strēlnieks”. Šeit atrodamas sīkākas ziņas par praporščikiem T.PĪRĀGU, E.ĶENCI, A.KRŪMIŅU un M.OPMANI.
Mārtiņa PENIĶA pētījumā „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas” II daļā, kura izdota Rīgā 1939. gadā, no žurnāla „ Latviešu strēlnieki” pārpublicēti Ķekavas kaujas oficiālie dokumenti. Šīs grāmatas 651/655 lpp. publicēti to vācu vienību, kuras 1916. gada 8. martā cīnījās pret latviešu bataljoniem, kaujas darbības ziņojumu izraksti.
Latvijas PSR laika pētījumos („Latviešu strēlnieku vēsture”, J.KRASTIŅA redakcijā, Rīga – 1970; V.BĒRZIŅŠ „Latvija Pirmā Pasaules kara laikā”, Rīga – 1987) Ķekavas kaujai veltīti tikai daži teikumi. J.KRASTIŅA darbā redzam tipisku tā laika vēstures falsifikāciju – kritušo un bez vēsts pazudušo latviešu vienību karavīru kopskaits ir krietni pārspīlēts. Arī 1995. gadā Rīgā izdotajā V.BĒRZIŅA grāmatā „Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija” šī cīņa aprakstīta tikai 11 teikumos.
Kā pēdējais pētījums par šo tēmu jāmin pulkveža Jāņa HARTMAŅA publikācija „Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā ” Nr.7 (Rīga – 2006, lpp. 52/82) „Latviešu strēlnieki 1916. gada 8. marta Ķekavas kaujā”. Šajā aprakstā tika izmantota virkne Latvijā iepriekš nepublicētu faktu, kuri tika iegūti Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvā. Iepriekš šos dokumentus neviens vēstures pētnieks nebija skatījis, tāpēc viņiem ir divkārša vērtība. Starp tiem jāmin 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljona komandieru pēckaujas ziņojumi, kā arī dažādi 13. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba dokumenti. Daudzu latviešu karavīru detalizēti varoņdarbu apraksti tika iegūti no vairākām 1. un 2. bataljona pavēlēm -Sv.Jura krustu un medaļu apbalvojumu pamatojumi. Beidzot kļuva iespējams precīzi noteikt mūsu karavīru zaudējumus, kā arī uzzināt kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo cīnītāju vārdus.

„Latviešu veco strēlnieku biedrības”
izdotā žurnāla „Latviešu strēlnieki” burtnīca Nr. 2.

Lai iegūtu daudz detalizētāku un plašāku ainu par to, kā praktiski noritēja kauja visos tās posmos nākotnē pētījumi Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvā Maskavā būtu jāturpina. Īpašu uzmanību vajadzētu pievērst septiņiem dokumentiem: - operatīvās pavēles, 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, 1916.07.03. – 27.04. (3455 – 1 – 52),
- par operatīvajiem un ierindas dienesta jautājumiem ienākušo telefonogrammu reģistrācijas grāmata, 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, 1916.01.03. – 30.04. (3455 – 1 – 102),
- virsnieku lauka grāmatiņas. 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons: komandieris R.BANGERSKIS (454 – 1 – 74), 3.rotas komandieris P.DARDZĀNS (3454 – 1 – 123), 4.rotas komandieris J.MENSKA (3454 – 1 – 134) un 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljons: 1.rotas komandieris J.LIEPIŅŠ (3455 – 1 – 73), 2.rotas komandieris N.OZOLIŅŠ (3455 – 1 – 79).
Kaujas laikā sagūstīto vācu karavīru nopratināšanas protokoli atrodami „Krievijas armijas Ziemeļu frontes štāba” fondā (2031 – 1 – 1022, 1023). Ziņas par pretinieku plašākā spektrā un ar fiksētajām pozīcijām pirms kaujas meklējamas „12.armijas štāba” 1916.gada fondā (2152 – 1 – 699, 700). Savukārt fondā Nr.391 ir vācu pozīciju pie Ķekavas gaisa fotogrāfijas Krievijas armijas aviatoru izpildījumā. Apbalvoto latviešu strēlnieku bataljonu virsnieku varoņdarbu apraksti atrodas fondā Nr. 400 – „12.armijas virsnieku apbalvojumu dokumentācija”. Brīvprātīgo latviešu strēlnieku 1915.gada jūlija – augusta personīgās anketas meklējamas fondā Nr. 2003 – „Krievijas armijas virspavēlnieka Stavka”.

3. LATVIEŠU BATALJONU STRUKTŪRA UN KARAVĪRU DIENESTA PAKĀPES

1915. gada 19. jūlijā apstiprinātie "Pagaidu noteikumi par latviešu strēlnieku bataljoniem" definēja šo vienību galvenos uzdevumus - atvieglot Baltijā operējošajam Krievijas karaspēkam izlūku un sakaru dienestu, kā arī segt uzbrukumu laikā lielāku vienību flangus. Šajā mēnesī vienas nedēļas ilgā komandējumā Ziemeļrietumu frontes štābā Sedļecā kapteinis Kārlis BALTIŅŠ sastādīja latviešu strēlnieku bataljonu štatu sarakstu. Par paraugu tika ņemts tipveida Sibīrijas strēlnieku bataljons. Kopumā jāsecina, ka latviešu strēlnieku bataljoni tika veidoti ar tādu aprēķinu, lai šīs vienības būtu pietiekoši patstāvīgas un spētu pašas ātri pārvietoties, kā arī lai viņas nepieciešamības gadījumā varētu piekomandēt pulkam vai divīzijai konkrētu uzdevumu veikšanai noteiktā laika periodā.
Latviešu strēlnieku bataljona sastāvs un struktūra (1915. gada oktobris – 1916. gada maijs):

1. Bataljona komandieris.

2. Bataljona štābs:
- 2 virsnieki (bataljona adjutants, saimniecības daļas priekšnieks),
- 6 kara ierēdņi (vecākais un jaunākais ārsts, saimniecības daļas darbvedis, kasieris, ieroču pārzinis, feldšeris),
- 10 strēlnieki (bataljona taurētājs, 9 raitnieki).
Adjutants pildīja arī bataljona tiesas darbveža, bet kasieris – vietraudža pienākumus.
Kopā bataljona štābā bija 18 karavīri.

3. Četras strēlnieku rotas.
Katras rotas iekšējā organizācija un sastāvs:
- 4 virsnieki (rotas komandieris, 3 jaunākie virsnieki),
- 22 apakšvirsnieki (rotas feldfēbelis, 5 vecākie apakšvirsnieki - 4 vadu komandieri un rotas mantzinis, 16 jaunākie apakšvirsnieki – nodaļu komandieri),
- 20 jefreitori un 200 strēlnieki, kuri bija sadalīti 4 vados ( rotas galvenais spēks ),
- 4 virsnieku raitnieki,
- 2 savvaļnieki,
- 2 taurētāji,
- 8 sanitāri,
- 2 pavāri un 2 lauku virtuves strādnieki.
Rotas mantzinis, kurš atbildēja arī par produktu sagādi, un pēdējie 20 minētie karavīri bija ārrindas dienestā - viņi organizatoriski un saimnieciski nodrošināja rotas darbību. Tātad kopā rotā bija 246 ierindas un 21 ārrindas karavīrs. Trīs jaunākie virsnieki bija rotas komandiera palīgi – mācību un kauju laikā viņi pēc nepieciešamības komandēja pusrotas (divus vadus), vadīja izlūkošanu, pozīciju nocietināšanas darbus utt. Jaunākajiem virsniekiem bija arī citi papildus uzdevumi – dažādu specifisku apmācību vadīšana, rotas personāla, ekipējuma, apbruņojuma uzskaite. Viņi organizēja rotas vezumnieku darbu, pildīja rotas kaujas žurnālus u.c.
Rotai bija viena kājnieku artilērijas parauga lauku virtuve, vieni rotas patronu divriči vai pajūgs, kā arī viens jājamais zirgs rotas komandierim. Funkcionāli rota tolaik Krievijas armijā bija galvenā taktiskā vienība. Pēc nepieciešamības rotām cīņu laikā tika piekomandēti ložmetēji.

4. Ložmetēju komanda:
- 2 virsnieki (komandas priekšnieks, jaunākais virsnieks),
- 7 apakšvirsnieki (feldfēbelis, 3 vecākie un 3 jaunākie apakšvirsnieki),
- 4 jefreitori - tēmētāji,
- 40 strēlnieki (4 rezerves tēmētāji, 12 patronu nesēji u.c).
Kopā komandā 53 karavīri.
Katram no četriem "Maksima" sistēmas ložmetējiem bija divriči, kā arī patronu pajūgi vai divriči. Bez tam komandai bija sava lauku virtuve un 4 pajūgi saimnieciskajām vajadzībām. Šajā komandā parasti nozīmēja bijušos atslēdzniekus, kalējus, smalkmehāniķus, velosipēdu rūpnīcu strādniekus utt.

5. Sakarnieku komanda:
- virsnieks (komandas priekšnieks),
- 2 jaunākie apakšvirsnieki (telefonists un jātnieks - ziņnesis),
- 23 strēlnieki (15 telefonisti, 1 virsnieka raitnieks, 7 jātnieki - ziņneši).
Kopā komandā 26 karavīri, kā arī pieci lauka telefona aparāti.

6. Jātnieku izlūku - spridzinātāju komanda:
- virsnieks (komandas priekšnieks),
- 3 apakšvirsnieki ( vecākais un 2 jaunākie apakšvirsnieki),
- 33 strēlnieki (32 jātnieki - izlūki un virsnieka raitnieks).
Kopā komandā 37 karavīri, kā arī 41 jātnieku un 1 vezumnieku zirgs, pajūgs spridzekļu pārvadāšanai.

7. Kājnieku izlūku komanda:
- 2 virsnieki (komandas priekšnieks, jaunākais virsnieks),
- 4 apakšvirsnieki (2 vecākie un 2 jaunākie apakšvirsnieki),
- 66 strēlnieki (40 izlūki, 24 riteņbraucēji, 2 virsnieku raitnieki).
Pārvietošanās līdzekļi - 30 velosipēdi un 2 motocikli. Šeit gan jāpiebilst, ka 1916.gada martā 1. un 2.latviešu bataljonā reāli motociklu vēl nebija, trūka arī visu nepieciešamo velosipēdu. Arī tos vienu daļu ziedoja patriotiski noskaņotie latvieši vai arī paši strēlnieki.
Kopā komandā 72 karavīri. Šajā komandā parasti nozīmēja vācu valodas pratējus un labus zīmētājus.

8. Ārrindas komanda:
- virsnieks (komandas priekšnieks),
- 93 apakšvirsnieki un strēlnieki (8 feldšeri - pa vienam katrai rotai, aptiekas, veterinārais, vecākais un jaunākais feldšeris; 5 rakstveži; 3 mantziņi; 42 vezumnieki; ložmetēju komandas 6 vezumnieki; 3 lazaretes kalpotāji; 5 miesnieki un liellopu uzraugi; feldfēbelis u.c., t.sk. virtuves darbinieki). Praktiskajā darbībā četri rotu feldšeri parasti atradās pie savas attiecīgās rotas.
Kopā komandā 94 karavīri. Bez tam komandā bija 28 pajūgi, kā arī 2 lauku virtuves.

Kopā visā bataljonā:

- 26 virsnieki,
- 6 kara ierēdņi,
- 1246 apakšvirsnieki un strēlnieki,
- 8 savvaļnieki ( ģimnāzijas absolventi, kuri brīvprātīgi iestājās armijā ),
- 164 zirgi ( t.sk. 95 vezumnieku zirgi ),
- 7 lauku virtuves un 40 vezumi vai pajūgi.
Ārpus štata saraksta 1915.gadā bataljoni pēc nepieciešamības organizēja mācību komandu, kur no piemērotākajiem strēlniekiem pēc 6 nedēļu programmas sagatavoja apakšvirsniekus. Tā bija ļoti laba iespēja pieredzējušajiem kauju veterāniem savas zināšanas nodot jaunajiem brīvprātīgajiem strēlniekiem.
1. Daugavgrīvas un 2.Rīgas bataljonu pirmo mācību komandu kursanti eksāmenus kārtoja 1915.gada 1.novembrī. Noslēgumā tomēr retais saņēma kārotās apakšvirsnieka uzšuves, lielākai daļai strēlnieku ar zemākām sekmēm piešķīra jefreitora dienesta pakāpi. Gan pedagogi, gan apmācāmie uz šīm komandām tika komandēti no visām bataljona rotām un komandām. Līdzīgi katrs bataljons sev sagatavoja nepieciešamo sanitāru skaitu. Ložmetējniekus apmācīja 1915. gada rudens sākumā Daugavgrīvas cietoksnī, kur tolaik ilgstoši atradās šo ieroču komanda, starp instruktoriem bija arī vairāki latvieši.
Katra bataljona kaujas spējas Krievijas armijā Pirmā pasaules kara laikā vienmēr noteica pēc viena parametra - cik kopā visās četrās rotās ir ierindas apakšvirsnieku un strēlnieku jeb durkļu.
Šāda vienību struktūra saglabājas līdz 1916.gada maijam, kad katrā latviešu strēlnieku bataljonā tika izvērsta 5. un 6. rota. Kopumā minētais štats praktiskajā darbībā bija pietiekoši optimāls, vienīgi jātnieku izlūku - spridzinātāju komandai komandieri pozīciju kara apstākļos nespēja atrast efektīvu un funkcionālu pielietojumu.
Tekstā minētās latviešu strēlnieku vienību karavīru dienesta pakāpes – sakārtotas pa trim pamatgrupām un attiecīgajā padotības kārtībā. Jāpiebilst, ka šīs ir Krievijas armijas Pirmā pasaules kara laika kājnieku ( arī strēlnieku un gvardes vienības) karaspēka dienesta pakāpes. Kavalērijā, artilērijā un kara flotē tolaik pakāpju nosaukumi bija atšķirīgi. Iekavās – attiecīgā dienesta pakāpe Latvijas Republikas NBS. Kareivju un apakšvirsnieku līmenī nākošās dienesta pakāpes varēja iegūt pēc attiecīga apmācību kursa vai arī par teicamu dienestu, kā arī par kaujas darbībā veiktajiem varoņdarbiem. Vairāki izcili latviešu strēlnieku vienību karavīri tādejādi 1917. gada pavasarī un vasarā bez attiecīgās kara skolas izglītības ieguva pirmo virsnieka pakāpi. Viņi uz šo brīdi bija saņēmuši visus četrus Sv.Jura krustus un pēc noteiktās kārtības par katru šo apbalvojumu piešķīra nākošo dienesta pakāpi.

1) KAREIVJI:
- strēlnieks (kareivis),
- jefreitors (dižkareivis).

2) APAKŠVIRSNIEKI:
- jaunākais apakšvirsnieks (kaprālis),
- vecākais apakšvirsnieks (seržants),
- feldfēbelis (virsseržants),
- podpraporščiks (štāba virsseržants).

3) VIRSNIEKI:
- praporščiks (leitnants),
- podporučiks (virsleitnants),
- poručiks (virsleitnants),
- štābkapteinis (kapteinis),
- kapteinis (majors),
- apakšpulkvedis (pulkvežleitnants),
- pulkvedis (pulkvedis).

Tekstā dažviet minētā zemessarga pakāpe atbilst strēlnieka pakāpes līmenim, bet rotmistra (kavalērijas virsnieks) – kapteiņa līmenim.

Latviešu strēlnieku bataljona struktūra
1915. gada oktobris – 1916. gada maijs

Latviešu strēlnieku bataljona karavīra grāmatiņa – galvenie fragmenti.
(Munta AUNA arhīvs)

4. ĶEKAVAS MARTA KAUJAS PRIEKŠVĒSTURE

Antantes valstis pēc neveiksmīgās 1915. gada kampaņas turpmāk nolēma militārās operācijas pret Vāciju un tās sabiedrotajiem saskaņot efektīvāk. Īpaši smagi šajā gadā cieta Krievijas impērija, valsts zaudēja 30% no esošā rūpniecības potenciāla, 15% no kopējās teritorijas un 10% dzelzceļu līniju. Ziemas vidū cara armijas augstākā vadība uzsāka diskusiju par galvenā trieciena virzienu. Dominēja divas pamatnostādnes: klasiskā pieeja - jāsakauj vājākais pretinieks ( Austroungārija ) un otrs viedoklis, ka uzbrukums jāvērš pret Vācijas armijas vienībām. Kā galvenais arguments pie pēdējā varianta tika minēts fakts, ka labi organizētais vācu karaspēks ir bīstami tuvu pienācis pie impērijas galvaspilsētas Petrogradas. Diemžēl arī šis risinājums pēc ilgāka laika tika akceptēts un tādejādi mēs redzam, ka Krievijas armijas virsvadība lēmuma pieņemšanā vairāk ņēma vērā ienaidnieka uzspiesto militāro situāciju, nekā pašsaprotamus loģiskus secinājumus. Tomēr jau 1916. gada sākumā Antantes plānos notika korekcijas – 9.februārī sākās grandiozais vācu uzbrukums franču cietoksnim Verdenai, kurš sargāja pieeju Parīzei. Francijas armija ātri nonāca smagā situācijā un tāpēc NIKOLAJAM II sabiedrotie lūdza steidzīgi uzbrukt Austrumu frontē. Krievu ģenerāļi ķērās pie nepieciešamajiem darbiem un rezultātā tapa uzbrukuma plāns no Baltkrievijas ZR Kauņas virzienā. To sagatavoja realizācijai marta sākumā, sekmīgas operācijas norises gadījumā pretinieka karaspēks tiktu izdzīts aiz Krievijas Impērijas robežām. Jāpiebilst, ka iepriekš Krievijas Valsts aizsardzības sevišķajā ( īpašajā ) sapulcē tika norādīts šo uzbrukumu uzsākt februāra nogalē. Zīmīga, var pat teikt neizprotama, ir paša Krievijas armijas virspavēlnieks NIKOLAJA II attieksme pret gatavošanos šai ievērojamajai militārajai operācijai. Viņa apjomīgajā dienasgrāmatā par to nav atrodami nekādi ieraksti un piezīmes. Novēlošanās divu nedēļu garumā rezultātā izrādījās Krievijas armijai liktenīga. Vāji attīstītais ceļu tīkls bija galvenais iemesls lēnai karaspēka vienību pārvietošanai. Vairāki pulki un bataljoni ar kājām veica pat 100 km garus pārgājienus. Bez tam attiecīgos darbus fiksēja pretinieks un tika zaudēts pēkšņuma efekts. Ļoti traucējošs faktors nenoliedzami bija arī pēkšņā pavasara iestāšanās ar visām tālāk izrietošajām sekām. Šādos apstākļos Baltkrievijas ZR, pie Naroča ezera, purvainā apvidū ātrā tempā koncentrējās uzbrucēju galvenie spēki – 350.000 karavīru, kā arī 1.000 lielgabalu. Artilērija beidzot saņēma pietiekošā daudzumā munīciju – 1.000 granātas vienam lielgabalam. Tomēr salīdzinoši Krievijas armijas pārspēks šai uzbrukuma operācijai nebija pietiekošs. Pretiniekam labi iekārtotās aizsardzības pozīcijās atradās 75.000 karavīru un 400 lielgabalu. Pirmās līnijas ierakumus ar aizmugures noliktavām savienoja speciāli izbūvēti militārā transporta ceļi. Arī jāņem vērā, ka Vācijas armijai tolaik šeit bija daudz kvalitatīvi labāka un salīdzinoši skaitliski pārāka smagā artilērija.
Kopumā lielajā uzbrukumā, neskatoties uz ļoti nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, dalību ņēma divpadsmit Krievijas bruņoto spēku korpusi, astoņi no Rietumu un četri no Ziemeļu frontes. Tolaik parasti 4 – 6 korpusi, katrā 48.700 karavīru, veidoja vienu armiju, 3 – 4 armijas savukārt vienu fronti. Vienā korpusā ietilpa divas kājnieku jeb strēlnieku divīzijas, artilērijas, kavalērijas un inženieru – sapieru vienības; katrā pilnībā izvērstā divīzijā bija 21.000 karavīru. Pēc plāna galveno triecienu pie Naroča ezera vajadzēja atbalstīt trīs demonstratīva rakstura uzbrukumiem, kuru uzdevums bija vācu uzmanības novēršana, kā arī neļaut pretiniekam izmantot savas rezerves vienības un sūtīt tās uz galveno pārrāvuma vietu. Tātad mēs redzam, ka milzīgajā militārajā mašinērijā latviešu strēlnieki tika iesaistīti otršķirīgā darbībā. Trīs palīgoperācijas galvenā uzbrukuma atbalstam tika veiktas pie Ķekavas, no Jēkabpils placdarma Daugavas kreisajā krastā un pie Daugavpils. Latviešu bataljoniem visas šīs detaļas nebija zināmas, viņi triecienā devās ar stingru pārliecību padzīt vācu vienības no savas Tēvzemes. Plānotais demonstratīvais uzbrukums pie Ķekavas bija 12. armijas, kura Krievijas Ziemeļu frontes pašā kreisajā flangā atradās pozīcijās no Rīgas jūras līča piekrastes līdz Aizkraukles muižai pie Daugavas labā krasta, pirmā aktīvā kaujas operācija.

Ģen. M.Peniķis „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas”
II daļa, Rīgā – 1939, lpp. 616.

Latviešu strēlnieku pozīcijas Rīgas frontē.
(Bernharda VALLES foto albūms)

Zināmā mērā tas noteica arī kaujas iznākumu, jo daudzajām dažādajām karaspēka vienībām pirms tam nenācās kopā darboties šāda apjomīga plānota uzbrukuma vadīšanā un organizēšanā.
Francijas armijas vienības pie Verdenas 1916. gada marta sākumā atradās ļoti smagā situācijā, tāpēc Krievijas karaspēks uzbrukumu sāka priekšlaicīgi – jau 3. martā. Diemžēl uz šo brīdi visi operācijai paredzētie spēki vēl neatradās savās noteiktajās vietās, vienību pārvietošana nebija pabeigta. Viss notika ļoti sasteigti, plānošana un izlūkošana bija nepietiekoša. Tā rezultātā Krievijas armijas uzbrukumi turpinājās divas nedēļas un nesasniedzot gaidītos rezultātus tika izbeigti. Uzbrucēji kopā pie Naroča ezera, Daugavpils, Jēkabpils un Ķekavas zaudēja 138.000 kritušos, ievainotos, kontuzētos un gūstā kritušos; no tiem Rietumu frontes vienības galvenajā uzbrukuma sektorā sastāda lielāko daļu – 78.000 karavīru. Vāciešu zaudējumi bija nesalīdzināmi mazāki – apm.20.000 cilvēku. Gala rezultātā ieguvēji bija Verdenas aizstāvji, jo Vācijas armija 9. – 17. martā cietoksnim neuzbruka. Naroča ezera kauju laikā no citām frontēm tika pārsviestas kā papildspēki vairāk kā četras vācu divīzijas. Savās pēckara atmiņās ģenerālis E.LUDENDORFS atzīst, ka šos krievu uzbrukumus nācās noturēt ar milzīgām grūtībām, stāvoklis bieži bijis kritisks. Bez tam vācieši secina, ka viņi uz 1916. gada sākumu Krievijas armijas kaujas spējas pēc tās sakāvēm pērnajā gadā Polijā, Lietuvā un Kurzemē bija novērtējuši pārāk zemu.
Kā atzīmē vēlākie militārie vēsturnieki, šo grandiozo uzbrukumu vadīja un organizēja ne paši talantīgākie krievu ģenerāļi -A.KUROPATKINS, A.EVERTS, P.BALUJEVS, D.BALAŅINS, A.RAGOZA, M.PĻEŠKOVS, L.O.SIRELIUS. No viņiem īpaši jāizceļ 68 g.v. ģenerālis Aleksejs KUROPATKINS, tobrīd visas Ziemeļu frontes karaspēka ( kopā četras armijas ) komandieris, kuru Krievijas sabiedrība pelnīti jau sen uzskatīja par „norietējušu zvaigzni”. Pēc sakāves Mukdenas kaujā 1905.gadā karā ar Japānu ģenerālis no armijas tika atvaļināts un tikai pēc 10 ilgiem gadiem pēc NIKOLAJA II rīkojuma tika atjaunots militārajā dienestā. Par operācijas neveiksmju cēloņiem jāuzskata:
- uzbrukumam nebija pārsteiguma efekta, jo vācu lidotāji pirms operācijas sākuma precīzi fiksēja lielu krievu karavīru kolonu ilgstošu pārvietošanos uz konkrētām vietām pie Naroča ezera,
- purvainais un mežainais apvidus, kur arī bija daudz ezeru, ļoti ierobežoja uzbrucējiem jebkādu manevra iespēju,
- ģenerālis A.KUROPATKINS no Rietumu frontes speciāli operācijas veikšanai atsūtītās četras divīzijas nesaprotamu iemeslu dēļ izvietoja tālā rezervē Valmieras – Ainažu šaursliežu dzelzceļa līnijas tuvumā. Līdz ar to šie ievērojamie spēki vispār uzbrukumā nepiedalījās,
- slikta operācijas vadība – koordinācija kājnieku un artilērijas kopdarbībai, vairāki štābi atradās pārāk tālu no kara darbības vietas, krievu karavīri uzbruka visspēcīgāk izveidotajām pretinieka pozīcijām. Vājās vietas ienaidnieka aizsardzībā netika izmantotas,
- ilgā artilērijas sagatavošanas uguns, kāda iepriekš Austrumu frontē netika pieredzēta, nebija pareizi organizēta – uzbrukuma objekta teritorijas abi flangi palika gandrīz neapšaudīti. Rezultātā pretinieks veica savu vienību pārvietošanu pēc nepieciešamības,
- triecienā Krievijas armijas vienības pārgāja nesaskaņoti, dažādās dienās un laikos. Rezultātā vācu vienības aizsardzībā varēja efektīvi manevrēt,
- kaujas sākuma periodā pēkšņi iestājās ilgstošs atkusnis, kas paralizēja jebkādu pārvietošanos. Kājas apsaldēja 12.000 krievu karavīru, daudzi vēlāk kļuva par invalīdiem uz visu mūžu,
- vairākās uzbrucēju vienībās cīnītāju motivācija nebija vajadzīgajā līmenī – kādā aizmugures tējnīcā tieši uzbrukuma laikā tika aizturēti 300 dezertieri,
- kavalērijas vienības tika izvietotas pārāk tālu no vācu pirmajām aizsardzības līnijām un viņas šajā operācijā vispār nepiedalījās. NIKOLAJA II izdotajā direktīvā bija noteikts jātnieku eskadroniem aktīvi darboties pretinieka aizmugurē,
- salīdzinoši pārāk daudz karaspēka atradās rezervē – pasīvu novērotāju lomā.
Daudzu uzbrucēju karavīru varonība un pašuzupurēšanās atdūrās pret vācu teicami organizēto aizsardzību. Divu nedēļu ilgajās cīņās sliktos laika apstākļos kaujas notika arī naktīs, kas Pirmā pasaules kara laikā Austrumu frontē bija retums.
Operācijas izgāšanās un milzīgie zaudējumi visā Krievijas armijā līdz pat kara noslēgumam izveidoja attiecībā pret Vācijas karaspēku īpašu mazvērtības sajūtu un pārspīlētu respektu. Amatu zaudēja impērijas kara ministra vietas izpildītājs ģenerālis Aleksejs POĻIVANOVS, kurš šos ļoti atbildīgos pienākumus pildīja jau vairāk kā astoņus mēnešus ( dīvaina situācija tik lielā valstī, kura karo vairākās frontēs jau trešo gadu ). Ieguvumi ilgajās cīņās pie Naroča ezera bija niecīgi – uzbrucēji uz priekšu pavirzījās nedaudz, tikai dažus kilometrus. Tika sagrābti 1.273 gūstekņi, viens lielgabals, 18 ložmetēji. Arī visi trīs Latvijas teritorijā veiktie demonstratīvie uzbrukumi bija nesekmīgi, pretinieka fronte netika pārrauta. Pēc lielās marta operācijas krievu ģenerāļi un virsnieki uzskatīja, ka tehniski teicami apgādātā un ļoti labi organizētā vācu armija nav sakaujama. Šim viedoklim pievienojās miljoniem vienkāršo kareivju. Rezultātā lieli un apjomīgi uzbrukumi frontes līmenī pret Vācijas armiju šajā karā vairs nenotika. Atcerēsimies, ka slavenās Ziemassvētku kaujas Tīreļpurvā 1916. gada decembrī organizēja bez jebkāda atbalsta no Ziemeļu frontes esošajām rezervēm un pēc savas iniciatīvas Rīgas aizsardzības pozīcijās esošā 12. armija.
Minētajās divu nedēļu galvenā uzbrukuma cīņās Baltkrievijā piedalījās arī daudzi latvieši. Šeit varam minēt vairākus vēlākos Latvijas Republikas armijas virsniekus – Teodoru JAUNDĀLDERI, Pēteri LEJNIEKU un Jāni ŽĪDU.
Tātad Ķekavas kauja jāuzskata kā lielā Naročas uzbrukuma palīgoperācija ar mērķi neļaut vāciešiem brīvi rīkoties ar Bauskas – Jelgavas rajonā izvietotajām rezervēm. Arī pēc abu karojošo spēku salīdzinājuma pie Ķekavas 1916. gada martā redzam, ka uzbrucēju pārspēks bija neliels. Visa cīņas gaita norāda uz tās demonstratīvo raksturu.
Latviešu strēlniekiem šī kauja iezīmēja jaunu posmu viņu kara gaitās, kuru kulminācija notika gada nogalē Ziemassvētkos Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā. Mūsu karavīri pēc pirmajām cīņām 1915. gada rudenī pie Slokas, Ķemeriem u.c. turpmākos četrus mēnešus aktīvi izlūkoja plašā teritorijā – visā Rīgas placdarma frontes garumā no Ogres, Bērzmentes, Ķekavas apkārtnes līdz Ragaciemam pie Rīgas jūras līča piekrastes. Acīmredzot no karavīra morāles viedokļa tas arī bija īstais brīdis doties triecienā pret iebrucējiem. Strēlnieki ļoti labi saprata, ka tikai ar izlūkošanu Kurzemi un Zemgali atbrīvot nevarēs. Ķekavas marta kaujā pirmo reizi Pirmā pasaules kara vēsturē divi latviešu strēlnieku bataljoni (1.Daugavgrīvas un 2.Rīgas) darbojās kopīgi un veica vienotu, iepriekš plānotu uzbrukumu. Operācijai tālāk attīstoties sekmīgi tiktu iesaistīti vēl trīs latviešu strēlnieku bataljoni, kuri atradās Ķekavas tuvumā rezervē. Šeit gan jāpiebilst, ka 5.Zemgales, 6.Tukuma un 8.Valmieras bataljons kaujās iepriekš nebija piedalījušies.
P.S. – vācu karavīri Francijas nocietinājumus pie Verdenas tā arī neieņēma. Simboliski, ka pēc kara Latvijas Republika varonīgo cietoksni 1926. gadā apbalvoja ar 3.šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Verdenas cietokšņa aizstāvēšanas kaujās kā franču kājnieku rotas komandieris dalību ņēma Krievijas armijas štābkapteinis Mārtiņš JESKE ( vēlākais LR armijas ģenerālis ), kurš kara sākumā atradās Francijā un brīvprātīgi iestājās sabiedroto spēku dienestā.

5. SAGATAVOŠANĀS UZBRUKUMAM

Informāciju par plānoto uzbrukumu latviešu strēlnieku komandieri saņēma dažādos laikos un vietās – 2. Rīgas bataljons ceturtdienā, 3. martā. Savukārt nākošajā dienā tas tapa zināms 1. Daugavgrīvas bataljonam. Ziņas bija pietiekoši detalizētas un vispirms vajadzēja apvienot plašā teritorijā izkliedētās rotas, pēc tam komandieri ķērās pie dažādu administratīvu, apgādes u.c. jautājumu risināšanas. Tika veikta nepieciešamā vienību pārgrupēšana un īsāki vai garāki pārgājieni. Sākotnēji uzbrukumu plānoja sākt svētdienas rītā, 6. martā. Sibīriešu divīzijas komandieris lūdzu korpusa vadībai atlikt kauju uz pāris dienām, jo viņa pakļautībā esošo četru pulku karavīri vēl nebija paspējuši apgūt tikko izsniegtās Japānā ražotās „Arisaki” sistēmas šautenes. Bez tam daudzi ieroči no tālās zemes tika atsūtīti bez tīrīšanas piederumiem, krietna daļa šauteņu izrādījās daļēji sarūsējušas. Tie bija nopietni argumenti un rezultātā par operācijas sākumu noteica otrdienas rītu, 8. martu (R.BANGERSKIS savās atmiņās par iemeslu, kāpēc tika mainīts uzbrukuma datums, min kāda krievu kareivja pārbēgšanas faktu īsi pirms 6.marta). Abi latviešu bataljoni ieradās pie Ķekavas 5. martā un tūlīt vakarā saņēma 13.Sibīrijas strēlnieku divīzijas kaujas pavēli : „ Pavēle Nr. 13 divīzijai un tai piedalītajām vienībām. Pļavniekos 1916. gada 5. martā plkst. 12.05.
1. Pretinieka stāvoklis mūsu priekšā līnijā „Brāķeri” – „Ģūgas” – „Riebuļi” – „Skates” – Bērzmente agrākais.
2. Lai palīdzētu vienībām, kas darbojas no mums uz A, frontes komandieris pavēlēja, cieši noturot Rīgas nocietināto placdarmu, 13.Sibīrijas strēlnieku divīzijai un tai piedalītajām vienībām pāriet uzbrukumā pret fronti Misas upe – Vecmuiža – Linde. Spēcīgu uguns atbalstu sniegs 12.Sibīrijas strēlnieku divīzija un izmantos katru izdevīgu gadījumu atsevišķu ienaidnieka punktu ieņemšanai. Palīdzēs arī VI Sibīrijas korpusa vienības, kuras uzbruks no Ikšķiles puses un apšaudīs vācu pozīcijas uz Z no „Liepām” līdz Daugavai. Mūsu divīzijas vienības iecirknī no mežsarga „Plāķis” līdz „Siliņiem,” ieskaitot, un no „Liepām” līdz Sausajai Daugavai nomainīs 120. kājnieku divīzija, kura nodrošinās mūsu flangus uzbrukuma laikā un izvietos savu divīzijas štābu Pļavniekos. Rīgas nocietinātā rajona rezervē paliks „Stūrīšos” un „Kukuļmuižniekos” 121. kājnieku divīzijas brigāde, bet Torņakalnā 4.Atsevišķās kavalērijas brigādes un 5.Gorždinskas robežsargu jātnieku pulka 15 eskadroni.
3. Man uzticētajai divīzijai, aizstāvot nocietinātās pozīcijas iecirknī Ķekavas upe – „Liepas,” veikt 8.martā ātru un enerģisku uzbrukumu vispārējā virzienā gar Vecmuižas šoseju un dot triecienu ienaidnieka pozīcijām starp Ķekavas upi un līniju „Liepas” –„Skates” – augstiene 28,09. Tāpēc pavēlu:
A. LABAJĀ KAUJAS IECIRKNĪ, pulkveža MISJURAS vadībā, 51.Sibīrijas strēlnieku pulka četriem bataljoniem un 8 ložmetējiem, 38.Kolta ložmetēju komandas 6 ložmetējiem, 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonam un 4 ložmetējiem, 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljonam un 4 ložmetējiem, 8.Sibīrijas sapieru bataljona divām rotām un 6 ierakumu lielgabaliem, kopā 6,5 bataljoni, 22 ložmetēji un 6 lielgabali, pēc 30 min. artilērijas sagatavošanas uguns strauji virzoties no līnijas „Franči” – „Sierūži” – ceļš no „Čagām” uz „Repjiem” uzbrukt pretinieka ierakumiem minētās līnijas priekšā. Pakāpē pa labi atpakaļ un nodrošinot labo flangu, apakšpulkveža FRANČA kopējā vadībā, abiem latviešu bataljoniem uzbrukt virzienā „Franči” – „Ģūgas” – „Villas” un pēc tam, kad pulks būs ieņēmis ,apejot tos no R, nodrošināt pulka aizmuguri. Pulka vispārējais uzdevums – pārraut pretinieka nocietināto pozīciju un ieņemt līniju Pulkārtne – vējdzirnavu kalns (14,3) – „Riebuļi” –„Būņas” – „Žogi” –„Repji” –„Klaņģi” un noturēt ieņemto rajonu.
B. KREISAJĀ KAUJAS IECIRKNĪ, pulkveža AVSEJEVA vadībā, 50.Sibīrijas strēlnieku pulka četriem bataljoniem un 9 ložmetējiem, jūrnieku trīs rotām un 8 ložmetējiem, 8.Sibīrijas sapieru bataljona 2.rotas pusrotai un 8 ierakumu lielgabaliem, kopā 4 bataljoniem un 3 rotām, 17 ložmetējiem, sapieru pusrotai un 8 lielgabaliem, uzturot sakarus ar pulkvedi MISJURU, virzīties no mūsu ierakumu līnijas iecirknī no ceļa uz „Repjiem” līdz ierakumiem, kas uz A no „Sīmaņiem” (ieskaitot) pret līniju „Umzarnieki” –„Demmas” – Plikais kalns (28,09), turot aiz kreisā spārna pakāpē jūrnieku bataljonu, kam ņemt virzienu uz „Skatēm” un „Staķiem.”
Pulka tuvākais uzdevums ir pārraut pretinieka nocietinājumus un ieņemt līniju „Umzarnieki”- „Demmas” – Plikais kalns. Uzbrukumam attīstoties pulkam no savām rezervēm jānosedz atstarpe līdz 51.pulkam.
ARTILĒRIJA, ģenerāļa ČUMAKOVA vadībā :
- 40 vieglie lauka lielgabali, 13.Sibīrijas strēlnieku artilērijas brigāde,
- 8 lauka haubices, 33.haubicu diviziona 1. un 2. baterija,
- 4 smagie lielgabali, Petrogradas 1. smagās artilērijas baterija,
- 12 smagās haubices, 4. aplenkšanas artilērijas pulka 12., 13., 14., 15., 19., 20. baterija,
- 8 smagie lielgabali, 8. smagās artilērijas brigādes 8. un 9.baterija,
- 4 smagie lielgabali, 4 smagās haubices, Rēveles jūras cietokšņa 2. un 6. baterija,
- 4 smagās haubices, 12. smagā artilērijas diviziona 1. baterija,
- 4 smagie lielgabali, Vikersa smagās artilērijas baterija.
Kopā 40 vieglie lielgabali, 32 smagie lielgabali, 8 lauka un 11 smagās haubices. Visām baterijām palikt savās vietās un palīdzēt uzbrukumā mūsu karaspēkam. Artilērijas sagatavošanas uguni sākt ar gaismu un 30 min. laikā galvenokārt koncentrēt uguni uz pretinieka pozīcijām uz A no ceļa „Franči” – „Villas.”
DIVĪZIJAS REZERVE, ģenerāļa SAVEĻJEVA vadībā, 49.Sibīrijas strēlnieku pulka četri bataljoni un 11 ložmetēji, 52.Sibīrijas strēlnieku pulka četri bataljoni un 8 ložmetēji, 5., 6., 7. un 8. latviešu strēlnieku bataljoni un 16 ložmetēji, kopā 12 bataljoni un 35 ložmetēji. Uzbrukuma sākumā sapulcēties trīs grupās:
1) 49. pulkam pie „Gaņģiem” un „Kuģiem”,
2) 52. pulkam atrasties ierakumu 2.līnijā aiz „Lielvāržiem”,
3) latviešu bataljoniem uz R no „Pundiņiem”.
KAVALĒRIJA. Zemessargu 64. kavalērijas sotņai līdz ar gaismu izvirzīties līdz Pļavniekiem, kur atrasties pilnā kaujas gatavībā.
Karaspēka vienībām ieņemt izejas stāvokli 6. marta vakarā. Artilērijas priekšējam parkam palikt iepriekšējā vietā „Titurgās,” ar vienu nodaļu „Skujniekos.” Galveno pārsienamo punktu izvērst Eltes muižas rajonā. Es atradīšos ar štābu „Svilpjos,” uz kurieni arī sūtīt ziņojumus. Jau šovakar uz štābu visām vienībām izvilkt telefona līnijas no saviem izejas punktiem.
VIETNIEKI: ģenerālmajors SAVEĻJEVS un pulkvedis RUDŅICKIS.
Divīzijas komandieris ģenerālmajors JEFIROVS.”
Abi uzbrukumam nozīmētie latviešu bataljoni tūlīt uzsāka konkrētus sagatavošanās darbus. Nākošajā dienā, 6. martā, tika saņemta arī detalizētāka sibīriešu pulka pavēle, kura bija sagatavota vienu līmeni zemāk:
„Pavēle Nr.3 – 51.Sibīrijas strēlnieku pulkam un piekomandētajām vienībām. „Gaņģos” 1916. gada 6. martā plkst. 15.00.
1) Pretinieka stāvoklis mūsu priekšā līnijā „Brāķeri” – „Ģūgas” – „Riebuļi” iepriekšējais.
2) Lai palīdzētu vienībām, kas darbojas no mums uz A, frontes komandieris pavēlēja, cieši aizsargājot Rīgas nocietināto placdarmu, uzbrukt pret fronti Misas upe – Vecmuiža – Linde. 13.Sibīrijas strēlnieku divīzijai, kuras aizsardzības pozīcijas atrodas no Ķekavas upes līdz „Liepām,” 8. martā veikt ātru un spēcīgu uzbrukumu vispārējā virzienā gar Vecmuižas šoseju un dot triecienu ienaidnieka pozīcijas iecirknim starp Ķekavas upi un līniju „Liepas” – „Skates” – augstiene 28,09. Pa labi no mums uzbrukumu atbalstīs 480.Daņilovas kājnieku pulks, bet pa kreisi pret līniju „Umzarnieki” – „Demmas” – Plikais kalns (28,09) uzbruks 50.Sibīrijas strēlnieku pulks.
3) Man uzticētajam pulkam kopā ar piekomandētajām vienībām pēc pusstundas ilgas artilērijas sagatavošanas uguns strauji virzīties no līnijas „Franči” – „Sierūži” – ceļš no „Čagām” uz „Repjiem” un uzbrukt minētās līnijas priekšā izvietotajiem pretinieka nocietinājumiem. Pulka tuvākais uzdevums ir pārraut ienaidnieka aizsardzības līniju un ieņemt līniju Pulkārtne – vējdzirnavu kalns (14,3) – „Riebuļi” – „Būņas” – „Žogi” – „Repji” – „Klaņģi” un nodrošināt ieņemto rajonu.
Lai to izpildītu pavēlu:
A. LABAJĀ KAUJAS IECIRKNĪ, podporučika ŅESTEROVA vadībā, 1.bataljona četrām rotām, 2 ložmetējiem, kājnieku izlūku komandas pusrotai, kopā 4 rotām un pusrotai, 2 ložmetējiem, 8.martā plkst. 03.00 iziet un slēpti novietoties ierakumos mežiņā uz A no Bauskas šosejas starp „Bundēm” un „Frančiem.” Pēc pusstundu ilgas artilērijas sagatavošanas uguns uzbrukt un ieņemt pretinieka nocietinātās pozīcijas iecirkni uz Z mežmalā no „Frančiem” līdz izcirtumam. Uzbrukumu veikt ātri un strauji. Bataljona tuvākais uzdevums – nodrošināt ieņemto apvidu un sekojot pretiniekam pa pēdām ieņemt Pulkārtnes muižu, vējdzirnavu kalnu (14,3) un „Riebuļus.”

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki plāno kaujas operāciju.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieka bataljona karavīri pārgājiena laikā.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

B. KREISAJĀ KAUJAS IECIRKNĪ, štābkapteiņa POGREBNOJA vadībā, 3. bataljona četrām rotām, 2 ložmetējiem, kopā 4 rotām un 2 ložmetējiem, 8. martā plkst. 03.00 iziet un slepus ieņemt izejas stāvokli mežiņā uz D no „Sierūžiem” (8. rotas lauksardzes rajonā). Pēc pusstundu ilgas artilērijas sagatavošanas uguns ātri uzbrukt un ieņemt pretinieka nocietinātās pozīcijas iecirkni uz Z mežmalā no izcirtuma līdz ceļam „Sierūži” – „Riebuļi” (8.rotas lauksardzes kreisajā flangā). Bataljona tuvākais uzdevums – nostiprināt ieņemto teritoriju un sekojot ienaidniekam pa pēdām ieņemt „Žogus,” Repju krogu un „Klaņģus.”
PULKA REZERVĒ, kapteiņa IVANOVA vadībā, 2.bataljona četras rotas, 4.bataljona četras rotas, 4 ložmetēji, 38.Kolta ložmetēju komandas 6 ložmetēji, kopā 8 rotas un 10 ložmetēji. Palikt ierakumos no Saulgožkalna līdz Vecmuižas šosejai (ieskaitot) līdz turpmākajam rīkojumam.
Latviešu strēlnieku 1. un 2. bataljonam, apakšpulkveža FRANČA kopējā vadībā, līdz 8. marta plkst. 05.00 ieņemt izejas stāvokli ierakumos starp Ķekavas upi un Bauskas šoseju. Pulkam virzoties uz priekšu nodrošināt tā labo flangu uzbrūkot pa labi pakāpē virzienā uz „Frančiem”, „Ģūgām” un „Villām.” Pulkam virzoties tālāk uz Pulkārtni nodrošināt tā labo flangu un aizmuguri.
Ierakuma lielgabaliem palikt manis norādītajās vietās līdz turpmākajam rīkojumam. Naktī izsūtīt izlūku nodaļas un pēc iespējas iznīcināt pretinieka dzeloņdrāšu aizžogojumus paredzētajā uzbrukuma iecirknī.
Patronu rezerves krājumi būs izvietoti pulka 8. rotas un „Franču” lauksardzēs. Artilērijas priekšējais parks paliek agrākajā vietā – „Titurgās”. Pulka pārsienamie punkti „Butleros” un mežā pie „Svilpjiem.” Galvenais pārsienamais punkts Eltes muižā. Sakaru komandas priekšniekam jau šodien ierīkot telefona sakarus ar divīzijas štābu „Svilpjos”, ar visiem bataljonu komandieriem viņu vienību izejas vietās un pulka štābu.
Pulka un rotu izlūkiem ar vairogiem, dzeloņdrāšu šķērēm un rokas granātām būt uzbrūkošo rotu priekšā un izveidot ejas pretinieka dzeloņdrātīs.
Es atradīšos Saulgožkalnā un ziņojumus sūtīt uz turieni. Vietnieki – kapteinis IVANOVS un kapteinis KURICINS.
Pulka komandieris pulkvedis MISJURA.”
Abas minētās pavēles tapa pamatojoties uz imperatora un virspavēlnieka NIKOLAJA II 3.martā izdoto direktīvu, kā arī uz Ziemeļu frontes komandiera ģenerāļa A.KUROPATKINA parakstīto pavēli ( tālāk sekoja 12.armijas un VII Sibīrijas armijas korpusa komandiera ģenerāļa Radko DIMITRIJEVA attiecīgi izdotās pavēles ). Visos šajos dokumentos nekur netika minēts, ka vācu karaspēks ir jāsakauj! Tādejādi jau pašā procesa sākumā vienību komandieri netieši tika noskaņoti uz ne pārāk enerģiskām darbībām.
Informācijā par abām sibīriešu pavēlēm vairākas lietas ir jāpapildina. Mums nezināmu iemeslu dēļ Baltijas Kara flotes jūrnieku bataljons kaujā nepiedalījās un tika atsaukts atpakaļ uz savu bāzi Helsinkos. Iespējams, ka problēmas bija ar šīs vienības karavīru disciplīnu un pakļaušanos pavēlēm. Jūrnieku bataljona vietā 7. martā tika nozīmēts 7.Bauskas latviešu strēlnieku bataljons, kurš tūlīt arī uzsāka steidzīgi gatavoties kaujai. Sibīriešiem piekomandētā 38.Kolta ložmetēju komanda ar laiku iesaistījās 8. marta cīņā un cieta zaudējumus (vienu kritušo un vairākus ievainotos). Šie ASV ražotie seši modernie automātiskie ieroči bija spēcīgs atbalsts uzbrucēju vienībām.
Pēc iepazīšanās ar pavēlēm apakšpulkvedis J.FRANCIS un kapteinis R.BANGERSKIS sāka strādāt pie kaujas plāna izstrādes. Migla agrajās rīta stundās ļāva iepazīties ar paredzētās kaujas vietu un vācu pozīciju izvietojumu. Pamatproblēma bija atklātais apvidus starp abu karojošo pušu pozīcijām, to ņēma vērā pie attiecīgajiem plānošanas darbiem. Abiem latviešu bataljoniem kaujas laikā bija jānodrošina 51.Sibīrijas strēlnieku pulka uzbrukums virzienā uz Pulkārtnes muižu. Trieciena virziens gāja uz DA nedaudz ieslīpi no Bauskas šosejas. Tātad ar pirmo virzību uz priekšu sibīriešu labais flangs tūlīt tiktu nopietni apdraudēts. Ņemot vērā šo apsvērumu latviešu vienībām bija jāizvietojas pietiekoši tuvu 51. pulka rotām un kustība uz priekšu jāuzsāk ar tām tūlīt kopā. Pretējā gadījumā rūpīgi gatavotais uzbrukums uzreiz sākumā beigtos ļoti neveiksmīgi. Tāpēc, saskaņojot ar pulkvedi MISJURU, 2.Rīgas bataljonu nolēma izvietot Bauskas ceļa kreisajā pusē un šīs vienības rotas maksimāli tuvu pirms uzbrukuma sākuma izvietot Krievijas armijas 1. aizsardzības līnijas tuvumā. To veicot maksimāli tika ievērots klusums un slepenība, lai vācieši neuzzinātu par plānoto uzbrukumu. Savukārt Bauskas šosejas labajā pusē vajadzēja darboties 1.Daugavgrīvas bataljonam, kura vairākas rotas arī tika pievilktas tuvāk „Franču” – „Bundes” māju rajonam. Atsevišķas vai kopīgas kaujas pavēles 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljonam netika sastādītas un izdotas. Kā mēs redzam pēc mūsu vienību pirmskaujas izvietojuma plāna attiecīgā dislokācija bija precīzi pieskaņota apvidum un dotajam uzdevumam.
Nedaudz par mūsu karavīru kaujas noskaņojumu pirms uzbrukuma. Cīņa bija paredzama ļoti sīva un jautājums par strēlnieku morāli kļuva pastiprināti aktuāls. Mēneša sākumā Ķekavas kaujas galvenais komandieris un plānotājs ģenerālis Radko DIMITRIJEVS trīs reizes tikās ar latviešu strēlniekiem. Iepriekš tik biežas vizītes nebija novērotas, tas norāda arī uz paredzēto mūsu bataljonu lielo nozīmi 8. marta operācijas izpildē. Tā 1. martā ģenerālis ieradās 1.Daugavgrīvas bataljona 3. un 4. rotas apmetnē, bet 5. martā pie „Kauču” mājām uzrunāja 2.Rīgas bataljona 1. un 3. rotu, kā arī kājnieku izlūku komandas karavīrus: „Slavenie latvieši! Ienaidnieks iebrucis jūsu dzimtenē. Jūsu mājas ir izpostītas, lauki ierakumu izrakņāti, daudziem no jums nācies apmainīt arklu un ecēšas pret durkli un šauteni. Nākošās dienās būs notikumi, kuros negribu jūs atstāt tikai skatītājos. Ir pienācis laiks atriebt jūsu ienīstam ienaidniekam. Es ceru, ka jūs, latviešu strēlnieki, salauzīsiet ienaidnieku un ieiesiet savās dzimtajās sētās. Lai jūsu dzimtenes ienaidnieks jūt latviešu atriebību! Ticu, ka jūs, kopā ar slavenajiem Sibīrijas pulkiem, spīdoši izpildīsiet savu uzdevumu.”
Kā pēdējos 7. martā Radko DIMITRIJEVS apmetnē pie „Pundiņu” mājām apmeklēja 5.Zemgales bataljona karavīrus. Saprotams, ka šāda augsta līmeņa komandiera vizītes stiprināja latviešu strēlnieku apņēmību sakaut vāciešus. R.BANGERSKIS liecina, ka viņa komandētais bataljons kaujas pavēli saņēma ar sajūsmu, bez bailēm un arī ar zināmu ziņkārību. Pēc 8. marta cīņas apskata varam secināt, ka mūsu strēlnieku apņēmība un kaujas gars ir apbrīnas vērti. To droši varam attiecināt gan uz virsniekiem, apakšvirsniekiem un strēlniekiem. Daudzi latviešu bataljonu karavīri vēlējās atriebt savus kritušos radiniekus un draugus. Vairākkārt minētais Rūdolfs BANGERSKIS šajā karā 1914. – 1915. g. jau bija zaudējis divus savus jaunākos brāļus – podpraporščiku Pēteri Augustu un vecāko apakšvirsnieku Kārli, kuri karoja ar vāciešiem krievu vienību sastāvā.

6. LATVIEŠU STRĒLNIEKU UN SIBĪRIJAS VIENĪBU NOVĒRTĒJUMS

6.1. 1. DAUGAVGRĪVAS UN 2. RĪGAS LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS

Galvenās latviešu bataljonu darbības jomas tika noteiktas 1915. gada jūlijā apstiprinātajos vienību pagaidu noteikumos – izlūkošana, ceļvežu nodrošināšana Krievijas karaspēka pārvietošanās laikā, pulka vai divīzijas uzbrukuma flangu segšana un ofensīvas panākumu nostiprināšana. Pirmajiem latviešu bataljoniem izejot uz pozīcijām 1915. gada rudenī situācija frontē stabilizējās – izveidojās Rīgas nocietinātais rajons. Tāpēc turpmākajiem mēnešiem līdz 1916. gada marta kaujām 1. un 2. latviešu bataljonam darbs bija nodrošināts. Pamatā abas vienības šajā laikā izlūkoja ļoti plašu un daudzveidīgu teritoriju – no Rīgas jūras līča pie Ragaciema līdz pat Olaines rajonam pie Grēna muižas, kā arī Daugavas kreisajā krastā pie Bērzmentes, Katrīnmuižas, Ķekavas u.c. Kartēs un plānos tika iezīmētas vācu pozīcijas, mūsu izlūki veica apvidus novērtējumu dažādos gadalaikos un laika apstākļos.

Jānis FRANCIS – 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieris.
(Jāņa FRANČA foto albūms)

Rūdolfs BANGERSKIS – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieka bataljona komandieris.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Šo vairāk kā četru mēnešu ilgais darbības posms no organizatoriskā, vadības un apgādes viedokļa bija stipri specifisks un sarežģīts pieredzes trūkuma dēļ, jo abu bataljonu rotas un komandas darbojās galvenokārt decentralizēti pietiekoši plašā teritorijā. Kā tipisks piemērs jāmin 1. Daugavgrīvas bataljons – izejot uz fronti 1915. gada 10. oktobrī divas rotas devās uz Tīreļpurva rajonu, bet otras divas uz „Stūrīšu” mājām pie Olaines. Kopā viss bataljons sanāca tikai nākošā gada 4. martā dažas dienas pirms uzbrukuma. Lai frontes situācijā saliedētu vienību nedaudz labāka situācija izveidojās 2. Rīgas bataljonā, kurš gandrīz mēnesi darbojās vienoti (13. oktobris – 4. novembris). Šajā laika posmā bataljons aktīvi piedalījās Ķemeru atbrīvošanā. Novembra sākumā vienības 1. un 2. rota tika pakļautas 16. Kalugas zemessargu brigādei Slokas pozīciju rajonā, pārējās rotas pārgāja uz vairākiem mēnešiem 13.Sibīrijas strēlnieku divīzijas padotībā. Dažādā pakļautība un rotu patstāvīgā darbība abos bataljonos radīja saspringtu un neapmierinošu situāciju apgādes un nodrošinājuma jomā. Katra divīzija vai brigāde, kurai latviešu strēlnieku vienība tika piekomandēta, neuzskatīja par vajadzīgu mūsu karavīrus sistemātiski apgādāt ar visu nepieciešamo ekipējumu. Taisnības labad arī jāsaka, ka tobrīd šo karotājiem daudz nepieciešamo lietu lielos apjomos izvērstajā Krievijas armijā vienkārši trūka dažādu iemeslu un apstākļu sakritības rezultātā. Latviešu strēlniekiem daļēji šīs problēmas tolaik palīdzēja risināt „Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja” ar sēdekli Rīgā. Tomēr individuālo karavīra lāpstiņu, dzeloņdrāšu šķēru, patronsomu u.c. tīri militāra rakstura specifiskā ekipējuma joprojām nebija pietiekoši.
Arī 2. Rīgas bataljons sapulcējās kopā Ķekavas rajonā tikai 4. martā. Saprotams, ka izlūkošanu jāveic ar mazām vienībām un tas notika plašā teritorijā. Tomēr ilgstoša rotu atrašanās ārpus bataljona vadības redzesloka negatīvi ietekmēja plānveidīgu un efektīvu karavīru apmācības procesu. Arī katra rotas komandiera pieredze šajā jautājumā bija atšķirīga. Vēl papildus problēmas radīja jauno „Vinčestera” sistēmas šauteņu izsniegšana un tai sekojošā apmācība 1916. gada janvāra vidū un nogalē.
Radušos situāciju labi raksturo 1. Daugavgrīvas bataljona komandiera kapteiņa Rūdolfa BANGERSKA 1916. gada 17. janvārī izdotā pavēle par trūkumu novēršanu karavīru kaujas gatavībā. Pavēlē atzīmēts, ka pārāk daudz laika apmācībās tiek veltīts maznozīmīgām tēmām un svarīgākais bieži tiek atstāts novārtā. Īpaši tas attiecās uz šādām kaujas iemaņām:
- apvidus un reljefa izmantošana dažādās kaujas situācijās,
- dažādu šķēršļu apiešana un pārvarēšana,
- darbs ar karti un orientēšanās apvidū,
- darbība atrodoties lauksardzē ( stacionārajā postenī ),
- ziņojumi esot postenī, izlūkojot, kā arī ziņošanas kārtība,
- „Vinčestera” sistēmas šautenes pielietošanas pamatvingrinājumi,
- darbības ar rokas granātām, dūmu granātu izmantošana.
Augšminēto tēmu apgūšanas kvalitāti bataljona komandieris pārbaudīja februāra pirmajā nedēļā. Pie teiktā vēl jāpiebilst, ka pirms iziešanas uz fronti karavīri tika apmācīti tikai divus mēnešus - bija nepieciešami vismaz vēl divi mēneši. Tomēr situācija Rīgas frontē diktēja savus noteikumus ( ierakumos tika sūtīti pat kavalēristi ) un latviešu strēlniekiem, kuru pamatdaļa iepriekš nebija pulveri ostījuši, daudzas lietas nācās mācīties tieši uz kaujas lauka. Šeit nenovērtējamu palīdzību sniedza tie virsnieki un apakšvirsnieki, kuriem bija 1914. un 1915. gadu kauju pieredze. Tādu karavīru katrā bataljonā bija vairāki desmiti. Kā pirmie jāmin abi bataljonu komandieri:
- apakšpulkvedis Jānis FRANCIS ( rotas komandieris Krievijas – Japānas kara laikā, kā arī vairākās kaujās Pirmā pasaules kara sākumā, 8 mēnešu bataljona komandiera pieredze ),
- kapteinis Rūdolfs BANGERSKIS ( rotas komandieris Krievijas – Japānas karā un Pirmā pasaules kara sākuma cīņās ).
Salīdzinoši rotu komandieri nevarēja lepoties, ar retiem izņēmumiem, ar tādu kaujas pieredzi. Vispirms par 1. Daugavgrīvas (virsnieki – rotu numerācijas kārtībā) bataljonu:
- poručiks Fridrihs BRIEDIS, izcils kaujas virsnieks, par izlūkošanu 1914.gada augustā Austrumprūsijā ienaidnieka aizmugurē apbalvots ar Sv.Jura 4. šķiras ordeni. Pirms ierašanās dienestā 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā par varonību vairākās 99.Ivangorodas kājnieku pulka cīņās F.BRIEDIS saņēma arī četrus dažādus kaujas apbalvojumus. Vairāki latviešu vienību jaunie virsnieki ātri pārņēma varonīgā poručika pieredzi,
- praporščiks Teodors PĪRĀGS, rotas komandieris 119. Kolomenskas kājnieku pulkā 1915. gadā, ievainots kaujā Daugavpils tuvumā 1915.gada jūlijā. Pēc ārstēšanās Vitebskas kara hospitālī tika pēc paša lūguma pārcelts dienestā uz 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu (1916. gada 8. marta kaujā – 2. rotas komandiera v.i.),
- praporščiks Pēteris DARDZĀNS, ieradās bataljonā 1915.gada 26. septembrī pēc Kazaņas kara skolas absolvēšanas 1914.gada decembrī un dienesta aizmugurē 160.kājnieku rezerves bataljonā, piedalījies rotas pirmajās cīņās Tīreļpurvā 1915.gada oktobrī, kad tika kājā ievainots un ārstējās hospitālī Petrogradā,
- praporščiks Jānis MENSKA, ieradās bataljonā 1915. gada 1. oktobrī pēc kara skolas absolvēšanas, tika iedalīts 1.rotā un pirmajās cīņās daudz kaujas iemaņu pārņēma no Fridriha BRIEŽA. Amatā no 1916. gada 15. februāra. Pēc ievainojuma kājas pēdā 29. februāra nakts kaujā viņam bija grūtības ar pārvietošanos un tāpēc Ķekavas cīņas laikā Jānis MENSKA no bataljona aizmugures organizēja patronu piegādi.

Fridriha ĀBEĻKALNA 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas feldfēbeļa 1916. gada jūlijā aizpildītā anketa.
(Latvijas Valsts Vēstures arhīva fonds)

2. Rīgas bataljona rotu komandieri bija ar nedaudz lielāku kauju pieredzi:
- praporščiks Jānis LIEPIŅŠ, iepriekš 1915. gadā karoja ar vāciešiem 50. Sibīrijas strēlnieku pulkā,
- poručiks Nikolajs OZOLIŅŠ, kaujas darbība 1914. un 1915. gadā 20. Sibīrijas strēlnieku pulkā,
- poručiks Jēkabs JURŠEVSKIS, 268. Pošehonskas kājnieku pulka bataljona komandieris 1915. gada 27. – 28. aprīļa nakts kaujā (par to apbalvots ar Sv. Jura zobenu),
- podporučiks Petras KUBIĻUNS, bataljonā no 1915. gada 12. oktobra, iepriekš dienēja 244. kājnieku rezerves bataljonā.
Komandējošo virsnieku galvenie palīgi un strēlnieku instruktori bija apakšvirsnieki. Abu bataljonu rotu feldfēbeļiem un vadu komandieriem visiem bija lielāka vai mazāka praktiskā kauju pieredze. Kā pirmie jāmin 1. Daugavgrīvas bataljona apakšvirsnieki:
- podpraporščiks Fridrihs ĀBEĻKALNS, 1. rotas feldfēbelis, ļoti pieredzējis karavīrs, ņēmis dalību arī Krievijas – Japānas karā,
- feldfēbelis Jānis LETIŅŠ, 4. rotas feldfēbelis.
Vecākie apakšvirsnieki Voldemārs ĀBELTIŅŠ, 3. rotas vada komandieris, Ludvigs JUNKERS, 1. rotas vada komandieris, Kārlis KALNIŅŠ, 2. rotas feldfēbelis, Pēteris BĒRZIŅŠ, 4. rotas vada komandieris. Jaunākie apakšvirsnieki Augusts KĀRKLIŅŠ, Kārlis LAURE, Juris GINTERS, Jānis ĢEDERTS, Fricis ĶILPE, Artūrs PALS, Teodors SĀRTS, Ādolfs STRĀDNIEKS, Gothards STRAZDIŅŠ, Leopolds ŠMITS, Kristaps TRĒĢERIS, Dmitrijs KONDRATOVS, Hermanis KĀNBERGS u.c.
Netrūka Pirmā pasaules kara pirmo kauju veterānu arī 2. Rīgas bataljonā – 1. un 2. rotas feldfēbeļi Jāzeps CEKULS un Mārcis JURJĀNS. Vecākie apakšvirsnieki Mārtiņš FRANCIS, Jēkabs JEKABAUSKIS (99. Ivangorodas kājnieku pulka sastāvā piedalījies 29 kaujās), Jēkabs BERKMANIS, Antons MURĀNS u.c. Jaunākie apakšvirsnieki Miķelis BŪMEISTERS, Ansis Gustavs BIRKENŠTEINS, Jānis BERGMANIS, Žanis CĪRULIS, Kazimirs GALDIKS, Miķelis PLĀNKĀJS, Alfrēds MILLERS, Kārlis ŠENIŅŠ, Aleksandrs TREKTERIS, Eduards SAKENFELSS, Kazimirs ZILĒVIČS u.c.
Kopumā jāsecina, ka abos bataljonos visiem rotu feldfēbeļiem un vadu komandieriem bija iepriekšējo kauju pieredze dažādās Krievijas armijas vienībās (visvairāk kājniekos un Sibīrijas strēlniekos, bet dažiem pat Donas kazaku kavalērijā). Tomēr tā nebija visiem nodaļu komandieriem, tad šajos amatos nozīmēja talantīgākos un uzņēmīgākos brīvprātīgos strēlniekus.
Nedaudz detalizētāk par 1. un 2. latviešu bataljona kaujas darbību no 1915. gada oktobra vidus līdz 1916. gada marta sākumam. Pamatā tika veiktas izlūkdarbības gan patrulējot, gan izmantojot novērošanas posteņus. Gūstekņu sagrābšanai vairākkārt veidoja slēpņus. Katra rota darbojās patstāvīgi un sūtīja uzdevumā savus vadus pēc pavēlēm, ko deva 13. Sibīrijas strēlnieku divīzijas vadība (2.Rīgas bataljonam un 1.Daugavgrīvas bataljona 2. un 3. rotai), savukārt 1.bataljona 1. un 4. rota bija piekomandēta 12. Sibīrijas divīzijai. Abas minētās divīzijas ietilpa VII Sibīrijas armijas korpusā, kuru komandēja ģenerālis Radko DIMITRIJEVS. Šajā piecu mēnešu darbības posmā 1. latviešu bataljons bija aktīvāks – sedzot 48. Sibīrijas strēlnieku pulka uzbrukumā tā labo flangu Olaines purvā cīnījās dienas garumā divas pastiprinātās rotas (1915. gada 24. oktobrī pie „ Kūtniekiem”). Tika veikti rotas līmenī seši nakts uzbrukumi. Trīs no tiem bija sekmīgi – latviešu karavīri ielauzās vācu ierakumos un sagrāba gūstekņus (kaujās pie „Plakaniem,” „Veisiem” un „Krogzemjiem” tika iegūti 45 gūstekņi, apm. 70 vācu karavīrus nogalināja). Vairākas dienas dažas rotas atradās aizsardzības pozīciju 1. līnijā, kā arī izlika lauksardzes jeb stacionāros posteņus. Diemžēl neviena operācija netika veikta bataljona līmenī un tas nenoliedzami bija zināms trūkums visas vienības kaujas gatavībā. Kopumā šajās kaujās, izlūkošanā un dažādās sadursmēs tika zaudēti 213 karavīri (t.sk “Kūtnieku” kaujā – 104): krita 43, bez vēsts pazuda 29, ievainoti 141. Tas tipveida pozīciju cīņām salīdzinoši ir daudz, jo bataljons no kaujas sastāva zaudēja minētajā periodā katru piekto karotāju. Šeit nav uzskaitīti saslimušie un pēc tam uz hospitāļiem nosūtītie.
2. Rīgas bataljons šajā periodā zaudēja 153 karavīrus, no tiem veicot Ķemeru atbrīvošanu – 109. Kopā : kritušie 33, bez vēsts pazudušie 18, ievainotie 102. Ziņas par saslimušajiem un evakuētajiem iztrūkst. Cīņās pie Ķemeriem 1915. gada 22. – 29. oktobrī kaujas operācijas notika bataljona līmenī un tā bija ļoti vērtīga pieredze. Pēc tam sekoja dažādas izlūkošanas aktivitātes un viens neveiksmīgs rotas nakts uzbrukums. Praporščika Jāņa LIEPIŅA vadībā 1. rotas 15 karavīri 1916. gada 21. – 22. janvāra naktī braucot ar zvejnieku buru laivu Rīgas jūras līcī sekmīgi izlūkoja vācu ieņemto piekrasti pie Abragciema Engures tuvumā. Zināmu laiku vairākas rotas veica aizsardzības pozīciju ierīkošanas un nocietināšanas darbus, kā arī atradās aizsardzībā ierakumos. Minētajā periodā bataljona karavīri sagrāba 16 gūstekņus, nogalināto vācu cīnītāju skaits nav zināms, bet salīdzinoši tas ir mazāks nekā 1. Daugavgrīvas bataljonam.
No minētajiem faktiem redzams, ka abas latviešu strēlnieku vienības pirms lielās kaujas pie Ķekavas tieši bataljona līmenī bija karojošas nepietiekoši. Šādu situāciju radīja arī kopējais frontes stāvoklis pie Rīgas, jo Krievijas armijas vienības 1915. gada novembrī - 1916. gada februārī šeit nebija aktīvas. Uzsvars tika likts uz pozīciju nostiprināšanu, vienību apgādes uzlabošanu, lielgabalu (īpaši smagās artilērijas) skaita palielināšanu un karaspēka rezervju pievilkšanu.
Analizējot 1916. gada 8. marta kaujas norisi secinam, ka minētos trūkumus latviešu karavīri kompensēja ar savu augsto morāli un pienākuma apziņu. Vairākus mēnešus izlūkojot strēlnieki bija pieraduši pacietīgi panākt savu mērķi, stundām ilgi jebkuros laika apstākļos atrasties tiešā ienaidnieka tuvumā zem klajas debess, izdzīvot un rast izeju no problēmām dažādās situācijās. Izveidojās cieši un draudzīgi kontakti starp daudziem karavīriem. Pieredzējušais bij. latviešu strēlnieku virsnieks Jānis LERHE savās atmiņās par šīm attiecībām un disciplīnu mūsu bataljonos : „Vispirms jāsaka, ka latviešu virsniekiem un strēlniekiem bija liela pienākuma apziņa, tāpēc disciplīna bija teicama. Protams, bataljonā bija arī tipi, kurus valdīt nebija viegli, bet tie bija tikai izņēmums. Lielu vērību piegrieza tam, lai virsnieki mazāk izlietotu savas sodīšanas tiesības, bet lai censtos audzināt ar labu priekšzīmi un disciplinētu rīcību.
No disciplīnas viedokļa strēlnieku masu varēja sadalīt sekojošās grupās – zemnieki, fabriku strādnieki, inteliģentie un Rīgas pašpuikas. Katrai šai grupai bija savi jēdzieni par disciplīnu, un ja virsnieks to saprata, tad komandēt nebija grūti. Latvieši nemīlēja virsniekus – kundziņus (krievu „bārin” nozīmē). Latvieši mīl savu virsnieku tad, ja viņš cenšas pieiet kareivju masai kā vecākais biedrs un padoma devējs, kā līdzīgs ar līdzīgu, bet nekā kundziņš. Ja rotas komandierim dots zirgs, tad tomēr labāk lai viņš iet līdzi rotai kājām, nekā sēž zirgam mugurā: tad arī rotai būs vieglāki iet. Latviešu kareivis mīl uzslavu, bet negrib, ka peļ un pārāk kritizē. Ja vietā uzslavē, tad tas gatavs iet kaut ugunī vai ūdenī.
Disciplīnai vislabāk pakļāvās zemnieki, strādnieki bija drusku spītīgāki, bet inteliģentie un pusinteliģentie iedomājās, ka viņi visās lietās ir tikpat gudri kā komandieris. Pašpuikām vajadzēja vienu otru pārkāpumu piedot, tad viņi bieži atjēdzās un bija gatavi katrā laikā par savu komandieri iet ūdenī un ugunī”.
No abu bataljonu kopējās izvērtēšanas pāriesim pie karavīriem. Par virsniekiem jāsaka, ka to sastāvs bija stipri jauneklīgs. Katrā vienībā redzam tikai pa četriem kadru jeb profesionālajiem virsniekiem. Pārējie bija iepriekšējā kara gada laikā absolvējuši saīsināto kara skolas kursu (3 – 4 mēnešu garumā) un ieguvuši praporščika dienesta pakāpi. Tobrīd tā bija tipiska situācija visā Krievijas armijā – milzīgie zaudējumi iepriekšējās kaujās un lielās atkāpšanās laikā gandrīz pilnībā iznīcināja pirmskara virsniecību. Skaitliski izvērtējot 1.Daugavgrīvas un 2. Rīgas bataljons bija nokomplektēts ļoti labi – attiecīgi 27 un 28 virsnieki (katras vienības personāla tabula noteica 26 štata vietas). Trīs virsštata praporščiki tika nozīmēti par rotu komandieru palīgiem. Nevienā krievu kājnieku vai Sibīrijas strēlnieku vienībā Rīgas pozīcijās tolaik nebija tik labs virsnieku sastāva nokomplektējums. Tas tika panākts tādejādi, ka Ziemeļu frontes Gatčinas praporščiku skolas 1915. gada 6. decembra izlaiduma visi latvieši tika nosūtīti uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Tā mūsu divas minētās vienības saņēma 10 jaunus virsniekus.
Par apakšvirsnieku pieredzi un sastāvu teikts jau iepriekš. Vēl jāpiebilst, ka laika posmā pirms Ķekavas kaujas 1. un 2. latviešu bataljons katrs organizēja vienas instruktoru komandas apmācību. Līdz ar to vienības saņēma vairākus desmitus jaunu apakšvirsnieku. Uzsākot 1916. gadu abos bataljonos bija liels strēlnieku trūkums, jo netika kompensēti iepriekšējie zaudējumi un vairākus desmitus karavīru nosūtīja uz dažādām partizānu vienībām. Tāpēc janvārī ieradās nepieciešamie papildinājumi – uz 1. Daugavgrīvas bataljonu no Petrogradas atbrauca 250 karavīri. Viņi tika iepriekš apmācīti Leibgvardes Izmailovas, Keksholmas un Maskavas pulku rezerves bataljonos. Savukārt 2. Rīgas bataljons no Staraja Rusā izvietotā 178. kājnieku rezerves bataljona saņēma 236 ierindniekus. Šie karavīri uz latviešu vienībām pārnāca pēc savas iniciatīvas, starp viņiem bija arī vairāki brīvprātīgie no kara pirmajiem mēnešiem. Vispār brīvprātīgo īpatsvars pirms Ķekavas kaujas abos bataljonos jāvērtē uz apm. 3/4. Tie bija jauni puiši, 19 – 20 gadu vecumā, nedaudz vairāk kā puse no vācu okupētās Kurzemes guberņas pilsētām un lauku sētām, kā arī no Rīgas un Vidzemes guberņas. Latgales vīru bija nedaudz, viņi lielākā skaitā iesaistījās turpmākajās strēlnieku cīņās. Starp karavīriem kopumā atrodam arī citu tautību toreizējās Latvijas teritorijas iedzīvotājus – krievus no Rīgas Pāvelu BULGAKOVU, Mihailus AGAFONOVU un RISAKU, Ivanu ĻEBEDEVU, lietuviešus Jonu BALČUNU, Andreju ŠUĶI, Miķeli VIĻUMU, poļus Staņislavus BEDNARČIKU un NOVICKI, Ivanu TAMUŠEVIČU, Vladislavu BOGDANOVIČU, Augustu ŠIMENU, igauni Andreju KAROLINU u.c. Kā jaunākie Ķekavas kaujas dalībnieki jāmin tikai 14 g.v. brīvprātīgais no Rīgas ostas Vecmīlgrāvja Jūlijs SILIŅŠ ( 2. Rīgas bataljons ) un gadu vecākie 1. bataljona strēlnieki Emīls ŠTREKERTS, Vilis ZĀRAKS. Marta kaujā dalību ņēma arī pirmā latviešu strēlnieka Roberta POGAS vecākais brālis Arvīds POGA, kurš 141.apvienotā Možaiskas kājnieku pulka sastāvā piedalījās 1915. gada rudenī pirmajās cīņās Nāves salā. Kaujā 2. bataljona 2. rotas sastāvā piedalījās arī izcilā latviešu kino un teātra skatuves mākslinieka Eduarda PĀVULA tēvs Kārlis PĀVULS, kurš 1915. gada rudenī patvarīgi Tartu pilsētā atstāja latviešu strēlnieku rezerves bataljonu, ieradās Rīgā un stājās latviešu karotāju rindās.
Cīņā par savu pagastu 1.Daugavgrīvas bataljona 4.rotas rindās devās ķekavnieks Pēteris ŠŅORIŅŠ, kurš latviešu strēlniekos iestājās brīvprātīgi 1915.gada 6.augustā. Viņš krita pozīciju cīņās 1916.gada 18.jūnijā un tika apglabāts Rīgas Brāļu kapos. Brīvprātīgajam strēlniekam no 2.Rīgas bataljona Georgam PLŪKSNEM, maizniekam no Rīgas, 1916.gada 8.marts bija īpašs personisks notikums – ejot kaujā viņš atzīmēja savu 20. dzimšanas dienu. Dāvanas vietā viņam tika dota iespēja cīnīties par savu pilsētu un pēc tam atgriezties savā civilajā nodarbē.

Eduards PĀVULS (pirmais no labās) Jankas PIPARA lomā mākslas filmā „Latviešu strēlnieka stāsts” –
1958. gads, Rīgas kino studija.
(Rīgas Kino muzeja fonds)

Latviešu karavīru noskaņojumu, sadzīvi, situāciju frontē, tā laika cilvēku attiecības un valodu labi raksturo 2.Rīgas bataljona 2.rotas strēlnieka Emīla PUDEĻA vēstule, kuru viņš piecas nedēļas pirms kaujas rakstīja no Ķekavas pozīcijām savai līgavai Martai KAIMIŅŠ.

Aktīvā armijā 1916.g.

Labdien labais bērns!

Šodien pēc kalendāra ir svētdiena 31.janvāris. Arī mums kara laukā viņa ir savādāka kā citas.
Katru dienu viens un tas pats darbs. Pa nakti jāiet uz vācu pozīcijām izlūkot, nu par dienu atkal uz karauli vaj arī jāstāv par „ņevoļnuju” jeb kā latviski par kārtības uzturētāju pie kukņas vaj istabas. Ir tikai kādas 3 dienas kamēr atrodamies te, netālu no Ķekavas pie kāda izpostīta kroga ārējā istabā. Krievi kā jau pirmie te ieradušies, ir ieņēmuši tās labākās telpas, bet nekas, varam ļoti labi apmierināties ar savu „zāli”. Pirmo reizi gan kad te atnācām izlikās diezgan bēdīgi, nevarējām nekur atrast priekš kurināšanas malku, krāsns arī bija stipri saplīsusi, kurinot dūmi negāja pa skursteni laukā, bet palika turpat istabā. Tagad atkal viss ir sataisīts uz goda, arī par malku nav daudz vairs jāraizējas, varam dabūt, ja tik grib nest. Šodien, lai gan ir svētdiena, visi ir aizņemti ar darbiem, kā nu katris. Viens spēlē ermoņiku, kādi 4 dzied „apsegloju melnu kuili”. Kārlis ar Ernestu un vēl kādi 4 dūšīgi sarauj uz „21”. Tikai man un vēl dažiem citiem no mūsu zvoda nav nekāda darba, vaļājamies pa nārām un domājam par pagājušiem „zelta” laikiem, kuri ir aizgājuši un Dievs zina vaj kādreiz nāks atpakaļ. Vāciešiem gan kā izliekas šodien nav svētdiena, jo no pulksten 10 no rīta dūšīgi vien šauj granātas un šrapneļus uz mums tuvu stāvošām mājām. Pēc katras granātas vai šrapneļa plīsiena mūsu zālei nodreb logu rūtis, kā no stipra pērkona spēriena. Redzēs vaj pie mums ar kāda atlidos vaj ne. Vakar vakarā bijām uz izlūkošanu, pirmo reizi šinī rajonā, gājām vesels zvods, kādi 40 zaldāti. Bija ļoti skaists sestdienas vakars, iedami jokojām, ka agrāki mājās dzīvojot, gājām sestdienas vakarā meitās, tā tagad ejam ar flintēm un rokas granātām apbruņojušies pie vāciešiem ciemā, vaj nu viņi grib mūsu apciemojuma vaj ne.
Kā liekas diezgan būs pļāpāts, šoreiz beigšu. Rakstāt atkaļ, gaidīšu drīzākā laikā no Jums vēstuli. Ar sveicienu Emīlis.
Kārļam ar Ernestu pašu laiku nav vaļas, pasaku arī no viņiem kādu sveicienu.

2 Рижский Латышский стрелковый батальона 2 рота 1 взвод Эмиль Пудель

Pasveicinajiet arī brāli no mums trijiem.

P.S. – vēstules autors Emīls PUDELS ar tekstā minētajiem brāļiem Ernestu un Kārli KRŪJĀM visi bija viena vecuma jaunieši no Rūjienas – Mazsalacas puses un pirms kara viens otru labi pazina. Viņus savstarpēji saistīja arī kopējs liktenis, jo 1915.gadā visi trīs vienlaicīgi tika iesaukti Krievijas armijā un nonāca Staraja Rusā izvietotajā 178.kājnieku rezerves bataljonā. No šīs vienības jaunie karavīri 1916.gada janvārī brīvprātīgi pārnāca uz 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu un tika ieskaitīti vienā rotā. Diemžēl viens no trim draugiem, strēlnieks Ernests KRŪJA, Ķekavas marta kaujā krita. Abu brāļu KRŪJU dzimtās mājas bija Mazsalacas pagasta „Vecsīmaņi”.
Kopējā cīņa pret vāciešiem apvienoja daudzus latviešus, kuri Pirmā pasaules kara sākumā bija izkaisīti dažādās nodarbēs svešumā – te jāmin jūrnieks no ASV Jāzeps DORGUŽS, dārznieks no Orlas guberņas Artūrs PALS, atslēdznieks no Tulas guberņas Aleksandrs ROTBERGS, zelta meklētājs no Jeņisejas guberņas Jānis SPULDZIŅŠ, muižas pārvaldnieks no Smoļenskas guberņas Beļskas apriņķa Jānis GUSTS, pilnvarotais pārdevējs Emīls GRIMMS, rakstvedis Jānis BERGS, atslēdznieks Georgs RINKS un šoferis Ernests CAUNE ( visi no Petrogradas ), strādnieks Jāzeps EGLĪTIS un gleznotājs Pāvels RULLĪTIS, abi no Rēveles ( Tallinas ) u.c Pēc ilgāka laika viņi atkal bija kopā ar saviem tautiešiem un marta kaujā plecu pie pleca cīnījās par uzvaru. Zināmā mērā latviešu bataljoni bija tie, kas apvienoja citās zemēs strādājošos aktīvos un patriotiskos jauniešus kopīgai idejai. Pateicoties janvārī saņemtajiem papildinājumiem 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas bataljons Ķekavas kauju sagaidīja pilnībā nokomplektēti. Bija pat izveidota zināma rezerve, kas vēlāk kara darbībā ļoti noderēja. Kopumā jākonstatē, ka uz 1916. gada marta sākumu 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljons Rīgas pozīcijās bija labākās kājnieku vienības.

Nezināma 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotas karavīra pastkarte,
nosūtīta no frontes dažas nedēļas pirms kaujas uz Maskavu.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

6.2. 13. SIBĪRIJAS STRĒLNIEKU DIVĪZIJAS KAUJAS SPĒJU NOVĒRTĒJUMS

Latviešu strēlnieki Ķekavas marta kaujā bija pakļauti 13. Sibīrijas strēlnieku divīzijai un kopā ar tās pulkiem cīnījās. Minētā divīzija ietilpa VII Sibīrijas armijas korpusā. Tāpēc ir ļoti svarīgi detalizētāk apskatīt šo vienību agrāko cīņu pieredzi, komplektāciju utt . Kā arī izprast atšķirības latviešu un krievu karavīru morālē, tādejādi atrodot virkni iemeslu 8. marta uzbrukuma traģiskajam gala rezultātam. Divīzija tika izveidota Pirmā pasaules kara sākumā tālajā Sibīrijā un tās pamatdaļu veidoja tikko mobilizētie rezervisti. Tie bija 25 – 40 g.v. vīrieši, kuri agrāk trīs gadu garumā pildīja obligāto armijas dienestu. Pēc ilgstoša pārbrauciena pa pārslogotajiem Krievijas impērijas dzelzceļiem 1914. gada rudens nogalē divīzija tika iesaistīta kaujās. Divas pirmās operācijas notika Polijā pie Lodzas novembrī un nākošā gada februārī pie Bzūras – Ravkas. Katrā no šīm lielajām cīņām zaudējumi bija milzīgi – vairāk kā puse no kopējā karavīru skaita. Abu kauju noslēgumā divīzija nebija cīņas spējīga. Turpmākajos mēnešos pienāca nepieciešamie papildinājumi un pēc dalības jūlija uzbrukumā Galīcijā divīzija ieradās Kurzemē tikai ar 3.000 karavīriem jeb mazāk kā apm. 1/6 daļu no nepieciešamā kopskaita. Protams, ka periodiski tika saņemtas maršrotas vai arī marša bataljoni. Sibīrijas iedzīvotāju – karavīru īpatsvars divīzijā līdz ar to saruka, jo krietna daļa šo jauno strēlnieku nāca no dažādiem citiem lielās Krievijas impērijas apgabaliem. Tālāk sekoja atkāpšanās cīņas līdz pat Rīgas nocietinātā rajona pozīcijām. Pēdējās kaujas notika pie Daugavas Bērzmentes tuvumā un pie Ķekavas – arī tajās zaudējumi bija smagi. Tātad varam secināt, ka 16 mēnešu laikā divīziju vajadzēja atjaunot četras reizes! Uz 1916. gada martu ierindā bija labi ja tūkstotis to vīru, kas uzsāka cīņas 1914. gada rudenī. Papildinājumu veidoja 20 – 21 g.v. mobilizētie jaunkareivji, kā arī dažāda vecuma iesauktie zemessargi.

53. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīri pozīcijās Rīgas jūras līča piekrastē pie Ragaciema 1916. gadā.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Pirms nosūtīšanas uz fronti šie kaujās nepieredzējušie cīnītāji tika 4 – 6 nedēļu garumā apmācīti kādā no sibīriešu rezerves bataljoniem. Ar daudzajām maršrotām 13. divīzijā nonāca arī vairāki latvieši – praporščiks Jānis LAVENIEKS, vēlākais Latvijas armijas ģenerālis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Ar laiku krietna daļa šo mūsu tautiešu pārnāca uz latviešu vienībām – tā 1916.gada 9.februārī no 13.Sibīrijas strēlnieku divīzijas rezerves bataljona Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā tika ieskaitīti 13 karavīri. Bez tam 8. marta kaujā sibīriešu rindās pie Ķekavas cīnījās un krita praporščiks Žanis VĀLODZE, kā arī tika ievainoti – praporščiki Jānis Voldemārs KLEPERIS un Andrejs LEJASSAUSS, kā arī strēlnieks Vilis JĀKOBSONS. Nenoliedzami, ilgstošā atkāpšanās, smagie zaudējumi un sakāves vairākās cīņās nopietni veicināja divīzijas karavīru morāles krišanos. Strēlnieki, apakšvirsnieki un virsnieki savās vienībās nebija pietiekoši viens otru iepazinuši savstarpējā darbībā. Tā kā mēs šeit nevaram runāt par saliedētu karavīru kolektīvu ar stiprām kaujas tradīcijām. Pilnīgākai ainai par šīm problēmām jāmin arī tolaik Krievijas armijā dominējošās daudzās negatīvās tendences: lielākā daļa kareivju, kuru pamatmasu veidoja zemnieki ar izteiktu patriarhālu domāšanu, nesaprata kara mērķus un vispār karošanas jēgu kā tādu,
- kara nežēlība daudzos karavīros izraisīja smagas pārdomas saistībā ar viņa kristīgo ticību. Pretrunas radās jautājumā, cik tālu var un drīkst aiziet vardarbība attiecībā pret cilvēku,
- īpašu niknumu un naidu radīja dažādās runas par nodevību valsts varas augstākajos līmeņos – par imperatori ALEKSANDRU, Grigoriju RASPUTINU, cara galmu utt.,
- ļoti liela bija neapmierinātība par slikto apgādi – ar aizmugures dienestu darbu. Cīnītāji ierakumos uzskatīja, ka karš rūpniekiem un tirgotājiem ļoti labi ļauj iedzīvoties uz valsts un viņu rēķina,
- daudzās sakāves kaujās ar tehniski labi apgādāto Vācijas armiju radīja krievu karavīros mazvērtības kompleksu un apātiju.
Marta dienās, kad pie Ķekavas norisinājās asiņainās kaujas, Orenburgas pilsētā notika kareivju sievu, kuras bija neapmierinātas ar augstajām produktu cenām, stihiski nemieri. Žandarmi ar fizisku spēku tos apspieda. Protams, ka ar vēstuļu palīdzību šādas lietas frontiniekiem kļuva zināmas. Jāsecina kopumā, ka krietnā daļā Krievijas armijas kareivju tolaik dominēja fatālisms un viedoklis, ka karš ir nenovēršams ļaunums. Kā rezultātā pieauga dezertieru skaits un 1916. gada 14. janvāra likums par šo smago pārkāpumu noteica stingrus sodus (katorga no 4 līdz 20 gadiem, kā arī nāves sods). Boļševiku organizētā pretkara propaganda sasniedza tādus apjomus, ka jaunkareivju sagatavošanai paredzētos rezerves bataljonus 1915. gada nogalē nolēma izvietot lauku ciematos un miestos. Pilsētās topošie karavīri ātri kļuva par aģitatoru upuriem. Tā visa rezultātā 8. marta kaujas laikā 13. divīzijas trīs pulkos (49., 50. un 51.) no četriem notika vairāki gadījumi, kad kareivji nevēlējās pakļauties pavēlēm iet uzbrukumā un kurnēja. Izskanēja arī atklāti mutiski pretkara protesti un aicinājumi par miera noslēgšanas nepieciešamību. Praktiski tas negatīvi ietekmēja marta kaujas gaitu, jo daļa krievu karavīru domāja par padošanos gūstā, to cīņas morāle bija zema. Nepatīkams fakts, bet 8. marta kaujas beigās latviešu strēlnieki apšaudīja kādu sibīriešu grupu, kura ar baltu karogu centās padoties gūstā. No Rīgas frontes VII Sibīrijas armijas korpuss, t.sk. 13. divīzija, 1916. gada augustā tika pārcelta turpmākai cīņai pret Austroungārijas karaspēku. Zīmīgi, ka Krievijas Pagaidu valdības laikā 1917. gadā, atrodoties Dienvidrietumu frontē, VII Sibīrijas armijas korpuss sadumpojās un atteicās klausīt pavēlēm. Sacelšanos enerģiski apspieda un sibīriešus atbruņoja vairāki nesen uz brīvprātības pamatiem izveidotie triecienbataljoni.
Objektivitātes labad jāmin arī vairāki pozitīvi notikumi un aktivitātes - lēnām sākās atgūšanās pēc 1915. gada sakāvēm. Krievijas armijas frontēs ziemā valdīja klusums, karavīri fiziski un morāli varēja atpūsties, ieradās jauni papildinājumi zaudēto cīnītāju vietā. Apgādes jomā varēja jau just privātās rūpniecības sistēmas mobilizācijas rezultātus. Februārī pēc veiksmīgas operācijas krievu karavīri Turcijas frontē ieņēma spēcīgo Erzerumas cietoksni. Vairums frontinieku savās vēstulēs tuviniekiem pauda optimistiskas domas un idejas. Šobrīd varam tikai spriest, kas notiktu, ja Krievijas armijas lielais marta uzbrukums tiktu prasmīgāk sagatavots un vadīts, kā arī organizēts citā gadalaikā un dabas apstākļos.

Krievijas armijas 76 mm lauka lielgabals Daugavpils – Ilūkstes pozīcijās 1916. gada jūlijā.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

7. KAUJAS NORISES APVIDUS RAKSTUROJUMS

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris Rūdolfs BANGERSKIS kaujas norises teritoriju apraksta ļoti detalizēti: „Apvidus raksturs un īpašības uzbrukumam nebija labvēlīgi: rajonu, ko robežoja Ķekavas upe un Daugava un kur vajadzēja norisināties kaujai, var raksturot kā purvainu līdzenumu, virs kura rītos no Bauskas šosejas paceļas maz savstarpēji saistīti paaugstinājumi. To grupējumā nomanāma diezgan oriģināla sistēma. Ja ar 3 un 51/2 km gariem rādiusiem no Ķekavas upes pusceļā starp „Kauču" un „Ganģu" mājām kā centru apvelkam divus, viens otru ietverošus lokus no Daugavas līdz Bauskas šosejai, tad visi paaugstinājumi, izņemot vienu pie Ķekavas un otru pavisam nelielu dienvidvakaros no „Umzarniekiem", būtu atzīmēti.

Krievijas armijas izveidotie dzeloņdrāšu aizžogojumi uz Daugavas ledus Ķekavas tuvumā 1916. gadā.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Pirmā paaugstinājumu virkne - Klaņģukalns, „Liepu" māju paaugstinājums un Saulgožkalns - deva pamatu un virzienu krievu galvenajai pozīcijai, otra - Bērzmentes kalns, Plikais kalns (28,09) un kalns ar vējdzirnavām (14,30) - vācu galvenajai pozīcijai. Abi pēdējie, t.i., Plikais kalns un kalns ar vējdzirnavām pārvaldīja visu apkārtni un tas deva priekšrocības novērošanas un uguns koriģēšanas ziņā. Vāciem arī viņu lokveidīgi ieliektā pozīcija atļāva uzbrucējus kurā katrā rajonā apšaudīt ar flanga un krustuguni.
Priekšējās nocietinājuma līnijas krievu kreisajā spārnā un vācu centrā bija izvirzītas stipri uz priekšu, lai tādējādi izmantotu no vienas puses Bērzmentes paaugstinājuma rietumu atzarojumu, uz kura balstījās krievu kreisais spārns. No otras puses vāci kā priekšējos atbalsta punktus izmantoja Plikā kalna atzarojumu un atsevišķo paaugstinājumu dienvidvakaros no „Umzarniekiem". Abus ienaidniekus viscaur šķīra nevienāda platuma līdzenums, kas tikai dienvidrītos no Saulgožkalna un „Sierūžu" mājām vietām bija klāts ar nelielu mežu un krūmiem. Vispārīgi apkārtnē atsevišķu meža puduru bija daudz, bet tie grupējās vairāk abu ienaidnieku aizmugurē.
Zemākās vietas purvainā, slapjā gruntē atļāva celt nocietinājumus tikai uzbērumu veidā, piegādājot materiālu no citurienes, tāpēc visi no galvenās nocietinājumu līnijas uz priekšu iznestie krievu nocietinājumi un satiksmes ejas gar fronti bija ļoti seklas un primitīvas. Jaunu nocietinājumu vai patvertņu celšana bija ļoti grūta sasalušās zemes dēļ, kura sākoties atkusnim, pārvērtās šķidros dubļos. Smilšainos paaugstinājumos zemes darbi, kaut arī lielām grūtībām, bija iespējami.
Sevišķi nelabvēlīgos apvidus apstākļos nācās iet uzbrukumā abiem latviešu bataljoniem, kuriem izejas stāvoklis bija ierādīts ierakumos starp Ķekavas upi un Bauskas šoseju. Sākot no Sūnupes līdz pat vācu nocietinājumiem šeit bija klajš līdzenums bez viena kalniņa, iedobuma vai krūma. Visas mājas, kuras atzīmētas uz kartes, bija nojauktas un nopostītas līdz pamatiem. Tikai no vienas „Bundu" māju nelielās ēkas bija palikušas pāri 5-6 pēdas augstas ķieģeļu mūra atliekas, bet tās noderēja vāciem par labu piešaudes punktu, tāpēc tās nebija izdevīgi izmantot kā patvērumu vai aizsegu.
Nelielais šosejas grāvis bija šaurs, pilns ar sasalušu sniegu un bez tam pārāk taisns, lai noderētu par satiksmes eju. Viņu varēja izmantot kā masku pirmā acumirklī pēc artilērijas uguns pārnešanas uz aizmuguri, kamēr ienaidnieks vēl nav atjēdzies.
Ūdens grāvis, kas šķērsoja laukumu starp „Ručku" un „Stabiņu" mājām, arī bija piesalis ar ledu un kā patvērums pret uguni nederēja.
Ierakumi, kuri daudzmaz noderēja izejas stāvoklim, vilkās no Saulgožkalna ziemeļpakājes garām „Ručku" mājām, gar Sūnupi Ķekavas upes virzienā, bet diviem bataljoniem šo ierakumu nepietika. Uz priekšu izvirzītie ierakumi bija pārāk niecīgi un mazi, lai noderētu par izejas stāvokli kaut vienai rotai, bez tam viņi atradās ļoti tuvu ienaidniekam, tāpēc viņu izmantošanu varēja kavēt artilērijas uguns."
Vācu pozīciju priekšā pie „Franču” mājām pretinieks bija izveidojis augstumā līdz cilvēka pleciem iespaidīgus dzeloņdrāšu aizžogojumus, dažviet pat 25 m platumā. Viena rinda sastāvēja no ragaiņiem, kuru platumā papildināja ar mietiem stiprinātas vairākas dzeloņdrāšu rindas. Pēc iespējas vācieši te bija izveidojuši no kokiem un krūmiem aizcirtumus. Jāpiebilst, ka Vācijā ražotā dzeloņdrāts tika gatavota no bieza četrkantīga stipra metāla, kura pārgriešana nebija vienkārša lieta.

Ķekavas baznīca 1916. gadā.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

8. LATVIEŠU BATALJONU DISLOKĀCIJA PIRMS KAUJAS SĀKUMA 1916. GADA 8. MARTĀ

Pie „Frančiem":
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona. 1.rotas l. un 2. vads

Starp „Frančiem" un „Bundēm":
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2.rotas l.un 2.vads

Pie „Bundēm":
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rota, 2.rotas 3.un 4.vads, kājnieku izlūku komanda
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 1.rotas 3.un 4.vads

Pie „Ručkām": abu bataljonu apvienotais komandpunkts
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3.un 4. rota, kā arī ložmetēju komanda
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 3.rota

Sūnupes gravā aiz „Ručkām":
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 4.rota

Ieplakā starp „Bundēm" un „Stabiņiem":
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 2.rota, ložmetēju komandas divi ložmetēji, kā arī puse no kājnieku izlūku komandas

Apturē D no mežsarga mājas ,,Bērziņi":
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona ložmetēju komandas viens ložmetējs, kā arī puse no kājnieku izlūku komandas

Apturē iepretim ,,Siliņiem":
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona mācību komanda, ložmetēju komandas viens ložmetējs

Apturē Ķekavas upes labā krasta ierakumos:
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona viens vads

„Butleros”: abu bataljonu pārsienamie punkti un patronu divriči.

Šādu sarežģītu vienību izvietošanu plašā teritorijā noteica vairāki apstākļi. Kā pirmo jāmin neiespējamība Krievijas armijas 1.aizsardzības līnijā pirms trieciena slēpti novietot lielāku skaitu latviešu strēlnieku, jo tā bija vāji iekārtota un atradās pārāk tuvu vācu ierakumiem. Tikai daži priekšposteņi šeit bija spēcīgi nocietināti. Kā otra problēma jāmin atklātais apvidus, kurš bija noteikts mūsu vienību izvēršanai pirms uzbrukuma. Tātad strēlnieku vienību dislokāciju desmit dažādās vietās 8. marta agrajā rītā noteica drošības un slepenības apsvērumi.

9. LAIKA APSTĀKĻI UN TO IETEKME UZ CĪŅAS GAITU

Rīgas frontē 1916.gadā pie Ķekavas pirmie pavasara vēstneši tika fiksēti apmēram nedēļu pirms kaujas - 1.martā spēcīgajā saulē sniegs sāka kust un klajumu zemākajās vietās sāka krāties ūdens. Kušanas procesu labvēlīgi ietekmēja arī vēja iedarbība.
Bez tam marta sākumā Daugavā pacēlās ūdens līmenis un parādījās melnie strazdi. Sniega sega ar katru dienu kļuva plānāka, daudzās atklātās vietās atsedzās zemes virsma. Saule un vējš darīja savu - 6. un 7. marta ziņojumi liecina, ka ceļi jau ir grūti izbraucami un dubļiem klāti. Savukārt daudzās pļavas pie Bauskas šosejas un Ķekavas upes bija pārplūdušas, ar ūdeni piepildījās arī lielgabalu granātu izrautās bedres. Pavasaris uzsāka savu gaitu, tomēr līdz lielajam atkusnim bija jāgaida - tas sākās tikai 15. martā. Ledus Daugavā izgāja vēl vēlāk - no 18.līdz 25. martam.
Kopumā jāsecina, ka tas bija tikai pavasara sākums, naktīs gaisa temperatūra nokritās pat līdz 10o aukstumā, atsala tikai zemes virskārta. Bauskas šosejas grāvji bija pildīti ar sasalušu sniegu. Otrdienas, 8. marta, laika apstākļi zināmā mērā kaujas pašā sākumā un noslēgumā uzbrucējiem palīdzēja, jo rīts bija miglains un diena apmākusies ar nokrišņiem, bez saules. Arī vakarā uznāca migla un sāka lēni snigt. Rīta migla palīdzēja 1.Daugavgrīvas un 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu karavīriem bez traucējumiem ieņemt iepriekš noteiktās izejas pozīcijas. Līdz ar to arī dienas noslēgumā sekmīgāk varēja organizēt atkāpšanos un ievainoto evakuāciju no kaujas lauka. Tomēr šie agrā pavasara dabas apstākļi, dienas vidū ilgstošais mitrais sniegs slapjdraņķa veidā, zemais, purvainais un mitrais apvidus radīja arī virkni nopietnu problēmu un kopumā negatīvi ietekmēja kaujas gaitu:
1) daļēji atsalušajā zemē ierakties bija problemātiski, tas savukārt radīja lielus zaudējumus tajās latviešu strēlnieku rotās, kuras kaujas gaitā zem vācu uguns bija spiestas apstāties un nogulties atklātākās vietās,
2) veicot pārskrējienus un pārlienot pa dubļiem klāto kaujas lauku latviešu strēlnieku ASV ražotās „Vinčestera” sistēmas daudzas šautenes kļuva nelietojamas, jo viņu pārāk smalkajos un jūtīgajos aizslēgu mehānismos iekļuva netīrumi. Daudziem karavīriem tā bija katastrofa, ne visi prata atrast labāko izeju no šādas situācijas,
3) „Maksima” ložmetēju, kuru nozīme šajā kaujā bija ļoti nozīmīga, riteņi aplipa ar dubļiem un tos ātri pārvietot nenācās viegli. Plaši izplatīto paņēmienu ar šī smagā ieroča piesiešanu pie divām koka kārtīm un tad ložmetēja nešanu uz četru karavīru pleciem šeit nevarēja pielietot, jo apvidus bija pārāk atklāts un pretiniekam labi pārredzams,
4) mitrais sals, sniegs un migla dienas beigās vairākiem smagi ievainotiem latviešu strēlniekiem atnesa nāvi, jo viņi paši nevarēja sevi izglābt,
5) ilgstošais mitrais sniegs jau dienas pirmajā pusē radīja pamatīgus dubļus. Saprotams, ka tas ļoti traucēja pārvietoties, karavīru apģērbs ātri samirka un mūsu cīnītāji sāka salt. Šādas situācijas bija nāvējošas vairākiem smagi ievainotajiem strēlniekiem, kuri paši sev nevarēja palīdzēt un ilgstoši nesaņemot palīdzību viņi nosala.
Žanis KINTCS, marta kaujā cīnījās 2.Rīgas bataljona mācību komandas rindās, šādi pēc 15 gadiem kā akls kara invalīds savās atmiņās stāsta situāciju uzbrukuma laikā: „Šausmīgajā slapjdraņķī bijām izmirkuši cauri slapji un dubļaini. Dubļi un māli rāva nost zābakus no kājām. Var iedomāties, kāds bija skats, kad šāda abpusēja, spēcīga artilērija sāka savu postošo darbību. Nevarēja vairs izšķirt atsevišķu sprādzienu troksni, bija dzirdama tikai viena nepārtraukta rūkoņa, kodīgā pulvera smaka bez pārtraukuma sitās nāsīs, un cilvēku miesas gabali lēkāja pa priedēm...Naktī skanēja ievainoto vaidi, kas atstāja pārāk drausmīgu iespaidu, bez tam nebija kur palikt, jo ierakumi visi ūdeņa pārpildīti...”
Laika apstākļu kontekstā jāpiezīmē, kāda situācija izveidojās Krievijas armijas galvenajā 1916.gada marta uzbrukuma rajonā Baltkrievijas ZR daļā pie Naroča ezera. Krievu karavīri pēc asiņainām cīņām ieņemtajās pretinieka pozīcijās vakarā un naktī nevarēja ne aizsargāties, ne arī atpūsties, jo ierakumi līdzīgi kā pie Ķekavas bija pilni ar ūdeni. Risinājumu atrada ātri - no kritušo vācu cīnītāju ķermeņiem tika veidoti nepieciešamie paaugstinājumi.

10. KAUJAS NORISES GAITA NOTIKUMU SECĪBĀ

Kopumā Ķekavas 1916. gada marta kauju mēs varam iedalīt trīs savstarpēji saistītos etapos. Šie minētie trīs etapi viens no otra atšķīrās gan pēc ilguma, gan pēc cīņas spraiguma intensitātes. Tikai pirmais kaujas posms noritēja pēc iepriekš izstrādātā plāna, tālāk virsniekiem nācās improvizēt un lēmumus par darbību pieņemt pēc esošās situācijas.

1. Latviešu strēlnieki abās pusēs Bauskas šosejai pēc artilērijas sagatavošanas uguns ieņēma visas trīs vācu aizsardzības līnijas. Sevišķi labi panākumi bija teritorijā starp minēto ceļu un Ķekavas upi, šeit virzība uz priekšu sasniedza apm. 1 km. Mūsu karavīru rotas kaujā iesaistījās pakāpeniski, viena otrai palīdzot. Pašā kaujas sākumā tuvoties vācu ierakumiem ar maziem karavīru zaudējumiem ļoti palīdzēja Krievijas artilērijas spēcīgi un precīzi veiktā pretinieka aizsardzības pozīciju apšaude, kā arī rīta migla, kuru pastiprināja daudzo lielgabalu granātu prādzienu radītie dūmi. Veiksmīgi latviešu strēlnieki izmantoja savu skaitlisko pārsvaru, palīdzēja arī vācu rindās īslaicīgi valdošais apjukums.

Krievijas 12. armijas vienību uzbrukuma plāns 1916. gada martā pie Ķekavas

Plānu sastādījis LR NBS kapteinis Andris KIVLENIEKS. Darbā izmantoti Krievijas Valsts Kara vēstures fondu materiāli, kā arī Latvijas Republikas armijas Galvenā štāba 1929. gadā izdotā topogrāfiskā karte M1:75 000. Kā pamatne šai kartei izmantots 1905. gada uzņēmums, kurš daļēji papildināts 1927. gadā

Pretiniekam atņemtajos ierakumos tika nogādāti vairāki latviešu strēlnieku ložmetēji, tādejādi pastiprinot mūsu rotu uguns jaudu. Svarīgākais un sekmīgākais kaujas etaps, zaudējumi bija nelieli.

2. Abu latviešu bataljonu sešu rotu karavīri bez artilērijas un sibīriešu vienību atbalsta sekmīgi aizstāvējās vācu ieņemto pozīciju teritorijā abās pusēs Bauskas šosejai. Divas mūsu karavīru rotas sniedza uguns atbalstu no Krievijas armijas 1. aizsardzības līnijas pie „Frančiem”, vai arī no teritorijas pie vācu dzeloņdrāšu aizžogojumiem. Šajā ilgstošajā cīņā visas dienas garumā un smagākajā kaujas posmā latvieši cieta vissmagākos zaudējumus, jo:
- kaimiņu vienībām negūstot panākumus vai arī atkāpjoties ienaidnieks apmēram 8 stundas uzbrucējus turēja, t.s. „uguns maisā" - veica apšaudi ne tikai frontāli, bet arī no sāniem. Pretinieks efektīvi izmantoja uz automašīnām uzstādītos lielgabalus;
- minētā spēcīgā vācu uguns un šaurie ieņemtie ierakumi neļāva latviešu strēlniekiem iekarotajās vācu pozīcijās pārgrupēt spēkus efektīvākai aizsardzības organizēšanai;
- pret latviešu strēlniekiem vācieši koncentrēja visas savas rezerves;
- savukārt papildspēku saņemšana bija ļoti ierobežota, jo gaišajā dienas laikā pretinieka artilērija apšaudīja „Franču" - „Bundes" rajonā jebkādu pārvietošanos, šī teritorija bija ļoti atklāta un vācu novērotājiem labi pārredzama. Tāpēc apgrūtināta bija arī munīcijas piegāde, ziņnešu darbība, ievainoto evakuācija utt.;
- latviešu cīnītāju morāli negatīvi iespaidoja zemais krievu karavīru cīņas gars, kā arī mūsu artilērijas klusēšana kaujas lielāko laiku. Sibīriešu sešu rotu uzbrukums ar mērķi atvieglot mūsu strēlnieku stāvokli nebija sekmīgs;
- abu bataljonu apbruņojumā bija ASV ražotās „Vinčestera" sistēmas šautenes, kuras vienībām izsniedza apmēram pirms 6 nedēļām. Šie ieroči Latvijas apstākļiem nebija piemēroti - aizslēgs salā, mitrumā un netīrumos bieži iestrēga, kaujas dienas otrajā pusē 35 - 40% šo ieroču nevarēja izmantot. Dažbrīd latviešu karavīri izlīdzējās ar sibīriešu atstātajām „Arisaki" sistēmas šautenēm, kā arī tika izmantotas iegūtās trofejas - 3 ložmetēji un „Mauzera" sistēmas šautenes.

3. Atkāpšanās vakara krēslas un tumsas aizsegā zem pretinieka kājnieku ieroču uguns. To veica pakāpeniski un šeit palīdzēja artilērijas uguns atbalsts. Vadoties pēc situācijas tika iznesti ievainotie biedri, sakaru līdzekļi, ieroči utt. Tomēr daudzas šautenes krita ienaidnieka rokās - 1.Daugavgrīvas bataljons. kaujā zaudēja 180 šautenes (savukārt vienības karavīri no cīņas lauka iznesa 115 trofeju un sibīriešu atstātās šautenes). No vadības viedokļa atkāpšanās notika sarežģītos apstākļos – to uzsākot vairāk kā puse virsnieku un apakšvirsnieku bija krituši vai ievainoti. Tāpēc vairāki desmiti latvieši karavīri krita gūstā - visvairāk no 2.Rīgas bataljona, jo tas atkāpās pēdējais. Nezināms skaits šo mūsu strēlnieku bija ievainoti vai kontuzēti.

05.30 – 06.00:
Krievijas armijas artilērijas 114 lielgabali veica vācu 1. aizsardzības līnijas pozīciju apšaudi ar mērķi sagatavot kājnieku uzbrukumu. Lielākā daļa no 15.000 granātām pēc noteiktā plāna tika izšauta pa kreisi no Bauskas šosejas, pretinieka dzeloņdrātīs izveidojās divas ejas. Pēc tam artilērijas uguns tika pārcelta uz vācu aizmuguri.

06.05 – 06.10:
Pa kreisi no šosejas pretinieka ierakumos ielauzās 51.Sibīrijas strēlnieku pulka 1. un 3. bataljons. Sibīrieši izmantoja arī pašu izveidotās ejas. Vācu ierakumos pa labi no Bauskas ceļa tūlīt iebruka arī 2.Rīgas bataljona 1.rotas pirmā pusrota, pēc 10 min. tai sekoja otrā pusrota. Latvieši saņēma četrus gūstekņus.

06.15 – 06.35:
No ielejas starp „Bundēm” un „Stabiņiem” pie saviem biedriem pārgāja 2.Rīgas bataljona 2.rota ar diviem ložmetējiem.

06.30:
Pārbaudīt uzbrukuma gaitu pie „Ručkām” ieradās VII Sibīrijas armijas korpusa komandieris ģenerālis Radko DIMITRIJEVS, kurš bija operācijas galvenais vadītājs. Ziņojumu par esošo situāciju viņam sniedza kapteinis R.BANGERSKIS.

06.35:
Vācu kājnieki sāka sistemātiski un bīstami apšaudīt 2.Rīgas bataljona 1. un 2.rotu. Lai atbalstītu savu biedru labo flangu triecienā pārgāja 1.Daugavgrīvas bataljona 2.rota, kura iebruka ienaidnieka ierakumos pa kreisi no šosejas un saņēma 20 gūstekņus. Pēc kāda laika 2.rota pārgāja Bauskas ceļu un tālāk darbojās rajonā starp Ķekavas upi un minēto šoseju.

06.40 – 07.00:
Pie „Villām” izvietotā vācu artilērija atstāja savas pozīcijas un atkāpās D virzienā.

06.45 (apm.):
vācu ierakumu 1. līnijā pie savas vienības ieradās 2.Rīgas bataljona 3.rota, savukārt pie „Frančiem” novietojās 1.Daugavgrīvas bataljona 1.rota.

07.00 – 07.20 (apm.):
Vācu karavīri veica pirmo pretuzbrukumu un piespieda atkāpties 51.Sibīrijas pulka 1.bataljonu. Daļa sibīriešu, pretinieku ložmetēju uguns spiesta, skrienot atgriezās pie latviešu strēlniekiem pie pašas Bauskas šosejas. Cita daļa atgāja savos ierakumos pie „Frančiem”. Uzbrukumu uzsāka 1.Daugavgrīvas bataljona 1.rota F.BRIEŽA vadībā, kura kopā ar citām latviešu rotām satrieca vācu pretuzbrukumu un vajājot pretinieku pa satiksmes ejām strauji virzoties uz priekšu ieņēma 2.aizsardzības līniju pie „Jurēniem”. Tūlīt pēc tam Ķekavas upes virzienā devās 1.Daugavgrīvas bataljona 1.rota un paplašināja ieņemto ierakumu teritoriju. Tālāko latviešu karavīru virzību uz D apturēja egļu rinda, kura bija aptīta ar dzeloņdrātīm. Pēc iespējas uzbrucēji veica ierakšanos un sagatavojās nākamajam triecienam. Trofejās strēlnieki saņēma divus ložmetējus. Abu latviešu bataljonu komandieri savu komandpunktu pārcēla no „Ručkām” tuvāk kaujas darbības vietai un to ierīkoja sagrauto „Bundes” māju pagrabā.

07.45:
Kopīgi veiktā uzbrukumā abu latviešu strēlnieku bataljonu rotas ieņēma 3. vācu aizsardzības līniju pie „Ģūgiem”, trofejās tika iegūts viens ložmetējs. Mūsu karavīri turpināja sagatavot aizsardzībai vācu 1. līnijas ierakumus.

08.00 – 08.30:
Pretinieks pievilka rezerves un atklājot intensīvu ložmetēju, šauteņu uguni sāka latviešu strēlnieku sešu rotu grupējumu apiet. Nonākot šādā situācijā un ciešot jūtamus zaudējumus mūsu karavīri atgāja uz pozīcijām pie „Jurēniem.”

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona vienību izvietojums uzbrukuma laikā plkst. 09:00

Plānu pēc kaujas zīmējis bataljona komandieris Rūdolfs BANGERSKIS un redzamais attēlojums ir rekonstrukcija datorgrafikā (Krievijas Valsts kara vēstures arhīvs 2525-1-87-111).

09.00:
Kaujā iesaistījās 1.Daugavgrīvas bataljona rezerve – 3.rota ieņēma bīstami izveidojušos spraugu starp abiem latviešu bataljoniem pa kreisi no Bauskas šosejas. Savukārt 4.rota devās no „Franču” māju pozīcijām atbalstīt ar uguni 1.rotu. Tobrīd vācu ierakumos atradās sešas latviešu strēlnieku rotas ( četras no 2.bataljona un divas no 1.bataljona ).

09.30 (apm.):
Vācu lode smagi ievainoja un izsita no ierindas 1.Daugavgrīvas bataljona 1.rotas komandieri F.BRIEDI. Tas negatīvi ietekmēja to strēlnieku turpmāko kopējo darbību, kas atradās starp Bauskas šoseju un Ķekavas upi.

09.33:
Ar mērķi atbalstīt uzbrukuma galveno virzienu pēc 20 min. ilgas artilērijas sagatavošanas uguns neveiksmīgā triecienā pārgāja 50.Sibīrijas strēlnieku pulka 3. un 4. bataljons. Sibīriešu kreiso flangu sedza 7.Bauskas bataljona 2.rota. Krievu lielgabalu granātas nespēja sadragāt vācu nocietinājumus, kuri veiksmīgi bija izvietoti mežmalā. Šo ofensīvu, kura norisinājās apm. 3 km attālumā no galvenās kaujas vietas pie Bauskas šosejas, apturēja piecu vācu ložmetēju spēcīga un precīza krustuguns.

10.00 – 11.00:
Pretinieks uzsāka ļoti aktīvas darbības pret tām sešām latviešu strēlnieku rotām, kuras atradās viņu pozīcijās. Mūsu karavīrus apšaudīja ar visa veida ieročiem gan frontāli, gan arī no abiem sāniem. Īpaši bīstama bija uz smagajām automašīnām uzstādīto lielgabalu uguns. Nokļūstot šādā neapskaužamā situācijā latviešu strēlnieki pa satiksmes ejām atkāpās uz aizsardzībai sagatavoto vācu pozīciju 1. līniju. Šīs atiešanas laikā mūsu karavīri ļoti sajaucās ar sibīriešiem.

11.00 – 11.30:
Pretinieks ar spēcīgu pretuzbrukumu no Pulkārtnes puses izdzina no saviem ierakumiem 51.Sibīrijas pulka 3. un 4. bataljonu. Lai atjaunotu situāciju triecienam sagatavojās 52.Sibīrijas pulka 2. un 3. bataljons. Tomēr vācu artilērijas spēcīgā un koncentrētā uguns šīs vienības izklīdināja.

12.00 (apm.):
Latviešu strēlniekiem, kuri atradās vācu ierakumos, izbeidzās rokas granātu krājumi. Lai nepieciešamības gadījumā atbalstītu daļēji ielenktās strēlnieku rotas, mežmalā pie „Butleriem” apmetnē novietojās 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljons. Kaujā iestājās zināms pārtraukums un atelpa, pēc iespējas karotāji ieturēja azaidu.

12.00 – 13.00:
No „Frančiem” pa labi izvietotā 1.Daugavgrīvas bataljona 4.rota atsita vairākus vācu pretuzbrukumus, kuru mērķis bija pilnīgi aplenkt uz priekšu izvietotās latviešu vienības.

14.00:
Pa labi no Bauskas šosejas ar nolūku debloķēt mūsu karavīrus ( vācu ierakumos joprojām aizstāvējās sešas latviešu rotas, kā arī daļa no 51.Sibīrijas pulka 1. bataljona ) neveiksmīgi uzbruka 49.Sibīrijas strēlnieku pulka sešas rotas. Šo triecienu no “Ručkām” novēroja arī ģenerālis Radko DIMITRIJEVS. Vieglo automašīnu, ar kuru ģenerālis ieradās, sašāva vācu artilērija.

16.00 – 16.30:
13. Sibīrijas strēlnieku divīzijas vadība uzsāka gatavot uzbrukumu, kuru bija paredzēts realizēt līdz ar krēslas iestāšanos. Ofensīvā vajadzēja piedalīties 52.Sibīrijas pulka 3.bataljonam, 1.Daugavgrīvas, 2.Rīgas un 5.Zemgales bataljonam, kurš novietojās pie Krievijas armijas 1. aizsardzības līnijas. Tomēr vācu artilērijas precīzā un iznīcinošā uguns sibīriešu rindās izcirta pamatīgus robus. Savukārt krievu lielgabaliem uz šo brīdi nebija pievesta munīcija. Līdz ar to uzbrukums nenotika.

17.00 – 17.30:
Vācu artilērija atklāja viesuļuguni un pretinieks uzbruka 2.Rīgas bataljona četrām rotām, kuras atradās pretinieka ierakumos pa kreisi no Bauskas ceļa. Palīdzot krievu lielgabaliem trieciens tika atsists.

17.30 (apm.):
Sākoties krēslai atkāpšanos pirmie uzsāka 1.Daugavgrīvas bataljona karavīri. Pēc kaujas dienas beigās viņi sapulcējās netālu no Ķekavas upes pie „Kuģu” mājām. Šeit notika arī kritušo apglabāšana un zaudējumu apzināšana.

19.00 (apm.):
Lai segtu atkāpšanos viesuļuguni atklāja krievu artilēristi un „Franču”/ „Bundes” māju rajonā izvietojās 5.Zemgales bataljona 4. rota un kājnieku izlūku komanda. Mūsu karavīri atsita pēdējo vācu pretuzbrukumu. Atiešanu uzsāka 2.Rīgas bataljona rotas, kuras laikā no pretinieka pozīcijām tika iznests arī 1.Daugavgrīvas bataljona rokas ložmetējs.

19.30 (apm.):
Pēdējie 2.Rīgas bataljona strēlnieki ieradās sapulcēšanās vietā ierakumos pie „Ručkām,” kauja noslēdzās. Pēc tam bataljons „Butleros” ieturēja siltas vakariņas un pārgāja uz zemnīcām pie „Kaučiem”. 1.Daugavgrīvas bataljons nakti pārgulēja daudz sliktākos apstākļos.

20.00 – 21.00 (apm.):
Abu latviešu bataljonu sanitāri un kājnieku izlūku komandu karavīri abās pusēs Bauskas šosejai uzsāka meklēt savus ievainotos un kritušos biedrus. Vācu netraucēti un tumsas aizsegā tika izglābti un evakuēti daudzi mūsu karavīri.

23.00 (apm.):
5. Zemgales bataljonu pie „Frančiem”/„Bundēm” nomainīja 49.Sibīrijas pulka 3.bataljons. Tālāk bataljons devās atpūtā pie „Pundiņiem,” kur zem klajas debess karavīriem bija iespēja dažas stundas pagulēt. Pie šīm mājām pēc kaujas sapulcējās arī 7.Bauskas bataljons.

Pārskatot kaujas norisi daži vārdi jāmin par šī uzbrukuma kopējo vadību, jo tā funkcionēja ar zināmām problēmām. Ja operācijas galvenais vadītājs, VII Sibīrijas armijas korpusa komandieris, ģenerālis Radko DIMITRIJEVS darbojās enerģiski un bija aktīvs, tad 13.Sibīrijas divīzijas un 51.pulka vadība rīkojās uzkrītoši pasīvi. Kā liecina kapteinis R.BANGERSKIS, visas kaujas laikā viņš saņēmis tikai divus rīkojumus (cīņas gaitā abi latviešu bataljonu komandieri atradās kopā savā komandpunktā sagrauto „Bundes” māju pagrabā). Tātad komandķēdē bija zināmi pārrāvumi, stundām komandieri un vienības atradās neziņas stāvoklī. Protams, ka kopumā tas negatīvi ietekmēja kaujas gaitu. Par Radko DIMITRIJEVU jāpiebilst, ka pirms korpusa komandēšanas deviņus mēnešus viņa padotībā bija 3.armija. Pēc šīs armijas smagajām atkāpšanās kaujām un lielajiem zaudējumiem viņš tika 1915.gadā amatā pazemināts. Jau par 12.armijas komandieri ģenerālis kļuva 1916. gada 20. martā un zināmā mērā tādejādi viņš tika reabilitēts. Varam secināt, ka viņa vadītā uzbrukuma operācija pie Ķekavas tomēr kopumā augstākajos Krievijas armijas vadības ešelonos tika pozitīvi novērtēta.

11. FRIDRIHS BRIEDIS MARTA UZBRUKUMĀ

Kara darbība jebkurā armijas vienībā ar laiku rada savus līderus un autoritātes. Īpaši svarīgi tas bija latviešu bataljonos cīņās pie Rīgas 1915. – 1917.g.g. Mūsu strēlniekiem pastāvīgi vajadzēja sevi identificēt starp daudzajiem Krievijas 12. armijas pulkiem, bez tam viņi cīnījās savā zemē ciešā kontaktā ar vietējiem iedzīvotājiem. Tas latviešu bataljonos kaujas komandieriem uzlika dubultu atbildību un prasības. Nenoliedzami to cīnītāju vidū, kas ņēma dalību Ķekavas marta kaujā, tāds līderis bija 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1.rotas komandieris Fridrihs BRIEDIS. Viņa īsā dzīve bija tikpat traģiska un vienlaicīgi bez liekā patosa tikpat varonīga kā strēlnieku marta kauja. F.BRIEDIS kļuva populārs pateicoties divām ļoti sekmīgām nakts kaujām 1915.gada oktobrī un novembrī („ Plakanu” un „Veisu” cīņas ), kurās 1. rota sakāva vāciešus. Tās bija latviešu strēlnieku divas pirmās uzvaras, kurām tālāko vēstures notikumu gaitā ir milzīga nozīme. Nenoliedzami, ka šo procesu pozitīvi ietekmēja viņa iepriekšējie augstie apbalvojumi un iegūtā kauju pieredze. Kā militāro līderi F.BRIEDI ļoti labi raksturo viņa cīņu biedrs P.DARDZĀNS: „Gribu vērst uzmanību uz BRIEŽA svarīgāko īpašību, viņa laimīgo roku.

Fridrihs BRIEDIS 1916. gadā Rīgas frontē.
(Voldemāra EIHENBAUMA arhīvs)

NAPOLEONS esot teicis, ka viņam neesot vajadzīgi tādi maršali, kam nav laimes. BRIEDIS pie NAPOLEONA droši vien būtu ticis pie maršala zižļa, jo viss, ko viņš uzsāka, vaiņagojās ar uzvaru. Karapulka vešana kaujā ir ļoti komplicēta lieta. Vislabākais plāns sabrūk, ja tam trūkst kaut kā. Un šis kaut kas ir galvenais sekmju iemesls un radītājs. To varētu saukt par sesto prātu vai intuīciju. BRIEDIS bija apveltīts ar šo sesto prātu, kamdēļ arī mēs viņu pieminam kā varoni un lielu karotāju.”
Savukārt atmiņās par savu komandieri ar mums dalās Gothards KRĒSLIŅŠ, marta kaujā 1.Daugavgrīvas bataljona 1.rotas 2.vada 4.nodaļas komandieris, jefreitors : „ Rotas komandieris F.BRIEDIS bija kalsnu stāvu, slaids, apmēram manā augumā (varēja būt 165 – 170 cm), sauss, ļoti dzīvs un kustīgs, mēdza gājienos līdzi nēsāt jājamo steku. Kad BRIEDIS gāja rotai pa priekšu, tad rota tikai teciņus varēja pasoļot līdzi. Nenēsāja ne ūsas, ne bārdu. BRIEDIS nesala, šineli (mēteli) nemēdza nēsāt (izņemot parādes, kad to vajadzēja), parasti viņam mugurā bija melna ādas tužurka, kājās gan apšūti filca apavi. BRIEDIS runāja ātri, ar krievu akcentu (dzimis Vitebskas guberņā kādā latviešu kolonijā), pavēlēs parakstījās „BREDE”. Paraksts bija bez jebkādiem izrotājumiem, visi burti skaidri uzrakstīti – saimniecības daļas rakstvedis bija iemācījies to labi atdarināt, un ar BRIEŽA atļauju dažreiz parakstīja saimniecības papīrus, jo BRIEDIM papīru lietas nepatika kārtot.
BRIEDIS bija sirsnīgs (tomēr nekāda „čomošanās” un „laizīšanās” nenotika), ļoti labs un izpalīdzīgs, savus cilvēkus saudzēja, ne par ko nevienu negrūda iekšā ugunī bez vajadzības. Kaujas uzdevumus vienmēr sīki paskaidroja. Abi uzbrukumi pie „Veisiem” tika iepriekš rūpīgi sagatavoti. Apmācībās rādot, kā pāriet dzeloņstiepļu žogiem, kā izdarīt pārskrējienus, BRIEDIS pats vienmēr bija priekšā un visu vadīja, pats pirmais krita dubļos, lai rādītu, kā strēlniekiem jākrīt dubļos. Kad bija jāiet kādā uzbrukumā vai izlūkošanā, tad visus apstākļus noskaidroja dienā pie gaismas, lai uzbrukums naktī iznāktu pēkšņi un sekmīgi.
BRIEDIS ar BANGERSKI (1.Daugavgrīvas bataljona komandieri) dzīvoja vienā blindāžā, priekštelpā bija pāris rakstvežu un bataljona kanceleja. Pārējie virsnieki dzīvoja pie savām rotām. Rotas rakstvedis bija pie rotas, visi četri vadi bija vienā blindāžā ( zemnīcā ). Tai pa vidu gāja dziļš grāvis ( eja ), kam abās malās plats (cilvēka garumā) beņķis „lāva” gulēšanai; vidū stabi, uz kā balstījās baļķu griesti, tie bija apmesti ar vismaz asi biezu zemes kārtu – šrapneļi tai nevarēja nekā padarīt, pat trīscollīgais šāviņš nesita cauri. BRIEDIS rotas zemnīcā ieradās katru rītu, pārbaudīja, aprunājās ar zēniem (dažreiz teica „rebjata”), sarunā lietoja abas valodas – latviešu un krievu.
Pozīcijās bija dziļas, segtas tranšejas, uguni varēja atklāt pa lodziņiem. No pirmās tranšejas pa 500 soļiem bija mazi bunkurīši, kur apmesties. Pozīcijās stāvēja dežūrējošais vads, pārējie gulēja aizmugurē bunkuros.
Kauju laikā virsnieki nēsāja pistoli pie jostas, zobenu līdzi neņēma, daudziem bija uz pleca karabīne (arī BRIEDIS tādu nēsāja), kaujā ejot uzlika patronu somu ( parasti nēsāja 4 – 5 patveres patronu kabatā ), bruņu cepuru nebija, tikai parastās vasaras un ziemas cepures.
1916. g. marta kaujā pie Bauskas šosejas BRIEDI ievainoja žoklī, es viņu apciemoju slimnīcā un viņš bija dikti priecīgs, ka strēlnieki viņu apmeklē.”
G.KRĒSLIŅA atmiņās aprakstītajā vienas rotas kopējās lielās zemnīcas latviešu strēlnieki būvēja un pielietoja situācijās, kad viņi atradās rezervē frontes tālākā aizmugurē un drošībā.
F.BRIEDIS ļoti labi izprata latviešu karavīra domāšanu un motivāciju cīņām ar vāciešiem. Attiecīgi viņš veica savas varonīgās rotas komplektāciju. Ir precīzi dati uz 1915.gada nogali par F.BRIEŽA pakļautībā esošajiem 168 apakšvirsniekiem un strēlniekiem – 112 no tiem bija Kurzemes guberņas pilsētu un pagastu iedzīvotāji. Saprotams, ka kaujās ar Vācijas armijas vienībām šiem vīriem problēmas ar motivāciju nebija. Katrs no viņiem vēlējās atgriezties savās tēva mājās, turpināt miera laikā iesāktos darbus vai mācības. Bēgļu gaitās plašajā Krievzemē dažādu problēmu nomākti atradās šo karavīru piederīgie.
Sagatavošanās laikā un veicot pašu uzbrukumu F.BRIEDIM nācās risināt papildus problēmas. Ja pirms trim mēnešiem viņa rīcībā bija trīs jaunākie virsnieki, tad marta kaujā redzam 1.rotā tikai vienu praporščiku – A.KRŪMIŅU. Iepriekšējie F.BRIEŽA tuvākie palīgi Ķekavas kaujas laikā vairs nebija viņa pakļautībā – Kārlis ŠEPKO dienēja bataljona 2.rotā, bet Žanis ELMUTS nodarbojās ar bataljona bumbmetēju komandas izveidi un apmācību. Divu iztrūkstošo virsnieku pienākumus un ikdienas darbus vajadzēja uzticēt citiem rotas karavīriem, vai arī pašam papildus kādas lietas ņemt tiešā pārziņā.
F.BRIEŽA cīņu biedriem nebija noslēpums, ka viņš jau ilgāku laiku ir pievērsies Austrumu jogu mācības studijām. Pirms katras kaujas viņš vienatnē apgūlās uz muguras un ar rokām aizklājis seju meditēja. Protams, ka tas vēlāk ļoti palīdzēja F.BRIEDIM kā komandierim ātru un pareizu lēmumu pieņemšanā. Izņēmums nebija arī vēlais pirmdienas vakars 7. martā.
Vēlreiz apskatīt marta kaujas gaitu nav nepieciešams, tāpēc tikai ieskicēsim F.BRIEŽA un viņa vadīto karavīru darbību galvenajos cīņas posmos. Jau sagatavošanas un plānošanas posmā F.BRIEŽA loma bija nozīmīga, jo tieši viņš bija klāt savam bataljona komandierim R.BANGERSKIM, kad pāris agros un miglā klātos rītos tika veikta uzbrukuma apvidus izlūkošana. Kaujas plāns tika sastādīts tādejādi, ka sibīriešu labo flangu pirmie segs un virzīties uz priekšu sāks 2.Rīgas bataljona 1.rota, kurai tūlīt sekotu 2.rota. Tad, vadoties pēc radušās situācijas un ienaidnieka pretdarbības, kaujā vajadzēja pakāpeniski iesaistīties citām abu bataljonu rotām. Pamatvilcienos pēc plāna tā arī notika un apm. 40 min. pēc uzbrukuma sākuma pēc veiksmīgas izvirzīšanās gar Bauskas šoseju no “Bundes” māju rajona kaujā iesaistījās arī F.BRIEŽA rota. Apvidus šeit bija atklāts un rotas komandieris laicīgi iepriekš šo faktoru ņēma vērā, tāpēc zaudējumi netika ciesti. Līdzi tika ņemtas pietiekošā daudzumā lāpstas, ar kuru palīdzību priekšējie strēlnieki iztīrīja no sniega abās pusēs šosejai esošos grāvjus. Izmantojot šādu aizsegu F.BRIEŽA 1.rota virzījās uz priekšu pamatā bez problēmām. Jaunākais apakšvirsnieks Arnolds KULBERGS pretinieka dzeloņdrāšu aizžogojumos izveidoja eju, pa kuru ātri rotas karavīri ielauzās vācu ierakumos un uzsāka tuvcīņu ar durkļiem. Visas 8. marta cīņas laikā tas bija kritiskākais brīdis, jo vācu vienības pēc pirmā apjukuma pārgāja organizētā pretuzbrukumā un daļa sibīriešu no pretinieka 1.līnijas ierakumiem atkāpās uz savām pozīcijām. Uzbrucēju rindas savā starpā sajaucās un tas radīja zināmu haosu. Tieši tad F.BRIEŽA rota kopā ar citiem latviešu strēlniekiem šo ienaidnieka ofensīvu apturēja un paši gar Bauskas šoseju pārgāja triecienā. Rezultātā tika ieņemta 2. un 3. vācu ierakumu līnija - latviešu rotas dziļi iespiedās pretinieka aizsardzības pozīcijās. Tieši šo asiņaino cīņu laikā, kad karošana bieži notika īsās distancēs un abu pušu cīnītāji darbā lika rokas granātas, durkļus, rajonā starp Bauskas šoseju un Ķekavas upi F.BRIEDIS tika ievainots. Pirmā lode nosita cepuri un ieskrambāja galvu, bet tūlīt sekoja otra. Acīmredzot vācieši viņu identificēja pēc dažām pazīmēm (zilganas krāsas virsnieka šinelis, kaklā pakārtais binoklis) kā komandieri. Brūces bija bīstamas, jo lode trāpīja sejas labajā vaigā un sadragājot žokļa kaulu sadaloties trīs daļās izskrēja ārā. F.BRIEDIS saņemot spēkus un tupot uz ceļiem vēl mēģināja strēlniekiem parādīt uzbrukuma virzienu. Tomēr asinis strauji plūda pār seju un parunāt vairs nebija iespējams. Rotas feldšeris Jānis ŠVOLMANIS organizēja viņa pārsiešanu un sanitāru palīdzību ejot ar kājām grūtajā ceļā uz abu latviešu bataljonu komandpunktu.
F.BRIEDIS tobrīd bija ļoti norūpējies par savas rotas karavīru turpmāko likteni, jo pamatā visi viņa virsnieki un apakšvirsnieki tobrīd bija ievainoti vai krituši. Sarežģītā kaujas situācija, kura ik pa brīdim mainījās, prasīja labus komandierus un vadītājus. Pretējā gadījumā F.BRIEŽA karavīri varēja iet bojā vai arī nokļūt gūstā. Nonākot ap plkst. 10.00 abu latviešu bataljonu komandpunktā F.BRIEDIS darīja visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Pēc aculiecinieku teiktā caur viņa galvas apsējumu vēl sūcās asinis. Nespēdams runāt F.BRIEDIS ar zīmēm pieprasīja papīru un zīmuli. Uzzīmējot latviešu priekšējo rotu izvietojumu vācu pozīcijās viņš norādīja vietas, kur pretinieks izrādīja vislielāko pretestību un kur nepieciešama palīdzība – īpaši viņa 1.rotai, jo viņa atradās uzbrucēju grupējuma pašā labajā flangā un daļējā izolācijā.

F. BRIEDIS un viņa komandētās rotas karavīri, kuri bija apbalvoti ar Sv. Jura krustiem un medaļām,
dažas nedēļas pirms marta kaujas,
pa kreisi no F. BRIEŽA – feldfēbelis F. ĀBEĻKALNS.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

F. BRIEDIS (pa labi) latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē 1916. gadā pavasarī.
(Bernharda VALLES foto albūms)

Rakstot un uzskicējot vairākus ieteikumus ievainotais strēlnieku vadonis uzsvēra, ka nepiesaistot papildspēkus nevajag veltīgi mūsu cilvēkus upurēt. Atkāpšanos nepieciešams uzsākt tikai ar krēslas iestāšanos. Visas F.BRIEŽA rakstītās un zīmētās lapiņas appilēja ar viņa asinīm.
Poručika F.BRIEŽA pūles nebija veltīgas, jo atkāpjoties no kaujas lauka dienas vakarā apm. puse rotas karavīru ieradās sapulcēšanās vietā. Tomēr zaudējumi kopumā jāvērtē kā ļoti smagi – ierindā vairs nebija 90 karavīru ( krituši 15, pazuduši bez vēsts 31, ievainoti 44 ). Diemžēl turpmākā kara gaitā varonīgā un tradīcijām bagātā rota savas iepriekšējās kaujas spējas vairs neatjaunoja, jo zaudēto biedru vidū bija daudz iepriekšējo cīņu veterānu. Arī pašam komandierim F.BRIEDIM tas bija pirmais ievainojums, rotā viņš atgriezās tikai 19. jūlijā. Jāsaka, ka iepriekš karavīra laime viņam vienmēr uzsmaidīja. Pārāk smaga un traģiska mūsu strēlniekiem bija Ķekavas marta kaujas cena.
F.BRIEDI operēja ķirurgs Jānis JANKOVSKIS, sarežģītais un specifiskais ievainojums neļāva pielietot narkozi. Ilgās operācijas laikā kā īstens karavīrs F.BRIEDIS neizdvesa pat nevienu vaidu, tādu pacientu savā ilgajā praksē pieredzējušais ārsts J.JANKOVSKIS iepriekš nebija sastapis. Slimnīcā ievainoto virsnieku apmeklēja viņa rotas karavīri, biedrisku vēstuli atsūtīja arī agrākie padotie kareivji no 99. Ivangorodas kājnieku pulka. Ārstējoties latviešu bataljonu apvienotajā lazaretē Rīgā F.BRIEDIS saņēma priecīgu vēsti par dēla piedzimšanu Krievijā, Maskavas pilsētā tieši 8. martā. Kopīgi konsultējoties ar dzīvesbiedri Kseniju, kura jau ilgāku laiku bija bēgļu gaitās svešumā kopā ar savu māti, viņš to nolēma nosaukt par Juri. Tādejādi tika godināts tēva augstākais saņemtais kaujas apbalvojums. Cita vēsts nebija tik patīkama – ģenerālis Radko DIMITRIJEVS kā VII Sibīrijas armijas korpusa komandieris 17. martā F.BRIEDI sodīja ar rājienu par to, ka viņš apejot tiešos priekšniekus, janvārī iesniedzis raportu Krievijas armijas Ziemeļu frontes komandierim. Iesniegumā bija norādīts, ka par pērnā rudens varoņdarbiem saņemtais apbalvojums ir netaisnīgi zems. Zīmīgi, ka jau pēc trim dienām Radko DIMITRIJEVS jau kā 12. armijas komandieris par drošsirdību Ķekavas kaujas laikā F.BRIEDI apbalvoja ar 2. šķiras Sv. Annas ordeni. Latvijas Republika pēc ilgajiem kara gadiem 1920. un 1927.g.g. strēlnieku izcilo virsnieku pēc nāves par varonību 1915. gada oktobra, 1916. gada marta un decembra kaujās apbalvoja ar visu trīs šķiru Lāčplēša Kara ordeņiem. F.BRIEŽA cīņa pie Ķekavas iemūžināta Aleksandra ČAKA balādē „Fridrihs BRIEDIS marta kaujā.”
Rīgā uz „Pulkveža Brieža” ielas pie 13. vidusskolas ēkas Varoņu dienā -1998.gada 22.jūnijā atklāja viņam veltīto pieminekli. Tēlnieka Oļega SKARAIŅA veidotie trīs masīvie granīta bluķi ar F.BRIEŽA portretu kaujas ietērpā simbolizē strēlnieku vadoņa cīņas garu un apņēmību sakaut ienaidnieku.

12. KĀJNIEKU IEROČU PIELIETOŠANAS DAŽI ASPEKTI

Katrā kaujā ieroču kvalitāte un to pielietošanas prasme zināmā mērā ir viens no uzvaras garantiem. Izņēmums arī nav mūsu apskatītā cīņa pie Ķekavas 1916. gada martā. Salīdzinot Vācijas un Krievijas armijas ložmetēju kvalitāti īpašas atšķirības neredzam, abas karojošās puses pamatā izmantoja izcilā izgudrotāja Hairema MAKSIMA 19. gadsimta nogalē radīto ložmetēju. Katrs ceturtais kaujā izmantotais vācu ložmetējs bija trofeju – Krievijas Tulas rūpnīcā ražotais un uz pulkveža SOKOLOVA konstruētā balsta novietotais „Maksims.” Nenoliedzami, ka atšķirība par labu vāciešiem, bija pašu ložmetējnieku sagatavošanas līmenī un praktiskajā kaujas pieredzē. Abi latviešu bataljoni savā iepriekšējā darbībā ložmetējus izmantoja reti, jo pamatā viņi nodarbojās ar izlūkošanu. Šie efektīvie automātiskie ieroči 1915. gada nogalē un 1916. gada sākumā strēlnieku cīņās tika izmantoti tikai dažas reizes un tad arī īslaicīgi. Ķekavas marta kaujā ložmetēju pielietojums bija daudzveidīgs, ilgstošs un viņi patērēja milzīgu daudzumu munīcijas. Apm. puse mūsu ložmetēju no Krievijas armijas 1.aizsardzības līnijas nodrošināja atbalsta uguni uzbrūkošajiem strēlniekiem. Citi tika sūtīti līdzi tām sešām mūsu rotām, kuras atradās vācu ierakumos. Kaujas gaitā zem lodēm nācās veikt dažu ložmetēja detaļu ( stobru, aizslēgu utt. ) nomaiņu. Arī pietiekoši smagā ieroča pārvietošana sarežģītajos ilgās kaujas situācijās radīja daudz problēmu. Lai ložmetēju apkalpes ( kopā 6 karavīri ) ciestu mazākus zaudējumus, tad kaujas gaitā ieroci pārvietojot uz priekšu darbības tika veiktas pakāpeniski un ar pauzēm. Vispirms uz priekšu devās apakšvirsnieks – ložmetēja komandieris. Viņš izvēlējās jauno pozīciju, kā arī noteica drošāko pārvietošanās maršrutu. Tad pēc signāla pie viņa ieradās patronu pienesēji ar maksimālu daudzumu munīcijas, kuri praktiski sagatavoja jauno pozīciju. Noslēdzot šīs darbības pārējā ložmetēja apkalpe uz šo vietu pārvietoja pašu ieroci. Ķekavas marta kaujas laikā praktiski to paveikt bija pietiekoši problemātiski, jo ieroča koka riteņi apķepa ar biezu dubļu kārtu. Kaujas dienā latviešu bataljonu ložmetēji visvairāk uguni vērsa uz Ķekavas upes ieleju, lai neļautu vāciešiem apiet mūsu grupējuma labo flangu. Pēc cīņas rezultāta varam secināt, ka šī uguns bija efektīva, jo pretinieks tā arī nespēja mūsu strēlniekus aplenkt. „Maksima” sistēmas ložmetējam ūdens stobra apvalka dzesētājā uzvārījās parasti pēc 5 lenšu izšaušanas (katrā brezenta lentā 250 patronas). Lai kaujas situācijā neatklātu ieroča pozīciju, verdošo šķidrumu novadīja speciālā rezervuārā. Pēc apm. 25 patronu lenšu izšaušanas bija jāmaina stobrs, tas apkalpei prasīja apm. 5 – 10 min. laika.
Savukārt vācu ložmetējniekiem bija vismaz gadu ilga dažāda rakstura frontes cīņu pieredze, sevišķi augstā līmenī jāatzīmē 81.ložmetēju snaiperu vienības karavīru sagatavotība. Viņi no divīzijas rezerves kaujā iesaistījās pāris stundas pirms pusdienas un ļoti efektīvi apšaudīja uzbrūkošo latviešu strēlnieku rotas ar sānu jeb flangu uguni. Vācu ložmetējniekiem nebija problēmas ar munīcijas piegādi, tā vienmēr kaujas gaitā viņiem tika nodrošināta. Savukārt latviešu strēlniekiem, kuri atradās vācu ierakumos, patronas cīņas laikā pienesa zem nemitīgas pretinieka uguns pa atklātām vietām. Mūsu ložmetējnieki cīnījās varonīgi un pašaizliedzīgi, daudzas reizes palīdzot strēlniekiem ar uguni. Par to liecina arī apbalvoto saraksti un statistika par zaudētajiem ieročiem. Visi abu latviešu bataljonu ložmetēji atkāpjoties tika iznesti (vienu „Madsena” sistēmas rokas ložmetēju, kuru vācu 2. ierakumu līnijā atstāja 1.Daugavgrīvas bataljons, atejot atrada un izglāba 2.Rīgas bataljona karavīri). Kaujas noslēgumā no 8 „Maksima” un 6 „Madsena” latviešu vienību ložmetējiem no ierindas bija izsisti tikai divi 1.Daugavgrīvas bataljona „Maksimi” (viens tika sašauts, bet otrs bojāts), par rokas ložmetēju jau tika minēts. Tie salīdzinoši pie ilgstošās kaujas norises ir nelieli zaudējumi. Latviešu strēlnieki ložmetējiem pievērsa īpašu uzmanību, sevišķi to drošībai un prata šo efektīvo automātisko ieroci vienmēr turēt kaujas gatavībā. Iespējams, ka 1.Daugavgrīvas bataljons šajā marta cīņā izmantoja arī 1915. gada rudenī trofejās iegūto vācu „Maksima” ložmetēju, kuram stobrs tika nomainīts uz attiecīgo Krievijas armijas munīciju. Šo ieroci vienība norāda 1916. gada decembra sākuma apbruņojuma atskaitēs, bet par tiešu pierādījumi uz doto brīdi nav atrasti.
Uzbrukuma pirmajās minūtēs pa kreisi no Bauskas šosejas 2.Rīgas bataljona karavīri kopā ar sibīriešiem sagrāba trīs vācu ložmetējus. Tos vēlāk izmantoja pretuzbrukumu atvairīšanā, šie ieroči gan darbojās ar zināmām problēmām un traucējumiem. Atkāpjoties vienu iznesa sibīrieši, otru 2.Rīgas bataljons, bet trešo sadragāja kaujas gaitā vācu artilērija. Par to, kā latviešu strēlnieki pielietoja „Madsena” sistēmas rokas ložmetējus, trūkst sīkākas informācijas. Savukārt 5.Zemgales un 7.Bauskas bataljona ložmetēji kaujā netika iesaistīti.
Apskatot šauteņu pielietošanas nianses vispirms ir jāatzīmē, ka daudz un bieži kritizētā latviešu strēlnieku „Vinčestera” sistēmas šautene vairākās Ķekavas kaujas epizodēs bija ļoti efektīva. Mūsu karavīriem, esot vācu ierakumos, nācās atsist vairākus pretuzbrukumus. Bieži veikt tiešo apšaudi no ienaidnieka izraktajiem nocietinājumiem nebija iespējams, jo uzbrucējus nevarēja redzēt. Tad latviešu strēlnieki pēc komandas izleca no ierakumiem un šaujot no ceļa nodarīja vāciešiem jūtamus zaudējumus.

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīri pielādē ložmetēju lentas.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona ložmetēju komandas karavīru grupa.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Šādā stāvoklī uzturot uguni ātršāvīgums ir tieši divas reizes lielāks nekā vācu karavīru „Mauzera” sistēmas šautenei. To panāca ar īpašās skavas, kura atradās aiz šautenes mēlītes, palīdzību – katras patronas pārlādēšana notika ļoti ātri. Bez tam šī ASV Filadelfijas pilsētā ražotā ( kopējais izpildītais Krievijas pasūtījuma apjoms – 293.000 ieroči ) šautene bija ļoti precīza, ar teicamu trāpījumu blīvumu. Ieroča kaujas atspere pēc vajadzības bija regulējama. „Vinčestera” šautenes munīciju varēja savietot ar citiem Krievijas armijas kājnieku ieročiem – „Maksima” un „Madsena” ložmetējiem, kā arī ar „Mosina” sistēmas šautenēm. Tomēr konstruktora Džona BRAUNINGA 1895. gadā radītajam ierocim, par kura prototipu ir jāuzskata pasaulē ļoti populārā un daudzās vesternu filmās redzētā kovboju „Vinčestera” karabīne, bija vairāki trūkumi. Kā galveno jāmin aizslēga mehānisma jūtīgumu pret netīrumiem, kas Ķekavas marta kaujā daudziem latviešu strēlniekiem bija traģiski liktenīgs. Tieši tāpēc 8. martā plkst.15.00 tiem mūsu karavīriem, kuri vēl vācu ierakumos cīnījās, katra trešā šautene nebija lietojama.
Līdzīgi notika arī 1916. gada Ķekavas jūlija kaujās, kad šī paša iemesla rezultātā latviešu strēlnieki cieta smagus zaudējumus. Latvijas situācijā ierocis cīņai ierakumu kara apstākļos nebija derīgs, tāpēc 1916. gada septembrī visi latviešu strēlnieku bataljoni saņēma Japānā ražotās „Arisaki” sistēmas šautenes.

Latviešu strēlnieki ar „Vinčestera” šautenēm.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Vispār šīs amerikāņu šautenes mehānisms bija ļoti sarežģīts ar daudzām sīkām detaļām, kaujas apstākļos to izjaukt un salikt praktiski nevarēja. Pielādēšana radīja virkni problēmu – katra no piecām patronām aptverē bija jāievieto pa vienai un šī procesa laikā ieroci vajadzēja pagriezt pa kreisi. Līdz ar to karavīrs esot guļus stāvoklī atsedza plecu un daļu no muguras. Krievijā ražotā patrona salīdzinoši ar attiecīgo ASV munīciju bija ar spēcīgāku pulvera devu un tāpēc intensīvas kaujas laikā pēc dažiem simtiem šāvienu ieroča aizslēga kārba deformējās. Proporcionāli pārāk smagais stobrs un durklis tēmējot radīja balansēšanas problēmas, tāpēc šaušanā strēlniekiem nācās veikt ilgstošas apmācības. „Vinčestera” šautenes latviešu bataljoni saņēma tikai 1916. gada janvāra vidū un nevienam mūsu karavīram tā nebija pazīstama. Pirms tam 1.Daugavgrīvas un 2.Rīgas bataljons tika apbruņots ar Krievijas armijas kājnieku kareivja standarta ieroci - „Mosina” sistēmas trīslīniju šauteni. Ar šīm praktiskajām un vienkāršajām šautenēm 1915. gada rudenī tika veiktas pirmās vēsturiskās uzvaras. Diemžēl Krievijas armijā jau no 1914. gada decembra bija katastrofāls šauteņu trūkums, kā rezultātā turpmāk vairākus gadus imperatora NIKOLAJA II karavīri cīnījās arī ar Lielbritānijā, Francijā, ASV un Japānā ražotajiem ieročiem.
Nedaudz arī par rokasgranātām, ar kurām latviešu strēlnieki marta kaujā vairākas stundas ļoti veiksmīgi un efektīvi cīnījās vācu ierakumos. Šajā dienā rokasgranātas tika pielietotas dažādās situācijās – gan uzbrūkot un aizsargājoties, kā arī atkāpjoties. Ap pusdienas laiku gandrīz visas, arī vācu ierakumos sagrābtās trofeju rokasgranātas, jau bija izlietotas. Kopumā šajā kaujā latviešu strēlnieki izmantoja vismaz sešu dažādu sistēmu rokasgranātas:
1) Krievijas armijas 1912.gada parauga rokasgranāta; svars 1,23 kg, no tā sprāgstvielas 615 gr, aiztures laiks 4 sek.,
2) Krievijas armijas 1914.gada parauga rokasgranāta; svars 0,72 kg, no tā sprāgstvielas 410 gr, aiztures laiks 4 sek.,
3) Francijas armijas 1915.gada parauga rokasgranāta „F-1”,
4) Lielbritānijas armijas „Lemon” sistēmas rokasgranāta,
5) Vācijas armijas uzbrukuma rokasgranāta ar garo koka kātu; svars 200 gr, no tā sprāgstvielas 100 gr, aiztures laiks 5,5 sek.,
6) Vācijas armijas 1915.gada parauga apaļā rokasgranāta; svars 710-730 gr, no tā sprāgstvielas ( melnais pulveris ) 60-80 gr, aiztures laiks 5-8 sek.
Lielo un jaudīgo kapteiņa NOVICKA un praporščika FJODOROVA parauga rokasgranātu tobrīd latviešu strēlnieku ieroču arsenālā diemžēl vēl nebija, viņas apbruņojumā ieviesa apmēram pēc pusgada. Pārsvarā minētās rokasgranātas tika pildītas ar trotilu, melinītu vai amonālu.

Krievijas armijas Pirmā pasaules kara rokasgranātas.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

13. VĀCU SKATĪJUMS

Izraksti no Vācijas armijas 35.kājnieku rezerves pulka, kurš aizsargāja pozīcijas no Bauskas šosejas pa kreisi, 1916. gada kaujas darbības žurnāla: „21. martā plkst. 04.00 pēkšņi sāka stipri šaut krievu artilērija. Pateicoties vairāku dienu piešaudei krievu lielgabalu uguns jau no paša sākuma bija ārkārtīgi precīza. Sevišķi spēcīgi tika apšaudītas pozīcijas abās pusēs Bauskas šosejai un viesuļuguns visvairāk trakoja mūsu 12.rotas kreisā flanga ierakumos. Bija rīta migla un tā kopā ar sprādzienu radītajiem dūmiem pilnībā aizsedza mūsu pozīcijas. Ierakumu aizstāvji savā priekšā varēja pārredzēt teritoriju tikai par dažiem metriem. Sliktā redzamība pretiniekam ļoti palīdzēja slēpti pietuvoties un pēc pusstundas krievi pēkšņi pa divām ejām, kuras izveidoja viņu artilērija 25 metru platajos dzeloņdrāšu aizžogojumos, ielauzās 12.rotas kreisā vada ierakumos. Šī pozīcija bija nedaudz izvirzīta uz priekšu. Pēc mūsu karavīru vīrišķīgas pretošanās krievi ieņēma 1. līnijas un rezerves ierakumus. Mūsu artilērija sāka darboties 04.50, tomēr tā nespēja apturēt šo uzbrukumu. No minētā vada izglābās tikai pusotra grupa karavīru, kura atgāja uz R pie 1.bataljona. Vada komandieri vēlāk atrada pie kritušajiem. Ložmetēju, kurš atradās vada iecirknī, sadragāja viena no pirmajām artilērijas granātām. Ložmetēja apkalpe daļēji tika iznīcināta eksplozijas laikā, pārējā krita durkļu tuvcīņā. No 12.rotas pamatierakumiem, kuri atradās vienu pakāpi atpakaļ aizsardzības pozīciju dziļumā, rotas komandiera v.i. rezerves leitnants BACIS trīs reizes organizēja pretuzbrukumus. Tiem nebija rezultātu, jo krievi bija skaitliskā pārsvarā un viņi efektīvi pielietoja rokas granātas. Mēs cietām lielus zaudējumus, krita 10.rotas varonīgais vecākais feldfēbelis RUVOLDTS, bet 12.rotas rezerves leitnantu ŠTĀLU nāvīgi ievainoja. Bet tad pēc īpaša uzdevuma izpildes pie savas 12.rotas atgriezās tās komandieris rezerves leitnants KICERS. Spraugu, kuru izveidoja uzbrucēji pie Bauskas šosejas, uzdeva aizpildīt leitnanta FRESENIUSA komandētajai 10.rotai, kura pirms tam atradās 3.bataljona rezervē. Šo uzdevumu, neskatoties uz krievu artilērijas uguni, 10.rota izpildīja. Viņas izveidotā aizsardzības ķēde gan bija visai reta. Vēlāk 10.rotai palīgā ieradās 5.rotas viena daļa, 20 sapieri, 30 riteņbraucēji no 12.kājnieku rezerves brigādes štāba, divas karavīru grupas no 151.riteņbraucēju rotas ar diviem ložmetējiem, 81. ložmetēju snaiperu vienības seši ložmetēji, kā arī viens ložmetējs no pulka ložmetēju rotas. Šajā laikā rezerves leitnants KICERS ar 12.rotas atlikušajiem karavīriem, 10.rotas 2. un 3. vadu, 2.rotas vienu vadu organizēja vēl vienu pretuzbrukumu, bet arī tas nebija sekmīgs. Ap plkst. 12.00 rezerves leitnants ROSTS ar 3.rotas trīs karavīru grupām niknā tuvcīņā iztīrīja 120 metrus garu ierakumu R no Bauskas šosejas. Pēc tam ienaidnieks uz A no šī ceļa sadrūzmējās tikpat garā ierakumā. Dienas vidū pienāca 19.landšturma pulka 2.bataljona 7.rota, kura nomainīja mūsu pulka 9.rotu. Šo rotu nozīmēja mūsu grupējuma papildināšanai, kuram bija jāveic pretuzbrukums. Pulka komandiera rīcībā šī uzdevuma veikšanai bija sapulcēti kopā šādi spēki – četras rotas, 60 karavīri – riteņbraucēji ar diviem ložmetējiem un 81. ložmetēju snaiperu vienības seši ložmetēji. Ap plkst. 15.00 visi mūsu galvenā uzbrukuma sagatavošanas darbi bija pabeigti. Tieši plkst. 15.20 mūsu artilērija (17.lauku artilērijas pulka diviziona baterijas un haubiču baterija) sāka apšaudīt pretinieku, kurš bija mūsu ierakumos un teritoriju uz Z no šīm pozīcijām. Lielgabali drīz atklāja viesuļuguni un tiem plkst. 15.35 piebiedrojās mūsu ložmetēji. Leitnants ALBREHTS teicami koriģēja artilērijas uguni un tagad varēja sākt savu uzbrukumu kājnieki. Ap plkst. 15.40 viņi trīs viļņos pārgāja triecienā, tā laikā 9.rotas taurētājs visu laiku taurēja trieciena signālu „ Ātri uz priekšu!” Pretinieks ar rokas granātām aizstāvējās, bet to ātri pieveica, jo tas apšaudes laikā bija zaudējis sakarus ar savām rezervēm un komandpunktiem. Mēs saņēmām gūstā divus virsniekus, 264 kareivjus, kā arī 65 ievainotus pretinieka karavīrus. Atgūto ierakumu tuvumā atradām mūsu kritušos biedrus, daļa no tiem bija ar rokas granātām briesmīgi sakropļoti. Veselas kritušo krievu ķēdes mūsu ierakumu priekšā liecināja par uzbrucēju varonību.
Mūsu pozīciju priekšā gulēja apm. 170 kritušo krievu, starp tiem divi virsnieki (t.sk - viens artilērijas kapteinis). Kritušie no abām pusēm gulēja arī pie mūsu 2. līnijas, ierakumi bija pilni ar kūstošā sniega ūdeni. Mēs ieguvām 330 šautenes (no tām 240 „Arisaki” sistēmas) un 160 durkļus. Kaujā par mūsu pozīciju atgūšanu īpaši varonīgi cīnījās mūsu 12.rota sava izcilā komandiera rezerves leitnanta KICERA vadībā.”
Kaujas laikā vācu 35.pulka 2.bataljons ar uguni no flanga palīdzēja blakus esošajam 24.pulkam atsist 50.Sibīrijas pulka uzbrukumu „Umzarnieku” un „Staķu” virzienā. Kopā vācu 35.pulks šajā marta cīņā zaudēja kā kritušos četrus virsniekus, 59 apakšvirsniekus un kareivjus. Ievainoti tika viens virsnieks, 86 apakšvirsnieki un kareivji. Par varonību šajā kaujā ar 2.šķiras Dzelzs krustiem tika apbalvoti 60 pulka karavīri. Citu vācu vienību zaudējumi nav zināmi. Nedaudz jāpiebilst par rezerves kājnieku pulkiem Vācijas armijā Pirmā pasaules kara laikā. Tās nebija otrās šķiras vienības, kā varbūt šķiet pēc to nosaukuma. Rezerves kājnieku pulkos karoja 22 – 26 gadu veci vīrieši, kuri iepriekš miera laikā bija izgājuši obligāto armijas dienestu un kara sākumā tika mobilizēti. Šajā vācu kaujas aprakstā īpašu interesi izraisa 81. ložmetēju snaiperu vienība. Tā tolaik bija jaunākā Vācijas armijas novitāte, kura praktiski frontes situācijā sāka darboties pirms pāris mēnešiem. Prūšu ģenerāļi pēc pirmā kara gada notikumiem pareizi novērtēja ložmetēju pieaugušo nozīmi un tāpēc visās daudzajās ložmetēju rotās tika noorganizēta šāvēju novērtēšana. Paši labākie izgāja vēl papildus 4 – 5 nedēļu apmācību kursu un tādejādi sāka veidoties vairākas ložmetēju snaiperu vienības.

Vācu karavīri Pirmā pasaules kara laikā.
(Hauptmann i. G. Adolf v. SCHELL „Kriegserfahrungen zu Führungim gefecht”)

Katrai kājnieku divīzijai vēlāk tika piekomandēts viens šāds formējums. Kā mēs redzam pēc Ķekavas marta kaujas norises gaitas, tad šādu īpašu elitāru karavīru pielietojums frontes cīņās bija ļoti efektīvs.

14. LATVIEŠU STRĒLNIEKU ATMIŅAS

1. Daugavgrīvas bataljona 3. rotas strēlnieks Fricis RIEKSTIŅŠ: „Naktī uz 8. martu es kopā ar saviem citiem biedriem pavadīju kādā lielākā zemnīcā, kur mēs sakūrām uguni. Zemnīcā caurumu dūmiem nebija, nācās gulēt un rīt sīvos dūmus, kas izsauca stipru klepu un dziļu sūrumu rīklē. Es gan labprāt būtu cietis aukstumu nekā šos dūmus, bet ko lai dara, pārējiem biedriem patika labāk siltums un dūmi, nekā aukstums. Daudzi rakstīja piederīgajiem vēstules, jo mēs zinājām, ka kauja sāksies vēl šinī naktī, lai gan oficiāla paziņojuma vēl nebija.
Strēlnieks URĶIS taisni vēl vakarā bija saņēmis garu, garu vēstuli no savas līgavas, kurā tā izteica savu lielo žēlumu par ilgo šķiršanos un arī bažas par līgavaiņa likteni. Starp citu, vēstulē bija minēts, ka tā gatavojot lielu deķi un arī citas skaistas lietas, kuras būšot vajadzīgas, kad šis līgavainis atgriezīšoties sveiks un vesels no kara mājās. URĶIS vēstuli lasīdams, nobēdājās vēl vairāk un arī man iedeva dārgo vēstuli lasīt, pie kam piebilda, ka šis līgavas neatstāšot nemūžam.
Ap plkst. 11.00 vakarā, kad jau mēs bijām tā mazliet iesnaudusies, atskrēja ziņnesis ar rotas komandiera pavēli: visiem sagatavoties kaujai. Ejot laukā no zemnīcas, man bija tāda sajūta, it kā tagad esmu uzņēmies ļoti grūtu un svētu pienākumu, kas man tagad rūpīgi izpildāms. Drīz vien mēs sapulcējāmies visi kopā, un tad sākām iet uz pozīciju pusi, kuras no mums atradās divu verstu attālumā.
Jāiet bija mežam cauri; mežs stiepās līdz pašām pozīcijām.
Tā kā mēs bijām izgājuši diezgan agri, tad uz priekšu virzījāmies diezgan lēni un bieži atpūtāmies. Saņēmām arī ziņu par uzbrukuma sākšanās laiku: tas bija nolikts, gaismai austot; puspiecos rītā sāksies artilērijas uguns. Apmēram vienu versti no vācu ierakumiem atradās mūsu otrā līnija. To mēs līdz uzbrukuma sākumam slepus pagaidām ieņēmām. Tas bija pa labi no Bauskas šosejas, skaitot no Rīgas, gandrīz pie paša ceļa, meža malā.
Vācu pirmā līnija atradās otrā meža malā, nelielu gabaliņu mežā. Vācu ierakumus no mūsu otrās līnijas atdalīja lauks un pļava un šo pēdējo pašā vidū bija manāma mūsu pirmā līnija.
Visapkārt valdīja diezgan liels klusums. Vācu ierakumi sūtīja uz mūsu pusi tikai atsevišķus, retus šāvienus, kas bija domāti mūsu izlūkiem. Likās, ka vācieši par mūsu uzbrukumu nekā nezināja. Mums strēlniekiem paskaidroja uzbrukuma gaitu: pirmām kārtām bija jāieņem kāds kalns, kas atradās no mums pa kreisi un no kura esot redzama Rīga. Tas bija tā saucamais Plikais kalns, uz kuru miera laikā no Rīgas braukuši zemnieki un līksmojuši. Mēs redzējām, ka pa šoseju mums garām aiziet krievi. No tiem vecākie gados bija ar kuplām bārdām, ejot tie bieži noņēma savas cepures un meta krustus.
Strēlnieki, kaut gan bija drusku uztraukti, tomēr labā garastāvoklī. Tie smējās un mēģināja jokot, bet joki bieži vien iznāca diezgan sausi un samāksloti, ar tādu uztraukuma pieskaņu. Pats es jutos labi; biju možs, varbūt drusku vairāk sasprindzināts kā citkārt. Es nepacietīgi gaidīju cīņas sākumu, un domas manā galvā šaudījās ātri. Es prātoju gan par sevi, gan par kauju, gan arī par to, kas būs pēc tam: vai iziešu dzīvs, vai kritīšu. Bet manām domām piemita putna vieglums: viņas nāca un gāja, un neviena no tām mani ilgi netraucēja. Viņas skrēja pār manu galvu kā ziboši, gaiši mākoņi un neatstāja manā sirdī skumjas un nopūtu.
Uzbrukuma sākuma gaidas arvien pieņēmās. Atlikušais līdz uzbrukumam laiks likās velkoties svina zābakiem. Dzirdēja vienmēr sakām: vēl palicis līdz artilērijas uguns sākumam stunda - pusstunda - piecpadsmit minūtes - nu vairs tikai piecas minūtes. Un tad taisni pussešos rītā, mazai gaismiņai austot, atskanēja divi mūsu artilērijas atsevišķi šāvieni, un tūliņ pēc tam, kā brīnišķīgs, tumšs pērkons, visgarām sāka dārdēt visa mūsu artilērija. Granātas kaukdamas laidās pāri mūsu galvām uz vāciešiem. Tā kā pieturējās vēl diezgan tumšs, tad tai pusē, no kurienes šāva, debesis blāvoja un līgojās, bet meža viņā malā, tur, kur granātas plīsa vācu ierakumos, šāvās gaisā sarkanas ugunis. Granātas plīsa bez rimas un stāja un tāpēc arī debess puse zvēroja kā milzīga uzpūsta ogle. Uzbrukuma rajonā krieviem artilērija bija sakopota lielā daudzumā un tagad tā šāva visa uz reizi. Dārdēšana bija milzīga, grāvieni sekoja grāvieniem, līdz drīz viss sajuka vienā mežonīgā rūkoņā. Arī vācu artilērija sāka šaut, atbildēdama krieviem. Pēc artilērijas uguns sākšanās es kļuvu nervozāks. Mani sāka kratīt drebuļi, bet tas nebija no bailēm, vairāk gan no milzīgā, neparastā trokšņa. Drebuļi pārņēma visu miesu un izbeidzās līdz ar artilērijas beidzamiem šāvieniem.
Artilērijas šaušana turpinājās nepilnu stundu. Mēs gaidījām savu kārtu uzbrukumam. Jau pienāca ziņa, ka pa kreisi no mums vācu pirmā līnija krievu un latviešu ieņemta, ka vācieši padodoties gūstā kuplā skaitā un ka ierakumi un dzeloņstiepļu aizžogojumi mūsu artilērijas krietni vien izārdīti. Ieņemtie ierakumi kritušiem vāciešiem pilni un ka viens vācietis saņemts gūstā ar pusdzītu bārdu; viena puse bijusi tikai vēl ieziepēta, derīga dzīšanai. Tas apstiprināja domas, ka vācieši mūsu uzbrukumu nebija gaidījuši.
Tad arī mēs saņēmām pavēli doties uz priekšu. Mūsu rotai, kopā ar vēl dažām citām, bija arī uzdevums apsargāt mūsu labo flangu, jo mēs atradāmies pašā mūsu labajā spārnā. Tie vācu ierakumi, kas atradās mums pretim, nebija mūsu artilērijas izārdīti, jo visa krievu uguns bija koncentrēta uz iecirkni vairāk no mums pa kreisi. Mēs bijām pārlieku novirzījušies pa labi. Kad mēs pārlēcām ierakuma valnim pāri un ķēdē izklaidējoties, devāmies uz mūsu pirmajiem ierakumiem, vācieši mums nemitīgi raidīja virsū stipru ložmetēju un šauteņu uguni un apšaudīja vēl bez tam ar artilēriju. Mēs skrējām kā parasts ķēdē partijām, slēpjoties aiz katra uzkalniņa, cinīša, paaugstinājuma, ieklūpjot grāvjos, bedrēs, izmantojot katru beidzamo aizsardzību. Starp citu, es slēpdamies iegūlos kādā granātu bedrē, kas bija pilna ar ledainu ūdeni un tā viss kļuvu slapjš, izņemot vienīgi tikai muguru. Tomēr biju tā satraukts, ka par slapjumu nemaz neiedomājos un mana galva vēl pie tam bija nosvīdusi no lielā karstuma, ko es izjutu.
Kad mēs bijām visi salasījušies pirmajā līnijā, tūliņ nekavējoši vajadzēja doties atkal tālāk vāciešiem pretim, tomēr nevienam nebija drosmes pirmajam lekt no grāvja laikā, jo vācieši tagad uz mums atklāja pilnīgi ārprātīgu uguni. Vācu baterijas šāva uz mums zalvēm. Granātas nemitīgi sprāga ap mums te vienā pusē grāvim, te otrā. Rotas komandiera palīgs ŠNUKA skrēja pie visiem draudēdams un kliegdams, ka nedrīkst kavēties ne mirkli. Es tīri vai neviļus iesmējos - brīnišķīgi, ja kāds pirmais līstu laukā, es viņam tūlīt sekotu, kā otrs. - Tomēr visi jau tūlīņ arī drāzāmies laukā no ierakumiem partijās un devāmies uz priekšu.
Tagad arī mūsējie sāka vairāk krist. Es redzēju, ka man pa labi un kreisi vēlās zemē mani biedri un draugi, gan beigti, gan smagi ievainoti. Kad biju nonācis līdz mežam, pie pirmā vāciešu dzeloņstiepļu žoga ieraudzīju mūsu dūšīgo 4.vada komandieri ĀBELTIŅU, kas mierīgā garā kārtoja savu kareivju ķēdi tieši vācu acu priekšā. Viņš pastaigājās tā, it kā būtu šinī meža malā viens. Tas ĀBELTIŅŠ bija viens varens vīrs, viņš pat viskarstākā ložu svelmē neapjuka un daudzreiz bija mūsu kaujas vienībai kā glābējs.
Brītiņu pagulējuši ķēdē, kamēr salasās mūsu pārējie biedri, sākām griezt vācu dzeloņstiepli, kuru mūsu artilērija nebija pat skārusi. Vācieši savu uguni vēl pastiprināja un mani biedri krita viens pēc otra. Tad es uzlēcu kājās, izrāvu kādam ievainotam no rokām stiepļu griežamās šķēres un sāku ar tām griezt vācu žogu. Labu gabalu izgriezis, nometu šķēres nākošam un pārskrēju pāri. Bet tā bija tikai pirmā vācu dzeloņstiepļu līnija. Tālāk mežā nāca vēl citas līdzīgas līnijas un tikai aiz tām bija redzami vācu ierakumi. Visgarām bija nelielas priedītes, kas sprakstēja no vācu lodēm. Šeit nu vācu dzeloņstiepļu žogu vidū mums bija jāapstājas. Labi, ka zemes virsma šai vietā bija visai nelīdzena, ļoti ciņaina, tā kā aiz šiem ciņiem iznāca laba slēpšanās, pretējā gadījumā vācu negantā uguns mūs visus būtu noslaucījusi no zemes virsas.
Kļuva skaidrs, ka vācu ierakumus mēs nespēsim ieņemt. Tie bija labi nocietināti un nocietinājumus krievu artilērija nebija izārdījusi. Tai starpā mūsu karotāji pa kreisi jau bija ieņēmuši vairākas vācu līnijas. Mēs varējām izpildīt tikai mūsu otro kaujas uzdevumu: aizsargāt mūsu labo flangu no vācu apiešanas. Mēs gulējām vācu dzeloņstiepļu žoga vidū, un, protams, vācietis nevarēja tikt ne soli uz priekšu. Virsnieki nebija redzami. ĀBELTIŅŠ viens pats kārtoja mūsu ķēdi. Arī mūsu rotas viena daļa bija par daudz novirzījusies uz kreiso pusi, piebiedrojoties citiem, kas bija jau vācu ierakumus ieņēmuši.
Sāku just, ka mani pamazām pārņem aukstums, jo biju cauri slapjš un arī no augšas nemitīgi nāca slapjdraņķis, tomēr piecelties nedrīkstēju - tādā gadījumā nekavējoši varēja ķert kāda vācu lode. Tā es gulēju un salu. Vāciešiem padarīt mēs nekā nevarējām: tie atradās savos labi iekārtotos ierakumos. Arī atkāpties, prom tikt pie savējiem mēs nevarējām, jo tad bez žēlastības tiktu visi apšauti. Un tā mēs bijām spiesti gulēt. Kad mēs bijām mierīgi aizlīduši un paslēpušies katrs aiz sava ciņa vai zemes paaugstinājuma, vācieši arī klusēja. Bet tikko kāds no mūsējiem sāka ausīties vai mēģināja galvu celt augšup, vācieši no jaunā klāja vaļā savu ellišķo uguni. Tikai vienīgi ĀBELTIŅAM bija briesmīga laime; viņš, nemaz par lodēm nedomādams, apstaigāja mūsu rindas un uzturēja arī sakarus ar pārējām krievu un latviešu uzbrūkošām vienībām. Sākumā tas vēl bija iespējams, bet ap pusdienas laiku, neskatoties visu mūsu sakarnieku varonību, sazināšanās ar atsevišķām daļām izira. Ap to pašu laiku redzēju, ka ĀBELTIŅŠ pakrita lodes trāpīts plecā un liekas, zaudēja samaņu. Kas ar viņu vēlāk notika, to es neredzēju, tikai pēc tam dabūju zināt, ka viņam tomēr laimīgi izdevies izkļūt no uguns līnijas laukā.
Vācu artilērija, kura jau tā visu laiku diezgan rosīgi darbojās, tagad ap pusdienu kļuva arvienu stiprāka un sāka bez pārpratuma apšaudīt kailo, neapklāto klajumu, kas atradās starp vācu un mūsu ierakumiem un kuram pāri vajadzēja nākt mūsu palīgspēkiem, lai tie nokļūtu līdz mums. Artilērijas uguns bija tik stipra, ka no pāri tikšanas klajumam nebija ko domāt. Tie uzbrucēji, kas atradās no mums pa kreisi un bija jau ieņēmuši vairākas vācu līnijas, arī sāka pagurt, izirt un viņu rindas kļuva retākas. Vācieši to manīdami, visiem spēkiem centās uzturēt uguni augšminētā klajumā. Bija vāciešiem arī tāda baterija uz automobiļiem pienākusi, kas šāva bez pārtraukuma un stājās. Sekas šādai vācu taktikai drīz vien kļuva redzamas. Mūsu artilērija klusēja, jo viņai nebija ko šaut, un pēc pusdienas krievi jau sāka atkāpties.
Bet atpakaļiešana bija tikpat bīstama, kā uz priekšu došanās. Lai nokļūtu atpakaļ savās pozīcijās, krieviem bija jāpārvar atklātais laukums, kas atradās starp mūsu un vācu ierakumiem un kuru, kā es minēju, vācu artilērija apšaudīja bez žēlastības. Bet krievi ar to nerēķinājās. Viņi bija noguruši un gribēja tikt atpakaļ savos ierakumos, lai tas maksātu ko maksādams. Oficiāla rīkojuma par atkāpšanos vēl nebija, priekšniecība cerēja, ka tumsai iestājoties, varbūt vēl izdosies dabūt pāri laukam palīgspēkus un noturēties ieņemtās pozīcijās. Neoficiāli bēgšana jau bija sākusies. Vispirms sāka bēguļot pa vienam, pāriem, bet vēlāk jau veselām partijām, un starp bēguļotājiem tagad bija jau redzami, par nožēlošanu, arī latvieši.

Jānis ŠNUKA – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotas jaunākais virsnieks.
(Aijas GUSLENAS arhīvs)

Vācieši, kuriem bija pienākuši svaigi papildspēki, sāka enerģisku pretuzbrukumu un ieņēma viņiem atņemtos ierakumus vienu pēc otra. Mēs, guļot savās vietās, mežā pie dzeloņstiepļu žogiem, redzējām kā nonākuši klajumā, krita tie mūsējie, kas vācu spiedienu un uguni neizturējuši, mēģināja atgriezties savās vecās pozīcijās. Klajumā granāta krita pie granātas un plosīja katru pāri bēdzēju.
Klajumā, pie pašas šosejas atradās kādas mājas sagrauti mūri. Tur bija ierīkojušies sanitāri un sniedza pirmo palīdzību ievainotajiem. Tomēr vācieši arī šos mūrus nepameta dīkā un bieži vien aizsūtīja uz turieni pa šrapnelim. Daudzi ievainotie, kas tur bija savākti un nespēja paši tālāk vairs kustēties, tā arī dabūja tur savu nāvi un galu. Tas pats notika arī ar tiem, kas atpakaļ bēgot, nokļuva pļavā un netika vairs tālāk. Nākošā granāta tos jau noslaucīja no zemes virsas. Tā kā mūsējo lielākā daļa bija jau atkāpusies un paliekas panikā sekoja tie līdz, tad arī mums nekas cits neatlika kā atiet. Bet mūsu stāvoklis bija sevišķi bīstams.
Mūsu priekšā atradās pilnīgi neaizskartas vācu pozīcijas, karotājiem pilnas un mēs tiem gluži tuvu, viņu pašu dzeloņstiepļu žogu vidū. Stāvoklis bija tāds, ka par atkāpšanos gandrīz nemaz nebija ko domāt. Tos daudzos no mums, kas mēģināja aizrāpties prom, visus ķēra vācu lodes. Lai rastos kaut mazākā cerība atkāpties, vajadzēja nogaidīt tumsu un tad klusi, nemanot izkļūt no šīs briesmīgās vietas. Pļavā bez apstājas krita vācu granātas, bet ar laiku vācu artilērijas uguns sāka tuvoties arī mums, bet sasniegt mūs tai tomēr neizdevās, jo mēs atradāmies pārāk tuvu viņu pašu pozīcijām. Granātas krita gandrīz līdz ar mūsu mugurām, bet virsū tomēr nespēja uznākt. Tāpat arī ar bumbmetējiem un mīnmetējiem vācieši nedrīkstēja mūs apšaudīt, lai varbūt nenodarītu arī sev zaudējumus. Kā redzams, šādai mūsu tupēšanai tieši vācu deguna galā bija arī savi „labumi".
Mūsu rindas šajā vietā bija stipri sajukušas. Starp mums bija arī daudzi krievi un latvieši no citiem pulkiem, kas bija pieklīdusi mums, nākdami no kreisās puses. Es, uz vietas gulēdams, biedināju tos, kas skraidīja un centās prom kļūt, lai paliek pagaidām savās slēptuvēs. Daudzi, kas neklausīja manam padomam, dabūja samaksāt ar savu dzīvību. Visu dienu slapjš, slapjā vietā gulēdams, es biju gluži nosalis, bet neko nevarēju darīt, vajadzēja sakost zobus un ciest.
Diena pamazām sāka satumst un radās tumši zilgana krēsla. Piepeši mūsu artilērija, kas visu dienu bija klusējusi, atklāja viesuļa uguni uz tiem vācu ierakumiem, starp kuru dzeloņstiepļu žogiem mēs vēl joprojām atradāmies. Krievu artilērija droši vien nezināja par mūsu atrašanos šeit, jo pārējās daļas visur jau bija atkāpušās. Stāvoklis kļuva vēl briesmīgāks. Labi, ka krievu granātu vairums krita mums aiz muguras vācu dzeloņstiepļu žogu pirmajā līnijā, dažas tikai mūsu vidū un neliels daudzums tieši vācu ierakumos. Tagad likās tā, it kā zeme ar debesīm kopā grieztos, ka katra šeit palikšanas minūte var nest tikai nāvi, ka jau nākošā acumirklī jādrāžas prom no šīs elles vietas, vai tas izdodas, vai nē.
Es pats vairs neatminu, kā es izkļuvu no šīs briesmu vietas laukā; mani biedri krita viens pēc otra, granātu saplosīti. Man liktenis bija lēmis būt starp tiem retiem, kas iznāca dzīvi cauri granātu krusai. Lieta notika tā. Es un vēl divi mana vada strēlnieki - REDĪSS un GRĪNBERGS - mēģinājām izkļūt no vācu aizžogojumiem pa mazu grāvīti līdz maziem ierakumiem mūsu pirmās līnijas priekšā, kas bija domāti posteņiem un slēpņiem. Es tomēr neizturēju un devos skriet visā garumā, nemaz vairs nedomādams par slēpšanos. GRĪNBERGS kliedza man, lai es neesot traks, liekoties zemē un šļūcot uz priekšu uz vēdera, pretējā gadījumā dzīvs nepalikšot. Es tomēr šiem kliedzieniem nepiegriezu nekādu vērību. Es biju ļoti nosalis un tā satraukts, ka nevarēju savu darbību vairs grozīt. REDĪSS atkal sauca, lai es viņu pagaidot, jo tas pie vācu žogiem esot pārplēsis visas savas drēbes un palicis gluži kails. Tad es it kā atjēdzos, devos pie REDĪSA un redzēju, ka viņš tiešām vienās skrandās. Kaut kā šīs skrandas sasējuši, mēs laimīgi nokļuvām mūsu ierakumā, kur palikām līdz vakara tumsai, jo tālāk iet bija pārāk bīstami."
Atmiņu autors dzimis 1896. gada 23. janvārī Talsos, kur pirms kara viņš bija strādnieks. Latviešu strēlniekos Fricis iestājās Rīgā brīvprātīgi 1915. gada 8. augustā.
Savukārt Friča RIEKSTIŅA rotas komandieris Pēteris DARDZĀNS savās publicētajās atmiņās marta kaujas norisi attēlo šādi: „Gaismai austot, krievi atklāja artilērijas viesuļuguni pret vācu pozīciju sektoru iepretī „Franču” mājām. Veselu pusstundu ilgi šāvienu dārdi un sprādzienu dunoņa tricināja zemi un gaisu. Veseli koki lidoja gaisā kā skali. Vietām pret debesīm cēlās augsti smilšu stabi, un vācu pozīcijas bija pārklātas ar dūmiem un putekļiem, kā ar biezu miglu.
Tad piepeši artilērijas dārdi apklusa: tas bija signāls, ka jāsāk uzbrukums. No visiem grāvjiem un pauguriem kareivji līda ārā kā skudras un saliekusies skrēja uz vācu nocietinājuma pusi. Vispirms 1. un 2.rotas pusrota no bērzu birzs. Uz priekšu devās arī 3.rota. Kad izskrēja ķēdē, tūliņ sāka strādāt vācu baterijas, un visāda kalibra lādiņi sāka sprāgt gan ap mums, gan virs mums. Lai gan vācu artilērijas uguns mūs stipri kavēja, tomēr kaut kā sasniedzām bērzu birzi pie „Bundēm.”
Pats es skrēju pa lielceļu, un piepeši pēc dārdoņas gaisā uztveru, ka viens smagais lādiņš nupat kritīs man taisni virsū. Nokritu kā nopļauts, tūliņ sekoja apdullinošs sprādziens, un pēc tam karsti, smacīgi dūmi mani apņēma. Mute, ausis, acis bija irdnes pilni. Kad atjēdzos, atkal tuvojās tā pati šņācošā dārdoņa. Pēc mirkļa atkal sprādziens, dūmu mutulis un zemes kāmi pa gaisu. Atkal dārdoņa, un atkal un atkal sprādziens pēc sprādziena turpat blakus. Pēc brīža, galvu pacēlis un acis iztīrījis, redzu sevi zemēm apbērtu savāda četrstūra vidū. Dažus soļus no galvas, tāpat pa labi un pa kreisi - redzu milzīgas bedres. Tātad man turpat apkārt bija krituši un eksplodējuši četri smagās artilērijas lādiņi. Laimīgs par tādu iznākumu, pietrūkos kājās un skrēju, cik varēdams uz priekšu. Ceļa malas grāvī redzu jau pirmo kritušo, tālāk jau otru, trešu. Lielceļa labā pusē pa lauku izmētāti šur tur tumši ķermeņi: tie - skrējiena laikā kritušie. Paskrējis pie birzs, redzu, ka kareivji vai ikkatrā zemes iedobumā sablīvējušies cits uz cita. Birzs pašreiz atrodas zem stipras vācu ložmetēju un flinšu uguns. Lai labāk aptvertu stāvokli, pieskrienu pie lielceļa austrumu pusē esošā resna vītola stumbra, kas mani solās apslēpt vācieša skatam un ļauj labāk pārskatīt kaujas lauku. Bet te kāds brīdinoši sauc. Skatos. No lielceļa grāvja paceļas strēlnieka galva.
„Nestāviet tur, tur jau trīs nošāva!" kliedz strēlnieks. Paskatos: tiešām, turpat pie vītola stumbra guļ trīs līķi. Vāci apšaudi turpina. Ložmetēju uguns arvien pieaug. Viens otrs strēlnieks lūko celties un skriet, bet pie pirmā soļa sagrīļojas un ļengani gāžas atpakaļ ieplakā gulošiem virsū, vai nu ievainots, vai nošauts. Kā jau arvien dzīvē, tā arī šoreiz vienai nelaimei drīz seko nākošās. Nav vēl mūsu ķēde paspējusi sapulcēties pie birzs aiz „Bundēm,” kad apmēram 200 vīru liels, panikas pārņemts sibīriešu bars, no vācu puses bēgdams, uzdrāžas mūsu ķēdei virsū. Tātad jau pašu uzbrukuma sākumu mūsu kaimiņi, sibīrieši, iesvētī ar parasto bēgšanu uz aizmuguri. Vācu artilērija nemēdz snaust, un uzreiz mums virsū gāžas gluži dzīva uguns. Skaidri cauri dūmiem nomanu, ka dažs labs sprādziens gāž desmitiem bēgļu uzreiz. Piepeši krievu pūļa vidū esmu palicis viens un bez rotas. Cik ilgi tāds sajukuma vilkās, nevaru pateikt. Bet tikai pēc ilgas kliegšanas un šurpu turpu skraidīšanas kopā ar praporščikiem ŠNUKU un JENČU izdodas 3.rotas lielumu izraut no baiļu pārņemtā krievu pūļa un to sapulcināt birzs dienvidu pusē.
Kā gan mēs visi trīs tagad sodījāmies un nožēlojām, kamdēļ gan mūsu izejas punkts nebija nozīmēts vairāk uz priekšu, varbūt pie bērzu birzs, varbūt pat tālāk pie „Franču” mājām. Vēl labāk, kā mums likās, būtu bijis artilēriskās sagatavošanas laiku pavadīt mežiņā starp krievu un vācu līnijām, tad nebūtu bijis jāceļo kāds kilometrs pa klaju lauku zem vācu artilērijas apšaudes un tagad jāvārtās pa dubļiem. Bet mūsu izejas punktu noteica kaujas plānotāji un ne mēs.
Vislabāk veicās praporščikam JENČAM, jo viņa 3. un 4.vadiem neguļ tik lielas sibīriešu bēgļu masas virsū. Pēc sakārtošanās es viņam dodu rīkojumu vest savus vīrus atpakaļ, zem pastāvīgas artilērijas un ložmetēju uguns mums ar ŠNUKU tikai pēc ilgām pūlēm izdodas 1. un 2.vada ļaudis izraut no krievu bēgļu bariem. Praporščiku JENČU diemžēl šinī kaujā smagi ievainoja.
Rāpus lienu gar neaugstu uzbērumu un tad mēģinu tikt uz priekšu pa grāvi, kas pa pusei pilns ar ūdeni un dubļiem, un to aizsprostojušas vairākas grupas gan kritušu, gan ievainotu kareivju. Kopīgiem spēkiem ievainotos izvācām un tad pāri kritušo mugurām dodamies uz priekšu. Tālāk ložmetēju uguns mūs vairs neķer un tā mēs laimīgi tiekam „Franču” mājas aptures ierakumos.
Esam gluži pārsteigti, jo „Franču” māju apturē atrodam priekšā milzumu sibīriešu strēlnieku. Kas noticis? - Kā jau paraduši, krievi atkal sākuši bēgt. Cik vien spēdami, cenšamies bēgļus apturēt un tos ar latviešu strēlniekiem pa starpām, pa vienam un mazās grupiņās sūtam uz priekšu. Ar katru brīdi tomēr stāvoklis tapa grūtāks. Atjēgusies vāci ar ložmetēju uguni ar katru brīdi vairāk noslēdza pieeju savai līnijai. Tas bija radies sakarā ar Sibīrijas bataljona bēgšanu. Ierakuma sektors tamdēļ pa labi un kreisi palika nepaplašināts. Latviešu spēki bija nepietiekoši, lai atbīdītu pietiekošā plašumā flangus un reizē arī atsviestu vācus pāri viņu trešās līnijas ierakumiem.
Piepeši mums uzkrīt, ka krievu baterijas pārstājušas šaut. Vēlāk stāstīja, ka pirmajā pusstundā krievi izšāvuši visus atļautos 15.000 lādiņu, un tas arī bijis viss. Uz katru lielgabalu pēc tam palikuši tikai šāviņi, kurus bez sevišķas atļaujas nedrīkstēja izšaut. Ar šausmām vērojām ierakuma sektoru un domājām, kas notiks ar strēlniekiem vācu ierakumos, kas tagad tur pamesti bez jebkāda atbalsta.
1. Daugavgrīvas bataljona ložmetēju komanda arī nebija paguvusi ievilkties vācu līnijā un pašreiz sastājusies ap saviem ložmetējiem, stāv un gaida rīkojumu, ko darīt. Ložmetējnieki tīra dubļus no ložmetēju atslēgiem un slauka patronu lentas. Te pašķīst uguns un dūmi ložmetējnieku pašā vidū. Sprādziens... Viens ložmetējnieks uzskrien gaisā, atkal noveļas, un visa ložmetējnieku grupa it kā saļimst. Viens otrs strēlnieks vēl uzšaujas stāvus, noplāta rokas un sakņūpst.
Pie manis griežas daži strēlnieki un jautā, ko viņiem darīt, jo šautenēm atslēgi nestrādājot. Apskatu vairāku strēlnieku šautenes un konstatēju pavisam negaidītu lietu: pa dubļiem lienot, vinčestera šauteņu atslēgi piesērējuši un tie vairs nav nedz attaisāmi, nedz aiztaisāmi. Vēl nesen šīs šautenes mums izdalīja kā sevišķi izcilu ārzemju ražojumu. Kaujas apstākļiem tās tomēr nederēja. Strēlnieka vienīgais ierocis tātad bija palicis tikai durklis vinčestera stobra galā.
Var tikai iedomāties to strēlnieku traģēdiju, kas, ielauzušies vācu līnijās, negaidot atrada, ka ar vintenēm nevar šaut. Kā vēlāk stāstīja, tā tas arī noticis ar poručika BRIEŽA grupu. Vienīgā laime vēl gadījusies tā, ka varējuši samobilizēt dažas desmit vāciem atņemtas un sibīriešu bēgļu pamestas šautenes. Kaut kā spēdami, ar tām tad noorganizējuši vācu pretuzbrukumu atsišanu.
Vācu artilērijas uguns atslāba, bet par to sevišķi uzmācīga kļuva vācu ložmetēju un šauteņu uguns. Tā efektīgi vērsās pret katru, kurš parādījās un gribēja šķērsot joslu starp vācu un krievu līnijām. Viens otrs ievainotais, kas nāca no vācu ierakumu puses, ir pusceļa nesasniedzis, ložu krusā saļima.
Pienāk mans trešā vada komandieris Voldemārs ĀBELTIŅŠ, bāls kā papīra lapa un trīcošā balsī ziņo: „Esmu ievainots." - „Kur?" - „Plecā." - Tagad arī ieraugu, ka viņa šineli krāso asins plankums, un tā vidū redzams mazs caurumiņš.
Vācu ierakumos, priekšā, uzliesmo brāzmaina šauteņu uguns, turpinās minūtes 5 vai 10 un tad apklust. Mūsējie vācu pretuzbrukumu atsituši. Kaut tik spētu noturēties līdz naktij. Pa kreisi no mums pa ierakumiem kūņojas kāda krievu daļa. Dodos turp, lai noskaidrotu, ko viņi domā par stāvokli. Atrodu tur slaida auguma poručiku. Tas, saknupis un ar muguru atspiedies pret zemes maisu pazemu valnīti, nervozi sūkā papirosu. Izrādās, ka viņš ir 51.Sibīrijas pulka 1.bataljona komandieris ŅESTEROVS.
Visu laiku mūs apšauda vācu artilērija. Laime, ka šāviņi nekrīt ierakumā, bet arvien sprāgst dažus soļus grāvja priekšā, vai dažus soļus aizmugurē. Tikai zemes kāmi un dubļu pikas lido pa gaisu un krīt mums uz galvas, uz pleciem, ķer pa reizei arī seju. Es arī aizpīpoju un nosēstos krievu poručikam blakus. Tūdaļ ievēroju, ka poručiks dreb kā apšu lapa. Vai no bailēm, vai no pārsalšanas? - Ej nu sazini. Labi atminu, ka 51.Sibīrijas pulka bataljonam bija uzdots iet triecienā pašā priekšā. Poručikam ŅESTEROVAM tamdēļ uzstādu jautājumu, kamdēļ viņš atrodas te un ne vācu ierakumos, kur pašreiz mūsējie atvaira niknus vācu prettriecienus. Poručika atbilde ir naivi atklāta. Vāci esot viņus no saviem ierakumiem izsituši. Paskatos uz poručika šineli un zābakiem. Tie ir tīri, bez jebkādiem kaujas apstākļos pielipušiem dubļiem un citiem netīrumiem. Poručiks tālāk paskaidro, ka vācu ierakumos viņa bataljons nevarot atgriezties, jo trūkstot patronu. Es tālāk poručiku arī vairs neiztaujāju, jo viņa loma un bataljona izdarības esmu pilnīgi noskaidrojis. Esam kādas 10 minūtes tā blakus nosēdējuši, kad saņemam milzīgu belzienu pa mugurām. Viens smilšu maisiņš nokrīt no valnīša. Būtu tā nokritusi tikai vienu soli tuvāk, un mēs ar poručiku nebūtu vairs starp dzīvajiem.
Dodos atpakaļ pie savējiem. Eju uz vakariem līdz ierakumu galam un vēroju vācu ierakumus aiz priedīšu kupsiņa neitrālā joslā. Piepeši vācu līnijās atkal uzliesmo skaudra ložmetēju un flinšu uguns, dzirdamas it kā klaigas. Pēc laiciņa šaušana paklust un viss nomierinās.
Tā staigāju pa latviešu strēlnieku sektoru un ar vienu otru šo to pārrunājam. Piepeši atgriezies, ieraugu virsnieku zilajā miera laika šinelī asiņainu seju. Tas ātriem soļiem dodas uz aizmuguri. Tas ir pirmās rotas komandieris BRIEDIS - ievainots. Pēc viņa no vācu ierakumiem pārrodas vēl daži kareivji un stāsta, ka vāci nākot pretuzbrukumā un cenšoties mūsējos atsviest. Lielus zaudējumus nodarot vācu artilērija, kas bezkaunīgā kārtā no tuva attāluma apšauda mūsējo ieņemtos ierakumus. Mūsējie centīšoties noturēties līdz vakaram, lai tad tumsā nemanot atkāptos.
Lai atvilktu vācu uzmanību no ielenktajiem, krievi izrīkoja demonstratīvu uzbrukumu uz austrumiem no mums, izejot uz Saulgožkalna ierakumiem. Bez iepriekšējas artilēriskas sagatavošanas krievi, garā ķēdē izmetušies, devās pa nogāzi uz vācu pusi. Varēja būt 2-3 rotas. Vācu artilērijas tos tūlīt sāka apšaudīt. Gaisā izplūst viens dzeltens mākonītis, tad otrs, paceļas gaisā dūmu stabs ķēdes priekšā, pēc tam aizmugurē. Tad granātas sāk krist tuvu pie ķēdes. Tomēr ķēde ātri vien virzījās uz vācu ierakumu pusi. Kad krievu ķēde atradās varbūt kādus 600 - 700 soļus no vācu ierakumiem, sāka klabēt vācu ložmetēji un šautenes. Kalna nogāzē, ķēdes aizmugurē parādījās viens otrs melns punkts, tie kritušie vai ievainotie. Tad ieraudzījām, ka atsevišķi kareivji atdalās no ķēdes un dodas uz aizmuguri. Tie - ievainotie. Ar katru acumirkli vāci ložmetēju uguns kļuva stiprāka. Krievu ķēde tad it kā saduga, noliecās kā nopļauta zāle un palika uz vietas guļam. Krievu uzbrukums apturēts. Velti latviešiem cerēt uz kaut kādu palīdzību.
Jau tuvojas vakars un vācu līnijās arvien nemitīgāk tarkšķ ložmetēji un sparkšķ šauteņu šāvieni, sajaukdamies ar rokas granātu blīkšķiem. Vācu lielgabali nepārtraukti dun un ielenkto latviešu sektorā sprāgst granāta pēc granātas. Arvienu lielākā skaitā pie mums ierodas uz aizmuguri ejošie strēlnieki, kas līšus līzdami ir kaut kā izkļuvuši no aplenkuma. Apmēram pēc plkst. 17.00 sāk sevišķi spēcīgi apšaudīt „Franču” māju un mūsējo vēl ieņemto vācu ierakumu sektoru. Ierodas pēdējie no vācu ierakumiem izsistie latvieši un sibīrieši. Tagad vācu artilēristi visu uguni koncentrē uz „Franču” māju apturi. Šeit esošie sibīriešu bari to neaiztur. Apmēram 200 vīru liels bars, panikas pārņemts, metas pāri lielajam klajumam, austrumos no lielceļa, uz aizmuguri. Vāci nesnauž. Granātu un šrapneļu sprādzieni šo bēgļu baru ietin it kā lielā mutulī un nopļauj tos manu acu priekšā kā zāli. Pret bēgli bargais kara dievs nekad nav bijis žēlīgs. Tikai ar lielām grūtībām mums ar ŠNUKU izdevās apturēt uznākušo paniku. Ar tumsas iestāšanos apšaude izbeidzās. Tagad atkal sāka ierasties vēl neitrālā joslā aizķērušies strēlnieki, gan veseli, gan ievainoti. Klajumā starp mūsu un vācu ierakumiem visu laiku atskan to ievainoto kliedzieni un vaidi, kas nespēj vairs sasniegt savējos. Vāci ir savās bijušās pozīcijās. Kas nespēja laikā no tām izvilkties, ir sagūstīts vai kritis.
Pāri ierakuma valnim manā priekšā paceļas strēlnieka stāvs un lec ierakumā, bet turpat uz vietas vaidēdams saļimst. Nelaimīgais tumsā nav ieraudzījis lejā stāvošo strēlnieku un vinteni ar uzmauktu durkli. Viņš pats ir uzmaucies uz durkļa. Durklis izgāja strēlnieka vēderam cauri un muguras pusē lielu gabalu izlīda ārā. Visi zinājām vēdera ievainojuma liktenīgās briesmas un ar žēlumu noraudzījāmies jaunajā strēlniekā, kā droši nāvei nolemtā cilvēkā. Viņš kādu laiku guļ un kunkstēdams mokās ar savu brūci, bet tad, kādam piepalīdzot, lēnām aizvelkas uz aizmuguri. Uz tomēr šim strēlniekam bija laime palikt dzīvam, jo pēc trim mēnešiem viņš sveiks un vesels ieradās atpakaļ bataljonā.
Beidzot uznāca nakts. Lielgabalu dārdoņa apklususi, tikai ložmetēji kā pa pusmiegu šad tad ar savām lodēm noslauka mūsu zemes vaļņa virsu. Izsūtam sanitārus ievainoto uzlasei. Viņu vaidi un kliedzieni pastiprinās. Daudzus iznes, bet lielākā daļa, kas tuvāk vācu līnijai, paliek, jo vācu savu nocietinājumu tuvāko apkārtni modri uzrauga un apsarga. Pēdīgi, kad izdarīts viss, kas iespējams, sanitāri atgriežas. Ir apmākusies tumša nakts. Negulējuši, noguruši un neēduši ar ilgošanos gaidām nomaiņu. Klusajā naktī bez apstājas skan pie vācu stieplēm palikušo ievainoto ķērcošie kliedzieni un vaidi.
Tikai ap plkst. 22.00 - 23.00 ierodas 5.Zemgales pulka rota un mūs nomaina. Kā salauzīti, līdz nāvei paguruši, pa vienam sākam vilkties uz aizmuguri. No pārsalšanas un piepūles mana kādreiz sašautā kāja stipri sāp. Pēc katriem 30 - 40 soļiem apstājos vai apsēžos. Ar mokām vien aizkūlos līdz tai vietai, kur dienu iepriekš atradās bataljona štābs. Bet tur mūsējo vairs nav. Beidzot gan bataljona štābu atrodu. Tur man pasaka, ka visas zemnīcas un ierakumi tuvumā ir citu daļu aizņemti un ka nav cerības te kādu patvērumu atrast. Dodos uz Kukuļmuižas pusi, kur atrodas mūsu vezumnieku rota."

15. KARAVĪRU APBALVOŠANA PĒC KAUJAS

Pirmo reizi kara laikā pēc Ķekavas marta kaujas tika apbalvots ievērojams skaits latviešu strēlnieku vienību karavīru – vairāk kā 20 virsnieki saņēma dažādus ordeņus. Sv.Jura krusti un medaļas tika pasniegti vismaz 263 apakšvirsniekiem un strēlniekiem no 1.Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 5. Zemgales un 7.Bauskas bataljona (t.sk. seši apbalvojumi 7. Bauskas bataljona karavīriem). Tāpēc arī marta kaujas gaitu personāliju darbībās varam pēc vairākiem aprakstiem restaurēt. Dokumenti ir saglabājuši to cīnītāju vārdus, kuri sevi nežēlojot, bija uzbrucēju pirmajās rindās, grūtā situācijā ignorējot nāves briesmas glāba savus biedrus, organizēja vācu pretuzbrukumu atvairīšanu utt. Vispirms pārskats par 1. Daugavgrīvas bataljona karavīru zināmajiem varoņdarbu aprakstiem:
- podpraporščiks Fridrihs ĀBEĻKALNS, 1.rota, uzbrukuma laikā nogādāja uz pirmo ķēdi svarīgu rotas komandiera rīkojumu, ceļā tika ievainots kaklā, pēc pārsiešanas atgriezās ierindā,
- jaunākais apakšvirsnieks Arnolds KULBERGS, 1.rota, izveidoja eju vācu dzeloņdrātīs un izveda caur to visu rotu, smagi ievainots palika ierindā un vēlāk pazuda bez vēsts,
- feldfēbelis Jānis LETIŅŠ, 4.rota, varonīgi komandēja sev pakļauto vadu un sedza rotas flangu, tika smagi ievainots,
- jaunākais apakšvirsnieks Fridrihs LETIŅŠ, 4.rota, zem vācu uguns varonīgi vadīja savu nodaļu, tika smagi ievainots,
- strēlnieki Emīls MAČS, Pēteris BRŪVERIS, 4.rota, zem vācu uguns teicami vadīja savu nodaļu strēlniekus,
- jaunākais apakšvirsnieks Ansis KRŪMIŅŠ, jefreitors Pēteris SALDAVS, strēlnieki Alfrēds RINGE, Fricis OZOLNIEKS, 1.rota, varonīgi ielauzās vācu ierakumos, sabojāja divus pretinieka ložmetējus, jo tos nebija iespējams iznest,
- strēlnieki Jānis ČERKAZS, Jēkabs KRASTIŅŠ, 2.rota, kā pirmie ielauzās vācu ierakumos,
- vecākais apakšvirsnieks Dāvids KRETULNIEKS, 3.rota, uzbrukuma laikā kā vada komandieris tika smagi ievainots, bet palika ierindā līdz samaņas zaudēšanai,
- strēlnieki Teodors SUKARS, Roberts OZOLS, Pāvels ŠIETINS, Jēkabs GAILIS, Mārtiņš BALODIS, 3.rota, brīvprātīgi zem spēcīgas vācu uguns piegādāja patronas,
- jefreitors Ivans PAŠKEVIČS, strēlnieks Jēkabs BULDERBERGS, 3.rota, nokļūstot ielenkumā atteicās padoties, atklāja precīzu uguni un neskatoties uz ievainojumiem veiksmīgi atkāpās,
- jaunākais apakšvirsnieks Teodors ZILBERTS, ložmetēju komanda, pēc komandiera ievainošanas organizēja ložmetēju nostādīšanu vācu ierakumos un ar uguni no tuvas distances atsita ienaidnieka pretuzbrukumu,
- jaunākais apakšvirsnieks Pēteris KALNRĀCENIS, ložmetēju komanda, vāciešiem pārejot pretuzbrukumā strēlnieku grupa gribēja atstāt ieņemtos ierakumus. Ar saucienu „urrā” viņš piecēla triecienam savus cīņu biedrus un atsita pretinieku,
- strēlnieki Pēteris KALNIŅŠ, Eduards OZOLINKEVIČS, Arvīds FELDMANIS, ložmetēju komanda, zem spēcīgas vācu uguns kaujas laikā piegādāja visai ložmetēju komandai nepieciešamo munīciju,
- strēlnieks Fricis LEINGARDS, ložmetēju komanda, pēc šrapneļa ievainojuma atgriezās ierindā un kad visa ieroča apkalpe bija izsista no ierindas viens pats zem vācu uguns izglāba ložmetēju,
- vecākais apakšvirsnieks Pēteris ĀBELĪTE, kājnieku izlūku komanda, ar saviem padotajiem karavīriem izsita vāciešus no viņu nocietinātā ierakuma,
- jaunākais apakšvirsnieks Ādams UŽANOVS, kājnieku izlūku komanda, uzbrukuma laikā pirmais metās tuvcīņā ar vāciešiem,
- strēlnieki Kārlis PUIDAKS, Pēteris MIHAĻENOKS, 1.rota, esot ievainoti zem vācu uguns izglāba mūsu ložmetēju,
- jefreitori Jānis GABALS, Jānis KEIZE, 2.rota, zem vācu uguns iznesa divus mūsu ložmetējus,

Kārlis GAILIS – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona jaunākais apakšvirsnieks.
Par varonību Ķekavas marta kaujā apbalvots ar 3. šķiras Sv. Jura.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

- strēlnieks Jēkabs BRĀLIS, gūstot ievainojumu palika ierindā un zem vācu uguns pārsēja savus sašautos cīņu biedrus,
- jaunākais apakšvirsnieks Jānis MARKVARTS, strēlnieki Alfrēds KĪNS, Nikolajs POPOVS, Kārlis BAKUZS, Matīss CĀZERS, Kārlis PĻAVENIEKS, kājnieku izlūku komanda, kaujas noslēgumā brīvprātīgi pieteicās segt savu biedru atkāpšanos, kā pēdējie atstāja vācu ierakumus.

Latviešu strēlnieki saņem Sv. Jura krustus un medaļas,
1916. gads.
(Bernharda VALLES foto albūms)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīru varoņdarbu apraksti:
- jaunākais apakšvirsnieks Jānis GRUNTZEMNIEKS, 2.rota, uzbrukuma laikā kā nodaļas komandieris pirmais metās uz priekšu un vācu 2. līnija tika ieņemta. Vēlāk organizēja trīs ienaidnieka pretuzbrukumu atsišanu,
- strēlnieki Voldemārs STRUNKE, Andrejs SKILLE, 2.rota, uzbrukumā vācu 2.līnijai kā pirmie varonīgi devās tuvcīņā,
- jaunākais apakšvirsnieks Aleksandrs ZEMĪTIS, 3.rota, uzbrukuma sākumā ar savu varonīgo darbību iedrošināja padotos, pirmais ielauzās vācu ierakumā,
- jaunākais apakšvirsnieks Aleksandrs SEDLENIEKS, 3.rota, kā vada komandieris pirmais ielauzās vācu ierakumā, tika ievainots, bet neatstāja ierindu. Tikai vēlāk, zaudējot spēkus, nodeva komandiera pilnvaras savam vietniekam,
- jaunākie apakšvirsnieki Ādams KRŪMIŅŠ, Rūdolfs LĀCIS, 3.rota, kā vadu komandieri varonīgi gāja uzbrukumā, pēc vācu pozīciju ieņemšanas atsitot ienaidnieka pretuzbrukumu kopā ar saviem karavīriem izleca no ierakumiem un šaujot no ceļa apturēja šo ofensīvu,
- jaunākais apakšvirsnieks Jēkabs GRUNDMANIS, 1.rota, sedzot ar savu nodaļu labo flangu varonīgi vairākas reizes atsita vācu mēģinājumus mūs aplenkt. Atkāpjoties iznesa uz pleciem smagi ievainotu virsnieku,
- strēlnieks Jēkabs BURĢIS, 1.rota, sabojājoties telefonam kā ziņnesis zem vācu uguns kaujas laikā nogādāja bataljona komandierim ziņojumus,
- strēlnieks Kārlis CĀLĪTIS, 1.rota, kaujas sākumā viens no pirmajiem ielauzās vācu ierakumā, kā pēdējais to vēlāk atstāja un iznesa smagi ievainoto praporščiku A.SVARĀNU, - vecākais apakšvirsnieks Jēkabs ŠĒNBERGS, 1.rota, kā vada komandieris pirmais ielauzās vācu ierakumā un to noturēja līdz kaujas beigām. Krītot praporščikam E.ĶENCIM un izejot no ierindas feldfēbelim J.CEKULAM pārņēma pusrotas komandēšanu, atkāpjoties iznesa mūsu ložmetēju,
- jaunākais apakšvirsnieks Kārlis LASMANIS, 2.rota, kā nodaļas komandieris vācu 2.līnijas ieņemšanas laikā pirmais metās tuvcīņā,
- vecākais apakšvirsnieks Ernests ANSBERGS, 3.rota, uzbrukumā pirmais ar „urrā” saucienu metās uz priekšu. Kaujas gaitā, kad vairāku rotu karavīri apjuka un atstāja ieņemtās pozīcijas, organizēja un panāca strēlnieku atgriešanos, līdz ar to arī šo ierakumu noturēšanu,
- strēlnieki Ādolfs JANSONS, Jēkabs BILLE, 4.rota, pirmie metās triecienā uz vācu ierakumiem. Vēlāk kaujas gaitā vairākkārt ar personīgo piemēru iedrošināja savus un citu rotu strēlniekus,
- strēlnieks Nikolajs ĻAPUNOVS, 3.rota, zem vācu uguns varonīgi veica pretinieka novērošanu un ievainoto iznešanu,
- strēlnieks Kārlis UPE, 3.rota, veicot rotas komandiera ziņneša pienākumus tika divas reizes ievainots, bet neskatoties uz to, izpildīja dotos uzdevumus,
- strēlnieks Hermanis BĒRZIŅŠ, 3.rota, atrodoties rotas labajā flangā atklātā vietā kā novērotājs zem spēcīgas uguns fiksēja vācu pretuzbrukuma sākumu, tādejādi sekmējot tā atsišanu,
- strēlnieks Fricis ZVEJNIEKS, 3.rota, zem vācu uguns iznesa kontuzēto pusrotas komandieri praporščiku J.BĒRZIŅU, atpakaļceļā piegādāja patronas,
- strēlnieki Augusts RIEKSTIŅŠ, Jānis ZAĶIS, 3.rota, kaujas laikā tika kontuzēti un ievainoti. Palika ierindā un turpināja šaut, kamēr zaudēja samaņu,
- strēlnieks Augusts LAIVIŅŠ, 3.rota, kaujas laikā tika kontuzēts, tomēr pārvarot sāpes turpināja piegādāt patronas un izpildīja doto uzdevumu,
- jaunākais apakšvirsnieks Jānis RUSINSKIS, 4.rota, pēc vada komandiera ievainošanas vācu krustugunī pārņēma viņa pienākumus. Aizveda karavīrus līdz noteiktajai vietai un aizsargāja to līdz kaujas beigām,
- strēlnieks Vilhelms GAIĶIS, 4.rota, visu kaujas laika zem vācu uguns izpildīja ziņneša pienākumus, kā arī piegādāja priekšējai ķēdei patronas,
- strēlnieks Kārlis OZOLS, ložmetēju komanda, kaujas laikā tika kontuzēts. Pēc tam atkāpjoties spēcīgā vācu ugunī iznesa ložmetēju,
- strēlnieks Ādams VERBICKIS, ložmetēju komanda, kaujas laikā, kad visa ložmetēja apkalpe bija izsista no ierindas, pats spēcīgā vācu ugunī veica precīzu pretinieka apšaudi,
- strēlnieks Jūlijs SŪNA, ložmetēju komanda, uzbrukuma sākumā kā ložmetēja Nr.1. ātri novietoja savu ieroci ieņemtajā ierakumā un atklāja precīzu uguni pa tuvumā esošajiem vāciešiem. Vēlāk kaujas gaitā krita varoņa nāvē,
- strēlnieki Ernests CAUNE, Arnolds KUŠĶIS, sakaru komanda, kaujas laikā bija priekšējās rotas telefonisti, vairākas reizes ignorējot nāves briesmas veica bojāto sakaru vadu izlabošanu,
- strēlnieks Pēteris ĀBOLTIŅŠ, 1.rota, zem stipras vācu uguns iznesa no kaujas lauka smagi ievainotu 1.Daugavgrīvas bataljona virsnieku.

Informācija par zināmajiem apbalvotajiem 1. un 2. latviešu bataljona virsniekiem:
- 3.šķiras Sv.Staņislava ordeni saņēma praporščiki Pēteris DARDZĀNS, Jānis GULBIS, Jānis LIEPIŅŠ un Jānis ROZĪTIS,
- 2.šķiras Sv.Annas ordeni – kapteinis Rūdolfs BANGERSKIS un poručiks Fridrihs BRIEDIS,
- 3.šķiras Sv.Annas ordeni – praporščiki Eduards ĶENCIS un Mārtiņš OPMANIS. Abi tika apbalvoti pēc nāves,
- 4.šķiras Sv.Annas ordeni – praporščiki Ludvigs BOLŠTEINS, Pēteris GRAUDUMS, Jānis JENČS, Jānis ŠNUKA, Jānis BĒRZIŅŠ Dāvida d., Jānis BĒRZIŅŠ Pētera d., Alfrēds LEZNERS un Jānis VĪTOLIŅŠ,
- 4.šķiras Sv.Vladimira ordeni – praporščiki Andrejs KRŪMIŅŠ un Teodors PĪRĀGS. Abi tika apbalvoti pēc nāves.

Latvijas Republika pēc kara par varonību Ķekavas 1916. gada marta kaujā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoja kopā deviņus karavīrus. Tikai divi apbalvotie bija no 1.Daugavgrīvas bataljona – poručiks Fridrihs BRIEDIS ( 1. un 2.šķiras ordenis par 1915. gada oktobra cīņām, 1916. gada 8.marta un 23.decembra kauju ) un jaunākais apakšvirsnieks Jānis AKKERS, 3.šķiras ordenis viņam tika piešķirts pēc nāves. Pārējie apbalvotie bija no 2.Rīgas bataljona, visi zemāk minētie saņēma 3.šķiras ordeni – apakšpulkvedis Jānis FRANCIS ( par 1915. gada oktobra, 1916. gada 8.marta un aprīļa – jūnija kaujām ), poručiks Jēkabs JURŠEVSKIS par 1916. gada 8.marta un 30.jūlija – 1.augusta kaujām, praporščiki Jānis GULBIS, Eduards ĶENCIS ( apbalvots pēc nāves ), Jūlijs LUTCENS, Andrejs SVARĀNS un jaunākais apakšvirsnieks Eduards SAKENFELSS. Minēto karavīru dienesta pakāpes – uz 1916. gada 8. martu.

16. LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONU ZAUDĒJUMI

Mūsu karavīru zaudējumi šajā uzbrukuma kaujā pa klaju apvidu un nelabvēlīgos laika apstākļos jāatzīst par ļoti smagiem. Tie ir arī salīdzinoši lielāki nekā kaujā iesaistītajām sibīriešu vienībām. Visvairāk cieta tās sešas rotas, kuras ilgstoši cīnījās vācu ieņemtajos ierakumos. Atkāpjoties daudzi kritušie strēlnieki palika pretinieka pozīcijās, tos vēlāk kopā ar saviem zaudētajiem biedriem apglabāja vācu karavīri. Kopumā izvērtējot 1916. gada 8. marta zaudējumus jāsecina, ka šī trīs gadu ilgajās Pirmā pasaules kara cīņās latviešu strēlniekiem bija piektā asiņainākā kauja - pēc 1916. gada decembra Ziemassvētku, tām sekojošajām 1917. gada janvāra un vēlāk Mazās Juglas cīņām, kā arī 1916. gada jūlija kaujai pie Ķekavas. Tomēr izvērtējot 1. un 2.bataljonā no ierindas izsisto karotāju skaitu pret kopējo kaujā iesaistīto karavīru apjomu var secināt, ka tik lieli zaudējumi abām vienībām citās kaujās nav bijuši.

Kopsavilkums – zaudējumu aprēķins:

Krituši, pazuduši bez vēsts, miruši no ievainojumiem:
- 1. Daugavgrīvas bataljons 134, t.sk. virsnieki - 4
- 2. Rīgas bataljons 128, t.sk. virsnieki – 1
- 5. Zemgales bataljons 1,
- 7. Bauskas bataljons 3.

Ievainoti un kontuzēti:
- 1. Daugavgrīvas bataljons 223, t.sk. virsnieki – 5
- 2. Rīgas bataljons 187, t.sk. virsnieki – 7
- 5. Zemgales bataljons 6,
- 7. Bauskas bataljons 29.

Tātad kopā izsisti no ierindas 711 karavīri. Neatgriezeniskie zaudējumi jārēķina uz apm. 400 cilvēkiem. Īpaši smagi zaudējumi bija starp jaunākajiem komandieriem. Kaujas laikā viņi vienmēr atradās bīstamākajās vietās un organizēja strēlnieku darbību. Kā piemēru jāmin 1.Daugavgrīvas bataljons, kurš no četriem rotu feldfēbeļiem kaujā zaudēja trīs – F.ĀBEĻKALNU, K.KALNIŅU un J.LETIŅU. Arī vecāko un jaunāko apakšvirsnieku rindas pēc marta kaujas 1. un 2. bataljonā bija stipri paretinātas.
Jāpiebilst, ka uz cīņas laiku 2.Rīgas bataljona 2.rotai bija piekomandēta 13.Sibīrijas strēlnieku divīzijas partizānu vienība, kuras zaudējumi 8. martā mums nav zināmi. Uzbrukuma sākumā šī komanda atradās 2.rotas rezervē.
Salīdzinoši Sibīrijas strēlnieku kopējie zaudējumi (katrā no četriem pulkiem bija četri bataljoni) bija šādi -1.507 karavīri, t.sk. 25 virsnieki. Pa 13. divīzijas četriem pulkiem tas sadalījās šādi: 49.pulks – 5 karavīri, 50.pulks – 258 karavīri, 51.pulks – 835 karavīri un 52.pulks – 409 karavīri. Jāpiezīmē, ka 337 apakšvirsnieki un strēlnieki no 51.pulka palika kaujas laukā, t.i. – lielākā daļa no tiem krita gūstā.
Ja apskatam latviešu strēlnieku materiālos zaudējumus, tad aina kopumā ir šāda – 1.Daugavgrīvas bataljons : divi no ierindas izsisti „Maksima” sistēmas ložmetēji (viens sašauts, otrs bojāts), pazaudētas 180 šautenes. Savukārt par 2.Rīgas bataljonu dati ir sīkāki : pazaudēti 168 durkļi, 58 dzeloņdrāšu šķēres, 3 binokļi, 168 kareivju šineļi, 7 kompasi. Vācu artilērija pie „Siļķēm” nogalināja divus 5.Zemgales bataljona ložmetēju komandas zirgus.

16.1. KAUJĀ KRITUŠO LATVIEŠU BATALJONU VIRSNIEKU BIOGRĀFIJAS

Andrejs KRŪMIŅŠ – dzimis 1893.gada 26. februārī Tukumā. Pēc mācībām Jelgavas ģimnāzijā vēlējās iestāties Kara skolā, bet vairāku iemeslu dēļ tas nenotika. Jaunietis nolēma iepazīt svešas zemes un 1912.gada sākumā uzsāka tālbraucēja jūrnieka gaitas. Pirmais pasaules karš viņu pārsteidza Dienvideiropas jūrās un A.KRŪMIŅŠ nekavējoties caur Balkāniem ieradās Krievijā, kur brīvprātīgi iestājās armijā ar savvaļnieka tiesībām. Tas viņam palīdzēja iestāties 3.Kijevas praporščiku skolā, kuru viņš absolvēja 1915.gada nogalē. Patriota jūtu vadīts A.KRŪMIŅŠ devās uz Rīgas fronti un 7. decembrī viņu iecēla par jaunāko virsnieku 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1.rotā pie F.BRIEŽA. Samērā īsā laikā viņš iemantoja vispārēju piekrišanu kā sirsnīgs un patiess cilvēks, kā arī nosvērts karavīrs. Diemžēl cīņa pie Ķekavas bija jaunā virsnieka pirmā un pēdējā kauja. Pēc vācu 1.aizsardzības līnijas ieņemšanas rotas komandieris viņam un apm.15 karavīriem pavēlēja iznīcināt atsevišķi izvietotu pretinieka nocietinājumu. Nācās cīnīties ar pārspēku, bet strēlnieki jaunā praporščika vadībā prasmīgi izmantojot rokas granātas uzdevumu izpildīja. Virzoties uz priekšu A.KRŪMIŅŠ ar saviem vīriem pievienojās rotai un nostiprinājās vācu 3.līnijas ierakumos. Dienas vidū visi lika lietā līdzņemtos konservus un ieturēja pusdienas, kaujā bija iestājusies tāda kā atelpa. Pēc maltītes strēlnieki ar savu komandējošo virsnieku (F.BRIEDIS kā ievainotais jau atradās aizmugurē) uzsmēķēja un jautri jokoja. Bet tad drīz sākās vācu uzbrukumi un to atsišanas laikā A.KRŪMIŅŠ krita varonīgā cīņā. Blakus viņam vienlaicīgi gāja bojā jaunākais apakšvirsnieks Jānis AKKERS. Abus karavīrus 9. marta rītā kādā kaujas lauka uzkalniņā apbēdīja Sibīrijas strēlnieki. Pēc nāves A.KRŪMIŅU apbalvoja ar 4.šķiras Sv.Vladimira ordeni.

Andrejs KRŪMIŅŠ
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Eduards ĶENCIS – dzimis 1894.gada 16. janvārī Valkas apriņķa Ēveles pagasta „Pāvulēnu” mājās, kur viņa tēvs Fricis bija saimnieks. Pēc mācībām pagasta skolā E.ĶENCIS devās uz Valmieru, kur absolvēja tirdzniecības skolu. Tālāk sekoja darbs brāļa veikalā Alūksnē un zināms pašmācību periods, jo jaunais censonis vēlējās ģimnāziju pabeigt kā eksterns. Pēc sava rakstura Eduards izveidojās par klusu, mierīgu un atturīgu jaunekli. Tas pilnībā atbilde tai videi un sabiedrībai, kurā viņš uzauga un skolojās.
Tālākos E.ĶENČA plānus izjauca karš un 1915.gada sākumā viņš iestājās Petrogradas tuvumā izvietotajā 4.Pēterhofas praporščiku skolā. Mācības noslēdzot maijā viņš saņēma pirmo virsnieka pakāpi.
Pirms iestāšanās latviešu strēlnieku bataljonā Eduards ciemojās dzimtajā pusē un savam brālim apņēmīgi izteica savu viedokli par savām turpmākajām gaitām un nodomiem: „Ja es reiz esmu latvietis, tad arī karošu kā latvietis un miršu kā latvietis.” Diemžēl viņa likteņa pareģojums pēc nepilna gada piepildījās.

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieku grupa, pirmais no labās – Eduards ĶENCIS.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Vasaras nogalē E.ĶENCIS devās uz fronti un 18.septembrī tika iecelts par jaunāko virsnieku 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 1.rotā. Nākošajā mēnesī jau bija pirmās ugunskristības un kaujas pie Ķemeriem, pēc tam sekoja ilgstoša vācu pozīciju izlūkošana un pretinieka gūstekņu medības.
Marta kaujā praporščiks E.ĶENCIS kopā ar saviem strēlniekiem bija pirmajā uzbrucēju grupā. Pēc vācu 1.ierakumu līnijas ieņemšanas latviešu karavīri devās tālāk un šajā brīdī viņu ievainoja. Kamēr vēl bija spēki E.ĶENCIS turpināja kaujas vadīšanu, bet tad tomēr pienāca brīdis, kad viņš pa satiksmes eju lēnām devās uz aizmuguri. Šeit virsnieku ķēra nāvējoša vācu lode un strēlnieki viņu atrada tikai nākošajā dienā. Pēdējā gaitā E.ĶENCI izvadīja mācītājs Edgars BERGS un viņu ar militāru godu guldīja līdzās citiem latviešu strēlniekiem Rīgas Brāļu kapos 15.martā.
Pēc nāves apbalvots 1916. gadā ar 3.šķiras Sv. Annas ordeni un 1921. gadā ar 3.šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Bez tam 1916. gada 3.jūlijā viņam tika piešķirta podporučika dienesta pakāpe ar izdienu no 1916. gada 18.janvāra.

Mārtiņš OPMANIS – dzimis 1892. gada 30.septembrī Valmieras apriņķa Vaidavas pagastā zemnieku ģimenē. Sākoties Pirmajam pasaules karam viņš mācījās Longina AUSĒJA reālskolā Cēsīs tikko bija pabeidzis 6.klasi. Pēc tā laika noteikumiem viņš varēja turpināt skoloties, bet patriotisku jūtu vadīts M.OPMANIS devās uz Petrogradu un iestājās Leibgvardes pulkā.

Mārtiņš OPMANIS
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Pēc dienesta šajā vienībā ar labu atestāciju viņš mācījās Pēterhofas praporščiku skolā, kuru pabeidza 1915. gada 1.augustā. Jau nākošajā mēnesī, 17.septemrī, M.OPMANI iecēla par jaunāko virsnieku 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2.rotā. Tālāk sekoja iziešana uz fronti un pirmās cīņas ar vāciešiem. Viņš piedalījās arī vēsturiskajā sadursmē pie „Kraslovsku” mājām 12.oktobrī, kad krita trīs pirmie latviešu strēlnieki. Par varonību 1915.gada oktobrī – novembrī jauno praporščiku apbalvoja ar 3.šķiras Sv.Staņislava ordeni. No 11. novembra M.OPMANIS pildīja rotas komandiera pienākumus, jo štābkapteinis Pēteris BURIŅŠ bija saslimis. Sekoja pozīciju aizsardzība „Kūtnieku” un Strīdus kalniņa rajonā, kā arī dažādas izlūkošanas aktivitātes.
Marta kaujā M.OPMANIS komandēja pusrotu – divus vadus, kuri pusstundu pēc uzbrukuma sākuma devās palīgā 2.Rīgas bataljona strēlniekiem. Straujā triecienā viņa vadībā tika ieņemti Bauskas šosejas kreisajā pusē izvietotie vācu ierakumi. Pēc zināma laika 2.rota sapulcējās kopā un pārgāja ceļa labajā pusē un nodibināja kontaktu pa labi ar bataljona 1.rotu. Tālākajā kaujas gaitā praporščiks Mārtiņš OPMANIS krita – viņa krūtis caururba ienaidnieka lode. Cenšoties viņu iznest ievainoja trīs strēlniekus. Tikai vakarā to paveica kāds drosmīgs un fiziski spēcīgs sanitārs. Zemes klēpī Ķekavas kaujas varoni guldīja 16.martā viņa dzimtājā pusē – Kocēnu pagasta Rubenes kapsētā. Pēc nāves apbalvots ar Sv.Annas 3.šķiras ordeni un paaugstināts podporučika pakāpē.

Teodors PĪRĀGS – dzimis 1893. gada 28. novembrī Jelgavā. Šajā Kurzemes guberņas galvaspilsētā arī izglītojies. Viņa nodoms bija pēc vietējās reālskolas absolvēšanas studēt tautsaimniecību, tomēr liktenis lēma savādāk. Jau 1914. gada 19. jūlijā, mobilizācijas otrajā dienā, T.PĪRĀGS brīvprātīgi iestājās armijā. Kā labi izglītotu jaunieti viņu nosūtīja mācīties uz Viļņas kara skolu Poltavas pilsētā, kura tika pabeigta 1915. gada 1. maijā. Tālāk jauno praporščiku nosūtīja uz fronti, kur viņš komandēja 119. Kolivaņas kājnieku pulka 3. rotu. Sekoja vairākas atkāpšanās kaujas un ievainojums jūlijā pie Daugavpils. Pēc ārstēšanās Vitebskas lazaretē T.PĪRĀGS pārgāja uz latviešu strēlniekiem – 1915. gada 8. oktobrī viņu iecēla par 1.Daugavgrīvas bataljona kājnieku izlūku komandas priekšnieka palīgu un jaunāko virsnieku, bet 12. decembrī par 2.rotas jaunāko virsnieku. Par varonību pirmājās cīņās Rīgas frontē T.PĪRĀGS tika apbalvots ar 3.šķiras Sv.Staņislava ordeni.
Marta kaujā viņš komandēja 2.rotu, jo tās komandieris štābkapteinis P.BURIŅŠ bija saslimis. Viņa vadītie karavīri gāja latviešu trieciena centrā. Pēc vairāku vācu nocietinājumu ieņemšanas daudzi virsnieki un komandieri bija izsisti no ierindas. Tāpēc kādu laiku T.PĪRĀGS vadīja gan savu 2. rotu, gan arī F.BRIEŽA 1. rotu. Kaujai turpinoties tomēr ap plkst.12.00 viņu ķēra liktenīgā lode. Ievainojums bija ļoti smags, jo tika cauršauta mugura. Cīņas biedri tūlīt neveiksmīgi centās viņu iznest drošībā, bet tas neizdevās – abi pirmie nesēji krita. Tā T.PĪRĀGS līdz kaujas beigām palika guļot uz nestuvēm un turpināja ar padomiem palīdzēt strēlniekiem. Tikai vēlu vakarā viņu bezsamaņā un apsnigušu aizveda uz Rīgu. Tur aiz pārskatīšanās T.PĪRĀGU no evakuācijas punkta nogādāja nevis uz Latviešu bataljonu lazareti, bet uz baroneses FIRKS Krievijas Sarkanā Krusta 2. virsnieku slimnīcu. Šeit viņam nepatika, bet smagais ievainojums nepieļāva transportēšanu uz tautiešu vadīto lazareti. Diemžēl 15. martā varonīgais virsnieks mira un pēc četrām dienām ar militāru godu viņu apbēdīja Rīgas Brāļu kapos. Viņa tēvs Ģederts un māte dēla pēdējās atvadās nevarēja piedalīties, jo atradās vācu okupētajā Kurzemē. Draugu un biedru atvadu vārdos tika uzsvērta strēlnieku cīņu nozīme : „Ar Tevi tiek aprakti Tavi skaistākie ideāli un jaunības sapņi, bet Tavs pēdējais varoņa darbs netop aprakts, viņš augs pār kapu un paliks latviešu tautā ; viņš pavadīs tos grūtos brīžos.” Pēc nāves T.PĪRĀGAM piešķīra poručika dienesta pakāpi un apbalvoja ar 4. šķiras Sv.Vladimira un Sv.Annas ordeņiem.

Latviešu strēlnieki kritušo biedru Brāļu kapos Rīgas frontē 1917. gadā.
(Bernharda VALLES foto albūms)

Latviešu strēlnieku Brāļu kapi pie Ķekavas pagasta “Kuģu” mājām.
Šeit apglabāti daudzi 1916. gada marta un jūlija kaujās kritušie karavīri,
1920. gada foto.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

16.2. KRITUŠIE UN NO IEVAINOJUMIEM MIRUŠIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI

1. Daugavgrīvas bataljona virsnieki, apakšvirsnieki un strēlnieki:

1. AKKERS Jānis Jāņa d. – jaunākais apakšvirsnieks, 1.rota, Trikātas pagasts
2. ĀBELE Kārlis Žaņa d. – strēlnieks, 2.rota, Zvārdes pagasts, miris no ievainojumiem
3. ĀRĪTIS Aleksandrs – strēlnieks, 2.rota
4. ARSTE Eduards Bernharda d. – strēlnieks, 2.rota, Mangaļu pagasts
5. BALTIŅŠ Aleksandrs – strēlnieks, 2.rota
6. BANKOVS Jānis Donata d. – strēlnieks, 2.rota, Ludzas apriņķis
7. BERGANS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, Vārmes pagasts
8. BARKĀNS Jāzeps Matveja d. – strēlnieks, 2.rota
9. BERMANIS Kārlis – strēlnieks, 1.rota
10. BĒRZIŅŠ Artūrs Otto d. – strēlnieks, 1.rota, Dreimaņu pagasts
11. BITAINIS Jānis Kārlis Rūdolfa d. – strēlnieks, 1.rota, Vecauces pagasts
12. BITENIEKS Alberts Mārtiņa d. – strēlnieks, 2.rota, Ozolnieku pagasts
13. BRŪVERIS Vilis – strēlnieks, 4.rota
14. BUTEVIČS Ādolfs Friča d. – strēlnieks, 4.rota, Lielauces pagasts
15. CEIPE Hugo Pētera d. – strēlnieks, 1.rota, Dreimaņu pagasts
16. CELMS Žanis Jāņa d. – strēlnieks, 4.rota, miris no ievainojumiem
17. DINNERS Indriķis Gustava d. – strēlnieks, 2.rota, Kandavas pagasts
18. DORŠS Pēteris Kārļa d. – strēlnieks, 2.rota, Mangaļu pagasts
19. DRANGA Mārtiņš Mārtiņa d. – strēlnieks, 2.rota, Ādažu pagasts
20. FETERIS Miķelis Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, Kursīšu pagasts, miris no ievainojumiem
21. FIELS Fricis Friča d. – strēlnieks, 2.rota, Tukuma apriņķis
22. GARKULS Otto Kārļa d. – strēlnieks, 2.rota, Reņģes pagasts, miris no ievainojumiem
23. GEITNERS Eduards Jēkaba d. – strēlnieks, 1.rota, Tērvetes pagasts
24. GRABBE Krišjānis Jēkaba d. – jaunākais apakšvirsnieks, 2.rota, Tukuma apriņķis
25. GRASMANIS Vilis Krišjāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Piņķu pagasts
26. GRĪNBERGS Otto Otto d. – strēlnieks, ložmetēju komanda, Tukuma apriņķis
27. GRĪNBERGS Pāvels Kristapa d. – strēlnieks, 1.rota, Engures pagasts
28. JAUNZEMS Alfrēds Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Vilces pagasts
29. KALĒJS Alfrēds Jēkaba d. – strēlnieks, 2.rota, Tukuma apriņķis
30. KĀRKLIŅŠ Alfrēds – strēlnieks, 1.rota, Stāmerienes pagasts
31. KARTUPELIS Kārlis – strēlnieks, 2.rota
32. KLEPECKIS Mārtiņš Voldemāra d.– jefreitors, 3.rota, Biržu apriņķis, miris no ievainojumiem
33. KORNS Krists Ēvalda d. – strēlnieks, 1.rota, Sarkanmuižas pagasts
34. KRONBERGS Ansis Friča d. – strēlnieks, 3.rota, miris no ievainojumiem
35. KRŪMIŅŠ Andrejs – praporščiks, 1.rotas jaunākais virsnieks, Tukuma pilsēta
36. KRŪZE Fricis Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Reņģes pagasts
37. ĶERGALVIS Pāvels – 2.rota, jefreitors
38. LAPINSKIS Staņislavs Staņislava d. – strēlnieks, 2.rota, Paņevežas apriņķis
39. MARKUVENAS – strēlnieks, ložmetēju komanda
40. MĀRTIŅŠ Jānis – strēlnieks, 2.rota
41. MILTIŅŠ Jānis – strēlnieks, 2.rota
42. MUIŽNIEKS Pēteris – strēlnieks, 4.rota, miris no ievainojumiem
43. MUNDRAIS Aleksandrs Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota
44. NAĻIVAIKO Antons Aleksandra d. – strēlnieks, 2.rota, Ludzas apriņķis

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons – kritušā karavīra eskorts.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

45. NEIZARS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Kurmenes pagasts
46. OFMANIS Pēteris – vecākais apakšvirsnieks, 2.rotas vada komandieris
47. OPMANIS Mārtiņš – praporščiks, 2.rotas jaunākais virsnieks, Vaidavas pagasts
48. OZOLIŅŠ Voldemārs Jēkaba d. – strēlnieks, 2.rota, Doles pagasts
49. OZOLIŅŠ Žanis Anša d. – strēlnieks, 3.rota, Valgundes pagasts
50. PĪRĀGS Teodors Ģederta d. – praporščiks, 2.rota, miris no ievainojumiem
51. PLATAIS Oskars Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, Dzelzavas pagasts
52. PLAUKTIŅŠ Ādams Anša d. – strēlnieks, 4.rota, miris no ievainojumiem
53. PUTRALS Jānis Izidora d. – strēlnieks, 2.rota, Kalupes pagasts
54. PŪCE Rūdolfs – jefreitors, 2.rota
55. RUDZĪTIS Pēteris – strēlnieks, 2.rota
56. RŪJA Kārlis – strēlnieks, 1.rota
57. SKUDRA Kazimirs Antona d. – vecākais apakšvirsnieks, 2.rotas vada komandieris
58. SKUJIŅŠ Fricis Antona d. – strēlnieks, sakaru komanda, Dundagas pagasts
59. SKULTE Pēteris – strēlnieks, miris no ievainojumiem
60. SMILTNIEKS Žanis Ērmaņa d. – jaunākais apakšvirsnieks, 3.rota, Mežotnes pagasts
61. SPRIŅĢIS Jānis Georga d. – strēlnieks, 1.rota, Rīgas pilsētas sīkpilsonis
62. STAŅISLAVSKIS Jāzeps – strēlnieks, 2.rota
63. STELPE Jēkabs Kristapa d. – strēlnieks, 4.rota, Kuldīgas pilsēta
64. SVILPE Jānis Jēkaba d. – jefreitors, 2.rota, Baldones pagasts, miris no ievainojumiem
65. SVIRLOVSKIS Jēkabs Jāņa d. – jefreitors, 2.rota, Vircavas pagasts
66. ŠALKOVSKIS Jāzeps Albīnes d. – strēlnieks, 2.rota, Kauņas guberņa
67. ŠILDMANIS Eduards Friča d. – strēlnieks, 2.rota, Ezeres pagasts
68. ŠŅORE Pēteris Pētera d. – strēlnieks, 2.rota, Doles pagasts
69. ŠVARCS Jānis Anša d. – zemessargs, 1.rota, Zemītes pagasts
70. VALDMANIS Indriķis Pētera d. – strēlnieks, 2.rota, miris no ievainojumiem
71. VALGE ( VEISS ) Teodors Gustava d. – jefreitors, 2.rota, Viru apriņķis
72. VASIĻVOLFS Mārtiņš Miķeļa d. – strēlnieks, 1.rota, Lēdurgas pagasts
73. VALTERS Jānis – strēlnieks, 2.rota
74. VĪTOLIŅŠ Kārlis – strēlnieks, 2.rota
75. ZAĻKALNS Ģirts Ernesta d. – strēlnieks, ložmetēju komanda, Ugāles pagasts
76. ZANDERS Ēvalds Pētera d. – strēlnieks, 3.rota, Jaunpagasta pagasts
77. ZĪVERTS Pēteris – strēlnieks, 2.rota
78. ZUBEŠS Jānis – strēlnieks, 1.rota
79. ZUKS Krišjānis Dāvja d. – strēlnieks, ložmetēju komanda, Svētes pagasts

Kritušo latviešu strēlnieku apglabāšana Rīgas Brāļu kapos,
1916. gads.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

2. Rīgas bataljona virsnieki, apakšvirsnieki un strēlnieki:

1. ARRO Aleksandrs Miķeļa d. – strēlnieks, Nurmuižas pagasts
2. AVOTIŅŠ Mārtiņš – strēlnieks
3. BAHMANIS Hermanis Andreja d. – strēlnieks, apglabāts Rīgā, Pleskodāles kapos
4. BLŪZMANIS Jānis – strēlnieks, miris no ievainojumiem
5. BRAKMANIS Roberts Anša d. – jefreitors, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
6. BRAŽE Roberts Indriķa d. – strēlnieks, apglabāts Rīgā, Pleskodāles kapos
7. BRŪMELIS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks
8. CĪRULIS Kārlis Kārļa d. – strēlnieks
9. CĪRULIS Mārtiņš – strēlnieks, 4.rota, miris no ievainojumiem
10. DĀBOLIŅŠ Mārtiņš Mārtiņa d. – strēlnieks, miris no ievainojumiem
11. DAMŠKALNS Georgs Bērtuļa d. – strēlnieks, apglabāts Rīgā, Pleskodāles kapos
12. DĀRZNIEKS Jānis Mārtiņa d. – strēlnieks, apglabāts Rīgā, Pleskodāles kapos
13. DAUZE Jēkabs Friča d. – strēlnieks
14. DUNKULIS Jānis Jura d. – strēlnieks
15. ELSIS Pēteris Dāvja d. – strēlnieks
16. ENNE Jānis Jēkaba d. – strēlnieks, 2.rota, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
17. ĒRGLIS Jānis Miķeļa d. – strēlnieks
18. GOIŽENSKIS Francis Franča d. – jefreitors
19. IEVIŅŠ Pēteris Eduarda d. – strēlnieks
20. IRBE Daniels Andreja d. – strēlnieks
21. JAKUBOVIČS Juris Jēkaba d. – jaunākais apakšvirsnieks, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
22. JOELS Jānis Gustava d. – strēlnieks
23. JUMIĶIS Jānis Fridriha d. – jaunākais apakšvirsnieks, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
24. KALNIŅŠ Andrejs Jēkaba d. – strēlnieks
25. KAULIŅŠ Pēteris Jēkaba d. – strēlnieks
26. KERZUMS Jānis Pētera d. – strēlnieks
27. KLEINS Fridrihs Mārtiņa d. – strēlnieks, 1.rota
28. KĻAVENIEKS Jānis Kārļa d. – jaunākais apakšvirsnieks
29. KĻAVIŅŠ Kārlis Kārļa d. – strēlnieks, apglabāts Rīgā, Pleskodāles kapos
30. KRŪJA Ernests Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Mazsalacas pagasts
31. ĶENCIS Eduards Friča d. – praporščiks, 1.rota, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
32. LĀCIS Ģederts Ādama d. – jaunākais apakšvirsnieks
33. LĀCIS Jūlijs Pētera d. – strēlnieks
34. LANCMANIS Andrejs Kārļa d. – strēlnieks, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
35. LIEPA Kārlis Jāņa d. – strēlnieks
36. LINDBERGS Pēteris Jāņa d. – strēlnieks
37. MAROKS Hermanis Pāvela d. – strēlnieks
38. MAZLIPSKIS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
39. MIĶELSONS Jānis Pētera d. – strēlnieks
40. MIĶELSONS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, 4.rota
41. NIEDRĪTIS Pēteris Kārļa d. – strēlnieks, apglabāts Rīgā, Pleskodāles kapos
42. OSĪTIS Juris – strēlnieks, miris no ievainojumiem
43. OSĪTIS Valentīns Andreja d. – strēlnieks, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
44. OZOLIŅŠ Fricis Friča d. – strēlnieks, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
45. OZOLS Alberts Pētera d. – strēlnieks, 4.rota, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
46. OZOLS Teodors Miķeļa d. – strēlnieks
47. PURNAS Alfrēds Jura d. – strēlnieks
48. PURVIŅŠ Otto Brenča d. – strēlnieks
49. RENESLĀCIS Eduards Jēkaba d. – strēlnieks
50. RIJNS Arnolds Kārļa d. – strēlnieks, 2.rota
51. ROBENBUKS Ernests Indriķa d. – strēlnieks, 2.rota
52. ROZENTĀLS Jānis Jāņa d. – strēlnieks
53. STIEBRIŅŠ Fricis Miķeļa d. – jaunākais apakšvirsnieks
54. SŪNA Julius Andreja d. – strēlnieks, ložmetēju komanda, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
55. ŠĶIBELS – BRATKO Jēkabs Miķeļa d. – strēlnieks
56. ŠTEINFELDS Roberts Betas d. – strēlnieks, 1.rota, apglabāts Rīgā, Pleskodāles kapos
57. TREIJS Rihards Miķeļa d. – strēlnieks, 2.rota
58. VASILIS Vīlips Mārtiņa d. – strēlnieks, 1.rota, Dobeles pilsēta
59. VEIDE Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota
60. VEINBERGS Pēteris Jāņa d. – strēlnieks
61. VEISS Juris Anša d. – strēlnieks
62. VĒRŠKĀJA Jūlijs Žaņa d. – strēlnieks
63. VIEKALS Jēkabs Friča d. – strēlnieks, apglabāts Ķekavas „ Kuģu” Brāļu kapos
64. VILKS Kārlis Anša d. – strēlnieks
65. VILNIS Pāvels Kārļa d. – jaunākais apakšvirsnieks, apglabāts Rīgas Brāļu kapos
66. ZVAIGZNIŅŠ Pēteris Pētera d – vecākais apakšvirsnieks
67. ZVĪNIS Žanis Lavīzes d. – strēlnieks, apglabāts Rīgas Brāļu kapos, Vecauces pagasts, precējies, trīs bērni

5. Zemgales un 7. Bauskas bataljona strēlnieki:

STAMGUTS Emīls – miris no ievainojumiem, apglabāts Rīgas Brāļu kapos, 5. bataljons.
ĀBOLIŅŠ Mārtiņš, DRONGA Jāzeps un ĻAUŠKA Romualds – 7. bataljons.

16.3. KAUJĀ BEZ VĒSTS PAZUDUŠIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons:

1. ALKSNIS Kārlis – strēlnieks, 1.rota
2. BEKMANIS Jānis – strēlnieks, 1.rota, Smiltenes pagasts
3. BERGS Fricis – strēlnieks, 1.rota, Popes pagasts
4. BIRĶIS Jānis Mārča d. – jefreitors, 1.rota
5. BOJĀRS Žanis – strēlnieks, 3.rota, Paņevežas apriņķa Jonišķu pagasts
6. BROKS Voldemārs – strēlnieks, 3.rota, Lugažu pagasts
7. CERVINSKIS Ernests Ernesta d. – jaunākais apakšvirsnieks, 1.rota, Ārlavas pagasts
8. CĪRULIS Žanis – strēlnieks, 2.rota, Dobeles pagasts
9. DĀRZNIEKS Andrejs – strēlnieks, 1.rota
10. DOBUMS Voldemārs Augusta d. – strēlnieks, 1.rota, Slokas pilsēta
11. DULBERGS Jēkabs – strēlnieks, 1.rota
12. ERIKSONS Eduards – strēlnieks, 3.rota, Ropažu pagasts
13. FELDMANIS Krišs – strēlnieks, 1.rota
14. FELDMANIS Pēteris – strēlnieks, 1.rota, Annenieku pagasts
15. FOGTS Fricis Friča d. – strēlnieks, 2.rota, Valgundes pagasts
16. GRIKMANIS Jānis – vecākais apakšvirsnieks, 1.rotas vada komandieris
17. GRĪNBERGS Matīss Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, Kursīšu pagasts
18. GULDBERGS Žanis – strēlnieks, 3.rota, Stendes pagasts
19. HARJU Augusts – strēlnieks, 3.rota
20. JANKOVSKIS Juris – strēlnieks, 2.rota, Tukuma apriņķis
21. JUNGE Pēteris Anša d. – strēlnieks, 1.rota, kritis gūstā
22. JURGENSONS Aleksandrs Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Vānes pagasts
23. KAŅEPS Jānis – strēlnieks, 2.rota, Rīgas apriņķis
24. KOKMANIS Jūlijs – strēlnieks, 3.rota
25. KRAUKLIS Pēteris – strēlnieks, 2.rota, Drabešu pagasts
26. KUKS Voldemārs – jefreitors, 1.rota, Ungurpils pagasts
27. KULBERGS Arnolds Teņa d. – jaunākais apakšvirsnieks, 1.rota, Platones pagasts
28. LAGANOVSKIS Matvejs – strēlnieks, 2.rota
29. LEDAINIS Pēteris – strēlnieks, 4.rota
30. LEMBERGS Vilis – jaunākais apakšvirsnieks, 2.rota, Annenieku pagasts
31. ĻEONOVS Antons Mihaila d. – strēlnieks, 1.rota, Dmitrovkas pilsētas sīkpilsonis
32. MĒRNIEKS Jānis Jāņa d. – praporščiks, krita gūstā
33. OSIS Ernests Kristapa d. – strēlnieks, 3.rota, Vecpils pagasts
34. OZOLIŅŠ Ādams Jura d. – strēlnieks, 1.rota, Jūrkalnes pagasts
35. PUTNIŅŠ Jānis – strēlnieks, 1.rota
36. RABNERS Jēkabs Friča d. – strēlnieks, 1.rota, Vircavas pagasts
37. ROZE Mārtiņš Mārtiņa d. - strēlnieks, 1.rota, Slokas pilsētas sīkpilsonis
38. RUTENS Roberts Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, Jelgavas apriņķa Bērzmuiža
39. SILIŅŠ Ernests Andreja d. – strēlnieks, 1.rota, Nurmuižas pagasts
40. SPROĢIS Jānis Osvalds Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, Kursīšu pagasts
41. STANKEVIČS Miķelis Miķeļa d. – strēlnieks, 2.rota, Šauļu apriņķa Žagares pagasts
42. STULPIŅŠ Jāzeps Alfona d. – strēlnieks, 1.rota
43. SUPE Jāzeps – strēlnieks, 2.rota
44. ŠMITS Miķelis Toma d. – strēlnieks, sakaru komanda, Mangaļu pagasts
45. TĒRAUDS Vilis Jāņa d. – jefreitors, 1.rota
46. TILJA Augusts Kriša d. – strēlnieks, 4.rota, Zvārdes pagasts
47. TIMUKS Jānis Jūlijas d. – strēlnieks, 2.rota, Paņevežas apriņķis
48. TUPLE Kārlis – strēlnieks, 1.rota
49. VILKS Fricis Anša d. – jefreitors, 1.rota, Lutriņu pagasts
50. VRUBĻEVSKIS Voldemārs Jūlijas d. – strēlnieks, 1.rota, Viļkomiras apriņķis
51. ZOMMERFELDS Fricis Viļa d. – strēlnieks, 3.rota, Zantes pagasts

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons:

1. ALKSNIŅŠ Pēteris Pētera d. – strēlnieks
2. ANGENS Jānis Friča d. – strēlnieks
3. ATKAČUNAS Mārtiņš Pētera d. – strēlnieks, Paņevežas apriņķis
4. AUNS Miķelis Friča d. – strēlnieks
5. BĒRZIŅŠ Ansis Alfrēda d. – strēlnieks
6. BĪRIŅŠ Jēkabs Kārļa d. – strēlnieks
7. BOLČUNS Antons – strēlnieks
8. BORODOVSKIS Nikolajs Iļjas d. – strēlnieks, Jaunjelgavas pilsēta
9. BRAČKA Alfrēds Krišjāņa d. – strēlnieks, 1.rota
10. BRAMBERGS Alberts Anša d. – strēlnieks
11. BREIKŠS Jānis Dāvja d. – strēlnieks
12. BUILIS Oskars Miķeļa d. – strēlnieks
13. DAUGULIS Jānis Jāzepa d. – strēlnieks
14. DEDZĒJS Miķelis Friča d. – strēlnieks
15. DRESKA Eduards Anša d. – strēlnieks
16. EIDUKS Augusts Voldemāra d. – strēlnieks
17. EĻJUKS Kārlis Jura d. – strēlnieks
18. ĒĶIS Roberts Anša d. – strēlnieks
19. FREIMANIS Jēkabs Jāņa d. – strēlnieks
20. GRĪNBERGS Fridrihs Gotfrīda d. – jaunākais apakšvirsnieks
21. GROTĒNS Pāvels Jāņa d. – strēlnieks
22. GRUDUPS Andrejs Jāņa d. – strēlnieks
23. HEINRIHSONS Kārlis Heinriha d. – strēlnieks
24. JANKĒVIČS Ansis Kārļa d. – jaunākais apakšvirsnieks
25. JANSONS Miķelis Indriķa d. – strēlnieks
26. KAUCIS Kārlis Anša d. – strēlnieks, 1.rota
27. KIZA Gustavs Pētera d. – strēlnieks
28. LASMANIS Pāvels Mārtiņa d. – strēlnieks
29. LAUMANIS Jānis Anša d. – strēlnieks, 3.rota
30. LĀNS Jānis Miķeļa d. – strēlnieks
31. LEGZDIŅŠ Augusts Jāņa d. – strēlnieks
32. LINDBERGS Augusts Jāņa d. – strēlnieks
33. MAZKALNIŅŠ Kārlis Anastasijas d. – strēlnieks
34. MELNGALVIS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks
35. NEIMANIS Ansis Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, kritis gūstā
36. OZOLS Mārtiņš Mārtiņa d. – strēlnieks
37. PIĻKOVSKIS Jānis Jāzepa d. – strēlnieks, 1.rota
38. PRIEDE Pēteris Jāņa d. – strēlnieks
39. PUSCŪCIS Roberts Jāņa d. – strēlnieks
40. SAKNE Jānis Krišjāņa d. – jaunākais apakšvirsnieks
41. SEDLENIEKS Aleksandrs Jāņa d. – jaunākais apakšvirsnieks, 3.rota
42. SIETNIEKS Pēteris Kārļa d. – strēlnieks, 1.rota
43. SILIŅŠ Ādams Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota
44. SKORE Ernests Anša d. – strēlnieks
45. SLOKA Jūlijs Jāņa d. – strēlnieks
46. SONDORS Klementijs Mihaila d. – strēlnieks, Rēzeknes apriņķis
47. STABIŅŠ Jānis Pētera d. – strēlnieks, 1.rota
48. STRAUTNIEKS Matīss Pētera d. – strēlnieks
49. ŠTEINS Ernests Andreja d. – strēlnieks
50. ŠVARCS Ernests Kārļa d. – strēlnieks
51. TAKSIS Augusts Jēkaba d. – strēlnieks
52. TRENCIS Pāvels Pāvela d. – strēlnieks
53. UPATNIEKS Sanders Otto d. – strēlnieks
54. VAIVODS Donats Leona d. – jaunākais apakšvirsnieks
55. VIĻUMSONS Juris Pētera d. – strēlnieks, 3.rota
56. VĪRIŅŠ Augusts Jāņa d. – jaunākais apakšvirsnieks
57. ZARLOVSKIS Alberts Jāņa d. – strēlnieks
58. ŽILE Antons Semjona d. – strēlnieks, Šauļu apriņķis

Pēc ilgajiem kara gadiem Latvijas Republikas Agrārās reformas realizācijas gaitā daudzas šajā kaujā bojā gājušo karavīru ģimenes saņēma no valsts savā īpašumā zemi. Tā bija zināma kompensācija par bojā gājušo dēlu, brāli vai vīru. Tā 2. Rīgas bataljona strēlnieka Žaņa ZVĪŅA atraitne saņēma zemi Zvārdes pagastā, kur tika uzcelta jaunsaimniecība „Mežvidi”.

16.4. KAUJĀ IEVAINOTIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI

Pirmo reizi latviešu strēlnieku cīņu laikā ievainojumus guva ļoti daudz karavīru – kopumā vērtējot apm. 480 virsnieku, apakšvirsnieku un strēlnieku. No tiem 18 vēlāk nomira, bet apm. 35 palika ierindā, jo viņu ievainojumi bija viegli un hospitalizāciju nevajadzēja veikt. Apskatot šo problēmu detalizētāk jāpievēršas pamatā trīs jautājumiem – palīdzība ievainotajiem kaujas laukā un tā tuvumā, karavīru turpmākais liktenis un ievainojumu vispārējais raksturojums.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona mediķi neilgi pirms kaujas,
stāv pirmais no labās vidējā rindā – feldšeris Kārlis ŽĒLASTĪBA.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas bataljonu ievainoto savākšanas punkts tika izvietots „Bundes” māju drupās apm. 400 m no Krievijas armijas 1. aizsardzības līnijas netālu no abu vienību kopīgā lauku komandpunkta. Šī vieta bija atklāta un vācu novērotājiem labi pārredzama, tāpēc nereti to apšaudīja pretinieka artilērija. Tā rezultātā vairāki šeit atgādātie ievainotie tika nogalināti vai arī guva jaunas brūces. No ierindas izsistos karavīrus savākšanas punktā nogādāja rotu sanitāri, vadoties pēc ievainojuma rakstura nereti arī paši sašautie strēlnieki varēja pārvietoties un glābt sevi. Sanitāru darbs te bija ļoti bīstams, jo atklātajā apvidū nevarēja izmantot nestuves. Ievainotos pamatā nācās lēnām vilkt pa dubļaino zemi, dažreiz to darīja apliekot izšautās ložmetēju brezenta patronu lentas ap padusēm. Vairāki sanitāri, katrā rotā pa 8, palīdzot saviem biedriem paši tika ievainoti – Jānis FRĪDENBERGS un Indriķis BITE (kontuzēts) no 1.bataljona, Jānis AUGURSKIS un Indriķis BUŠS no 2.bataljona. Tālāk „Bundes” māju drupās improvizētos apstākļos ievainotajiem pirmo palīdzību sniedza rotu feldšeri. Vairākās situācijās viņi ieradās pašā cīņas laukā un strādāja ar ievainotajiem, jo sarežģītajos kaujas apstākļos šo karavīru tūlītēja evakuācija bieži uzreiz nebija iespējama. Varonība šeit mijās ar pašuzupurēšanos, kā piemērs jāmin 1.bataljona 3.rotas feldšeris Gustavs MILLERS. Pārsienot un palīdzot ievainotajiem viņu aplenca vācu karavīri, mediķis neapjuka – paķēra biedra šauteni un cīnoties izlauzās pie savas rotas.

Aleksandrs APSĪTIS „Mūsu sanitāri priekšējās pozīcijās”, pastkarte, izdota Maskavā.
(Krievijas Valsts Nacionālā bibliotēka)

Latviešu strēlnieku bataljona pārsienamais punkts.
1916. gads.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Vēlāk par varonību viņš tika apbalvots ar 3.šķiras Sv.Jura krustu. Savukārt 2.rotas feldšeris Nikolajs MOROZOVS kaujas laikā tika kontuzēts, bet palika ierindā un turpināja palīdzēt ievainotajiem (apbalvots ar 4.šķiras Sv.Jura medaļu). Pēc pirmās palīdzības sniegšanas cietušie karavīri tika nogādāti uz 2 km tālāk izvietoto abu bataljonu pārsiešanas punktu pie „Butleru” mājām meža aizsegā. Šeit ārstu Vsevoloda GAHOVIČA, Paula KUNDZIŅA (1.bataljons) un Gerharda FEDERA, Ērika SPALVIŅA (2.bataljons) vadībā ievainotos novērtēja, apstrādāja brūces, dažreiz arī operēja, pārsēja un sagatavoja tālākai evakuācijai uz Rīgas slimnīcām vai sanitārajiem vilcieniem. Līdz mūsdienām saglabājušies daudzu pašaizliedzīgu karavīru vārdi, kuri sniedza kaujas sarežģītajos apstākļos pirmo palīdzību daudzajiem ievainotajiem. Tie ir 1.Daugavgrīvas bataljona feldšeri Jānis ŠVOLMANIS, Ivans TAMUSEVIČS, Kārlis ŽĒLASTĪBA, sanitāri Miķelis BRIEDIS, Rūdolfs GEMIS, Krišjānis UNTĀLS. Kā arī viņu kolēģi no 2.Rīgas bataljona – feldšeri Ādams CIRĪTIS, Julius FADEJEVS, Ernests PULEKS, Augusts SKRABE, 1916.12.04. no Jamburgas k.apr. iesk. latviešu strēlnieku bataljona 1.rota ssanitāri Alberts ĀDAMS, Teodors BANDENIEKS, Kārlis BERNICS, Jēkabs BRŪVERIS, Jēkabs DREIMANIS, Alfrēds GAILIS, Rūdolfs ĶILKUTS, Hermanis MŪSIŅŠ, Reinholds PAVĀRS, Jānis SKUDIŅŠ, Eduards VELKERS un Pēteris VĒVERIS. Pēdējie 12 minētie sanitāri par varonību šajā kaujā tika apbalvoti ar 4. šķiras Sv. Jura medaļu.

Ķekavas marta kaujā ievainotie karavīri latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē Rīgā,
pie loga – Fridrihs BRIEDIS.
(Bernharda VALLES foto albūms)

Jebkurš kaujā cietušais karavīrs vēlējās nokļūt I apvienotajā latviešu strēlnieku bataljonu lazaretē, kura darbu uzsāka 1915. gada 18. decembrī Rīgā bijušās Lomonosova ģimnāzijas telpās. Pašu tautiešu organizētā slimnīca jau dažos mēnešos bija iekarojusi pelnītu popularitāti ar savu īpašo un sirsnīgo attieksmi pret pacientiem. Lazarete par plānoto kauju pie Ķekavas tika informēta un tāpēc 8. – 9. martā 53 karavīrus izrakstīja. Viņi devās uz fronti vai arī tika pārsūtīti uz Tartu pilsētas hospitāļiem. Tomēr latviešu lazaretes iespējas bija ierobežotas, tā spēja uzņemt tikai mazāko daļu no kaujā cietušajiem cīnītājiem – kopā no 1., 2., 5. un 7. bataljona 134 karavīrus. Pārējie, ņemot vērā viņu ievainojuma raksturu, tika nosūtīti uz citām Rīgas, Tartu, Narvas, Staraja Rusas u.c. Krievijas impērijas pilsētu slimnīcām. No minētajiem 134 ievainotajiem latviešu strēlnieku lazaretē ilgstoši ārstējās tikai daļa, jo daļu pacientu pēc to stabilizācijas pārveda tālāk valsts iekšienē. Lielākā partija, kurā bija 46 kaujā cietušie karavīri, ar vilcienu 17. martā tika pārvietota uz Narvas pilsētas slimnīcām. Latviešu strēlnieku lazaretē Rīgā palika tie vīri, kuru piederīgie dzīvoja tuvumā un varēja tos morāli atbalstīt. Bez tam šeit ilgāku laiku stacionāri ārstējās ievainotie, kurus tālāk pārvietot bija bīstami viņu veselībai. Kā piemērs šeit jāmin 1.Daugavgrīvas bataljona praporščiks Pēteris GRAUDUMS ar šrapneļa ievainojumu mugurkaulā un labās auss kontūziju. Viņu pēc 105 dienu ārstēšanas 22. jūnijā pārveda uz Petrogradas slimnīcu. Ilgu laiku, kopā 87 dienas, lazaretē pavadīja arī brīvprātīgais no iepriekš minētās vienības – strēlnieks Voldemārs PUŽE ar divkāršu šautu ievainojumu plecā un gurnā. Viņš ārstēšanos turpināja Staraja Rusas hospitālī. Vispārīgi izvērtējot no kopējā latviešu bataljonu ievainoto skaita apm. 100 karavīri tika ārstēti ilgstoši un 1916.gada augustā viņi tika izslēgti no savu vienību sarakstiem. Vairāki tika atzīti par invalīdiem un komisionēti, citi nonāca aizmugures vai ārrindas komandās, daļu nosūtīja 2 – 3 mēnešu veselības uzlabošanas atvaļinājumā pie savas ģimenes. Pēdējiem minētajiem pēc ilgāka laika karošana latviešu strēlnieku rindās bija jāturpina, tādejādi viņiem radās iespēja nokārtot rēķinus ar vācu karotājiem. Vairāki komisionētie invalīdi vēlāk dzīvoja un strādāja „2.Rīgas riteņbraucēju biedrības” speciāli iekārtotajā darbnīcā, kā arī citās sakropļoto karavīru patversmēs Alūksnē, Jaungulbenē, Smiltenē, Tartu u.c. Par I apvienotās latviešu strēlnieku bataljonu lazaretes darbu Rīgā martā atmiņās kavējas bij. šīs slimnīcas māsa Anna DINSBERGS – CIRIS: „Nu zinājām, ka strēlnieki iet uzbrukumā, tuvcīņā, un drīz jāgaida pirmie ievainotie, jo kauja notika tepat aiz Daugavas.

Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotās lazaretes māsiņas,
stāv pirmais no kreisās vecākais ārsts Jānis JANKOVSKIS.
(Bernharda VALLES foto albūms)

Tad viņus sāka vest, - jau smagajās mašīnās, gan lauku ratos. Citi nāca kājām tieši no kaujas lauka ar steigā pārsietiem ievainojumiem, putekļu un dubļu apklātos kaujas tērpos, asiņu piesūcinātos. Pagaidām novietojam viņus turpat slimnīcas lielajā priekštelpā uz salmiem klātās grīdas. Steidzamies saņemt jaunus ievainotos. Drīz priekštelpa un gaiteņi bija pilni. Ievainotie arvien vēl nāca klāt. Dr. JANKOVSKIS ar saviem palīgiem – ārstiem un žēls. māsām – apstaigāja rindas un deva rīkojumus: Tos, māsiņ nogādājiet istabās; apkopjiet, nomazgājiet un lieciet gultās. Pabarojiet un lai atpūšas: viņi var pagaidīt pārsiešanu un operācijas. Šos zēnus lieciet nest uz operācijas istabu – tie nevar gaidīt, mums viņiem tūlīt jāpalīdz. Bet šos bālos, klusos zēnus – tos nesiet uz tālajām istabām: viņiem mēs palīdzēt vairs nevaram. Tā viss bija izkārtots un sākās slimnīcas klusais, nepārtrauktais darbs. Slimnieku istabas bija pilnas ievainotiem. Apkopti, pabaroti, nogurušie strēlnieki drīz aizmiga un tikai miegā viens otrs dažreiz iekliedzās, baigu kauju ainu vajāts.”
Noslēdzot šo pārskatu nedaudz par mūsu karavīru gūto ievainojumu raksturu. Ir precīzas ziņas par tiem 134 vīriem, kuri nonāca I apvienotajā latviešu strēlnieku bataljonu lazaretē Rīgā. Nospiedošā daudzumā gūtie ievainojumi ir no vācu ložmetēju un šauteņu lodēm – 100 karavīri (no tiem viens arī vienlaicīgi kontuzēts). Pārējie ievainojumi sadalās šādi:
- kontuzēti – 26
- savainojumi tuvcīņās ar durkļiem – 4
- ievainoti ar šrapneļiem – 4
Nobeigumā jāuzskaita medicīnas iestādes Rīgas pilsētā un tās tuvumā, kuras bez I apvienotās atviešu strēlnieku bataljonu lazaretes uzņēma lielāko daļu mūsu ievainoto karavīru – Krievijas pilsētu Savienības lazarete, Krievijas Sarkanā Krusta biedrības etapa lazarete Nr.1, baroneses FIRKS Sarkanā Krusta virsnieku slimnīca Nr.2, Krievijas armijas pārvietojamie lauku hospitāļi Nr. 326, 327, 328, 13.Sibīrijas strēlnieku divīzijas lazaretes Nr.1. un 2., kā arī Kauņas hospitālis u.c.

16.5. KAUJĀ IEVAINOTO LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRU SARAKSTS

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki, apakšvirsnieki un strēlnieki:

1. ĀBEĻKALNS Fridrihs Pētera d. – podpraporščiks, 1.rotas feldfēbelis, cauršauts kakls, Rīgas pilsēta, pēc ārstēšanās atgriezies 18.martā rotā, 41 g.v.
2. ĀBELTIŅŠ Voldemārs Jāņa d. – vecākais apakšvirsnieks, 3.rotas vada komandieris, lodes ievainojums labajā plecā, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, atgriezies rotā, 32 g.v., neprecējies
3. ĀBELE Rūdolfs Kārļa d. – jefreitors, 2.rota, lodes ievainojums sejā, Cieceres pagasts, 20.aprīlī pārvests ārstēties uz Narvu, 20 g.v.
4. AKERMANIS Arvīds Jūlijs Ernesta d.– strēlnieks, 3.rota, Pienavas pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem, jo ārstējās vairāk kā 2 mēnešus
5. ĀBOLS Jānis Edes d. – jefreitors, 4.rota, Ozolmuižas pagasts, krita gūstā
6. ALBERTS Fricis Otto d. – strēlnieks, 2.rota, ložu ievainojumi acī un kreisajā lāpstiņā, Tumes pagasts, komisionēts 1916.19.07. Obuhovas slimnīcā, 19 g.v.
7. BALODIS Jānis Mārtiņa d. – strēlnieks, 3.rota, ievainots ar lodi, Sēmes pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 18 g.v.
8. BALODIS Jēkabs Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Jērcēnu pagasts, komisionēts Valkas pilsētas slimnīcā 1917.29.03.
9. BALODIS Otto Kriša d.– strēlnieks, 2.rota, Bikstu pagasts, 1916.19.07. Petrogradā pēc slimnīcas piešķirts 3 mēnešu veselības uzlabošanas atvaļinājums
10. BAMBE Ādams – strēlnieks, 3.rota
11. BĀRENIS Fricis – strēlnieks, 3.rota
12. BAUMANIS ( KRUŽEVICS ) Andrejs Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Taurkalnes pagasts, izslēgts no bataljona sarakstiem 1916.15.08.
13. BEKSA Jānis Jāņa d.– strēlnieks, 1.rota, Bauskas apriņķa Vecmuižas pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
14. BERGS Askolds Jāņa d. – strēlnieks, ložmetēju komanda, Lielsesavas pagasts
15. BĒRZIŅŠ Pēteris Jāņa d.– strēlnieks, 4.rota, Bērzmuižas pagasts
16. BĻODNIEKS Staņislavs Maksima d. – strēlnieks, 1.rota, durkļu cīņā ievainoti roku pirksti, Ludzas apriņķis, 16.martā atgriezies rotā, 23 g.v.
17. BOJA Jānis Pētera d.– strēlnieks, 3.rota, Alsungas pagasts, atgriezies rotā
18. BRAKMANIS Jānis Gotfrīds Gotfrīda d. – strēlnieks, 1.rota, Rīgas pilsēta
19. BRIEDIS Fridrihs Andreja d. – poručiks, 1.rotas komandieris, lodes ievainojums sejā, Daugavpils pilsēta, atgriezās rotā, atkal ievainots 191.23.12.
20. BRENCIS Jānis Jēkaba d.– strēlnieks, 1.rota, Rozulas pagasts
21. BRIDIHS Apolinarijs – strēlnieks, 3.rota
22. BULDERBERGS Jēkabs Pētera d.– strēlnieks, 3.rota
23. BULGAKOVS Pāvels Aleksandra d.– strēlnieks, 3.rota, sīkpilsonis no Orlas guberņas, atgriezies rotā, atkal ievainots 1916.23.12.
24. BULS ( BULLIS ) Donats Jura d. – strēlnieks, 3.rota, ievainots ar lodi, Ludzas apriņķis, 17.martā pārvests uz Narvas hospitāli, 21 g.v.
25. BUTEVICS Jānis Kārļa d. – strēlnieks, 1.rota, lodes ievainojums krūtīs, Lielauces pagasts, pēc papildus ārstēšanās Narvā atgriezies rotā, 19 g.v.
26. CAUNE Augusts – strēlnieks, 3.rota
27. CELMS Žanis – strēlnieks, 3.rota
28. CIMMERMANIS Artūrs Ernesta d.– strēlnieks, 3.rota, Kandavas pagasts, atgriezies bataljonā un 1916.05. pārcelts uz 5.rotu

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 11. marta pavēles fragments –
karavīru saraksts, kuri pēc ievainojuma 8. marta kaujā palika ierindā un turpināja cīnīties.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs)

29. CIMMERMANIS Rihards Anša d.– strēlnieks, 3.rota, Kandavas pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
30. ČURKSTE Rihards Alfons Heinriha d.– strēlnieks, 1.rota, Vecmoku pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
31. DAUGA Jānis Anša d. – jefreitors, 2.rota, kontuzēts, Dobeles apriņķa Greņču muiža, 11.martā pārvests uz Tartu hospitāli, 17 g.v.
32. DIŠLERS Jānis Pētera d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Aizkraukles muiža, nosūtīts uz Narvas hospitāli 17.martā, 24 g.v.
33. DREIMANIS Fricis Didriķa d.– strēlnieks, 2.rota, Kazdangas pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
34. DREIMANIS Kārlis Jāņa d.– strēlnieks, 2.rota, Jaunjelgavas apriņķa Lindes muiža
35. DZENIS Fricis Andreja d.– strēlnieks, 3.rota, Tāšu – Padures pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
36. EIZĀNS Alfrēds Ādama d.– jefreitors, 1.rota, Litenes pagasts, atgriezies rotā
37. ELTERMANIS Fricis Jēkaba d. – strēlnieks, 1.rota
38. EUDRO Krišjānis Kristapa d.– strēlnieks, 1.rota, Kauņas guberņa, atgriezies rotā, atkal ievainots 1916.07.07.
39. EVERSONS Otto – jaunākais apakšvirsnieks, 2.rota
40. FREIDENBERGS Ernests – strēlnieks, 3.rota
41. FREIGANTS Gotfrīds Roberta d. – strēlnieks, sakaru komanda, ievainots ar lodi, Svētes pagasts, 17.martā pārvests uz Narvas hospitāli
42. FRĪDENBERGS Jānis Kriša d. – sanitārs, 4.rota, lodes ievainojums labās kājas apakšstilbā, Cēres pagasts, 17.martā pārvests uz Narvas hospitāli, 21 g.v.
43. FREIMANIS Jānis Toms Kristapa d. – strēlnieks, 4.rota, Rīgas pilsēta, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
44. FREIMANIS Juris Ievas d. – strēlnieks, 3.rota, ievainots ar lodi, Raņķu (Zaļenieku ) pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem, 19 g.v.
45. GLAZOVSKIS Fricis Jāņa d. – strēlnieks, 4.rota, lodes ievainojums kreisajā pēdā, Zaļenieku pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, atgriezies rotā, atkal ievainots 1916.03.07., 19 g.v.
46. GIKSTOKS Alfrēds Fridriha d.– strēlnieks, ložmetēju komanda, Pleskavas pilsētas sīkpilsonis, atgriezies komandā, atkal ievainots 1916.03.07.

Ķekavas marta kaujā ievainotie latviešu karavīri savā lazaretē Rīgā,
sēž vidū virsnieks Pēteris GRAUDUMS, no viņa pa labi poručiks Fridrihs BRIEDIS.
(Bernharda VALLES foto albums)

47. GRAUDUMS Pēteris Jāņa d. – praporščiks, šrapneļa ievainojums mugurā un labās auss kontūzija, Jaungulbenes pagasts, 22.jūnijā pārvests uz Petrogradu
48. GRĀVIS Hermanis Kārļa d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums krūtīs. Dobeles apriņķa Bērzmuižas pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, atgriezies rotā, atkal ievainots 1916.08.07., 18 g.v.
49. GRĪNBERGS Fricis – jefreitors, 2.rota
50. GROLLE Kārlis – strēlnieks, 1.rota
51. GOTLĪBS Jānis Voldemāra d.– strēlnieks, 2.rota, Plāņu pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
52. GUDIŅŠ Kārlis Viļa d.– strēlnieks, 3.rota, Šauļu apriņķis, atgriezies rotā ( ievainots vēl 3 reizes – 1916.03.07. un 23.12., 1917.12.01. )
53. GULBIS Eduards Ernesta d.– strēlnieks, sakaru komanda, Grobiņas apriņķis
54. HELVIGS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums, Zemītes pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
55. INNUS Fridrihs Jāņa d. – jefreitors, 1.rota, lodes ievainojums, Bolderājas pagasts, atgriezies rotā 29.martā, kaujā 1916.03.07. kontuzēts, 19 g.v.
56. IRBE ( GULBIS ) Alberts Sīmaņa d.– strēlnieks, 1.rota, Losberģu pagasts
57. JAKĀNS Ernests Jura d. – strēlnieks, kājnieku izlūku komanda, lodes ievainojums kreisajā sānā, Gārsenes pagasts, atgriezās komandā 7.aprīlī, atkal ievainots 1916.03.07., 20 g.v.
58. JANSONS Kārlis Indriķa d.– strēlnieks, 2.rota, Dobeles pagasts
59. JAUNZEMS Eduards Indriķa d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums, Šauļu apriņķa Akmenes pagasts, atgriezās rotā 16.aprīlī, 20 g.v.
60. JENČS Jānis Pētera d. – praporščiks, 3.rotas jaunākais virsnieks, lodes ievainojums kreisās rokas elkonī, Vilzēnu muiža, atgriezās rotā
61. JŪDZIS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Sigulda, 1917.17.01. kritis kaujā
62. JUNKERS Ludvigs – vecākais apakšvirsnieks, 1.rota, atgriezās rotā, atkal ievainots 1916.08.07., visu četru Sv.Jura krustu kavalieris
63. JURŠEVSKIS Miķelis Friča d. – jefreitors, 3.rota, Nīgrandes pagasts, atgriezās rotā, atkal ievainots 1916.03.07.
64. JUŠKEVIČS Pāvels – strēlnieks, 3.rota
65. KALINKA Alfrēds – strēlnieks, 1.rota
66. KALNIŅŠ Andrejs Jura d. – jefreitors, 2.rota, ievainots ar lodi, Rembates pagasts, pārvests 17.martā uz Narvu, 21 g.v.
67. KALNIŅŠ Kārlis Ādama d. – feldfēbelis, 2.rotas feldfēbelis, kontuzēts, Dubeņu pagasts, 2.aprīlī atgriezās rotā, 1916.21.06. atkal ievainots, 5.jūlijā miris, 31 g.v.
68. KAKKARS Miķelis Miķeļa d.– strēlnieks, 2.rota, Tukuma apriņķis, atgriezies rotā, atkal ievainots 1916.03.07.
69. KĀRKLIŅŠ Jānis Friča d. – strēlnieks, 2.rota
70. KĀRKLIS Voldemārs Brenča d.– strēlnieks, 2.rota, Rīgas pilsēta
71. KRAUKLIS Pēteris Andreja d.– strēlnieks, 1.rota, Salaspils pagasts, 1916.19.07. Petrogradas slimnīcā komisionēts
72. KAULIŅŠ Alberts – strēlnieks, 4.rota, 1916.19.06. Tartu pilsētas slimnīcas ārstu komisija piešķīra 3 mēnešu ilgu veselības uzlabošanas atvaļinājumu
73. KAVALIERIS Andrejs Jāņa d.– strēlnieks, 2.rota, ievainots ar lodi, Kalētu pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, atgriezies rotā, atkal ievainots 1916.08.07. pie Ķekavas, 21 g.v.
74. KONDRATJEVS Dmitrijs Kondrata d. – jaunākais apakšvirsnieks, ložmetēju komanda, lodes ievainojums, 29.aprīlī nosūtīts uz Narvas hospitāli, 29 g.v.
75. KRETULNIEKS Dāvids Matīsa d. – vecākais apakšvirsnieks, 3.rotas vada komandieris, atgriezies rotā, atkal ievainots 1916.03.07.
76. KRIEVS Aleksandrs – strēlnieks, 2.rota
77. KRŪMIŅŠ Ansis Jāņa d. – jaunākais apakšvirsnieks, 1.rota, ievainots ar šrapneli, Remtes pagasts, 13.aprīlī atgriezies rotā, 23 g.v.
78. KRŪMIŅŠ Pēteris Kārļa d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums kaklā, Baiškalna pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, atgriezies rotā, 22 g.v.
79. KRŪMS Ādolfs ( Ādams ) Friča d. – strēlnieks, 3.rota, ievainots ar lodi, Aizputes apriņķa Purmsāti, 21.aprīlī atgriezies rotā, 18 g.v.
80. KRŪZE Alfrēds Friča d. – strēlnieks, 3.rota, ar lodi norauts kreisās rokas īkšķis, Reņģes pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem, 16 g.v.
81. ĶIPURS Mārtiņš Mārtiņa d.– strēlnieks, 3.rota, Kurmenes pagasts, 1916.07.08. Petrogradas slimnīcā komisionēts
82. LĀCIS Augusts Aleksandra d. – praporščiks, Dzelzavas pagasts, ar lodi cauršauts plecs, 10.martā pārvests uz Tartu hospitāli
83. LAKOVSKIS Staņislavs Augusta d. – strēlnieks, 3.rota, Preiļu pagasts
84. LAURE Kārlis Jāņa d. – vecākais apakšvirsnieks, 1.rotas vada komandieris, atgriezās rotā, 1916.23.12. kaujā ievainots
85. LATIŠEVS Ivans Nikolaja d. – strēlnieks, 3.rota, Voroņežas guberņa
86. LETIŅŠ Jānis Inta d. – feldfēbelis, 4.rotas feldfēbelis, šrapneļa ievainojums mugurā, Skrundas pagasts, atgriezies rotā, 1916.03.07. kaujā kontuzēts, 33 g.v.
87. LETIŅŠ Fridrihs – jaunākais apakšvirsnieks, 4.rota
88. LEITIS Krišs Pētera d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums sejā un degunā, 17.martā pārvests uz Narvas hospitāli, 16 g.v.
89. LEINGARDS Fricis Jēkaba d. – strēlnieks, ložmetēju komanda, lodes ievainojums, Īles pagasts, atgriezies komandā 7.aprīlī, atkal ievainots 1916.03.07. pie Ķekavas, 19 g.v.
90. LĪDUMS Ādams Krišjāņa d. – strēlnieks, 1.rota, Ipiķu pagasts, izslēgts no bataljona sarakstiem 1916.15.08.
91. LIEPIŅŠ Ernests Jāņa d.– strēlnieks, 1.rota, Drabešu pagasts
92. LIEPIŅŠ Jānis – strēlnieks, 3.rota
93. LIEPNIEKS Alfrēds Kristapa d.– strēlnieks, 1.rota, Sīpeles pagasts, atgriezies rotā un atkal ievainots 1916.03.07.
94. LĪZUMS Jānis Jura d. – strēlnieks, 2.rota, lodes ievainojums, Cēsu apriņķa Jumurdas pagasts, 20.aprīlī pārvests uz Narvas hospitāli, 20 g.v.
95. LOSS Broņislavs – strēlnieks, 3.rota
96. MĀLIŅŠ Jūlijs – strēlnieks, 3.rota
97. MARKAVS Jānis – strēlnieks, 1.rota
98. MARTINSONS Gustavs Andrejs Miķeļa d. – strēlnieks, 2.rota, Olaines pagasts, 1916.02.07. komisionēts
99. MARTINSONS Kristaps – strēlnieks, 4.rota
100. MEINERTS ( BULLIS ) Augusts Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, Rīgas pilsēta, atgriezies rotā, 1926. mainījis uzvārdu – no MEINERTS uz GUNDEGS
101. MEŅĢELIS Mārtiņš – strēlnieks, 4.rota
102. MIHAĻENOKS Pēteris – strēlnieks, 1.rota
103. MILLERS Ferdinands – strēlnieks, 1.rota
104. MISJUNAS Benedikts Benedikta d. – strēlnieks, 1.rota, lodes ievainojums, Paņevežas apriņķis, atgriezies rotā 29.martā
105. MUCENIEKS Ludvigs – strēlnieks, 3.rota
106. NADZE Jānis Mārtiņa d. – strēlnieks, 1.rota, lodes ievainojums kreisajā celī, Talsu apriņķa Aizupes pagasts, atgriezies rotā 29.martā, 26 g.v.
107. NARĶIS Jānis – strēlnieks, 1.rota
108. NAŠENIEKS ( LAŠENIEKS ) Ernests Lavīzes d. – strēlnieks, 3.rota, Sātiņu pagasts, kontuzēts, atgriezies bataljonā un 1916.05. pārcelts uz 6.rotu
109. NIEDRĪTIS Jānis – strēlnieks, 3.rota
110. NIRBAKS Mārtiņš – strēlnieks, 3.rota
111. ŅEVEDOMSKIS Staņislavs – strēlnieks, 2.rota
112. OLIŅŠ Kārlis Friča d. – jefreitors, 1.rota, Brocēnu pagasts
113. OLŠTEINS Fricis – strēlnieks, 4.rota
114. OPLUCĀNS Eduards Alekseja d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums, Rīgas pilsēta ( Beļavas pagasts ), 17.martā nosūtīts uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
115. OSIS Pēteris Jēkaba d. – strēlnieks, 2.rota, Kursīšu pagasts, atkal ievainots 1916.03.07., pazudis bez vēsts kaujā 1917.17.01.
116. OSIS Teodors Jāņa d. – strēlnieks, ložmetēju komanda, lodes ievainojums labajā plecā, 17.martā nosūtīts uz Narvas hospitāli, 22 g.v.
117. OZOLIŅŠ Arnolds – strēlnieks, 3.rota
118. OZOLS Miķelis Ādama d. – strēlnieks, kontuzēts, Talsu pagasts, atgriezies bataljonā 7.aprīlī, 19 g.v.
119. PALS Artūrs Kārļa d. – jefreitors, 1.rota, lodes ievainojums augšlūpā, Rīgas pilsēta, 16.martā atgriezies rotā, 30 g.v.
120. PAŠKEVIČS Ivans Moiseja d. – jefreitors, 3.rota, Mogiļevas guberņa, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
121. PESSORS Augusts – strēlnieks, 1.rota
122. PĒTERSONS Roberts – strēlnieks, 3.rota
123. PODIŅŠ Eduards – jaunākais apakšvirsnieks, 2.rota
124. PRIEDE Pēteris – jefreitors, 2.rota
125. PRIEDNIEKS Kristaps Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Kurmāles pagasts, atgriezās rotā un atkal ievainots 1916.07.07.
126. PUDZE Roberts Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, Vilces pagasts, 1916.29.06. Petrogradā 1916.29.06. piešķirts 2 mēnešu veselības uzlabošanas atvaļinājums
127. PUŽE Voldemārs Kristapa d. – strēlnieks, 3.rota, divu ložu ievainojums plecā un sānos, Jaunsaules pagasts, 3.jūnijā pārvests uz Staraja Rusas hospitāli, 19 g.v.
128. PUTRIŅŠ Eduards Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums, Lielvircavas pagasts, atgriezās rotā un atkal ievainots 1916.08.07., 19 g.v.
129. RAMANIS Ansis Anša d. – strēlnieks, 1.rota, lodes ievainojums, Popes pagasts, 17.martā pārvests uz Narvu, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem, 19 g.v.
130. RANKEVIČS Aleksandrs Jāņa d. – jefreitors, 3.rota, lodes ievainojums, Vadakstes pagasts, atgriezies rotā, 1916.03.07. ievainots atkal, 20 g.v.
131. RAUZIŅŠ Heinrihs – strēlnieks, 2.rota
132. REINE Jēkabs Jēkaba d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.15.08. izslēgts
133. RĪTERS Jānis Fridrihs Kārļa d.– strēlnieks, 2.rota, Ikšķiles pagasts
134. REŠENOKS Savelijs – vecākais apakšvirsnieks, 1.rota
135. RUTKOVSKIS Konstantins Staņislava d. – strēlnieks, Telšu apriņķis
136. SALDAVS Pēteris Jēkaba d. – jefreitors, 1.rota, Kokmuižas pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
137. SALMS – SALISKAS Jānis Andreja d. – strēlnieks, 3.rota, Piltenes pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
138. SAULĪTIS Jānis Reiņa ( Romāna ) d. – strēlnieks, 1.rota, lodes ievainojums, Dreimaņu pagasts, atgriezies rotā 1916. 29.martā, 19 g.v.
139. SOIKĀNS Ignats – strēlnieks, 3.rota
140. SKUDRA Jānis Jura d. – vecākais apakšvirsnieks, 2.rotas vada komandieris, ar lodi ievainots labās kājas apakšstilbā, Rubeņu pagasts, pārvests uz Tartu hospitāli 11.martā, atgriezās rotā
141. STRĒLNIEKS Jānis Indriķa d. – strēlnieks, 2.rota, lodes ievainojums sejā ar augšžokļa bojājumu, Tāšu – Padures pagasts, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 1916.15.08. izslēgts no bataljona, 19 g.v.
142. SVIĶIS Osvalds – strēlnieks, 2.rota
143. ŠALME Pēteris Miķeļa d. – jaunākais apakšvirsnieks, 2.rota, ar lodi smagi ievainots krūtīs, Liepājas pilsēta, atgriezās rotā, piedalījās 1916.03..-09.07. kaujās
144. ŠAKINS Staņislavs – strēlnieks, 2.rota
145. ŠMITS Otto – strēlnieks, 3.rota
146. ŠTĀLBERGS Jānis Magnusa d. – strēlnieks, 1.rota, Turaidas pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
147. ŠNEIDERS Jānis Pētera d. – strēlnieks, 2.rota, Rīgas sīkpilsonis, 1918.04.01. komisionēts
148. ŠUĶIS Andrejs Ādama d. – strēlnieks, 2.rota, Paņevežas apriņķis
149. ŠULCS Jānis Teodora d. – jefreitors, 3.rota, lodes ievainojums, Iecavas pagasts, atgriezās rotā 2.aprīlī, 22 g.v.
150. ŠUSTERS Kazimirs – strēlnieks, 3.rota
151. SKUDRA Teodors – strēlnieks, 17 g.v.
152. TETERIS Ernests – strēlnieks, 2.rota
153. TOMIŅŠ Jānis Jāņa d.– strēlnieks, 2.rota, Kauņas guberņa
154. TREILĪBS Kārlis Viļa d.– strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums, Iecavas pagasts, nosūtīts 1.maijā uz Narvas pilsētas slimnīcu, 22 g.v.
155. TRENCIS Jānis Ferdinanda d. – strēlnieks, 3.rota, Piņķu pagasts, atgriezās rotā
156. TRUKŠĀNS Broņislavs – strēlnieks, 3.rota
157. UNGURS Fridrihs – strēlnieks, 1.rota
158. URULIS Aleksandrs Jāņa d. – jefreitors, 1.rota, kontuzēts, Cēsu apriņķis, nosūtīts 17.martā uz Narvas slimnīcu, 22 g.v.
159. VĀCIETIS Nikolajs Aleksandra d.– strēlnieks, 1.rota, Rīgas sīkpilsonis, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
160. VĀRNA Voldemārs – jefreitors, 1.rota
161. VAŠKEVIČS Antons Kazimira d. – jefreitors, 1.rota, Valkas apriņķis, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
162. VEISMANIS Ansis Pāvela d. – strēlnieks, 3.rota, Rembates pagasts
163. VEISS Ferdinands – strēlnieks, 2.rota
164. VENDELS Krišs ( Kristaps ) Anša d. – strēlnieks, 4.rota, Kazdangas pagasts, pēc ārstēšanās atgriezās rotā
165. VIEGLAIS Otto Kārļa d. – jefreitors, 2.rota, atgriezās rotā, kontuzēts 1916.12.
166. VIKS Aleksandrs Reiņa d. – strēlnieks, 4.rota, Rīgas pilsēta
167. VILSONS Jānis – strēlnieks, 3.rota
168. VIMBA Jānis Jura d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums, Jelgavas pilsēta, nosūtīts 17.martā uz Narvas hospitāli, 20 g.v.
169. VĪTOLS Kārlis Pētera d. – strēlnieks, lodes ievainojums mugurā, Līvbērzes pagasts, nosūtīts 17.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
170. ZADRAKS Krišjānis Jura d. – strēlnieks, 4.rota, Ērģemes pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
171. ZAKEVIČS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, Jelgavas apriņķa Grenču muiža, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
172. ZARIŅŠ Mārtiņš Jura d. – strēlnieks, 2.rota, Salaspils pagasts, 1916.03.07. ievainots atkal, 1917.17.01. kaujā pazudis bez vēsts
173. ZILBERGS Jēkabs Friča d. – strēlnieks, 4.rota, Remtes pagasts, 1916.15.08. izslēgts no bataljona sarakstiem
174. ŽĪDS Alfrēds – praporščiks, sakarnieku komanda, kontuzēts, palika ierindā

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki, apakšvirsnieki un strēlnieki:

1. ALTĒNS Ēvalds Jura d. – strēlnieks, 2.rota, lodes ievainojums, Nīgrandes pagasts, 13.aprīlī atgriezās rotā, 20 g.v.
2. ANSBERGS Otto Otto d. – strēlnieks, 1.rota, lodes ievainojums, Lībagu pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
3. ANŠMITS Pēteris Annas d. – strēlnieks, kontuzēts galvā, Valmieras apriņķis, pārvests uz Tartu hospitāli 11.martā, 25 g.v.
4. AŠENKAMPS Žanis Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, kontuzēts, Saldus pagasts, atgriezās rotā 14.martā, 19 g.v.
5. AVOTIŅŠ Mārtiņš Mārtiņa d. – strēlnieks, lodes ievainojums labajos sānos, Aizkraukles muiža, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
6. AUGURSKIS Jānis Jāņa d. – sanitārs, 3.rota, kontuzēts, Jaunjelgavas pilsētas sīkpilsonis, atgriezās rotā 14.martā, 1916.27.04. pēc kontūzijas Nāves salā tika evakuēts, 1916.28.09. izslēgts no bataljona sarakstiem, 19 g.v.
7. AUNIŅŠ Jānis Klāva d. – strēlnieks, 4.rota, 1916.28.09. izslēgts
8. AUZE Jānis Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
9. AVENS Jānis Jēkaba d. – strēlnieks, 1.rota, kontuzēts un krita gūstā
10. AVENS Voldemārs Gustava d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Medzūlas pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
11. AZERMANS Andrejs Ernesta d. – strēlnieks, lodes ievainojums labajā plecā, Kandavas pagasts, pārvests 15.aprīlī uz Narvas slimnīcu, 20 g.v.
12. BAJĀRS Voldemārs Jāņa d. – strēlnieks, Olaines pagasts
13. BANDERS Jānis Ģederta d. – strēlnieks, 3.rota
14. BARANAS Konstantīns Matīsa d. – jefreitors, 4.rota, 1916.28.09. izslēgts no bataljona sarakstiem
15. BEĶERIS Žanis Anša ( Jāņa ) d. – strēlnieks, 4.rota, lodes ievainojums, Ērberģes pagasts, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 1916.28.09. izslēgts no bataljona sarakstiem, 24 g.v.
16. BĒRZIŅŠ Jānis Dāvida d. – praporščiks, 3.rotas jaunākais virsnieks, kontuzēts, Valkas pilsēta, pēc ārstēšanās lazaretē devies 24.martā trīs nedēļu ilgā veselības uzlabošanas atvaļinājumā un pēc tam atgriezies rotā
17. BĒRZIŅŠ Jānis Pētera d. – praporščiks, kājnieku izlūku komandas priekšnieks, lodes ievainojums krūtīs, Bilskas pagasts, 21.martā pārvests uz Narvas hospitāli, 21 g.v., pēc atveseļošanās atgriezies bataljonā
18. BĒRZIŅŠ Augusts Jēkaba d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
19. BĒRZIŅŠ Pēteris Andreja d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
20. BĒRZIŅŠ Pēteris Gustava d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Mores pagasts, pārvests uz Tartu hospitāli 11.martā, 17 g.v.
21. BĒRZIŅŠ Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, lodes ievainojums krūtīs, Džūkstes pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 17 g.v.
22. BIŠJĀNIS Fricis Kriša d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Lielauces pagasts, pārvests 15.aprīlī uz Narvas hospitāli, 27 g.v.
23. BLŪMANIS Kārlis Ernesta d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Tukuma apriņķa Jaunpils, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 27 g.v.
24. BLAŠĶIS Aleksandrs Mārča d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
25. BRENTS Jānis Ījaba ( Krišjāņa ) d. – strēlnieks, 2.rota, lodes ievainojums, Dzelzavas pagasts, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 1916.28.09. izslēgts no bataljona sarakstiem, 34 g.v.
26. BRUĢĒTĀJS Jānis Pētera d. – strēlnieks, 1.rota, Lielzalves pagasts
27. BRŪVERIS Mārtiņš Jēkaba d. – strēlnieks, kontuzēts, Zaļenieku pagasts, pārvests uz Tartu hospitāli 10.martā, 22 g.v.
28. BUKS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Augstrozes pagasts, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 22 g.v.
29. BULAVS Augusts Krista d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Sīpeles pagasts, atgriezies bataljonā 21.aprīlī, 19 g.v.
30. BUŠS Indriķis Viļa d. – sanitārs, lodes ievainojums, Vārmes pagasts, 17.martā pārvests uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
31. CEKULS Jāzeps Antona d. – feldfēbelis, 1.rotas feldfēbelis, lodes ievainojums, Sakstagala pagasts, 2.aprīlī atgriezies rotā, 26 g.v.
32. CELMS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
33. ČURKSTE Kārlis Indriķa d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
34. DRAVNIEKS Miķelis Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, kontuzēts galvā, Aizputes apriņķis, 11.martā pārvests uz Tartu hospitāli un 1916.28.09. izslēgts no bataljona sarakstiem
35. DZENĪTIS ( DZENIS ) Osvalds Sīmaņa d. – strēlnieks, 3.rota, lodes ievainojums, Galgauskas pagasts, 11.martā pārvests uz Tartu hospitāli un 1916.28.09. izslēgts no bataljona sarakstiem
36. EKS Miķelis Pētera d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
37. FREIMANIS Kārlis Kārļa d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
38. FRICNOVIČS Aleksandrs Dāvja d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
39. GILBERTS Ernests Andreja d. – strēlnieks, sakaru komanda, 1916.28.09. izslēgts
40. GLUHOVS Vilis Konstantīna d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Valkas pilsēta, atgriezies bataljonā 14.martā, 18 g.v.
41. GOROVSKIS Broņislavs Ignata d. – strēlnieks, divu ložu ievainojumi, Telšu apriņķis, 17.martā pārvests uz Narvas hospitāli, 20 g.v.
42. GRĪNVALDS Ernests Kārļa d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
43. GROZNIS Jēkabs Jēkaba d. – strēlnieks, lodes ievainojums krūtīs, Rozulas pagasts, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 21 g.v.
44. GULBIS Jānis Jēkaba d. – praporščiks, 3.rotas jaunākais virsnieks, lodes ievainojums kreisajā plecā ( 10.martā tika veikta operācija ), pārvests 25.maijā uz Petrogradas hospitāli un tur ārstējies līdz novembrim, Rīgas pilsēta, 21 g.v.
45. IKUMS ( TIKUMS ) Vladislavs Jāzepa d. – strēlnieks, durkļa ievainojums rokas pirkstos, Kauņas guberņas Jaunaleksandrovas apriņķis, atgriezies bataljonā 27.martā, 19 g.v.
46. IMUNS Ansis Anša d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
47. INDRIKSONS Fricis Anša d. – jefreitors, kontuzēts, Talsu apriņķa Jaunpagasts, atgriezies bataljonā 14.martā, 19 g.v.
48. JĒKABSONS Augusts Kārļa d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Aizputes pilsētas sīkpilsonis, atgriezies bataljonā 13.aprīlī, 20 g.v.
49. KALNIŅŠ Indriķis Augusta d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Mangaļu pagasts, atgriezies bataljonā 21.aprīlī, 21 g.v.
50. KOCIŅŠ Augusts Andreja d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
51. KLAUZE Jānis Pētera d. – strēlnieks, kontuzēts, Vircavas pagasts, atgriezies bataljonā 14.martā, 22 g.v.
52. KRAULIS Alberts Jāņa d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Kursīšu pagasts, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 18 g.v.
53. KRIŠJĀNIS Jānis Teņa d. – strēlnieks, 4.rota, 1916.28.09. izslēgts
54. KRECERIS Kārlis Ernesta d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
55. KRISTEVICS Mārtiņš Jura d. – jaunākais apakšvirsnieks, lodes ievainojums, Rīgas pilsētas sīkpilsonis, 15.aprīlī pārvests uz Narvas hospitāli, izslēgts no bataljona sarakstiem, 18 g.v.
56. KUIŠULIS Aleksandrs Miķeļa d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Jaunsalacas pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, pareizticīgais
57. LAPSA Krišjānis Jēkaba d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
58. LAZDIŅŠ Vilis Jēkaba d. – strēlnieks, kontuzēts, Īslīces pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
59. LEZNERS Alfrēds – praporščiks, 4.rotas jaunākais virsnieks
60. LIEPIŅŠ Jānis Pētera d. – praporščiks, 1.rotas komandieris
61. LIEPIŅŠ Rihards Miķeļa d. – strēlnieks, kontuzēts, Dreimaņu pagasts, atgriezies bataljonā 14.martā, 20 g.v.
62. LŪSIS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, cauršauts lodes ievainojums, Ādažu pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 18 g.v.
63. MAURĪTIS Jānis Miķeļa d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
64. MELLIS Rūdolfs Kriša d. – strēlnieks, kontuzēts, Adzeles pagasts, atgriezies bataljonā 1.martā, 17 g.v.
65. MELDERIS Mārtiņš Jēkaba d. – strēlnieks, lodesievainojums, Slokas pilsētas sīkpilsonis, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 18 g.v.
66. MIĶELŠTEINS Fricis Viļa d. – strēlnieks, kontuzēts, Ārlavas pagasts, atgriezies bataljonā 14.martā, 18 g.v.
67. MEIJA Kristaps Kristapa d. – strēlnieks, kontuzēts, Naudītes pagasts, atgriezies 24.martā bataljonā, 20 g.v.
68. MOTTE Andrejs Mārtiņa d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
69. NOVERMANS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, 2.rota, lodes ievainojums kaklā, Rīgas pilsēta, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 19 g.v., atgriezies rotā
70. NUGGE Kristaps Friča d. – jaunākais apakšvirsnieks, lodes ievainojums krūtīs, Liepājas pilsētas sīkpilsonis, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 17 g.v.
71. ORENIŠS Alberts Jāzepa d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
72. OZOLIŅŠ Kārlis Miķeļa d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Ropažu pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 26 g.v.
73. OZOLS Mārtiņš Indriķa d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
74. PAKRASTS Bērtulis Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
75. PAĻJUNAS Staņislavs – strēlnieks, kontuzēts, Šauļu pagasts, atgriezies 14.martā bataljonā, 20 g.v.
76. PAUZERS Andrejs Jūles d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
77. PĀŽE Jānis Katrīnas d. – strēlnieks, lodes ievainojums kreisajā lāpstiņā, Vecsalacas pagasts, atgriezies bataljonā 2.aprīlī, 21 g.v.
78. PLOŠS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, ievainots ar durkli vācu ierakumos, Baldones pagasts, atgriezies bataljonā 28.aprīlī, 20 g.v.
79. PUDELS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, Lestenes pagasts, pēc ievainojuma izārstēšanas ieskaitīts 7.Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā, 19 g.v.
80. PUĶE Teodors Friča d. – strēlnieks, kontuzēts, Remtes pagasts, atgriezies 16.martā bataljonā, 19 g.v.
81. PURGAILIS Džons Jāņa d. – strēlnieks, ložu ievainojumi kreisajā elkonī un plecā, Ainaži, pārvests uz Narvas hospitāli 15.aprīlī, precējies, 25 g.v.
82. PUĶĪTIS Tenis Pētera d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
83. PURĒNS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
84. RAMUTS Žanis Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
85. RIKŠA Augusts Mārča d. –jefreitors, 4.rota, 1916.28.09. izslēgts
86. ROZĪTIS Žanis Augusta d. – strēlnieks, ložu ievainojumi abās kājās, Lielbērzes pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
87. RUBĪNS Pēteris Jēkaba d. – jefreitors, 2.rota, lodes ievainojums, Kokmuižas pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 21 g.v.
88. RUBKIS Mārtiņš Kārļa d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
89. SĪKMANIS Jānis Bernharda d. – strēlnieks, lodes ievainojums kājas augšdaļā, Valmieras apriņķis, pārvests 11.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
90. SKORE Ernests Anša d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Kuldīgas pagasts, pārvests 11.martā uz Tartu hospitāli, 20 g.v.
91. SPERANSKIS Georgs Nikolaja d. – strēlnieks, ložmetēju komanda, krita gūstā
92. STEPIŅŠ Jānis Antona d. – jefreitors, 2.rota, lodes ievainojums, Izvaltas pagasts, 1916.28.09. izslēgts no bataljona sarakstiem, 27 g.v.
93. SKUDIŅŠ Jānis Jāņa d. – strēlnieks, kontuzēts, Lizuma pagasts, atgriezies bataljonā 15.martā, 18 g.v.
94. SKUJA Jānis Jēkaba d. – strēlnieks, kontuzēts, Annenieku pagasts, atgriezies 24.martā bataljonā, 19 g.v.
95. STRAUTS Pauls Friča d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Vaiņodes pagasts, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 20 g.v.
96. SVARĀNS Andrejs Mārtiņa d. – praporščiks, 1.rotas jaunākais virsnieks, Zasas pagasts
97. SVIĶIS Jānis Jāņa d. – jefreitors, lodes ievainojums, Dreiliņu pagasts, pārvests uz Narvas hospitāli 6.aprīlī, 28 g.v.
98. SVIĶIS Vilis Mārtiņa d. – jefreitors, lodes ievainojums labajā sānā, Jaunsaules pagasts, pārvests uz Narvas hospitāli 17.martā, 22 g.v.
99. ŠMĪZIŅŠ Jānis Kristapa d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Vecplatones pagasts, atgriezies bataljonā 3.maijā, 19 g.v.
100. ŠĶIŅĶIS Teodors Teņa d. – strēlnieks, kājnieku izlūku komanda, 1916.28.09. izslēgts no bataljona sarakstiem
101. ŠTEINBERGS Fricis Ernesta d. – strēlnieks, durkļu cīņā nocirsta daļa no kreisā īkšķa, Kandavas pagasts, atgriezies bataljonā 13.aprīlī, 21 g.v.
102. ŠTELMAHERS Jānis Jēkaba d. – strēlnieks, ievainots arī 1915.gada rudens kaujās
103. ŠTEIMANIS Ernests Mārtiņa d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
104. ŠVIGERS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Kuldīgas apriņķis, pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli, 19 g.v.
105. ŠUBA Juris Jāņa d. – strēlnieks, 4.rota, 1916.28.09. izslēgts
106. TETERIS Fricis Jēkaba d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
107. TIMMERMANIS Ernests Annas d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
108. TRUČKUS Pēteris Jura d. – strēlnieks, lodes ievainojums, Jaunaleksandrovas apriņķa Ābeļu pagasts, atgriezies 14.martā bataljonā, luterānis, 24 g.v.
109. UPĪTIS Kārlis Toma d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
110. VALBERGS Kārlis Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
111. VALDMANIS Alfrēds Kārļa d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
112. VICKOPS Jēkabs Mārča d. – strēlnieks, 2.rota, 1916.28.09. izslēgts
113. VĪGANTS Jānis Jāņa d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
114. VĪTOLIŅŠ Jānis Jāņa d. – praporščiks, 4.rotas jaunākais virsnieks, kontuzēts, Kuldīgas apriņķis, atgriezies rotā 24.martā, 24 g.v.
115. ZAĶIS Jānis Toma d. – strēlnieks, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts
116. ZĀLĪTIS Mārtiņš Jāņa d. – strēlnieks, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
117. ZVIEDRIS Roberts Friča d. – jefreitors, 1.rota, 1916.28.09. izslēgts
118. ZVIRBULIS Alberts Mārtiņa d. – strēlnieks, 4.rota, 1916.28.09. izslēgts
119. ŽIDEĻEVS Aleksandrs Nikolaja d. – jefreitors, 3.rota, 1916.28.09. izslēgts

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki, apakšvirsnieki un strēlnieki:

5. Zemgales bataljons.
Strēlnieki KĒLERTS Aleksandrs Jura d. (Ārlavas pagasts) un REDNIEKS Nikolajs Kristofora d. (Pienavas pagasts). Abiem ložu ievainojumi, pēc ārstēšanās atgriezās bataljonā ( attiecīgi 6.aprīlī un 25.martā ).

7. Bauskas bataljons.
Strēlnieki GARDENS Jānis Indriķa d. (Tartu apriņķa Kotjaru pagasts), lodes ievainojums, 21 g.v., pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli; GREDZENS Jānis Andreja d. (Stukmaņu pagasts), kontuzēts, 31 g.v., pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli; KLEINS Jānis Jāņa d. ( Zlēku pagasts ), lodes ievainojums, 19 g.v., pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli;

KREICBERGS Rūdolfs Ēvalda d. ( Rīga ), LAUSKS Jāzeps Jāzepa d. (Vārkavas pagasts), lodes ievainojums, 24 g.v., pārvests 11.martā uz Tartu hospitāli; LEIMANIS Jānis Jēkaba d. (Burtnieku pagasts), lodes ievainojums, 30 g.v., pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli; LIEPIŅŠ Ernests Jāņa d. (Seskules pagasts), kontuzēts, 21 g.v. pārvests 11.martā uz Tartu hospitāli; MUZIKANTS Vilis Augusta d. (Burtnieku pagasts), atgriezies bataljonā 18.maijā; PĒTERSONS Kārlis Jēkaba d. (Valkas apriņķis), kontuzēts, 26 g.v., pārvests 17.martā uz Narvas hospitāli.
Sarakstos nav iekļauti tie karavīri, kuri pēc ievainojuma (kontūzijas) palika ierindā un turpināja cīnīties. Cilvēku vecums norādīts uz 1916.gada 8.martu. Tiem karavīriem, kuri pēc kaujas tika nogādāti I apvienotajā latviešu strēlnieku bataljonu lazaretē Rīgā, sarakstā minēts ievainojuma raksturs un attiecīgā pieraksta pilsēta vai pagasts.

17. KARAVĪRU TĀLĀKĀS LIKTEŅGAITAS

Krietna daļa Ķekavas marta kaujas cīnītāju Pirmā pasaules kara noslēgumā vēl bija ierindā un pieredzēja Krievijas armijas sabrukumu. Tomēr ievērojams skaits krita turpmākajās cīņās pret vāciešiem – 1916.gada vasarā, Nāves salas aizstāvēšanas laikā, kā arī Ziemassvētku kaujās un tām tūlīt sekojošajās 1917.gada janvāra cīņās. Te jāmin 1.Daugavgrīvas bataljona apakšvirsnieki Kārlis GAILIS, Teodors ZILBERTS, Jānis KRONBERGS, jefreitori Krišjānis MEIJERS, Jēkabs KRASTIŅŠ, Jānis KULPE, Jānis LŪSIS, Jēkabs VELDUMS, Jānis TRUMPULIS (ZIEDIŅŠ), strēlnieki Kristaps BIRĢELIS, Teodors GRĪSLIS, Jānis KRAULIŅŠ, Fricis MIHAILOVS, Aleksandrs RITTIGS, Jēkabs SKARIS, Ernests STRAZDS, Ernests ŠTEINARTS, Miķelis ZALAGS ( Slokas sīkpilsonis ), Heinrihs ZVIRBULIS, kuri visi gāja bojā 1916. gada nedēļu ilgajās jūlija kaujās pie Ķekavas. Feldfēbelis Kārlis KALNIŅŠ tika smagi ievainots 1916. gada 21. jūnijā un pēc divām nedēļām nomira Rīgā, Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē. Viņu, tāpat kā T.GRĪSLI, J.LŪSI, K.MEIJERU un E.ŠTEINARTU, apbēdīja Rīgas Brāļu kapos. Ziemassvētku kauju pirmajā dienā, 1916. gada 23. decembrī, krita jefreitori Alfrēds BRINGINS, Jānis ENGLANDS, Jēkabs GAILIS un Jānis ROZENS, strēlnieks Jānis KĻAVIŅŠ, kā arī poručiks Jānis MENSKA. Tām sekojošajās janvāra cīņās gāja bojā apakšvirsnieki Reinholds GULBIS un Jānis JŪDZIS, strēlnieki Eduards JANSONS, Pēteris LIEPIŅŠ, Kārlis LEITENDORFS. Ikšķiles luterāņu kapsēta ir pēdējā atdusas vieta 1916. gada aprīlī Nāves salā kritušajiem 2.Rīgas bataljona apakšvirsniekiem Jānim GRUNTZEMNIEKAM, Vikentijam MOISEJEVAM un Aleksandram VENTEM, jefreitoriem Jānim BĪRONAM, Jānim DAMBERGAM, Jānim OZOLIŅAM un Miķelim VITRUPAM, strēlniekiem Eduardam BUNDZIM, Jurim BURKĀNAM, Kārlim GAILĪTIM, Andrejam ILTIŅAM (SESKEM), Eduardam PUTNIŅAM, Kārlim RUDZĪTIM, Antonam STEFANAITIM un Augustam VĪTOLAM. Ogres Brāļu kapos apbēdīts augšminētās vienības jefreitors Augusts CIMBERGS, kurš krita mūsu izlūku cīņas laikā 1916.gada 18.oktobrī vācu pozīcijās Daugavas kreisajā krastā. Tālajā Krievijas pilsētā Pavlodarā 1920. gadā tika apglabāts Sarkanās armijas 41. kājnieku divīzijas komandieris Roberts VAIŅJĀNIS (miris tīfa epidēmijas laikā), kurš 1917. gada novembrī pēc praporščiku skolas absolvēšanas tika ievēlēts par 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Pēc demobilizācijas 1918. gada martā – aprīlī lielākā daļa veco strēlnieku izklīda Krievijas plašumos, tikai retais riskējot ar dzīvību atgriezās Latvijā. Daudzus latvju karavīrus vācieši savā kontrolētajā teritorijā ievietoja gūstekņu nometnē.

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona kājnieku izlūku komandas karavīru grupa 1916. gada 24. martā.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Stāv 1. rindā no kreisās – Osvalds ĒLLERTS, Kārlis GAILIS, Roberts VAIŅJĀNIS un Krišjānis MEIJERS; sēž 2.rindā no kreisās – Alfrēds BRINGINS, Pēteris ĀBELĪTE, Indriķis BŪMANIS (bijušais komandas karavīrs, artilērijas apšaudes laikā pozīcijās 1916.gada janvārī zaudējis labo aci un vēlāk komisionēts), Jānis MARKVARTS; pusguļus 3.rindā no kreisās – Jēkabs SKUJA un Augusts PĻAVNIEKS. Paies tikai trīs gadi un divi karavīri būs pretējos ierakumos – Osvalds ĒLLERTS (Krievijas Baltajā armijā) un Roberts VAIŅJĀNIS (Krievijas Sarkanajā Armijā)

Pārējie vismaz 20.000 latviešu strēlnieku tobrīd atradās Krievijā, viņu nodarbošanās bija ļoti dažādas. Tomēr lielākā daļa no viņiem tad vēl bija ārpus jebkādiem militāriem formējumiem, jo Pilsoņu karš vēl tikai uzņēma apgriezienus un visaptverošās mobilizācijas netika izsludinātas. Padomju Krievija pirmo masveida iesaukšanu Sarkanajā armijā veica 1918. gada 2. maijā. Uz veco astoņu pulku bāzes izveidotajos sarkano latviešu strēlnieku pulkos tolaik bija tikai ap 3.000 – 4.000 bijušo Rīgas frontes cīnītāju. Zināms skaits karavīru, kuriem pēc armijas demobilizācijas 1918.gada martā – aprīlī nebija kurp doties un vācu okupētajā Latvijā viņi neparko nevēlējās atgriezties, pārformējās par sarkanarmiešiem savā vecajā pulkā. Tādejādi daži Ķekavas marta kaujas dalībnieki karoja vienā vienībā kopumā vismaz sešus gadus, tikai ienaidnieki šajā gadījumā bija dažādi. Vairākus šādus pieredzējušus karotājus varam identificēt – Krišs KESENFELDS, Augusts LASMANIS, Kazimirs ZVIGULIS (1.Daugavgrīvas bataljons), Kārlis DIDRIHS, Jānis ERIKSONS (2.Rīgas bataljons). Visi pieci minētie vīri Latvijā no Krievijas atgriezās tikai 1921.gadā. Sarkano strēlnieku vienībās ar dažādām metodēm iesaistīja lielā skaitā latviešus, kuri iepriekš nebija dienējuši Rīgas frontē latviešu pulkos. Vairākos vēsturiskajos dokumentos atrodamas ziņas par Padomju Krievijas augstāko vadītāju rīkojumiem visus mobilizētos latviešu sūtīt uz sarkano latviešu strēlnieku vienībām. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada novembrī arvien vairāk veco latviešu strēlnieku pa dažādiem ceļiem no Krievijas atgriezās Tēvzemē. Atvērās arī kara gūstekņu nometņu vārti un pakāpeniski Latvijā ieradās arī šī karavīru daļa. Krietns skaits bijušo gūstekņu no Vācijas tomēr tūlīt nokļuva Krievijā un šie cilvēki pamatā drīz arī tika mobilizēti Sarkanajā armijā. Tie Pirmā pasaules kara strēlnieku cīņu veterāni, kuri 1918.gada nogalē atradās Latvijā, arī veidoja mūsu jaunās valsts armijas mugurkaulu. Par to liecina fakts, ka 42 bijušie 1.Daugavgrīvas un 2.Rīgas bataljona veterāni, kuri piedalījās 1916. gada Ķekavas marta kaujā, par cīņām Latvijas Republikas armijas rindās Atbrīvošanas kara laikā 1919. – 1920.g.g. ir apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Kā ievērojamākie te jāmin virsnieki Ludvigs BOLŠTEINS, Kārlis MAIZĪTIS – kritis kaujā pret bermontiešiem 1919. gada 9. oktobrī, Jānis MEDENIS, Jānis LIEPIŅŠ, Kārlis ŠEPKO, Alfrēds AUDZE, Nikolajs GRUNDMANIS (kritis 1919.gada 6.martā) un Ernests Gothards MARŠALS, apakšvirsnieki Kārlis CĀLĪTIS, Mārtiņš DAUBE, Pēteris MAGONE, Alberts un Pēteris PUSVĀCIEŠI, Jānis AMPERMANIS, strēlnieks Žanis KINTCS ( kā mūsu armijas leitnants traģiskajā kaujā pie Kaugurciema 1919.gada 18.maijā tuvcīņā zaudēja abas acis).
Vairāki marta kaujas noslēgumā ar ievainojumiem gūstā kritušie mūsu karavīri tūlīt pēc atgriešanās no Vācijas Latvijā iestājās savas valsts armijā. Tā 1919. gada oktobrī rotmistra Eduarda PLAN – DUBROVSKA partizānu vienībā karavīra gaitas atsāka Jānis AVENS. Ienaidnieks bija tas pats, ar ko viņš cīnījās pirms trīs gadiem. Tikai bija noslēpies zem bermontiešu maskas un strēlnieku bataljonu veterānam šķēpus ar viņiem iznāca krustot Saldus pusē. F.BRIEŽA rotas karavīrs Pēteris JUNGE, kurš arī marta kaujā krita gūstā, 1919. gada vasarā iestājās 9.Rēzeknes kājnieku pulkā un ņēma dalību visās tālākajās cīņās. Tāds pats liktenis bija kādreizējam 2.Rīgas bataljona jefreitoram Ansim NEIMANIM, tikai viņš par Latviju cīnījās 8.Daugavpils kājnieku pulka rindās. Tobrīd šī pulka komandiera vietnieks bija pulkvedis – leitnants Jānis Edgars SUKURS, Ķekavas marta kaujā – 2.Rīgas bataljona ložmetēju komandas priekšnieks.

Latviešu strēlnieku apbedījumi Rīgas Brāļu kapos.
1916. gada maijs.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Dokuments, kurš neprasa komentārus.
(Jāņa FRANČA arhīvs)

Jautājums par veco latviešu strēlnieku līdzdalību Krievijas Pilsoņu karā objektīvi nav pētīts un šobrīd par šo traģisko gadu notikumiem Latvijas sabiedrībai joprojām ir pieejama tikai nepilnīga vai arī sagrozīta informācija. Tomēr izskatot konkrētus dokumentus mūsu Vēstures arhīvā (6.000 anketas, kuras 1921. gadā Rēzeknes karantīnā pēc atbraukšanas no Krievijas rakstīja bijušie sarkanarmieši, Latvijas Republikas pilsoņi) iegūstam pierādījumu tam, ka pārsvarā vecie strēlnieki Sarkanajā armijā tika iesaukti ar varu, pret savu gribu. Starp šiem daudzajiem cilvēkiem ar ļoti dažādiem likteņiem 68 ir identificējami kā bijušie 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada marta kaujas dalībnieki. No viņiem tikai 15 karavīri Sarkanajā armijā iestājās brīvprātīgi, pārējie tika mobilizēti ļoti plašajā bij. Krievijas Impērijas teritorijā. Daži pat tālajā Vidusāzijas pilsētā Taškentā un kazaku apgabalā Donā. Līdzīgi lieliniekiem rīkojās šā nežēlīgā kara laikā arī viņu pretinieki. Tā Krievijas Baltgvardu vienībās tika iesaistīti vai arī paši iestājās arī daļa no vecajiem latviešu strēlniekiem. No Ķekavas marta kaujas dalībniekiem tādi ir zināmi vairāki – Voldemārs GURTIŅŠ, Sīmanis TOKAREVS no 2. bataljona, Osvalds ĒLLERTS, Kristaps RIEKSTIŅŠ (dienēja atamana SEMJONOVA vienībā tālajā Austrumsibīrijā pie Baikāla ezera, viņš Latvijā atgriezās tikai 1923. gadā ), Rūdolfs BANGERSKIS, Jānis ŠNUKA un Alberts ROZENBERGS no 1. bataljona. Savukārt viņa cīņu biedrs apakšvirsnieks Jānis LĀCIS 1918. gadā karoja Rietumeiropā pret vāciešiem kā Lielbritānijas armijas karavīrs. Ļoti atšķirīgi bija veco strēlnieku likteņi Pirmā pasaules kara nogalē un tam sekojošajos militārajos konfliktos. Paveicās tiem, kas klusi varēja pārdzīvot šo Krievijas Pilsoņu kara laiku pie saviem radiem bēgļu gaitās kādā Sibīrijas nostūrī vai vientuļā lauku sādžā. Nodibinoties ar Francijas palīdzību Tālajos Austrumos, kā arī Sibīrijā Troickas bataljonam un Imantas pulkam šajās latviešu vienībās iestājās daudzi Ķekavas marta kaujas dalībnieki – bij.1.Daugavgrīvas bataljona virsnieki Pēteris DARDZĀNS (Troickas bataljona komandieris), Gothards KRĒSLIŅŠ un Pauls LUKSS, apakšvirsnieks Augusts MEINERTS ( BULLIS ), strēlnieki Valerians DVARIONOVIČS, Kristaps ROZENTĀLS, Jēkabs ZĀLFELDS un bij. 2.Rīgas bataljona karavīri Krišs PURVĪTIS, Ernests ZANDE u.c. Abas minētās vienības bija pakļautas franču ģenerālim Morisam ŽANĒNAM.
Krietna daļa marta kaujas veterānu atkal satikās mūsu armijas rindās karojot pret lieliniekiem un bermontiešiem 1919. – 1920.g.g. Latvijas Atbrīvošanas kara laikā. Sevišķi daudz šo pieredzējušo karotāju bija 9.Rēzeknes kājnieku pulkā. Pamatā viņi Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi vai tika mobilizēti 1919. gadā. Viņu vidū minami bij. 1.Daugavgrīvas bataljona cīnītāji Jēkabs BRĀLIS, Jānis DAUGULIS, Kārlis DZENIS, Jānis ELKSNĪTIS, Ādolfs KRŪMS, Roberts MENSONS, Eduards MAKSIŅŠ, Kārlis PĻAVNIEKS, Žanis SISENIS, Vilis ZĀRAKS un bij. 2.Rīgas bataljona karavīri – Alberts BĒRZIŅŠ, Anufrijs BOREIKO, Pēteris KLAPARS, Kārlis KĻAVA, Jēkabs KĻAVIŅŠ, Mārtiņš KRISTEVICS, Mārtiņš MELDERIS, Kārlis PAUĻUKS, Fricis PREISS, Alfrēds PRIEDE, Emīls PUDELS, Pāvels ROZENKOPFS, Reinis SOMS, Voldemārs STRUNKE, Kārlis ŠMITS un Ints ZĪRUPS. Pēc daudzajiem kariem un nozīmīgajiem vēsturiskajiem notikumiem vecie latviešu strēlnieki izveidoja savu biedrību ar nodaļām visas valsts teritorijā. Tā vienoja un morāli stiprināja sirmos karavīrus. Tās biedrs bija arī F.RIEKSTIŅA atmiņās minētais Jānis REDIS, kurš pēc karā diviem gūtajiem ievainojumiem un ar jūtami iedragātu veselību sava dzimtā pagasta Sātiņu skolā strādāja pie dažādiem saimnieciskiem darbiem.
Jānis FRANCIS un Rūdolfs BANGERSKIS, 2.Rīgas un 1.Daugavgrīvas bataljonu komandieri Ķekavas marta kaujā, pēc kara dienēja kā ģenerāļi atbildīgos amatos Latvijas armijā. Par ģenerāļiem kļuva un kalpoja mūsu zemei arī citi šo abu vienību virsnieki, marta cīņas dalībnieki – Ludvigs BOLŠTEINS, Jānis LIEPIŅŠ un Roberts KĻAVIŅŠ, par pulkvežiem – Alfrēds AUDZE, Voldemārs KALNIŅŠ, Kārlis ŠEPKO, Fricis CELMIŅŠ un Jānis GROSVALDS ( divi pēdējie kaujā cīnījās kā strēlnieki ).
Zināms skaits Ķekavas marta kaujas veterānu starpkaru posmā aktīvi darbojās Latvijas laukos populārajā Aizsargu organizācijā. Tā jau minētais bij.1.Daugavgrīvas bataljona strēlnieks Jēkabs BRĀLIS iestājās 16.Jelgavas Aizsargu pulka rindās un tika iecelts par Teteles nodaļas komandieri.
Par varonību marta kaujā apbalvotie bijušie strēlnieki Emīls MAČS un Reinis Otto PARŅICKIS pēc kara kļuva par Rīgas Drāmas un Nacionālā teātra aktieriem. E.MAČS par strēlnieku laikiem ir uzrakstījis atmiņu grāmatu „Viena gaita.”
Vairāki desmiti Ķekavas marta kaujas cīnītāji pēc garajiem karu gadiem palika dzīvot Padomju Krievijā ( vēlāk – PSRS ). Iemesli šādai rīcībai bija ļoti dažādi – gan tīri politiski, gan arī sadzīviski un saistīti ar darba nodrošinājumu u.c. Ap 1933. gadu, kad PSRS sāka organizēties bijušo sarkano latviešu strēlnieku organizācijas sekcijas, krietna daļa šīs kaujas veterānu dzīvoja Maskavā – Alfrēds BĒRZIŅŠ, Eduards GULBIS un Rūdolfs KOMANDIERIS ( divi pēdējie strādāja par virpotājiem ), Pāvels MELNBĀRDIS, Aleksandrs MEDEKŠA, Augusts MIĶELSONS, Jūlijs MŪRIŅŠ, Fricis NEIMANIS, Reinhards PĀLENS, Jānis PORIETIS, Augusts RĪTERS, Jānis SAUSIŅŠ, Pēteris ŠĶERBELIS (1919.-1928.g.g. strādāja padomju varas represīvajos orgānos – VČK un OGPU) un Kārlis ŽĒLASTĪBA. Tikai Kārlim BERGAM darbs bija saistīts ar politiskām lietām – viņš Maskavā tolaik pildīja latviešu laikraksta „Komunāru Cīņa” atbildīgā redaktora pienākumus. Pārējie strādāja dažādās vietās un nevarēja lepoties ar priekšnieku amatiem. Militārā karjera izdevās Vilhelmam ČANKAM, kurš 1917.gadā vidū vēl bija 1.Daugavgrīvas pulka Dzelzs rotas karavīrs. Dažus gadus pirms Otrā pasaules kara viņš dienēja par Vitebskā izvietotās 1.artilērijas brigādes štāba priekšnieku. Savukārt Dobeles pagastā dzimušais Alfrēds GIRTIS strādāja tālajā Baškīrijā Pētera STUČKAS vārdā nosauktajā kolhozā, Eduards KAZAKS Arhangeļskas ostā pārzināja apgādes nodaļu, bet Andrejs BEZMĒRS bija Križopoles pilsētas labības elevatora priekšnieks.
Latvijas Republikas okupācijas laikā un čekistu organizētajās represijās gāja bojā vairāki Ķekavas cīņas varoņi – 1940. gada 21. jūnijā savā dienesta kabinetā nošāvās ģenerālis Ludvigs BOLŠTEINS, ar nāvi tika sodīti Petras KUBIĻŪNS (tobrīd Lietuvas Republikas Armijas ģenerālis), ģenerālis Jānis LIEPIŅŠ, Ernests Gothards MARŠALS. Koncentrācijas nometnē Sibīrijā nomira Voldemārs KALNIŅŠ, Fricis Kārlis Valdemārs LAPIŅŠ, Roberts LAUVA, Jānis MEDENIS, Miķelis PLĀNKĀJS un Andrejs SVARĀNS. Šie represijās bojā gājušie vecie latviešu strēlnieki visi bija arī “Lāčplēša Kara ordeņa” kavalieri.
Gadiem ritot veco latviešu strēlnieku rindas kļuva arvien retākas. Viens no pēdējiem kaujas dalībniekiem, virsnieks Jānis GULBIS, mira 1983. gadā un tika apglabāts Rīgas pilsētas II Meža kapos. Pēc četriem gadiem Rīgā no dzīves šķīrās Alberts PUSVĀCIETIS, bijušais slavenās F.BRIEŽA rotas karavīrs. Kā pēdējā tikšanās vieta vairākiem marta kaujas dalībniekiem bija Rīgas Brāļu kapi. Šeit satikās Ķekavas cīņā kritušie ar miera laikā mirušajiem biedriem. Pie pēdējiem jāmin 1.Daugavgrīvas bataljona komandieris Rūdolfs BANGERSKIS, viņa padotie karavīri šajā kaujā – virsnieki Alfrēds AUDZE, Ludvigs BOLŠTEINS, Jānis ŠNUKA, apakšvirsnieki Augusts GUNDEGS (MEINERTS), Kārlis LAURE, Pēteris MAGONE, strēlnieks Oskars Jānis MISIŅŠ, 2.Rīgas bataljona bijušie strēlnieki Kārlis DRONA, Pēteris Artūrs SPUĻĢE – SPUĻĢIS un Roberts STRAUTIŅŠ. Zīmīgi, ka vienu no mūsu strēlnieku galvenajiem komandieriem Ķekavas marta kaujā R.BANGERSKI pārapbedīja Tēvzemes smiltājā 1995. gadā, kad arī pār pavadītāju galvām, tāpat kā tālajā 1916. gadā, trauca aukstie marta vēji.

Ģenerālis Rūdolfs BANGERSKIS (centrā) 1931. gada 6. janvārī Rīgā,
Armijas virsnieku klubā ar bij. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka veterāniem pieminot Ziemassvētku kaujas un to upurus.
R. BANGERSKIS tobrīd bija Latvijas Republikas Armijas Augstāko militāro kursu priekšnieks.
(Voldemāra EIHENBAUMA arhīvs)

18. SECINĀJUMI UN NOSLĒGUMS

Cīņa pie Ķekavas 1916. gada martā Pirmā pasaules kara kopējā kontekstā nav īpaši ievērojama, tā it kā pazūd starp daudzajām lielākajām kaujām. Arī Krievijas armijas lielā marta uzbrukuma operācija Baltkrievijā mūsdienās reti kam ir zināma, tā ir t.s. „aizmirstā kauja.” Tomēr latviešiem cīņa pie Ķekavas ir ļoti svarīga, jo mūsu strēlnieki cīnījās varonīgi un pašaizliedzīgi. Viņi atradās savā Tēvzemē un mūsu karavīriem bija pietiekoši daudz iemeslu neieredzēt Latvijā ienākušo Vācijas ķeizara karaspēku. Ar šo kauju latviešu strēlnieki vēlreiz apliecināja savas spējas un nodomus. Visiem kļuva skaidrs, ka mūsu bataljoni spēj ne tikai izlūkot un veikt dažādas otršķirīgas militāras funkcijas, bet arī veiksmīgi uzbrukt un ieņemt vācu nocietinātās pozīcijas. Veidojās jauna un daudzskaitlīga karotāju plejāde, vairāki desmiti Ķekavas marta kaujas strēlnieku vēlāk kļuva par virsniekiem, vēl lielāks skaits – par apakšvirsniekiem. Tas ļoti veicināja sapratni starp ierindas karavīriem un komandieriem. Turpmākās gandrīz divu gadu kaujas Ikšķiles priekštilta nocietinājumos, pie Smārdes, Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā, pie Olaines un Mazās Juglas upes krastos to vairākkārt apliecināja. Daudzi latviešu karavīri sāka apzināties, ka turpmākajā nākotnē viņus var sagaidīt karošana par citiem ideāliem.
Zīmīgus vārdus pēc Ķekavas marta cīņas ir teicis 1.Daugavgrīvas bataljona virsnieks Pauls LUKSS: „Beidzās mūsu pirmā lielā frontālā uzbrukuma kauja, kur dārgi asins upuri tika nodoti, lai parādītu, ka latviešu strēlnieki stāv pāri krievu pulkiem, tie ir no citas pasaules un nav rada austrumu ordām. Ar lepnumu augstu paceltām galvām strēlnieki apzinājās to, bet krievu štābos radās skaudība un naids.”
Diemžēl marta kaujas demonstratīvā uzbrukuma raksturs noteica pamatā arī visu cīņas gaitu. Tāpēc Krievijas armijas dažāda veidu vienību un ieroču pielietojums nebija proporcionāls. Pēc spēcīgās un pietiekoši ilgstošās artilērijas sagatavošanas uguns sekojošais kājnieku uzbrukums salīdzinoši bija vājš. Ņemot vērā kāda krievu kareivja – pārbēdzēja sniegto informāciju par uzbrukuma sākumu 6. marta rītā, vācu karavīriem pēkšņais trieciens pēc divām dienām bija pārsteigums. To vēlāk apliecināja arī latviešu strēlnieku saņemtie gūstekņi. Minētais apstāklis, kā arī agrā rīta pustumsa un migla radīja labus priekšnosacījumus sekmīgam kājnieku uzbrukumam. Operācijā tika iesaistītas arī divas krievu ložmetēju bruņumašīnas, tomēr tās nostāvēja dīkā aizmugurē. Iemesls bija vienkāršs, jo pirms uzbrukuma netika izveidotas īpašas komandas, kuras attīrītu Bauskas šoseju no vācu dažādajiem aizžogojumiem. Visā 8. marta notikumu gaitā var labi redzēt daudzas tās problēmas, ar kurām tolaik „slimoja” Krievijas armijas augstākā vadība. Dažas varam nosaukt – smagnējs un lēns lēmumu pieņemšanas process, nereālu pavēļu došana un nerēķināšanās ar karavīru dzīvībām, vāja iegūtās izlūkinformācijas izmantošanas efektivitāte, bieži tika aizmirstas svarīgas detaļas u.c. Arī jāņem vērā, ka kauja pie Ķekavas 1916. gada martā bija Krievijas 12. armijas pirmā kopīgā uzbrukuma operācija Rīgas frontē. Daudziem virsniekiem trūka attiecīgās pieredzes, par kareivju motivācijas problēmām jau runājām iepriekš.
Kopējā latviešu strēlnieku bataljonu tālākajā attīstībā Ķekavas marta kaujai ir ļoti svarīga nozīme. Krievijas Ziemeļu frontes un 12.armijas vadība 1916.gada maijā sprieda par to, kā turpmāk mūsu strēlnieku vienībām būtu jādarbojas. Tobrīd aizsardzības pozīcijās puslokā ap Rīgu atradās astoņas divīzijas, arī tikpat liels skaits latviešu bataljonu atradās frontē. Pirmais risinājums, kurš tika izsvērts un analizēts, būtu vienkāršs – katrai divīzijai piekomandēt kā izlūkus vienu mūsu strēlnieku vienību. No latviešu virsniekiem šo variantu ar attiecīgiem argumentiem aizstāvēja Rūdolfs BANGERSKIS un Fridrihs BRIEDIS. Tomēr uzvarēja plāns, kurš paredzēja nākotnē izvērst skaitliski apjomīgākas latviešu strēlnieku vienības. Šo variantu proponēja „Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja” ar Krievijas Valsts Domes deputātu Jāni GOLDMANI priekšgalā, kā arī divi 5.Zemgales bataljona virsnieki - Jukums VĀCIETIS un Voldemārs OZOLS. Konkrēts lēmums bija jāpieņem ātrā laikā, jo Tartu pilsētā izvietotajā Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā jau marta sākumā kopā atradās 7.000 karavīru. Skaitliski izvērtējot tas ir vairāk kā 5.000 cilvēku virskomplekts. Jāatzīmē, ka šie latvieši Tartu pilsētā bija brīvprātīgi ieradušies no ļoti dažādām lielās Krievijas armijas vienībām un vēlējās kopā ar saviem tautiešiem cīnīties pret Kurzemes iekarotājiem. Rezultātā maija nogalē katrā no astoņiem bataljoniem, kuri atradās frontē pie Rīgas, izvērsa 5. un 6.rotu. Oktobra nogalē uz veco vienību bāzes tika izveidoti astoņi pulki ( katrā divi bataljoni un astoņas rotas ), kurus sagrupēja pa četri divās brigādēs. Neilgi pirms Ziemassvētku kaujām 1916.gada decembrī aktīvās latviešu vienības apvienoja vienā divīzijā, Valmieras pusē izvietotais Latviešu strēlnieku rezerves bataljons tika pārveidots gada nogalē par pulku ar četriem bataljoniem un 16 rotām, kā arī vairākām komandām.
Nedēļu pēc marta kaujas šajā pašā vietā ar latviešu strēlnieku līdzdalību bija jānotiek vēl vienam uzbrukumam. Ģenerālis Radko DIMITRIJEVS nolēma reabilitēties par iepriekš ciesto neveiksmi un ieņemt Jelgavu. Trieciena sākums tika nolikts uz 15.-16.marta nakts vidu, tam bija jāsākas pēkšņi bez artilērijas sagatavošanas uguns atklāšanas. Uzbrucēju grupējuma priekšgalā nozīmēja 5.Zemgales un 6.Tukuma latviešu strēlnieku bataljonus. Šo abu vienību rotas un komandas tumsas aizsegā klusu vāciem nemanot ieņēma attiecīgās izejas pozīcijas. Kopumā tika sapulcēts karaspēks apm. trīs divīziju apjomā, 7.Bauskas latviešu bataljons atradās otrajā uzbrucēju līnijā. Tomēr šis uzbrukums laicīgi tika atcelts, jo pamatā vienības bija slikti apmācītas un sagatavotas šāda līmeņa kaujas darbībai. Krievijas 12.armijas vadība nolēma turpmākos pāris mēnešus veltīt savu pulku cīņas spēju celšanai. Sākās intensīvs pavasara un vasaras pirmo nedēļu mācību process. Arī latviešu bataljoni iekļāvās šajā darbā un paralēli dienestam pozīcijās organizēja dažādas nodarbības.
Pēc nepilniem četriem mēnešiem marta kaujas mācības tika reāli liktas lietā – Krievijas 12. armija atkal pie Ķekavas uzsāka lielu uzbrukumu daudzsološajā Bauskas virzienā. Kaujā 3. jūlijā devās pieci latviešu strēlnieku bataljoni, kuri sedza divu krievu divīziju flangus. Tātad redzam, ka salīdzinājumā ar martu spēki tika dubultoti. Cīņu biedri gan mūsu karavīriem bija citi, jo 13.Sibīrijas strēlnieku divīzija vairs neatradās pozīcijās pie Ķekavas. Salīdzinoši ar marta ofensīvu šajā operācijā darbība notika plašākā teritorijā un iesaistīto vienību skaits bija lielāks. Virzienā uz „Staķiem”, kur martā cīnījās 7.Bauskas bataljons, uzbruka 1.Daugavgrīvas bataljons. Savukārt 2.Rīgas bataljons darbojās apm. 3 km uz R no savas marta kaujas vietas, Lielā Smerdukļa purva rajonā. Protams, ka arī vācu karavīri cīņu starplaikā vairāku mēnešu garumā savas pozīcijas uzlaboja un nostiprināja. Jūlija kaujas ilga sešas dienas un uzbrucēju reālie ieguvumi bija nelieli. Galvenais uzdevums – pārraut vācu fronti, netika izpildīts. Zaudējumi salīdzinoši ar marta kaujām bija vēl lielāki. Sevišķi daudz karavīru krita 6.Tukuma un 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonos. Pie „Franču” mājām vienlaicīgi ar latviešu strēlniekiem 3.jūlijā uzbruka arī 32.Sibīrijas strēlnieku pulks, kurš tikai kā kritušos zaudēja 318 karavīrus. Vairāk līdz pat Pirmā pasaules kara beigām Ķekavas pusē lielākas kaujas vairs nenotika.
Mums rodas jautājums, kāpēc Krievijas vadošie valstsvīri un ģenerāļi, neskatoties uz daudzajām savas armijas problēmām, ar ļoti ievērojamiem spēkiem un pietiekoši nesagatavojušies nāca palīgā Francijai. Acīmredzot iemesli ir vairāki, iespējams, ka daži mums pat nezināmi. Francija daudzus gadus bija Krievijas uzticams sabiedrotais, ievērojamas naudas summas bija piešķirtas NIKOLAJA II impērijas dzelzceļu atjaunošanai un izbūvei Polijas teritorijā vēl krietni pirms kara. Francija un Lielbritānija Krievijas armijai 1915. – 1917.g.g. lielos apmēros piegādāja ieročus, munīciju un citus kara materiālus. Nenoliedzami, ka pozitīvi veicot lielo marta operāciju Krievijas ģeneralitāte cerēja krietni uzspodrināt stipri iedragāto savas armijas prestižu.
Kopumā izvērtējot un sašaurinot apskatāmo problēmu loku gan ir jāsecina, ka kaujas demonstrācija pie Ķekavas savu pamatuzdevumu izpildīja. Tikai par kādu cenu, īpaši tas attiecas uz latviešu strēlniekiem. Viņu vērtējumā kauja bija neveiksmīga, jo pēc uzbrukuma sākumā gūtajiem panākumiem vēlāk dienas beigās ar lieliem zaudējumiem nācās atkāpties. Daudzus mūsu karavīrus pārņēma vilšanās un šoks pēc sekmīgi iesāktās ofensīvas bēdīgā iznākuma. Turot rokās amerikāņu šautenes un valkājot ASV ražotos apavus viņi saprata, ka Krievijas valsts nav gatava ilgstošai kara darbībai. Vēlākā vēstures gaita latviešu strēlnieku bažas tikai apstiprināja. Tomēr viņu karotāju morāle netika iedragāta. Pēc marta kaujas latviešu bataljoni kļuva vēl populārāki. Tam par vienu no iemesliem bija arī tā laika latviešu laikraksti, kuri stingrajos kara cenzūras apstākļos šo cīņu aprakstīja kā mūsu karavīru uzvaru. Uz strēlnieku vienībām no dažādiem krievu pulkiem pārnāca arvien vairāk latviešu karotāju. Dažādie vēsturiskie notikumi kā sniega lavīna sekoja viens otram. Jau nākošajā gadā situācija bijušās kaujas vietā bija kardināli mainījusies. Krievijas Pagaidu valdības laikā, kad armijā noteicējas jau bija kareivju komitejas, 2. aprīlī pozīcijās pie „Franču” mājām esošie 1. latviešu strēlnieku brigādes karavīri ar sarkano karogu izkāpa no ierakumiem un devās pie vāciešiem brāļoties. Frontē valdīja neoficiāls pamiers, abu karojošo pušu cīnītāji pēc ilgajiem asiņainā kara gadiem vairāk domāja par ātrāku nokļūšanu mājās. Nenoliedzami, ka latviešu strēlnieki – kurzemnieki gan sprieda savādāk.

Latviešu strēlnieku „Kuģu” Brāļu kapi.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Lielākā daļa Ķekavas marta kaujā kritušo mūsu karavīru ir guldīti Brāļu kapos pie „Kuģu” mājām, kur 1925. gada 26. jūlijā Latvijas Republikas Satiksmes ministrs Jānis PAUĻUKS svinīgi atklāja pēc arhitekta Eižena LAUBES projekta veidoto pieminekli. Visvairāk šeit apbedīti 1.Daugavgrīvas bataljona karavīri, savukārt vismaz desmit 2.Rīgas bataljona varoņi guļ Rīgas pilsētas Pleskodāles kapos. Vairāk kā divdesmit martā kritušo strēlnieku atdusas mūsu tautas Svētnīcā – Rīgas Brāļu kapos. Daži desmiti latviešu karavīru, kuri krita vācu ierakumos un to tuvumā, ir apbēdīti kā nezināmi cīnītāji Vācijas armijas Brāļu kapos uz D no kaujas vietas.
Vairākas Latvijas pilsētas savu ielu nosaukumos ir iemūžinājušas Ķekavas marta kaujas varoņu vārdus. Pulkveža BRIEŽA vārdā ir nosauktas ielas Rīgā, Rēzeknē, Jelgavā, Jūrmalā, Liepājā un Ogrē. Šajā Vidzemes pilsētā ir arī Strēlnieku prospekts, kurš nosaukts par godu marta kaujas varonim Augustam LAIVIŅAM un viņa draugam, arī vecajam strēlniekam Jānim SNIEDZEM. Par strēlnieku laikiem A.LAIVIŅŠ starpkaru posmā uzrakstīja garāku stāstu „Zvaigžņu pulki”, kurš 1933.gadā „Veco latviešu strēlnieku biedrības” izsludinātajā dramatisko darbu konkursā starp pieteiktajiem 24 projektiem ieguva pirmo vietu.
Aleksandrs ČAKS par godu Ķekavas pavasara uzbrukuma varoņiem ir uzcēlis paliekošu pieminekli mūsu literatūrā. Savā krājumā „Mūžības skartie” viņš ir iekļāvis dzejoli „Marta kauja” un balādi „Fridrihs BRIEDIS marta kaujā.” Abi darbi pirmo reizi tika publicēti 1937. gadā un tūlīt kļuva ļoti populāri plašā sabiedrības lokā.
Latvijas Republikas karoga vidējā baltā svītra simbolizē mūsu likteņupi Daugavu, bet sarkanā krāsa – latviešu karavīru izlietās asinis daudzajās Pirmā pasaules un Atbrīvošanas kara cīņās abos upes krastos. Tās ir kaujas Nāves salā, pie Rīgas, Bērzmentes un Ķekavas. Tāpēc marta kaujas varoņi kā savas zemes patrioti mūžīgi paliks mūsu tautas atmiņā un cieņā.

Aleksandrs ČAKS
„Marta kauja”

Par diviem bataljoniem bij šī mana dziesma
Par 1.Daugavgrīvas, 2.Rīgas,
Kas martā
Granātu artā
Pie Ķekavas, kur krastā priedes sīkas,
Pret vācieti un viņa žogiem gāja,
Un nāves tumsa viņus klāja.
Par diviem bataljoniem bij šī mana dziesma.

Fridriha BRIEŽA pieminekļa svinīgā atklāšana Rīgā pie 13. vidusskolas 1998. gada 22. jūnijā,
goda sardzē LR NBS Štāba bataljona karavīri.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

19. PERSONU RĀDĪTĀJS

ĀBELE Kārlis – latviešu strēlnieks 97
ĀBELE Rūdolfs – latviešu strēlnieks 111
ĀBOLIŅŠ Mārtiņš – latviešu strēlnieks 102
ĀBELTIŅŠ Voldemārs – latviešu strēlnieks 33, 74, 75, 111
ĀBELĪTE Pēteris – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 84, 128
ĀBEĻKALNS Fridrihs – latviešu strēlnieks 32, 33, 61, 83, 89, 111
ĀBOLS Jānis – latviešu strēlnieks 112
ĀBOLTIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieks 88
ĀDAMS Alberts – latviešu strēlnieku sanitārs 108
AGAFONOVS Mihails – latviešu strēlnieks 36
AKERMANIS Arvīds Jūlijs –latviešu strēlnieks 111
AKKERS Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 88, 90, 97
ALBERTS Fricis – latviešu strēlnieks 112
ALKSNIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieks 104
ALKSNIS Kārlis – latviešu strēlnieks 103
ALTĒNS Ēvalds – latviešu strēlnieks 121
AMPERMANIS Jānis - latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 129
ANGENS Jānis – latviešu strēlnieks 104
ANSBERGS Ernests – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 87
ANSBERGS Otto – latviešu strēlnieks 121
ANŠMITS Pēteris – latviešu strēlnieks 121
ANTONE Inta – Taurupes novadpētniecības muzeja vadītāja 167
APSĪTIS Aleksandrs – latviešu gleznotājs un grafiķis 107
ĀRĪTIS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 97
ARSTE Eduards – latviešu strēlnieks 97
ARRO Aleksandrs – latviešu strēlnieks 100
AŠENKAMPS Žanis – latviešu strēlnieks 121
ATKAČUNAS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 104
AUSĒJS Longins – pedagogs, Latvijas Universitātes docents 93
AUDZE Alfrēds – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 129, 132, 133
AUGURSKIS Jānis – latviešu strēlnieku sanitārs 107, 121
AUNIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 121
AUNS Miķelis – latviešu strēlnieks 104
AUNS Muntis – latviešu vēsturnieks 15
AUZE Jānis – latviešu strēlnieks 121
AVENS Jānis – latviešu strēlnieks 121, 129
AVENS Voldemārs – latviešu strēlnieks 121
AVOTIŅŠ Mārtiņš – latviešu strēlnieks 100
AVOTIŅŠ Mārtiņš Mārtiņa d. – latviešu strēlnieks 121
AZERMANS Andrejs – latviešu strēlnieks 121
BACIS – Vācijas armijas virsnieks 69
BAHMANIS Hermanis – latviešu strēlnieks 100
BAKUZS Jānis – latviešu strēlnieks 86
BAJĀRS Voldemārs – latviešu strēlnieks 121
BALAŅINS Dmitrijs – Krievijas armijas ģenerālis 19
BALČUNS Jons – latviešu strēlnieks 36
BALTIŅŠ Aleksandrs – latviešu strēlnieks 97
BALTIŅŠ Kārlis – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 10
BALODIS Jānis – latviešu strēlnieks 112
BALODIS Jēkabs – latviešu strēlnieks 112
BALODIS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 84
BALODIS Otto – latviešu strēlnieks 112
BALUJEVS Pjotrs – Krievijas armijas ģenerālis 19
BANDERS Jānis – latviešu strēlnieks 121
BERGS Edgars – luterāņu mācītājs 92
BAMBE Ādams – latviešu strēlnieks 112
BANDENIEKS Teodors – latviešu strēlnieku sanitārs 108
BANGERSKIS Rūdolfs – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 7, 10, 22, 27, 28, 29, 30, 31, 43, 51, 53, 56, 131, 132, 133, 136, 169
BANKOVS Jānis – latviešu strēlnieks 97
BĀRENIS Fricis – latviešu strēlnieks 112
BAUMANIS ( KRUŽEVICS ) Andrejs – latviešu strēlnieks 112
BARANAS Konstantīns – latviešu strēlnieks 121
BARKĀNS Jāzeps – latviešu strēlnieks 97
BEDNARČIKS Staņislavs – latviešu strēlnieks 36
BEKMANIS Jānis – latviešu strēlnieks 103
BEKSA Jānis – latviešu strēlnieks 112
BEĶERIS Jānis – latviešu strēlnieks 5
BEĶERIS Žanis – latviešu strēlnieks 121
BERGANS Kārlis – latviešu strēlnieks 97
BERGMANIS Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
BERGS Askolds – latviešu strēlnieks 112
BERGS Fricis – latviešu strēlnieks 103
BERGS Jānis – latviešu strēlnieks 38
BERGS Kārlis – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
BERKMANIS Jēkabs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
BERMANIS Kārlis – latviešu strēlnieks 97
BERNICS Kārlis – latviešu strēlnieku sanitārs 108
BĒRZIŅŠ Alberts – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 131
BĒRZIŅŠ Alfrēds – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
BĒRZIŅŠ Ansis – latviešu strēlnieks 104
BĒRZIŅŠ Artūrs – latviešu strēlnieks 97
BĒRZIŅŠ Augusts – latviešu strēlnieks 121
BĒRZIŅŠ Hermanis – latviešu strēlnieks 87
BĒRZIŅŠ Jānis Dāvida d. – virsnieks latviešu strēlniekos 88, 121
BĒRZIŅŠ Jānis Pētera d. – latviešu strēlnieku virsnieks 88, 121
BĒRZIŅŠ Kārlis Jāņa d. – latviešu strēlnieks 122
BĒRZIŅŠ Pēteris –feldfēbelis 1.Daugavgrīvas bataljonā 33
BĒRZIŅŠ Pēteris Andreja d. – latviešu strēlnieks 121
BĒRZIŅŠ Pēteris Gustava d. – latviešu strēlnieks 121
BĒRZIŅŠ Pēteris Jāņa d. – latviešu strēlnieks 112
BĒRZIŅŠ Valdis – latviešu vēsturnieks 8
BEZMĒRS Andrejs – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 133
BILLE Jēkabs – latviešu strēlnieks 87
BĪRIŅŠ Jēkabs – latviešu strēlnieks 104
BIRĢELIS Kristaps – latviešu strēlnieks 127
BIRKENŠTEINS Ansis Gustavs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
BIRĶIS Jānis – latviešu strēlnieks 103
BIRONS Jānis – latviešu strēlnieks 127
BIŠJĀNIS Fricis – latviešu strēlnieks 122
BITAINIS Jānis Kārlis – latviešu strēlnieks 97
BITE Indriķis – sanitārs latviešu strēlniekos, LR armijas karavīrs 107
BITENIEKS Alberts – latviešu strēlnieks 97
BLAŠĶIS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 122
BLŪMANIS Kārlis – latviešu strēlnieks 122
BLŪZMANIS Jānis – latviešu strēlnieks 100
BĻODNIEKS Staņislavs – latviešu strēlnieks 112
BOGDANOVIČS Vladislavs – latviešu strēlnieks 36
BOJA Jānis – latviešu strēlnieks 112
BOJĀRS Žanis – latviešu strēlnieks 103
BOLČUNS Antons – latviešu strēlnieks 104
BOLŠTEINS Ludvigs – virsnieks latviešu strēlniekos 88, 129, 132, 133
BOREIKO Anufrijs – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 132
BORODOVSKIS Nikolajs – latviešu strēlnieks 104
BRAČKA Alfrēds – latviešu strēlnieks 104
BRAKMANIS Jānis Gotfrīds – latviešu strēlnieks 112
BRAKMANIS Roberts – latviešu strēlnieks 100
BRAMBERGS Alberts – latviešu strēlnieks 104
BRĀLIS Jēkabs – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 86, 131, 132
BRAŽE Roberts – latviešu strēlnieks 100
BREIKŠS Jānis – latviešu strēlnieks 104
BRENCIS Jānis – latviešu strēlnieks 112
BRENTS Jānis – latviešu strēlnieks 122
BRIDIHS Apolinarijs – latviešu strēlnieks 112
BRIEDIS Fridrihs – latviešu strēlnieku virsnieks 31, 52, 53, 56 - 62, 80, 81, 88, 90, 94, 109, 112, 115, 129, 133, 136, 139, 140, 170
BRIEDIS Miķelis – latviešu strēlnieku sanitārs 108
BRAUNINGS Džons – amerikāņu izgudrotājs 66
BRINGINS Alfrēds – latviešu strēlnieks 127, 128
BROKS Voldemārs – latviešu strēlnieks 103
BRUĢĒTĀJS Jānis – latviešu strēlnieks 122
BRŪMELIS Kārlis – latviešu strēlnieks 100
BRŪVERIS Jēkabs – latviešu strēlnieku sanitārs 108
BRŪVERIS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 122
BRŪVERIS Pēteris – latviešu strēlnieks 84
BRŪVERIS Vilis – latviešu strēlnieks 97
BUILIS Oskars – latviešu strēlnieks 104
BULDERBERGS Jēkabs – latviešu strēlnieks 84, 112
BURIŅŠ Pēteris – virsnieks latviešu strēlniekos 94
BURĢIS Jēkabs – latviešu strēlnieks 87
BUKS Jānis – latviešu strēlnieks 122
BŪMANIS Indriķis – latviešu strēlnieks 128
BŪMEISTERS Miķelis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
BUNDZIS Eduards – latviešu strēlnieks 127
BULAVS Augusts – latviešu strēlnieks 122
BULGAKOVS Pāvels – latviešu strēlnieks 36, 112
BULS ( BULLIS ) Donats – latviešu strēlnieks 112
BURKĀNS Juris – latviešu strēlnieks 127
BUŠS Indriķis – latviešu strēlnieku sanitārs 107, 122
BUTEVIČS Ādolfs – latviešu strēlnieks 97
BUTEVICS Jānis – latviešu strēlnieks 112
CĀLĪTIS Kārlis – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 87, 129
CAUNE Augusts – latviešu strēlnieks 112
CAUNE Ernests – latviešu strēlnieks 38, 88
CĀZERS Matīss – latviešu strēlnieks 86
CEIPE Hugo – latviešu strēlnieks 97
CEKULS Jāzeps – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos 33, 87, 122
CELMIŅŠ Fricis – latviešu strēlnieks, LR armijas virsnieks 132
CELMS Jānis – latviešu strēlnieks 112
CELMS Žanis – latviešu strēlnieks ( 1.Daugavgrīva bataljons 3.rota ) 112
CELMS Žanis Jāņa d. – latviešu strēlnieks ( 1.bataljona 4.rota ) 97
CERVINSKIS Ernests – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 103
CIMBERGS Augusts – latviešu strēlnieks 127
CIMMERMANIS Artūrs – latviešu strēlnieks 112
CIMMERMANIS Rihards – latviešu strēlnieks 114
CIRĪTIS Ādams – latviešu strēlnieku medicīnas feldšeris 108
CĪRULIS Kārlis – latviešu strēlnieks 100
CĪRULIS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 100
CĪRULIS Žanis – latviešu strēlnieks (1.Daugavgrīva bataljons) 103
CĪRULIS Žanis – latviešu strēlnieks ( 2.Rīgas bataljons) 33
ČAKS ( ČADARAINIS ) Aleksandrs – latviešu dzejnieks 8, 62, 139, 174
ČANKA Vilhelms – latviešu strēlnieks, virsnieks PSRS armijā 132
ČERKAZS Jānis – latviešu strēlnieks 84
ČURKSTE Kārlis – latviešu strēlnieks 122
ČURKSTE Rihards Alfons – latviešu strēlnieks 114
DĀBOLIŅŠ Mārtiņš – latviešu strēlnieks 101
DAMBERGS Jānis – latviešu strēlnieks 127
DAMŠKALNS Georgs – latviešu strēlnieks 101
DARDZĀNS Pēteris – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 2, 7, 10, 31, 56, 78, 88, 131, 169, 171, 173
DĀRZNIEKS Andrejs – latviešu strēlnieks 103
DĀRZNIEKS Jānis – latviešu strēlnieks 101
DAUBE Mārtiņš – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos un LR armijā 109
DAUGA Jānis – latviešu strēlnieks
DAUGULIS Jānis Jāņa d. – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos- 1.Daugavgrīvas bataljonā un LR armijā 104, 131
DAUGULIS Jānis Jāzepa d. – latviešu strēlnieks (2.Rīgas bataljonā) 104
DAUZE Jēkabs – latviešu strēlnieks 101
DEDZĒJS Miķelis – latviešu strēlnieks 104
DIDRIHS Kārlis – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 129
DIMITRIJEVS Radko – ģenerālis Bulgārijas un Krievijas armijās 26-28, 34, 51, 54, 56, 63, 136
DINNERS Indriķis – latviešu strēlnieks 97
DINSBERGS – CINIS Anna – latviešu bataljonu lazaretes māsa 110
DIŠLERS Jānis – latviešu strēlnieks 114
DOBUMS Voldemārs – latviešu strēlnieks 103
DORGUŽS Jāzeps – latviešu strēlnieks 38
DORŠS Pēteris – latviešu strēlnieks 97
DRANGA Mārtiņš – latviešu strēlnieks 97
DRAVNIEKS Miķelis – latviešu strēlnieks 122
DREIMANIS Fricis – latviešu strēlnieks 114
DREIMANIS Jēkabs – latviešu strēlnieku sanitārs 108
DREIMANIS Kārlis – latviešu strēlnieks 114
DRESKA Eduards – latviešu strēlnieks 104
DRONA Kārlis – latviešu strēlnieks 133
DRONGA Jāzeps – latviešu strēlnieks 102
DULBERGS Jēkabs – latviešu strēlnieks 103
DUNKULIS Jānis – latviešu strēlnieks 101
DVARIONOVIČS Valerians – latviešu strēlnieks, karavīrs LR armijā 131
DZENIS Fricis – latviešu strēlnieks 114
DZENIS Kārlis – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos un LR armijā 131
DZENĪTIS ( DZENIS ) Osvalds – latviešu strēlnieks 122
EGLĪTIS Jāzeps – latviešu strēlnieks 38
EIDUKS Augusts – latviešu strēlnieks 105
EIHENBAUMS Voldemārs – latviešu militārvēsturnieks 6, 57, 133
EIZĀNS Alfrēds – latviešu strēlnieks 114
EKS Miķelis – latviešu strēlnieks 122
ĒĶIS Roberts – latviešu strēlnieks 105
ELKSNĪTIS Jānis – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 131
ĒLLERTS Osvalds – latviešu strēlnieks, Baltās armijas karavīrs 128, 131
ELMUTS Žanis – latviešu strēlnieku virsnieks 59
ELSIS Pēteris – latviešu strēlnieks 101
ELTERMANIS Fricis – latviešu strēlnieks 114
EĻJUKS Kārlis – latviešu strēlnieks 105
ENGLANDS Jānis – latviešu strēlnieks 127
ENNE Jānis – latviešu strēlnieks 101
ERIKSONS Eduards – latviešu strēlnieks 103
ERIKSONS Jānis – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 129
ĒRGLIS Jānis – latviešu strēlnieks 101
EUDRO Krišjānis – latviešu strēlnieks 114
EVERSONS Otto – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 114
EVERTS Aleksandrs – Krievijas armijas ģenerālis 19
FADEJEVS Jūlijs – latviešu strēlnieku medicīnas feldšeris 108
FEDERS Gerhards – latviešu strēlnieku ārsts 108
FELDMANIS Arvīds – latviešu strēlnieks 84
FELDMANIS Krišs – latviešu strēlnieks 103
FELDMANIS Pēteris – latviešu strēlnieks 103
FETERIS Miķelis – latviešu strēlnieks 97
FIELS Fricis – latviešu strēlnieks 97
FOGTS Fricis – latviešu strēlnieks 103
FRANCIS Jānis – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 7, 26, 27, 29, 32, 88, 130, 132
FRANCIS Mārtiņš – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
FREIDENBERGS Ernests – latviešu strēlnieks 114
FREIGANTS Gotfrīds – latviešu strēlnieks 114
FREIMANIS Jānis Toms – latviešu strēlnieks 114
FREIMANIS Jēkabs – latviešu strēlnieks 105
FREIMANIS Juris – latviešu strēlnieks 114
FREIMANIS Kārlis – latviešu strēlnieks 122
FRICNOVIČS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 122
FRĪDENBERGS Jānis – latviešu strēlnieku sanitārs 107, 114
GABALS Jānis – latviešu strēlnieks 84
GAHOVIČS Vsevolods – latviešu strēlnieku ārsts 108
GAIĶIS Vilhelms – latviešu strēlnieks 88
GAILIS Alfrēds – latviešu strēlnieku sanitārs 108
GAILIS Jēkabs – latviešu strēlnieks 84, 127
GAILIS Kārlis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 85, 127, 128
GAILĪTIS Kārlis – latviešu strēlnieks 127
GALDIKS Kazimirs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
GARDENS Jānis – latviešu strēlnieks 126
GARKULS Otto – latviešu strēlnieks 97
GEITNERS Eduards – latviešu strēlnieks 97
GEMIS Rūdolfs – latviešu strēlnieku sanitārs 108
GIKSTOKS Alfrēds – latviešu strēlnieks 114
GILBERTS Ernests – latviešu strēlnieks 122
GINTERS Juris – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
GIRTIS Alfrēds – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 133
GLAZOVSKIS Fricis – latviešu strēlnieks 114
GLUHOVS Vilis – latviešu strēlnieks 122
GOIŽENSKIS Francis – latviešu strēlnieks 101
GOLDMANIS Jānis – Krievijas un Latvijas politiķis, valstsvīrs 136
GOROVSKIS Broņislavs – latviešu strēlnieks 122
GOTLĪBS Jānis – latviešu strēlnieks 115
GRABBE Krišjānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 97
GRASMANIS Vilis – latviešu strēlnieks 97
GRAUDUMS Pēteris – latviešu strēlnieku virsnieks 88, 109, 115
GRĀVIS Hermanis – latviešu strēlnieks 115
GREDZENS Jānis – latviešu strēlnieks 126
GRIKMANIS Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 103
GRIMMS Emīls – latviešu strēlnieks 38
GRĪNBERGS Fricis – latviešu strēlnieks 115
GRĪNBERGS Fridrihs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 105
GRĪNBERGS Matīss – latviešu strēlnieks 103
GRĪNBERGS Otto – latviešu strēlnieks 97
GRĪNBERGS Pāvels – latviešu strēlnieks 97
GRĪNVALDS Ernests – latviešu strēlnieks 122
GRĪSLIS Teodors – latviešu strēlnieks 127
GRIŠKO Pēteris – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 5
GROLLE Kārlis – latviešu strēlnieks 115
GROSVALDS Jānis – latviešu strēlnieks, LR armijas virsnieks 132
GROTĒNS Pāvels – latviešu strēlnieks 105
GROZNIS Jēkabs – latviešu strēlnieks 122
GRUDUPS Andrejs – latviešu strēlnieks 105
GRUNDMANIS Jēkabs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 87
GRUNDMANIS Nikolajs – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 129
GRUNTZEMNIEKS Jānis – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos 86, 127
GUDIŅŠ Kārlis – latviešu strēlnieks 115
GULBIS Eduards – latviešu strēlnieks 115, 132
GULBIS Jānis – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 88, 89, 123, 133
GULBIS Reinholds – latviešu strēlnieks 127
GULDBERGS Žanis – latviešu strēlnieks 103
GUNDEGS (līdz 1926.-MEINERTS) Augusts – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 118, 131, 133
GURTIŅŠ Voldemārs – latviešu strēlnieks, Baltās armijas karavīrs 131
GUSTS Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 38
ĢEDERTS Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
HARJU Augusts – latviešu strēlnieks 103
HARTMANIS Jānis – LR NBS pulkvedis un latviešu militārvēsturnieks 2, 4, 8, 39, 43, 100, 108, 138, 140
HEINRIHSONS Kārlis – latviešu strēlnieks 105
HELVIGS Kārlis – latviešu strēlnieks 115
IEVIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieks 101
IKUMS ( TIKUMS ) Vladislavs – latviešu strēlnieks 123
ILTIŅŠ ( SESKE ) Andrejs – latviešu strēlnieks 127
IMUNS Ansis – latviešu strēlnieks 123
INDRIKSONS Fricis – latviešu strēlnieks 123
INNUS Fridrihs – latviešu strēlnieks 116
IRBE ( GULBIS ) Alberts – latviešu strēlnieks 116
IRBE Daniels – latviešu strēlnieks 101
JAKĀNS Ernests – latviešu strēlnieks 116
JĀKOBSONS Vilis – latviešu karavīrs Krievijas armijā 41
JAKUBOVIČS Juris – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 101
JANKĒVIČS Ansis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 105
JANKOVSKIS Jānis- latviešu strēlnieku, LR armijas ārsts 62, 110
JANKOVSKIS Juris – latviešu strēlnieks 103
JANSONS Ādolfs – latviešu strēlnieks 87
JANSONS Eduards – latviešu strēlnieks 127
JANSONS Kārlis – latviešu strēlnieks 116
JANSONS Miķelis – latviešu strēlnieks 105
JAUNDĀLDERIS Teodors – latviešu virsnieks Krievijas armijā 21
JAUNZEMS Alfrēds – latviešu strēlnieks 97
JAUNZEMS Eduards – latviešu strēlnieks 116
JEKABAUSKIS Jēkabs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
JĒKABSONS Augusts – latviešu strēlnieks 123
JENČS Jānis – latviešu strēlnieku virsnieks 79, 88, 116
JESKE Mārtiņš – Krievijas armijas virsnieks, LR armijas ģenerālis 21
JOELS Jānis – latviešu strēlnieks 101
JUMIĶIS Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 101
JUNGE Pēteris – latviešu strēlnieks 103, 129
JUNKERS Ludvigs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33, 116
JŪDZIS Jānis – latviešu strēlnieks 116, 127
JURŠEVSKIS Miķelis – latviešu strēlnieks 116
JURGENSONS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 103
JURJĀNS Mārcis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
JURŠEVSKIS Jēkabs – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 33, 89
JUŠKEVIČS Pāvels – latviešu strēlnieks 116
KAKKARS Miķelis – latviešu strēlnieks 116
KALĒJS Alfrēds – latviešu strēlnieks 98
KALEJS Uldis – LR NBS kapteinis 2, 6
KALNIŅŠ Andrejs – latviešu strēlnieks 101, 116
KALNIŅŠ Kārlis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33, 89, 116, 127
KALINKA Alfrēds – latviešu strēlnieks 116
KALNIŅŠ Indriķis – latviešu strēlnieks 123
KALNIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieks 84
KALNIŅŠ Voldemārs – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 132, 133
KALNRĀCENIS Pēteris – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 84
KĀNBERGS Hermanis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
KAŅEPS Jānis – latviešu strēlnieks 103
KĀRKLIŅŠ Alfrēds – latviešu strēlnieks 98
KĀRKLIŅŠ Augusts – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
KĀRKLIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 116
KĀRKLIS Voldemārs – latviešu strēlnieks 116
KAROLINS Andrejs – latviešu strēlnieks 36
KARTUPELIS Kārlis – latviešu strēlnieks 98
KAUCIS Kārlis – latviešu strēlnieks 105
KAULIŅŠ Alberts – latviešu strēlnieks 116
KAULIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieks 101
KAVALIERIS Andrejs – latviešu strēlnieks 116
KAZAKS Eduards – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 133
KEIZE Jānis – latviešu strēlnieks 84
KĒLERTS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 126
KERZUMS Jānis – latviešu strēlnieks 101
KESENFELDS Krišs – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 128
KICERS – Vācijas armijas virsnieks 69, 70
KINTCS Žanis – latviešu strēlnieks, LR armijas virsnieks 48, 129
KĪNS Alfrēds – latviešu strēlnieks 86
KIVLENIEKS Andris – LR NBS kapteinis 6, 49
KIZA Gustavs – latviešu strēlnieks 105
KLAPARS Pēteris – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 132
KLAUZE Jānis – latviešu strēlnieks 123
KLEINS Fridrihs – latviešu strēlnieks 101
KLEINS Jānis – latviešu strēlnieks 126
KLEPECKIS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 98
KLEPERIS Jānis Voldemārs – latviešu virsnieks Krievijas armijā 41
KĻAVA Kārlis – latviešu strēlnieks, karavīrs LR armijā 132
KĻAVENIEKS Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 101
KĻAVIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 127
KĻAVIŅŠ Jēkabs – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 132
KĻAVIŅŠ Kārlis – latviešu strēlnieks 101
KĻAVIŅŠ Roberts – latviešu strēlnieku un LR armijas virsnieks 132
KOCIŅŠ Augusts – latviešu strēlnieks 123
KOKMANIS Jūlijs – latviešu strēlnieks 103
KOMANDIERIS Rūdolfs – latviešu strēlnieks 132
KONDRATOVS Dmitrijs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33, 116
KORNS Krists – latviešu strēlnieks 98
KRASTIŅŠ Jānis – padomju vēsturnieks 8
KRASTIŅŠ Jēkabs – latviešu strēlnieks 84, 127
KRAUKLIS Pēteris – latviešu strēlnieks 103, 116
KRAULIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 127
KRAULIS Alberts – latviešu strēlnieks 123
KRECERIS Kārlis – latviešu strēlnieks 123
KREICBERGS Rūdolfs – latviešu strēlnieks 126
KRĒSLIŅŠ Gothards – latviešu strēlnieks 58, 59, 131
KRETULNIEKS Dāvids – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 84, 117
KRISTEVICS Mārtiņš – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 123, 132
KRIŠJĀNIS Jānis – latviešu strēlnieks 123
KRIEVS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 117
KRONBERGS Ansis – latviešu strēlnieks 98
KRONBERGS Jānis – latviešu strēlnieks 127
KRŪJA Ernests – latviešu strēlnieks 38, 101
KRŪJA Kārlis – latviešu strēlnieks 38
KRŪMIŅŠ Ādams – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 86
KRŪMIŅŠ Andrejs – virsnieks 1.bataljonā 8, 59, 88, 90, 91, 98, 171
KRŪMIŅŠ Ansis – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos 84, 117
KRŪMIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieks 117
KRŪMS Ādolfs – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 117, 131
KRŪZE Alfrēds – latviešu strēlnieks 117
KRŪZE Fricis – latviešu strēlnieks 98
KUBIĻŪNS Petras – virsnieks latviešu strēlniekos, Lietuvas armijas ģenerālis 33, 133
KUIŠULIS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 123
KUKS Voldemārs – latviešu strēlnieks 103
KULBERGS Arnolds – latviešu strēlnieks 60, 83, 103
KULPE Jānis – latviešu strēlnieks 127
KUNDZIŅŠ Pauls – ārsts latviešu strēlniekos 108
KURICINS – Krievijas armijas virsnieks 26
KUROPATKINS Aleksejs – Krievijas armijas ģenerālis 19, 26
KUŠĶIS Arnolds – latviešu strēlnieks 88
ĶEMPE Jānis – latviešu strēlnieks 5
ĶENCIS Eduards – virsnieks latviešu strēlniekos 87-89, 91. 92, 101, 172
ĶERGALVIS Pāvels – latviešu strēlnieks 98
ĶILKUTS Rūdolfs – latviešu strēlnieku sanitārs 108
ĶILPE Fricis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
ĶIPURS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 117
LAPINSKIS Staņislavs – latviešu strēlnieks 98
LAUBE Eižens – latviešu arhitekts 139
LAUSKS Jāzeps – latviešu strēlnieks 126
LĀCIS Augusts – latviešu strēlnieku virsnieks 117
LĀCIS Jānis – latviešu strēlnieks, Lielbritānijas armijas karavīrs 131
LĀCIS Ģederts – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 101
LĀCIS Jūlijs – latviešu strēlnieks 101
LĀCIS Rūdolfs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 86
LAGANOVSKIS Matvejs – latviešu strēlnieks 103
LAIVIŅŠ Augusts - latviešu strēlnieks 87, 139
LAKOVSKIS Staņislavs – latviešu strēlnieks 117
LANCMANIS Andrejs – latviešu strēlnieks 101
LĀNS Jānis – latviešu strēlnieks 105
LAPAINIS Pēteris – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 5
LAPIŅŠ Fricis Kārlis Valdemārs – latviešu strēlnieks 133
LAPSA Krišjānis – latviešu strēlnieks 123
LASMANIS Augusts – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 128
LASMANIS Kārlis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 87
LASMANIS Pāvels – latviešu strēlnieks 105
LATIŠEVS Ivans – latviešu strēlnieks 117
LAVENIEKS Jānis – virsnieks Krievijas un LR armijā 40
LAUMANIS Jānis – latviešu strēlnieks 105
LAURE Kārlis – latviešu strēlnieks 33, 117, 133
LAUVA Roberts – latviešu strēlnieks, karavīrs LR armijā 133
LAZDIŅŠ Vilis – latviešu strēlnieks 123
LEDAINIS Pēteris – latviešu strēlnieks 103
LEGZDIŅŠ Augusts – latviešu strēlnieks 105
LEIMANIS Jānis – latviešu strēlnieks 126
LEINGARDS Fricis – latviešu strēlnieks 84, 117
LEITENDORFS Kārlis – latviešu strēlnieks 127
LEITIS Krišs – latviešu strēlnieks 117
LEJASSAUSS Andrejs – Krievijas armijas virsnieks 41
LEJNIEKS Pēteris – virsnieks Krievijas un LR armijā 21
LEMBERGS Vilis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 103
LERHE Jānis – virsnieks latviešu strēlniekos un LR armijā 8, 35
LETIŅŠ Fridrihs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 84, 117
LETIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33, 83, 89, 117
LEZNERS Alfrēds – latviešu strēlnieku virsnieks 88, 123
LĪDUMS Ādams – latviešu strēlnieks 117
LIEPA Kārlis – latviešu strēlnieks 101
LIEPIŅŠ Ernests Jāņa d.– latviešu strēlnieks (7.Bauskas bataljons) 126
LIEPIŅŠ Ernests Jāņa d. – latviešu strēlnieks (1. bataljons) 117
LIEPIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 117
LIEPIŅŠ Jānis Pētera d. – virsnieks latviešu strēlniekos, Latvijas armijas ģenerālis 7, 10, 33, 34, 88, 123, 129, 132, 133
LIEPIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieks 127
LIEPIŅŠ Rihards – latviešu strēlnieks 123
LIEPNIEKS Alfrēds – latviešu strēlnieks 117
LĪGOTŅU ( ROZE ) Jēkabs – latviešu rakstnieks un žurnālists 7
LINDBERGS Augusts – latviešu strēlnieks 105
LINDBERGS Pēteris – latviešu strēlnieks 101
LĪVS (GŪTMANIS) Egons – latviešu rakstnieks 5
LĪZUMS Jānis – latviešu strēlnieks 117
LOSS Broņislavs – latviešu strēlnieks 117
LUTCENS Jūlijs – virsnieks latviešu strēlniekos 89
LUDENDORFS Ērihs – Vācijas armijas ģenerālis 19
LŪSIS Jānis – latviešu strēlnieks 123, 127
LUKSS Pauls – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 7, 135
ĻAPUNOVS Nikolajs – latviešu strēlnieks 87
ĻAUŠKA Romualds – latviešu strēlnieks 102
ĻEBEDEVS Ivans – latviešu strēlnieks 36
ĻEONOVS Antons – latviešu strēlnieks 103
MAČS Emīls – latviešu strēlnieks 84, 132
MAGONE Pēteris – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos 2, 129, 133
MAIZĪTIS Kārlis – virsnieks latviešu strēlniekos un LR armijā 129
MAKSIMS Hairems – amerikāņu un britu izgudrotājs 63
MAKSIŅŠ Eduards – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 131
MĀLIŅŠ Jūlijs – latviešu strēlnieks 117
MARKAVS Jānis – latviešu strēlnieks 117
MARKVARTS Jānis – latviešu strēlnieks 86, 128
MARKUVENAS – latviešu strēlnieks 98
MAROKS Hermanis – latviešu strēlnieks 101
MARŠALS Ernests Gothards – latviešu strēlnieks 129, 133
MARTINSONS Gustavs – latviešu strēlnieks 117
MARTINSONS Kristaps – latviešu strēlnieks 118
MĀRTIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 98
MAURĪTIS Jānis – latviešu strēlnieks 123
MAZKALNIŅŠ Kārlis – latviešu strēlnieks 105
MAZLIPSKIS Jānis – latviešu strēlnieks 101
MEDEKŠA Aleksandrs – latviešu strēlnieks 132
MEDENIS Jānis – latviešu strēlnieks, LR armijas virsnieks 129, 133
MEIJA Kristaps – latviešu strēlnieks 123
MEIJERS Krišjānis – latviešu strēlnieks 127, 128
MELLIS Rūdolfs – latviešu strēlnieks 123
MENSKA Jānis – virsnieks latviešu strēlniekos 10, 31, 127
MELDERIS Mārtiņš – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 123, 132
MELNBĀRDIS Pāvels – latviešu strēlnieks 132
MELNGALVIS Kārlis – latviešu strēlnieks 105
MENSONS Roberts – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 131
MEŅĢELIS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 118
MĒRNIEKS Jānis – latviešu strēlnieku virsnieks 104
MIHAILOVS Fricis – latviešu strēlnieks 127
MIHAĻENOKS Pēteris – latviešu strēlnieks 84, 118
MIĶELSONS Augusts – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
MIĶELSONS Jānis – latviešu strēlnieks 101
MIĶELSONS Kārlis Kārļa d. – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 5
MIĶELSONS Kārlis Jāņa d. – latviešu strēlnieks 100
MIĶELŠTEINS Fricis – latviešu strēlnieks 123
MILLERS Alfrēds – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
MILLERS Ferdinands – latviešu strēlnieks 118
MILLERS Gustavs – latviešu strēlnieku medicīnas feldšeris 107
MILTIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 98
MISIŅŠ Oskars Jānis – latviešu strēlnieks 133
MISJUNAS Benedikts – latviešu strēlnieks 118
MISJURA – Krievijas armijas virsnieks 26, 27
MOISEJEVS Vikentijs – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos 127
MOROZOVS Nikolajs – latviešu strēlnieku medicīnas feldšeris 108
MOTTE Andrejs – latviešu strēlnieks 123
MUCENIEKS Ludvigs – latviešu strēlnieks 118
MUIŽNIEKS Pēteris – latviešu strēlnieks 98
MUNDRAIS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 98
MURĀNS Antons – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
MŪRIŅŠ Jūlijs – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
MŪSIŅŠ Hermanis – latviešu strēlnieku sanitārs 108
MUZIKANTS Vilis – latviešu strēlnieks 126
NADZE Jānis – latviešu strēlnieks 118
NAĻIVAIKO Antons – latviešu strēlnieks 98
NAPOLEONS Bonaparts – Francijas imperators un karavadonis 58
NARĶIS Jānis – latviešu strēlnieks 118
NAŠENIEKS ( LAŠENIEKS ) Ernests – latviešu strēlnieks 7, 118
NEIMANIS Ansis – latviešu strēlnieks, karavīrs LR armijā 105, 129
NEIMANIS Fricis – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
NEIZARS Kārlis – latviešu strēlnieks 99
NIEDRĪTIS Jānis – latviešu strēlnieks 118
NIEDRĪTIS Pēteris – latviešu strēlnieks 101
NIKOLAJS II – Krievijas imperators 15, 16, 19, 20, 26, 67, 137
NIRBAKS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 118
NOVERMANS Kārlis – latviešu strēlnieks 123
NOVICKIS Staņislavs – latviešu strēlnieks 36
NUGGE Kristaps – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 123
ŅESTEROVS – Krievijas armijas virsnieks 81
ŅEVEDOMSKIS Staņislavs – latviešu strēlnieks 118
OLIŅŠ Kārlis – latviešu strēlnieks 118
OFMANIS Pēteris – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 99
OLŠTEINS Fricis – latviešu strēlnieks 118
OPLUCĀNS Eduards – latviešu strēlnieks 118
OPMANIS Mārtiņš – latviešu strēlnieku virsnieks 8, 88, 93, 94, 99
ORENIŠS Alberts – latviešu strēlnieks 123
OSIS Ernests – latviešu strēlnieks 104
OSIS Pēteris – latviešu strēlnieks 118
OSIS Teodors – latviešu strēlnieks 118
OSĪTIS Juris – latviešu strēlnieks 101
OSĪTIS Valentīns – latviešu strēlnieks 102
OZOLINKEVIČS Eduards – latviešu strēlnieks 84
OZOLIŅŠ Ādams – latviešu strēlnieks 104
OZOLIŅŠ Arnolds – latviešu strēlnieks 118
OZOLIŅŠ Fricis – latviešu strēlnieks 102
OZOLIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 127
OZOLIŅŠ Kārlis – latviešu strēlnieks 123
OZOLIŅŠ Nikolajs – latviešu strēlnieku virsnieks 10, 33
OZOLIŅŠ Voldemārs – latviešu strēlnieks 99
OZOLIŅŠ Žanis – latviešu strēlnieks 99
OZOLNIEKS Fricis – latviešu strēlnieks 84
OZOLS Alberts – latviešu strēlnieks 102
OZOLS Kārlis – latviešu strēlnieks 88
OZOLS Mārtiņš Indriķa d. – latviešu strēlnieks 123
OZOLS Mārtiņš Mārtiņa d. – latviešu strēlnieks 105
OZOLS Miķelis – latviešu strēlnieks 118
OZOLS Roberts – latviešu strēlnieks 84
OZOLS Teodors – latviešu strēlnieks 102
OZOLS Voldemārs – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 136
PAEGLĪTIS Arnis – LR NBS virsleitnants 6
PAKRASTS Bērtulis – latviešu strēlnieks 123
PĀLENS Reinhards – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
PALS Artūrs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33, 38, 118
PAĻJUNAS Staņislavs – latviešu strēlnieks 123
PAUZERS Andrejs – latviešu strēlnieks 123
PĀVULS Eduards – latviešu skatuves un kino mākslinieks 36, 37
PAVĀRS Reinholds – latviešu strēlnieku sanitārs 108
PĀVULS Kārlis – latviešu strēlnieks 36
PARŅICKIS Reinis Otto – latviešu strēlnieks, LR armijas virsnieks 132
PAŠKEVIČS Ivans – latviešu strēlnieks 84, 118
PAUĻUKS Jānis – latviešu politiķis un būvinženieris 139
PAUĻUKS Kārlis – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 132
PĀŽE Jānis – latviešu strēlnieks 123
PENIĶIS Mārtiņš – virsnieks latviešu strēlniekos 8, 17, 167-170
PESSORS Augusts – latviešu strēlnieks 118
PĒTERSONS Kārlis – latviešu strēlnieks 126
PĒTERSONS Roberts – latviešu strēlnieks 118
PIĻKOVSKIS Jānis – latviešu strēlnieks 105
PĪRĀGS Teodors – latviešu strēlnieku virsnieks 8, 31, 88, 94, 95, 99
PLAN – DUBROVSKIS Eduards – virsnieks Krievijas, LR armijā 129
PLĀNKĀJS Miķelis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33, 133
PLATAIS Oskars – latviešu strēlnieks 99
PLAUKTIŅŠ Ādams – latviešu strēlnieks 99
PLOŠS Jānis – latviešu strēlnieks 123
PLŪKSNE Georgs – latviešu strēlnieks 36
PĻAVNIEKS Augusts – latviešu strēlnieks 128
PĻAVNIEKS Kārlis – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 86, 131
PĻEŠKOVS Mihails – Krievijas armijas ģenerālis 19
PODIŅŠ Eduards – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 118
POGA Arvīds – latviešu strēlnieks, Roberta POGAS brālis 36
POGA Roberts – pirmais latviešu strēlnieks 36
POĻIVANOVS Aleksejs – Krievijas armijas ģenerālis 20
POPOVS Nikolajs – latviešu strēlnieks 86
PORIETIS Jānis – latviešu strēlnieks 132
PREISS Fricis – ieroču meistars latviešu strēlniekos un LR armijā 132
PRIEDE Alfrēds – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 132
PRIEDE Pēteris – latviešu strēlnieks (1.Daugavgrīvas bataljons) 118
PRIEDE Pēteris Jāņa d. – latviešu strēlnieks (2.Rīgas bataljons) 105
PRIEDNIEKS Kristaps – latviešu strēlnieks 118
PŪCE Rūdolfs – latviešu strēlnieks 99
PUDELS Emīls – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 37, 132, 173
PUDELS Kārlis – latviešu strēlnieks 123
PUDZE Roberts – latviešu strēlnieks 119
PUIDAKS Kārlis – latviešu strēlnieks 84
PUĶE Teodors – latviešu strēlnieks 123
PUĶĪTIS Tenis – latviešu strēlnieks 123
PULEKS Ernests – latviešu strēlnieku medicīnas feldšeris 108
PURGAILIS Džons – latviešu strēlnieks 123
PURNAS Alfrēds – latviešu strēlnieks 102
PURVIŅŠ Otto – latviešu strēlnieks 102
PURVĪTIS Krišs – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 131
PUSCŪCIS Roberts – latviešu strēlnieks 101
PUSVĀCIETIS Alberts – latviešu strēlnieks 129, 133
PUSVĀCIETIS Pēteris - latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 129
PURĒNS Jānis – latviešu strēlnieks 123
PUTNIŅŠ Eduards – latviešu strēlnieks 127
PUTNIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 104
PUTRALS Jānis – latviešu strēlnieks 99
PUTRIŅŠ Eduards – latviešu strēlnieks 119
PUŽE Voldemārs – latviešu strēlnieks 110, 119
RABNERS Jēkabs – latviešu strēlnieks 104
RAGOZA Aleksandrs – Krievijas armijas ģenerālis 19
RAMANIS Ansis – latviešu strēlnieks 119
RAMUTS Žanis – latviešu strēlnieks 123
RANKEVIČS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 119
RAUZIŅŠ Heinrihs – latviešu strēlnieks 119
REDIS Jānis – latviešu strēlnieks, kara invalīds 78, 132
REDNIEKS Nikolajs – latviešu strēlnieks 126
REINE Jēkabs – latviešu strēlnieks 119
RENESLĀCIS Eduards – latviešu strēlnieks 102
REŠENOKS Savelijs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 119
RIEKSTIŅŠ Augusts – latviešu strēlnieks 87
RIEKSTIŅŠ Fricis – latviešu strēlnieks, kara atmiņu autors 7, 72, 78
RIEKSTIŅŠ Kristaps – latviešu strēlnieks, Baltās armijas karavīrs 131
RIJNS Arnolds – latviešu strēlnieks 102
RIKŠA Augusts – latviešu strēlnieks 123
RINGE Alfrēds – latviešu strēlnieks 84
RINKS Georgs – latviešu strēlnieks 38
RISAKS Mihails – latviešu strēlnieks 36
RĪTERS Augusts – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
RĪTERS Jānis – latviešu strēlnieks 119
RITTIGS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 127
ROBENBUKS Ernests – latviešu strēlnieks 102
RONIS Kārlis – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 5
ROTBERGS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 38
ROZE Mārtiņš – latviešu strēlnieks 104
ROZENBERGS Alberts – latviešu strēlnieks, Baltās armijas karavīrs 131
ROZENKOPFS Pāvels – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 132
ROZENS Jānis – latviešu strēlnieks 127
ROZENTĀLS Jānis – latviešu strēlnieks 102
ROZENTĀLS Kristaps – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 131
ROZĪTIS Jānis – latviešu strēlnieku virsnieks 88
ROZĪTIS Žanis – latviešu strēlnieks 123
RUBĪNS Pēteris – latviešu strēlnieks 123
RUBKIS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 123
RUDZĪTIS Kārlis – latviešu strēlnieks 127
RUDZĪTIS Pēteris – latviešu strēlnieks 99
RŪJA Kārlis – latviešu strēlnieks 99
RUSINSKIS Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 88
RUTENS Roberts – latviešu strēlnieks 104
SAKNE Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 105
SALDAVS Pēteris – latviešu strēlnieks 84, 119
SALMS – SALISKAS Jānis – latviešu strēlnieks 119
SĀRTS Teodors – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
SAULĪTIS Jānis – latviešu strēlnieks 119
SAUSIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
SAKENFELSS Eduards – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 33, 89
SEDLENIEKS Aleksandrs – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos 86, 105
SIETNIEKS Pēteris – latviešu strēlnieks 105
SĪKMANIS Jānis – latviešu strēlnieks 123
SILIŅŠ Ādams – latviešu strēlnieks 105
SILIŅŠ Ernests – latviešu strēlnieks 104
SILIŅŠ Jūlijs – latviešu strēlnieks 36
SIRELIUS Leonīds Otto – Krievijas armijas ģenerālis 19
SISENIS Žanis – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 131
SKALBE Kārlis – latviešu rakstnieks un strēlnieks 8
SKARAINIS Oļegs – latviešu tēlnieks 62
SKARIS Jēkabs – latviešu strēlnieks 127
SKILLE Andrejs – latviešu strēlnieks 86
SKORE Ernests – latviešu strēlnieks 105, 123
SKRABE Augusts – latviešu strēlnieku medicīnas feldšeris 108
SKUDIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieku sanitārs 108, 125
SKUDRA Jānis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 119
SKUDRA Kazimirs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 99
SKUDRA Teodors – latviešu strēlnieks 119
SKUJA Jānis – latviešu strēlnieks 125
SKUJA Jēkabs – latviešu strēlnieks 127
SKUJIŅŠ Fricis – latviešu strēlnieks 99
SKULTE Pēteris – latviešu strēlnieks 99
ŠĶERBELIS Pēteris – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 132
SLOKA Jūlijs – latviešu strēlnieks 105
SMILTNIEKS Žanis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 99
SNIEDZE Jānis – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 136
SOIKĀNS Ignats – latviešu strēlnieks 119
SOMS Reinis – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 132
SONDORS Klementijs – latviešu strēlnieks 105
SPALVIŅŠ Ēriks – latviešu strēlnieku ārsts 108
SPERANSKIS Georgs – latviešu strēlnieks 125
SPRIŅĢIS Jānis – latviešu strēlnieks 99
SPROĢIS Jānis – latviešu strēlnieks 104
SPULDZIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 38
SPUĻĢE – SPUĻĢIS Pēteris Artūrs – latviešu strēlnieks 133
STABIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 105
STAMGUTS Emīls – latviešu strēlnieks 102
STAŅISLAVSKIS Jāzeps – latviešu strēlnieks 99
STANKEVIČS Miķelis – latviešu strēlnieks 104
STEFANAITIS Antons – latviešu strēlnieks 127
STELPE Jēkabs – latviešu strēlnieks 99
STIEBRIŅŠ Fricis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 102
STRĀDNIEKS Ādolfs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
STRAUTIŅŠ Roberts – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 133
STRAUTNIEKS Matīss – latviešu strēlnieks 105
STRAUTS Pauls – latviešu strēlnieks 125
STRAZDIŅŠ Gothards – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
STRAZDS Ernests – latviešu strēlnieks 127
STEPIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 125
STRĒLNIEKS Jānis – latviešu strēlnieks 119
STRUNKE Voldemārs – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 86, 132
STUČKA Pēteris – Padomju Latvijas valdības vadītājs 133
STULPIŅŠ Jāzeps – latviešu strēlnieks 104
SUKARS Teodors – latviešu strēlnieks 84
SUKURS Jānis Edgars – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 129
SŪNA Jūlijs – latviešu strēlnieks 88, 102
SUPE Jāzeps – latviešu strēlnieks 104
SVIĶIS Jānis – latviešu strēlnieks 125
SVIĶIS Osvalds – latviešu strēlnieks 119
SVIĶIS Vilis – latviešu strēlnieks 125
SVILPE Jānis – latviešu strēlnieks 99
SVIRLOVSKIS Jēkabs – latviešu strēlnieks 99
ŠAKINS Staņislavs – latviešu strēlnieks 119
ŠALKOVSKIS Jāzeps – latviešu strēlnieks 99
ŠALME Pēteris – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 119
ŠĒNBERGS Jēkabs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 87
ŠENIŅŠ Kārlis – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
ŠEPKO Kārlis – virsnieks latviešu strēlniekos, LR armijā 59, 129, 132
ŠIETINS Pāvels – latviešu strēlnieks 84
ŠILDMANIS Eduards – latviešu strēlnieks 99
ŠIMENS Augusts – latviešu strēlnieks 36
ŠĶIBELS – BRATKO Jēkabs – latviešu strēlnieks 102
ŠĶIŅĶIS Hugo – virsnieks latviešu strēlniekos un LR armijā 5
ŠĶIŅĶIS Teodors – latviešu strēlnieks 125
ŠMITS Kārlis – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos un LR armijā 132
ŠMITS Leopolds – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
ŠMITS Miķelis – latviešu strēlnieks 104
ŠMITS Otto – latviešu strēlnieks 119
ŠMĪZIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 125
ŠNEIDERS Jānis – latviešu strēlnieks 119
ŠŅORE Pēteris – latviešu strēlnieks 99
ŠŅORIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieks 36
ŠNUKA Jānis – virsnieks latviešu strēlniekos un Baltajā armijā 74, 76, 79, 82, 88, 131, 133
ŠTĀLBERGS Jānis – latviešu strēlnieks 119
ŠTEIMANIS Ernests – latviešu strēlnieks 125
ŠTEINBERGS Fricis – latviešu strēlnieks 125
ŠTEINFELDS Roberts – latviešu strēlnieks 102
ŠTEINARTS Ernests – latviešu strēlnieks 127
ŠTEINS Ernests – latviešu strēlnieks 105
ŠTELMAHERS Jānis – latviešu strēlnieks 125
ŠTREKERTS Emīls – latviešu strēlnieks 36
ŠUĶIS Andrejs – latviešu strēlnieks 36, 119
ŠULCS Jānis – latviešu strēlnieks 119
ŠUSTERS Kazimirs – latviešu strēlnieks 119
SVARĀNS Andrejs – virsnieks latviešu strēlniekos 87, 89, 125, 133
ŠVARCS Ernests – latviešu strēlnieks 105
ŠVARCS Jānis – latviešu zemessargs 99
ŠVIGERS Kārlis – latviešu strēlnieks 125
ŠVOLMANIS Jānis – latviešu strēlnieku medicīnas feldšeris 60, 108
ŠUBA Juris – latviešu strēlnieks 125
TAKSIS Augusts – latviešu strēlnieks 105
TAMUŠEVIČS Ivans – latviešu strēlnieku medicīnas feldšeris 36, 108
TĒRAUDS Vilis – latviešu strēlnieks 104
TETERIS Ernests – latviešu strēlnieks 119
TETERIS Fricis – latviešu strēlnieks 125
TILJA Augusts – latviešu strēlnieks 104
TIMMERMANIS Ernests – latviešu strēlnieks 125
TIMUKS Jānis – latviešu strēlnieks 104
TOKAREVS Sīmanis – latviešu strēlnieks, Baltās armijas karavīrs 131
TOMIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieks 119
TRĒĢERIS Kristaps – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
TREIJS Rihards – latviešu strēlnieks 102
TREILĪBS Kārlis – latviešu strēlnieks 119
TREKTERIS Aleksandrs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
TRENCIS Jānis – latviešu strēlnieks 119
TRENCIS Pāvels – latviešu strēlnieks 105
TRUČKUS Pēteris – latviešu strēlnieks 125
TRUKŠĀNS Broņislavs – latviešu strēlnieks 119
TRUMPULIS ( ZIEDIŅŠ ) Jānis – latviešu strēlnieks 127
TUPLE Kārlis – latviešu strēlnieks 104
UNGURS Fridrihs – latviešu strēlnieks 119
UNTĀLS Krišjānis – latviešu strēlnieku sanitārs 108
UPATNIEKS Sanders – latviešu strēlnieks 105
UPE Kārlis – latviešu strēlnieks 87
UPĪTIS Kārlis – latviešu strēlnieks 125
URULIS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 119
UŽANOVS Ādams – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 84
VĀCIETIS Jukums – virsnieks latviešu strēlniekos 7, 136
VĀCIETIS Nikolajs – latviešu strēlnieks 120
VAIŅJĀNIS Roberts – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 128
VAIVODS Donats – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 105
VALBERGS Kārlis – latviešu strēlnieks 125
VALDMANIS Alfrēds – latviešu strēlnieks 125
VALDMANIS Indriķis – latviešu strēlnieks 99
VALGE (VEISS) Teodors – latviešu strēlnieks 99
VALLE Bernhards – latviešu strēlnieku kapelmeistars, komponists 18, 61, 86, 95, 109, 110, 115
VĀLODZE Žanis – latviešu virsnieks Krievijas armijā 41
VALTERS Jānis – latviešu strēlnieks 99
VĀRNA Voldemārs – latviešu strēlnieks 119
VASILIS Vīlips – latviešu strēlnieks 102
VASIĻVOLFS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 99
VAŠKEVIČS Antons – latviešu strēlnieks 119
VEISMANIS Ansis – latviešu strēlnieks 119
VEIDE Kārlis – latviešu strēlnieks 102
VEINBERGS Pēteris – latviešu strēlnieks 102
VEISS Ferdinands – latviešu strēlnieks 119
VEISS Juris – latviešu strēlnieks 102
VELDUMS Jēkabs – latviešu strēlnieks, Sarkanās armijas karavīrs 127
VELKERS Eduards – latviešu strēlnieku sanitārs 108
VENDELS Krišs ( Kristaps ) – latviešu strēlnieks 119
VENTS Aleksandrs – apakšvirsnieks latviešu strēlniekos 127
VERBICKIS Ādams – latviešu strēlnieks 88
VĒRŠKĀJA Jūlijs – latviešu strēlnieks 102
VĒVERIS Pēteris – latviešu strēlnieku sanitārs, LR armijas karavīrs 108
VICKOPS Jēkabs – latviešu strēlnieks 125
VIEGLAIS Otto – latviešu strēlnieks 119
VIEKALS Jēkabs – latviešu strēlnieks 102
VĪGANTS Jānis – latviešu strēlnieks 125
VIKS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 119
VILKS Fricis – latviešu strēlnieks 104
VILKS Kārlis – latviešu strēlnieks 102
VILNIS Pāvels – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 102
VILSONS Jānis – latviešu strēlnieks 119
VIĻUMSONS Juris – latviešu strēlnieks 105
VIĻUMS Miķelis – latviešu strēlnieks 36
VIMBA Jānis – latviešu strēlnieks 119
VĪRINŠ Augusts – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 105
VĪTOLIŅŠ Jānis – latviešu strēlnieku virsnieks 88, 126
VĪTOLIŅŠ Kārlis – latviešu strēlnieks 99
VĪTOLS Augusts – latviešu strēlnieks 127
VĪTOLS Kārlis – latviešu strēlnieks 119
VITRUPS Miķelis – latviešu strēlnieks 127
VRUBĻEVSKIS Voldemārs – latviešu strēlnieks 104
ZADRAKS Krišjānis – latviešu strēlnieks 119
ZAKEVIČS Jānis – latviešu strēlnieks 119
ZAĶIS Jānis – latviešu strēlnieks 87, 126
ZALAGS Miķelis – latviešu strēlnieks 127
ZĀLFELDS Jēkabs – latviešu strēlnieks, karavīrs LR armijā 131
ZĀLĪTIS Mārtiņš – latviešu strēlnieks 126
ZAĻKALNS Ģirts – latviešu strēlnieks 100
ZANDE Ernests – latviešu strēlnieks, karavīrs LR armijā 131
ZANDERS Ēvalds – latviešu strēlnieks 100
ZĀRAKS Vilis – latviešu strēlnieks, karavīrs LR armijā 36, 131
ZARIŅŠ Mārtiņš – latviešu strēlnieks 119
ZARLOVSKIS Alberts – latviešu strēlnieks 105
ZEMĪTIS Aleksandrs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 86
ZILBERGS Jēkabs – latviešu strēlnieks 119
ZILBERTS Teodors – latviešu strēlnieks 84, 127
ZILĒVIČS Kazimirs – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 33
ZĪRUPS Ints – latviešu strēlnieks, LR armijas karavīrs 132
ZĪVERTS Pēteris – latviešu strēlnieks 100
ZOMMERFELDS Fricis – latviešu strēlnieks 104
ZUBEŠS Jānis – latviešu strēlnieks 100
ZUKS Krišjānis – latviešu strēlnieks 100
ZVAIGZNIŅŠ Pēteris – latviešu strēlnieku apakšvirsnieks 102
ZVEJNIEKS Fricis – latviešu strēlnieks 87
ZVIEDRIS Roberts – latviešu strēlnieks 125
ZVIGULIS Kazimirs – latviešu strēlnieks 129
ZVĪNIS Žanis – latviešu strēlnieks 102, 106, 173
ZVIRBULIS Alberts – latviešu strēlnieks 126
ZVIRBULIS Heinrihs – latviešu strēlnieks 127
ŽANĒNS Moriss – Francijas armijas ģenerālis 131
ŽĒLASTĪBA Kārlis – latviešu strēlnieku mediķis 106, 108, 132
ŽIDEĻEVS Aleksandrs – latviešu strēlnieks 126
ŽĪDS Alfrēds – latviešu strēlnieku virsnieks 119
ŽĪDS Jānis – virsnieks Krievijas un Latvijas armijā 21
ŽILE Antons – latviešu strēlnieks 105

20. VIETVĀRDU RĀDĪTĀJS

Abragciems 34	Ludzas apriņķis 97, 98, 112,
Ābeļu pagasts 125	Lugažu pagasts 103
Ādažu pagasts 97, 123	Lutriņu pagasts 104,
Adzeles pagasts 123	Mangaļu pagasts 97, 104, 123
Ainaži 19, 124	Maskavas pilsēta 5, 10, 39, 62, 132
Aizputes pilsēta 123	Mazās Juglas upe 89, 135
Aizputes apriņķis 117, 122	Mazsalacas pagasts 38, 101
Aizbaikāls	Medzūlas pagasts 121
Aizkraukles muiža 16, 114, 121	Mežotnes pagasts 99
Aizupes pagasts 118	Misas upe 22, 24
Akmenes pagasts 116	Mogiļevas guberņa 118
Alsungas pagasts 112,	Mores pagasts 121
Alūksne 91, 110	Mukdenas pilsēta 19
Annenieku pagasts 103, 125	Naroča ezers 16, 19, 20, 48
Arhangeļska 133	Narvas pilsēta 109, 111, 112, 114-126
Ārlavas pagasts 103, 123, 126	Naudītes pagasts 124
ASV 27, 38, 47, 50, 66, 67, 137	Nāves sala pie Ikšķiles 5, 36, 121, 126, 135, 139
Augstrozes pagasts 122	Nīgrandes pagasts 116, 121,
Austroungārija 15	Nurmuižas pagasts 100, 104,
Austrumprūsija 31	Ogres pilsēta 21, 127, 139
Austrumsibīrija 131	Olaines pagasts 28, 30, 117, 121, 135
Baikāla ezers 131	Olaines purvs 34
Baiškalna pagasts 117	Orenburgas pilsēta 41
Baldones pagasts 99, 124	Orlas guberņa 38, 112
Baltija 10	Ozolmuižas pagasts 112
Baltkrievija 15, 16, 21, 48, 135	Ozolnieku pagasts 97
Baškīrija 133	Paņevežas apriņķis 98, 103, 104, 118, 119
Bauska 21, 137	Pavlodaras pilsēta 127
Bauskas apriņķis	Petrogradas pilsēta 7, 15, 31, 36, 38, 91, 93, 110, 112, 115- 117, 119, 123
Bauskas šoseja 24, 26, 27, 43, 44, 47, 48, 50-55, 59, 60, 64, 69, 72, 94	Pienavas pagasts 111, 126
Beļavas pagasts 118	Piltenes pagasts 119
Bērzmente 21, 22, 40, 44, 139	Piņķu pagasts 97, 120
Bērzmuiža (Jelgavas apriņķis) 104	Plāņu pagasts 115
Bērzmuižas pagasts 112, 115	Platones pagasts 103
Bikstu pagasts 112	Pļavnieki pie Rīgas 22, 23
Bilskas pagasts 121	Pleskavas pilsēta 114
Biržu apriņķis 98	Pleskodāles kapi Rīgā 100-102, 139
Bolderājas pagasts 116	Plikais kalns 23, 24, 44
Brocēnu pagasts 118	Polija 19,39, 137
Burtnieku pagasts 126	Poltavas pilsēta 94
Bzūras pilsēta 40	Popes pagasts 103, 119
Cēres pagasts 114	Preiļu pagasts 117
Cēsu pilsēta 93	PSRS 132
Cēsu apriņķis 117, 120	Pulkārtnes muiža 23, 24, 26, 27, 54
Cieceres pagasts	Purmsāti 117
Daugavgrīva	Ragaciems 21, 28, 40
Daugava 16, 22, 28, 40, 43, 47, 127, 139	Raņķu pagasts 114
Daugavpils 16, 19, 31, 42, 94, 112	Ravkas pilsēta 40
Dmitrovkas pilsēta 103	Rembates pagasts 116, 120
Drabešu pagasts 103, 117	Remtes pagasts 117, 120, 124
Dreiliņu pagasts 125	Reņģes pagasts 97, 98, 117
Dreimaņu pagasts 97, 119, 123	Rēzeknes pilsēta 131, 139
Dobele, Dobeles pagasts 102, 103, 133	Rēzeknes apriņķis 105
Dobeles apriņķis 114, 115,	Rietuneiropa 131
Doles pagasts 99, 116	Rīgas Brāļu kapi 36, 92, 95, 100-102, 127, 130, 133, 139
Donas apgabals 33, 131	Ropažu pagasts 103, 124
Dubeņu pagasts 116	Rozulas pagasts 112, 122
Dundagas pagasts 99	Rīgas apriņķis 103
Dzelzavas pagasts 99, 117, 122	Rīgas fronte 18, 20, 22, 28, 31, 34, 35, 40, 41, 47, 56, 57, 90, 94, 95, 128, 129, 136
Džūkstes pagasts 122	Rīgas jūras līcis 16, 21, 28, 34, 40
Eltes muiža 24, 26	Rīgas osta 36
Engures pagasts 34, 97,	Rīgas pilsēta 30, 35, 36, 62, 72, 73, 94, 99, 108-112, 114-116, 118-120, 123, 124, 126, 127, 132, 133, 139, 140
Ērberģes pagasts 81, 121	Rubeņu pagasts 119
Ērģemes pagasts 80, 120	Rūjienas pagasts 38
Erzerumas cietoksnis 42	Sakstagala pagasts 122
Ēveles pagasts 91	Salaspils pagasts 116, 120
Ezeres pagasts 99	Saldus pagasts 121, 129
Filadelfijas pilsēta 66	Sarkanmuižas pagasts 98
Francija 15, 21, 67, 137	Sātiņu pagasts 118
Galīcija 40	Saulgožkalns 26, 44, 82
Galgauskas pagasts 122	Sedļecas pilsēta 10
Gārsenes pagasts116	Sēmes pagasts 112
Gatčina 35	Seskules pagasts 126
Grēna muiža 28	Sigulda 116
Greņču muiža 114, 120	Sīpeles pagasts 117, 122
Grobiņas apriņķis 115	Sibīrija 39, 40, 131, 133
Helsinki 27	Skrundas pagasts 117
Iecavas pagasts 120	Sloka 30, 103, 123, 127
Igaunija 127	Smārdes pagasts 5, 135
Ikšķiles pagasts 22, 119, 127	Smiltenes pagasts 103, 110
Īles pagasts 117	Smoļenskas guberņa 38
Ilūkste 42	Stāmerienes pagasts 98
Ipiķu pagasts 117	Staraja Rusas pilsēta 36, 38, 109, 110, 119
Īslīces pagasts 123	Stendes pagasts 103
Izvaltas pagasts 125	Strīdus kalniņš 94
Japāna 19, 22, 31, 33, 67	Stukmaņu pagasts126
Jaunaleksandrovas apriņķis 123, 125	Sūnupe 44, 46
Jaunjelgava 104, 121	Svētes pagasts 100, 114
Jaunjelgavas apriņķis 114	Šauļu apriņķis 104, 105, 115, 116
Jaungulbenes pagasts 110, 115	Šauļu pagasts 124
Jaunpagasta pagasts 100, 123	Tālie Austrumi 131
Jaunpils pagasts (Tukuma apriņķī) 122	Tallina (Rēvele) 38
Jaunsalacas pagasts 123	Talsu pilsēta 78
Jaunsaules pagasts 119, 125	Talsu apriņķis 118, 123
Jelgavas pilsēta 21, 90, 94, 120, 136, 139	Talsu pagasts 118
Jēkabpils pilsēta 16, 19	Taškenta 131
Jeņisejas guberņa 38	Tartu pilsēta 36, 109, 110, 116, 117, 119, 121, 122, 124, 126, 136
Jērcēnu pagasts 112	Tartu apriņķis 126
Jonišķu pagasts 103	Taurkalnes pagasts 112
Jūrkalnes pagasts 104	Taurupes pagasts 167
Jūrmalas pilsēta 139	Tāšu – Padures pagasts 114, 119
Jumurdas pagasts 117	Telšu apriņķis 119, 122
Kalētu pagasts 116	Tērvetes pagasts 97
Kalupes pagasts 99	Tīreļpurvs 5, 20, 21, 30, 31, 135
Kandavas pagasts 97, 112, 114, 121, 125,	Torņakalns Rīgā 22
Kanzasas štats	Trikātas pagasts 97
Katrīnmuiža 28	Tukuma apriņķis 97, 98, 103, 116
Kaugurciems 129	Tukuma pilsēta 90, 98
Kauņas pilsēta 15	Tulas guberņa 38, 63
Kauņas guberņa 99, 114, 120, 123	Tumes pagasts 112
Kazaņas pilsēta 31	Turaidas pagasts 119
Kazdangas pagasts 114, 120	Turcija 42
Klaņģukalns 44	Ugāles pagasts 100
Ķekavas pagasts 5, 7, 8, 15, 16, 19, 21, 27, 28, 30, 31, 34, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 43, 45, 47- 49, 56, 59, 62-64, 66, 72, 83, 85, 88-90, 94, 116 127, 128, 131-133, 135-137, 139	Ungurpils pagasts 103
Ķekavas upe 22, 24, 26, 43, 44, 46, 47, 51- 53, 55, 60, 63,	Vācija 15, 45, 129
Ķemeri 30, 34, 92	Vadakstes pagasts 119
Kocēnu pagasts 94	Vaidavas pagasts 93, 99
Kokmuižas pagasts 119, 124	Vaiņodes pagasts 125
Kotjaru pagasts 126	Valgundes pagasts 99, 103
Krievija 15, 16, 39, 62, 66, 90, 109, 127-129, 131, 137	Valkas pilsēta 112, 121, 122
Križopoles pilēta 133	Valkas apriņķis 91, 120, 126
Kuģu Brāļu kapi Ķekavas pagastā 96, 102, 138, 139	Valmieras pilsēta 19, 91
Kuldīgas pilsēta 99,	Valmieras apriņķis 93, 121, 124, 136
Kuldīgas pagasts 124	Vānes pagasts 103
Kuldīgas apriņķis 125, 126	Vārkavas pagasts 126
Kurmāles pagasts 118	Vārmes pagasts 97, 122
Kurmenes pagasts 99, 117	Vecauces pagasts 97, 102,
Kursīšu pagasts 97, 103, 118, 123	Vecmīlgrāvis 36
Kurzemes guberņa 19, 21, 36, 40, 59, 94, 95, 136	Vecpils pagasts 104
Latgale 5,	Vecplatones pagasts 125
Latvija 20, 21, 36, 50, 62, 88, 127, 129, 131, 139	Vecmoku pagasts 114
Lēdurgas pagasts 99	Vecmuižas pagasts (Bauskas apriņķis) 112
Lestenes pagasts 124	Vecsalacas pagasts 124
Lībagu pagasts 121	Verdenas cietoksnis 15, 19, 21
Lielais Smerdukļa purvs 137	Vidusāzija 131
Lielauces pagasts 97, 112, 122	Vilzēnu muiža 116
Lielbērzes pagasts 124	Vircavas pagasts 99, 104, 123
Lielbritānija 67, 131, 137	Vilces pagasts 97, 119
Lielsesavas pagasts 112	Viru apriņķis 99
Lielvircavas pagasts 119	Vidzemes guberņa 36
Lielzalves pagasts 122	Viļkomiras apriņķis 104
Liepājas pilsēta 119, 124, 139	Vitebskas guberņa 58
Lietuva 19, 133	Vitebskas pilsēta 31, 133
Lindes muiža 114	Voroņežas guberņa 117
Litenes pagasts 114	Zaļenieku pagasts 114, 122
Līvbērzes pagasts 120	Zantes pagasts 104
Lizuma pagasts 125	Zasas pagasts 125
Lodzas pilsēta 40	Zemgale 21
Losberģu pagasts 116	Zemītes pagasts 99, 115
Ložmetējkalns 5, 21, 135	Zvārdes pagasts 97, 104, 106
	Žagares pagasts 104

21. SAĪSINĀJUMI

A – austrumi
apm. – apmēram
ASV – Amerikas Savienotās Valstis
bij. – bijušais
cm - centimetri
D – dienvidi
d. – dēls
DA – dienvidaustrumi
g. – gads
gr. - grami
g.v. – gadus vecs
ģen. – ģenerālis
kg - kilogrami
LKOK – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
LR – Latvijas Republika
m - metri
min. – minūtes
NBS – Nacionālie bruņotie spēki
Nr. – numurs
OGPU – PSRS slepenpolicija
plkst. – pulksten
p.s. – postskripts
PSR – Padomju Sociālistiskā Republika
PSRS – Padomju Sociālistisko Republiku Savienība
R – rietumi
sek. - sekundes
Sv. – Svētais
t.s. – tā saucamais
t.sk. – tai skaitā
u.c. – un citi
utt. – un tā tālāk
VČK – Padomju varas Viskrievijas Ārkārtas komisija
v.i. – vietas izpildītājs
Z – ziemeļi
ZR – ziemeļrietumi

22. IZMANTOTIE AVOTI

3. LATVIEŠU BATALJONU STRUKTŪRA UN KARAVĪRU DIENESTA PAKĀPES

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 3454–1–13, 24, 42; 3455 – 1 – 45; 2031 – 2 – 47 - 20;
Latvijas Valsts Vēstures arhīvs : 5434 – 1 – 776 - 17/20;
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1915. gada pavēle Nr.25 - 3;
"Latviešu strēlnieks" Nr.2. Rīga - 1924./25, lpp. 1 - 6;
"Latviešu strēlnieki" Nr.6. Rīga – 1936, lpp. 535 - 609;
J.Porietis "Strēlnieku leģendārās gaitas " ASV – 1968, lpp. 16;
Марко О.Д. "Русская армия 1914 - 1917 "С. Петербург – 2001, lpp. 20, 21;
Бескровный Л.Г. "Армия и флот России в начале XX в." Москва – 1986, lpp. 18.

4. ĶEKAVAS MARTA KAUJAS PRIEKŠVĒSTURE

Ģen. M.Peniķis „Pasaules karš 1914., 1914. un 1916. gadā, un latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas” II daļa, Rīgā – 1939, lpp. 617, 621, 623;
„Lāčplēša Kara ordeņa karavīri” Rīgā – 1995, lpp. 209, 309, 595;
„Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918 – 1940” Rīgā – 1998, lpp. 284;
Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 112 – 1 – 719 - 160;
Подорожный Н.Е. „Нарочская операция 1916”;
Поршнева О.С. „Крестьяне, рабочие и солдаты России накануне и в годы Первой мировой войны” Maskava – 2004, lpp. 177, 178, 191, 193, 199, 200, 203;
Поливанов А.А. „Девять месяцев во главе Военного министерства” Maskava – 1924;
Записки генерала Куропаткина (1938).

5. SAGATAVOŠANĀS UZBRUKUMAM

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 2525 – 1 – 117 – 1/6;
Ģen. M.Peniķis „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas” II daļa, Rīgā – 1939, lpp. 624/626, 631;
„Latviešu strēlnieki” Nr.12, Rīgā – 1937, lpp. 1157/1166; Nr.7, Rīgā – 1936, lpp. 729; Nr.2, Rīgā – 1935, lpp. 146;
„Dzimtenes Vēstnesis” 1915. gada 16. maijs;
Intas Antones (Taurupes novadpētniecības muzeja vadītāja) arhīvs.

6. LATVIEŠU STRĒLNIEKU UN SIBĪRIJAS VIENĪBU NOVĒRTĒJUMS

6.1. 1. DAUGAVGRĪVAS UN 2. RĪGAS LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONS

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 3454 – 1 – 3 – 1/189; 3454 – 1 – 42- 38/39; 3454 – 1 – 48 – 1/541; 3455 – 1 – 5 – 1/20; 3455 – 1 – 6 – 1/41; 3455 – 1 – 45 – 39, 41, 45, 69, 74, 77;
Latvijas Valsts Vēstures arhīvs: 5434 – 1 – 686/705, 723/742; 4254 – 1 – 504 –111/13;
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1915. gada pavēle Nr.271; 1916. gada pavēles Nr.17 un 57;
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 1915. gada pavēles Nr.67 – 2,3; 71 – 3, 4; 4 – 2, 3, 4; 77 – 2, 3, 4; 89 – 2, 5; 92 – 5; 105 – 6; 135 – 2; 136 – 2; 141 – 3;
„Latviešu strēlnieki” Nr.1, Rīgā – 1935, lpp. 56/65; Nr.2, Rīgā – 1935, lpp. 98/100; un 145/147; Nr.7, Rīgā – 1936, lpp. 710/711; Nr.10, Rīgā – 1936, lpp. 929/951;
„Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940” Rīgā – 1998, lpp. 86, 100, 115, 116, 122, 142, 168, 188, 189, 218, 219, 257, 308, 417, 418, 445, 446;
J.Kaktiņš „Varoņu sejas” Rīgā – 1930, lpp. 28/36; 49/51; 81/83; 86/91;
Ģen. M. Peniķis „ Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas” II daļa Rīgā – 1939, lpp. 601/602;
„The Russian army in the world war” N. Golovine, lieutenant – general, London – 1931, p. 97/99 and 108/109.

6.2. 13. SIBĪRIJAS STRĒLNIEKU DIVĪZIJAS KAUJAS SPĒJU NOVĒRTĒJUMS

Ģen. M. Peniķis „Pasaules karš” 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku Bataljonu – pulku cīņas” I daļa, Rīgā – 1935, lpp. 424, 429, 463, 490, 505, 510, 647; II daļa, Rīga – 1939, lpp. 16, 224, 225, 268, 305, 327, 331, 332, 335, 336, 338, 353, 556, 557, 563, 564;
Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 2152 – 1 – 1206 - 176;
Марков О.Д. „Русская армия 1914 – 1917,” Pēterburgā – 2000, lpp. 3/7, 88;
Поршнева О.С. „Крестьяне, рабочие и содаты России накануне и в годы Первой мировой войны”, Maskavā – 2004, lpp. 102, 177, 178, 187, 190/193, 199, 200/203.

7. KAUJAS NORISES APVIDUS RAKSTUROJUMS

„Latviešu strēlnieki” Nr.11, Rīgā – 1937, lpp. 1131;
„Latviešu strēlnieki” Nr.12 Rīgā – 1937, lpp. 1163 - 1164.

8. LATVIEŠU BATALJONA DISLOKĀCIJA PIRMS KAUJAS SĀKUMA 1916. GADA 8. MARTĀ

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 2525 – 1 – 87 – 103, 104, 109;
“Latviešu strēlnieki” Nr.12. Rīga – 1937, lpp. 1166;
“Latviešu strēlnieki” Nr.2. Rīga – 1935, lpp. 144. - 166; Nr.3. Rīga – 1936, lpp. 264.-266.

9. LAIKA APSTĀKĻI UN TO IETEKME UZ KAUJAS GAITU

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 2525-1-87-53; 2525-1-117-1;
„Jaunākās Ziņas” 1916. gads Nr.68, 72, 78, 80, 85;
„Latviešu strēlnieki mūžības gaismā”, 1953, lpp. 41;
„Latviešu strēlnieki”, Rīgā – 1936, Nr.4 - 5, lpp. 342, 339;
P.Dardzāns „Latviešu vecā strēlnieka atmiņas. Pārdomas. Atziņas”, ASV - 1985, lpp. 297, 302, 306, 308, 309, 310;
R. Bangerskis „Mana mūža atmiņas” 1. daļa Kopenhāgenā - 1958, lpp. 336, 337;
„Liesma”, 1990. gads Nr.2, lpp. 18 (Kintca liecība);
Krievijas armijas artilērijas ģenerālinspektora adjutanta pulkveža Grippenberga ziņojums par 1916. gada marta operāciju - E.Barsukova personīgais arhīvs.

10. KAUJAS NORISES GAITA NOTIKUMU SECĪBĀ

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 2525 – 1 – 117 – 1/12; 2525 – 1 – 87 – 103/122
„Latviešu strēlnieki” Nr.12, Rīgā – 1937, lpp. 1166/1172; Nr.8, Rīgā – 1936, lpp. 780/786;
Ģen. M.Peniķis „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas” II daļa, Rīgā – 1939, lpp. 641/650;
J.Kaktiņš „Varoņu sejas” Rīgā – 1930, lpp. 30.

11. FRIDRIHS BRIEDIS MARTA UZBRUKUMĀ

Rīgas nocietinātā rajona priekšnieka 1916. gada pavēle Nr.59 – 1;
Krievijas 12. armijas komandiera 1916. gada pavēle Nr.312;
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandiera 1916. gada pavēles Nr.74, 77 – 7, 78 – 9, 10;
Latvijas Valsts Vēstures arhīvs: 5434 – 1 – 702;
Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 3454 – 1 – 48 – 1/541;
R.Holcmanis „Pulkvedis Fr. Briedis ” Liepājā – 1924, lpp. 7;
J.Kaktiņš „Varoņu sejas Rīgā” – 1930, lpp. 16/18;
M.Akmenājs „Briedis” Zviedrijā – 1963, lpp. 27, 29, 30;
„Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri”, Rīgā – 1995, lpp. 94;
E.Mednis „Pulkvedis Briedis” Rīgā – 1993, lpp. 49/51;
„Austrālijas Latvietis”, 2002. gada 13. un 20. februāris.

12. KĀJNIEKU IEROČU PIELIETOŠANAS DAŽI ASPEKTI

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 2525 – 1 – 156 – 105, 107, 117, 129, 133;
Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 2525 – 1 – 87 – 114, 123; 2550 – 1 – 113 – 76;
T.Henshaw „The history of Winchester firearms 1866 – 1992” ASV – 1993, p. 45, 46;
A.Pirkle „Winchester Lever Action Repeating Firearms, Vol.3, The Models of 1894 and 1895”, ASV, p. 115/141, 221;
„Latviešu strēlnieki” Nr.8, Rīgā – 1936, lpp. 798;
Федосеев С.Л. „Пулеметы Русской армии в бою” Maskava – 2008, lpp. 209, 210, 211.

13. VĀCU SKATĪJUMS

„Geschichte des Reserve – Infanterie – Regiments Nr.35”, lpp. 218 – 222;
Ģen. M.Peniķis „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas” II daļa Rīgā – 1939, lpp. 653, 654;
U.S. ARMY COMMAND and GENERAL STAFF COLLEGE, Fort Leavenworth, Kansas, course A659 „German military history”.

14. LATVIEŠU STRĒLNIEKU ATMIŅAS

Latvijas Valsts Vēstures arhīvs: 5434 – 1 – 699 – 50;
„Latviešu strēlnieki” Nr. 4/5, Rīgā – 1936, lpp. 336 – 341;
J.Porietis „Astoņas zvaigznes” Rīgā – 1937, lpp. 42 – 47;
P.Dardzāns „Latviešu vecā strēlnieka atmiņas. Pārdomas. Atziņas.” ASV – 1985, lpp. 296 - 301.

15. KARAVĪRU APBALVOŠANA PĒC KAUJAS

Krievijas armijas Ziemeļu frontes komandiera 1916. gada Pavēles Nr.340, 512;
Krievijas 12. armijas komandiera 1916. gada pavēles Nr.312, 360, 396;
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada komandiera pavēles Nr.103 – 8 un 115 – 12;
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada komandiera pavēles Nr.111 – 2, 123 – 2 un 177 – 2;
7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada komandiera pavēle Nr.99;
„Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri” Rīgā – 1995, lpp. 33, 94, 154, 181, 282, 329, 330, 460 un 497.

16. LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONU ZAUDĒJUMI

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs 2525 – 1 – 156 – 91/102; 2525 – 1 – 117 – 11;
Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs 2525 – 1 – 87 - 114, 123, 125; 19196 – 1 – 931 – 52/120;
1. Daugavgrīvas bataljona 1916. gada komandiera pavēles Nr. 74 – 3, 77 – 7, 78 – 9, 79 – 8, 80 – 5, 86 – 12;
2. Rīgas bataljona 1916. gada komandiera pavēles Nr. 79 – 5, 306 – 6 (pielikums);
Latvijas Valsts Vēstures arhīvs 4254 – 1 – 504 – 161/162.

16.1. KAUJĀ KRITUŠO LATVIEŠU BATALJONU VIRSNIEKU BIOGRĀFIJAS

Andrejs KRŪMIŅŠ

Krievijas armijas Ziemeļu frontes komandiera 1916. gada pavēle Nr.340;
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandiera 1915. gada pavēle Nr.122;
J.Kaktiņš „Varoņu sejas” Rīgā – 1930, lpp. 28/30.

Eduards ĶENCIS

Krievijas 12. Armijas 1916. gada pavēle Nr.360;
2. Rīgas latviešu strēlnieku pavēles – 1915. gada Nr.37; 1916. gada Nr.79 un 226;
J.Kaktiņš „Varoņu sejas” Rīgā – 1930, lpp. 31/33;
„Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri” Rīgā – 1995, lpp. 282;
„Dzimtenes Vēstnesis” 1916. gada 18. marts.

Mārtiņš OPMANIS

Krievijas 12. armijas 1915. gada pavēle Nr.177 un 1916. gada pavēle Nr.345;
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1915. gada pavēles Nr. 46, 69, 102;
J.Kaktiņš „Varoņu sejas” Rīgā – 1930, lpp. 33/34
J.Lismanis „1915 – 1920 kauju un kritušo karavīru piemiņai” Rīgā – 1999, lpp. 344;
„Latviešu strēlnieki” Rīgā – 1935, Nr.1, lpp. 62/65;
„Līdums” 1916. gada 19. marts.

Teodors PĪRĀGS

Krievijas armijas Ziemeļu frontes komandiera 1916. gada pavēle Nr.512;
Krievijas 12. armijas komandiera 1916. gada pavēle Nr.202;
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1915. gada pavēles Nr.68, 69, 90, 123, 129;
1916. gada pavēles Nr.74 – 2 un 80 - 5;
J.Kaktiņš „Varoņu sejas” Rīgā – 1930, lpp. 34/36.

16.2. KRITUŠIE UN NO IEVAINOJUMIEM MIRUŠIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI

16.3. KAUJĀ BEZ VĒSTS PAZUDUŠIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI

16.4. KAUJĀ IEVAINOTIE LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRI

16.5. KAUJĀ IEVAINOTO LATVIEŠU BATALJONU KARAVĪRU SARAKSTS

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs 3454 – 1 – 48 – 1/541; 16196 – 1 – 931 – 56, 57, 140/142, 115/120;
Latvijas Valsts Vēstures arhīvs 4254 – 1 – 658 – 58/73; 5434 – 1- 687, 691, 702, 703, 723, 724, 726 un 776 – 17/20;
Rīgas nocietinātā rajona priekšnieka 1916. gada pavēle Nr.78 – 1;
VII Sibīrijas armijas korpusa komandiera 1916. gada pavēle Nr.55 – 4;
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandiera 1916. gada pavēles Nr.77 – 7; 74 – 2,3; 78 – 9,10; 79 – 8; 80 – 5; 86 – 12; 87 – 8; 91 – 6; 92 - 8;
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandiera 1916. gada pavēles Nr.17 – 3; 79 – 3, 4, 5; 123 – 2; 177 – 2; 306 - 6;
„ Latviešu strēlnieki” Nr.4/5, Rīgā – 1936, lpp. 340;
„Latviešu strēlnieki mūžības gaismā” ASV – 1953, lpp. 112 - 113;
„Latviešu strēlnieku bataljoni” Petrogradā – 1916, lpp. 70;
Intas SKADIŅAS 2009. gadā sastādītā vectēva Žaņa ZVĪŅA biogrāfija.

17. KARAVĪRU TĀLĀKĀS LIKTEŅGAITAS

Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 4254 – 1 – 23/39, 54; 6281 – 1 – 1/42; 5434 – 1 – 696 – 12; 5601 – 1 – 5058;
Latvijas Valsts arhīvs: 46 – 1 – 20, 22, 26, 51, 54, 55, 56, 72;
Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 3455 – 1 – 53; 16.196 – 1 – 931; 3454 – 2 – 50;3454 – 1 – 187, 329;
„Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri” Rīgā – 1995;
„Latviešu strēlnieks” Nr.5, Rīgā – 1926/1927; Nr.18, Rīgā – 1939/1940, lpp. 22;
„Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918 – 1940” Rīgā – 1998, lpp. 86, 115, 116, 142, 188, 189, 218, 219, 445, 450;
„Latviešu konversācijas vārdnīca” 121. burtnīca, lpp. 30. 868/30. 869;
„Nacionālā Neatkarība” 1995. gada 22. – 28. marts;
„Neatkarīgā” 1995. gada 16. marts;
„Latvijas arhīvi” Nr.3, Rīgā – 1999, lpp. 111, 112;
J.Poriets „Astoņas zvaigznes” Rīgā – 1937, lpp. 236;
Emīla PUDEĻA biogrāfija, kuru 1996. gada 16. oktobrī sastādījis viņa dēls Uldis PUDELIS.

18. SECINĀJUMI UN NOSLĒGUMS

Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs: 2525 – 1 – 87 – 109/114; 2525 – 1 – 117 – 6; 2550 – 1 – 142 – 48;
Latvijas Valsts vēstures arhīvs: 1640 – 1 – 527 - 51;
P.Dardzāns „Latviešu vecā strēlnieka atmiņas. Pārdomas. Atziņas” ASV – 1985, lpp. 309–310;
J.Lismanis „1915 – 1920 kauju un kritušo karavīru piemiņai” Rīgā – 1999, lpp. 280;
„Latviešu strēlnieki” Nr.13, Rīgā – 1937, lpp. 1287/1290;
„Latviešu strēlnieks” Nr.3, Rīgā – 1928, lpp. 37/41;
A.Čaks „Mūžības skartie” Rīgā – 1988, lpp. 75, 86, 223, 224, 225;
„Latvijas Kareivis” 1925. gada 28. jūlijā un 1933. gada 4. jūnijā;
B.W.Tuchman „The Guns of August” ASV – 2004, p. 67/84.

Galvenā

Saraksts

Kaujas darbība

Fotogalerija

Piemiņa

Kontakti

Uz augšu

AIZMIRSTIE KARAVĪRI

Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā

SATURS:

KOMANDIERA IEVADVĀRDI

1. AUTORA IEVADVĀRDI

2. BIBLIOGRĀFIJA

„Latviešu veco strēlnieku biedrības” izdotā žurnāla „Latviešu strēlnieki” burtnīca Nr. 2.

3. LATVIEŠU BATALJONU STRUKTŪRA UN KARAVĪRU DIENESTA PAKĀPES

Latviešu strēlnieku bataljona karavīra grāmatiņa – galvenie fragmenti. (Munta AUNA arhīvs)

4. ĶEKAVAS MARTA KAUJAS PRIEKŠVĒSTURE

Ģen. M.Peniķis „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas” II daļa, Rīgā – 1939, lpp. 616.

Latviešu strēlnieku pozīcijas Rīgas frontē. (Bernharda VALLES foto albūms)

5. SAGATAVOŠANĀS UZBRUKUMAM

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki plāno kaujas operāciju. (Latvijas Kara muzeja fonds)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieka bataljona karavīri pārgājiena laikā. (Latvijas Kara muzeja fonds)

6. LATVIEŠU STRĒLNIEKU UN SIBĪRIJAS VIENĪBU NOVĒRTĒJUMS

Jānis FRANCIS – 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieris. (Jāņa FRANČA foto albūms)

Rūdolfs BANGERSKIS – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieka bataljona komandieris. (Latvijas Kara muzeja fonds)

Fridriha ĀBEĻKALNA 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas feldfēbeļa 1916. gada jūlijā aizpildītā anketa. (Latvijas Valsts Vēstures arhīva fonds)

Eduards PĀVULS (pirmais no labās) Jankas PIPARA lomā mākslas filmā „Latviešu strēlnieka stāsts” – 1958. gads, Rīgas kino studija. (Rīgas Kino muzeja fonds)

Nezināma 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotas karavīra pastkarte, nosūtīta no frontes dažas nedēļas pirms kaujas uz Maskavu. (Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

53. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīri pozīcijās Rīgas jūras līča piekrastē pie Ragaciema 1916. gadā. (Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Krievijas armijas 76 mm lauka lielgabals Daugavpils – Ilūkstes pozīcijās 1916. gada jūlijā. (Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

7. KAUJAS NORISES APVIDUS RAKSTUROJUMS

Krievijas armijas izveidotie dzeloņdrāšu aizžogojumi uz Daugavas ledus Ķekavas tuvumā 1916. gadā. (Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Ķekavas baznīca 1916. gadā. (Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

8. LATVIEŠU BATALJONU DISLOKĀCIJA PIRMS KAUJAS SĀKUMA 1916. GADA 8. MARTĀ

9. LAIKA APSTĀKĻI UN TO IETEKME UZ CĪŅAS GAITU

10. KAUJAS NORISES GAITA NOTIKUMU SECĪBĀ

11. FRIDRIHS BRIEDIS MARTA UZBRUKUMĀ

Fridrihs BRIEDIS 1916. gadā Rīgas frontē. (Voldemāra EIHENBAUMA arhīvs)

F. BRIEDIS un viņa komandētās rotas karavīri, kuri bija apbalvoti ar Sv. Jura krustiem un medaļām, dažas nedēļas pirms marta kaujas, pa kreisi no F. BRIEŽA – feldfēbelis F. ĀBEĻKALNS. (Latvijas Kara muzeja fonds)

F. BRIEDIS (pa labi) latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē 1916. gadā pavasarī. (Bernharda VALLES foto albūms)

12. KĀJNIEKU IEROČU PIELIETOŠANAS DAŽI ASPEKTI

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīri pielādē ložmetēju lentas. (Latvijas Kara muzeja fonds)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona ložmetēju komandas karavīru grupa. (Latvijas Kara muzeja fonds)

Latviešu strēlnieki ar „Vinčestera” šautenēm. (Latvijas Kara muzeja fonds)

Krievijas armijas Pirmā pasaules kara rokasgranātas. (Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

13. VĀCU SKATĪJUMS

Vācu karavīri Pirmā pasaules kara laikā. (Hauptmann i. G. Adolf v. SCHELL „Kriegserfahrungen zu Führungim gefecht”)

14. LATVIEŠU STRĒLNIEKU ATMIŅAS

Jānis ŠNUKA – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotas jaunākais virsnieks. (Aijas GUSLENAS arhīvs)

15. KARAVĪRU APBALVOŠANA PĒC KAUJAS

Kārlis GAILIS – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona jaunākais apakšvirsnieks. Par varonību Ķekavas marta kaujā apbalvots ar 3. šķiras Sv. Jura. (Latvijas Kara muzeja fonds)

Latviešu strēlnieki saņem Sv. Jura krustus un medaļas, 1916. gads. (Bernharda VALLES foto albūms)

16. LATVIEŠU STRĒLNIEKU BATALJONU ZAUDĒJUMI

Andrejs KRŪMIŅŠ (Latvijas Kara muzeja fonds)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieku grupa, pirmais no labās – Eduards ĶENCIS. (Latvijas Kara muzeja fonds)

Mārtiņš OPMANIS (Latvijas Kara muzeja fonds)

Latviešu strēlnieki kritušo biedru Brāļu kapos Rīgas frontē 1917. gadā. (Bernharda VALLES foto albūms)

Latviešu strēlnieku Brāļu kapi pie Ķekavas pagasta “Kuģu” mājām. Šeit apglabāti daudzi 1916. gada marta un jūlija kaujās kritušie karavīri, 1920. gada foto. (Latvijas Kara muzeja fonds)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons – kritušā karavīra eskorts. (Latvijas Kara muzeja fonds)

Kritušo latviešu strēlnieku apglabāšana Rīgas Brāļu kapos, 1916. gads. (Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona mediķi neilgi pirms kaujas, stāv pirmais no labās vidējā rindā – feldšeris Kārlis ŽĒLASTĪBA. (Latvijas Kara muzeja fonds)

Aleksandrs APSĪTIS „Mūsu sanitāri priekšējās pozīcijās”, pastkarte, izdota Maskavā. (Krievijas Valsts Nacionālā bibliotēka)

Latviešu strēlnieku bataljona pārsienamais punkts. 1916. gads. (Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Ķekavas marta kaujā ievainotie karavīri latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē Rīgā, pie loga – Fridrihs BRIEDIS. (Bernharda VALLES foto albūms)

Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotās lazaretes māsiņas, stāv pirmais no kreisās vecākais ārsts Jānis JANKOVSKIS. (Bernharda VALLES foto albūms)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 11. marta pavēles fragments – karavīru saraksts, kuri pēc ievainojuma 8. marta kaujā palika ierindā un turpināja cīnīties. (Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs)

Ķekavas marta kaujā ievainotie latviešu karavīri savā lazaretē Rīgā, sēž vidū virsnieks Pēteris GRAUDUMS, no viņa pa labi poručiks Fridrihs BRIEDIS. (Bernharda VALLES foto albums)

17. KARAVĪRU TĀLĀKĀS LIKTEŅGAITAS

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona kājnieku izlūku komandas karavīru grupa 1916. gada 24. martā. (Latvijas Kara muzeja fonds)

Latviešu strēlnieku apbedījumi Rīgas Brāļu kapos. 1916. gada maijs. (Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Dokuments, kurš neprasa komentārus. (Jāņa FRANČA arhīvs)

18. SECINĀJUMI UN NOSLĒGUMS

Latviešu strēlnieku „Kuģu” Brāļu kapi. (Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Fridriha BRIEŽA pieminekļa svinīgā atklāšana Rīgā pie 13. vidusskolas 1998. gada 22. jūnijā, goda sardzē LR NBS Štāba bataljona karavīri. (Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

19. PERSONU RĀDĪTĀJS

20. VIETVĀRDU RĀDĪTĀJS

21. SAĪSINĀJUMI

22. IZMANTOTIE AVOTI

„Latviešu veco strēlnieku biedrības”
izdotā žurnāla „Latviešu strēlnieki” burtnīca Nr. 2.

Latviešu strēlnieku bataljona karavīra grāmatiņa – galvenie fragmenti.
(Munta AUNA arhīvs)

Ģen. M.Peniķis „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā un Latviešu strēlnieku bataljonu – pulku cīņas”
II daļa, Rīgā – 1939, lpp. 616.

Latviešu strēlnieku pozīcijas Rīgas frontē.
(Bernharda VALLES foto albūms)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki plāno kaujas operāciju.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieka bataljona karavīri pārgājiena laikā.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Jānis FRANCIS – 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieris.
(Jāņa FRANČA foto albūms)

Rūdolfs BANGERSKIS – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieka bataljona komandieris.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Fridriha ĀBEĻKALNA 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas feldfēbeļa 1916. gada jūlijā aizpildītā anketa.
(Latvijas Valsts Vēstures arhīva fonds)

Eduards PĀVULS (pirmais no labās) Jankas PIPARA lomā mākslas filmā „Latviešu strēlnieka stāsts” –
1958. gads, Rīgas kino studija.
(Rīgas Kino muzeja fonds)

Nezināma 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotas karavīra pastkarte,
nosūtīta no frontes dažas nedēļas pirms kaujas uz Maskavu.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

53. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīri pozīcijās Rīgas jūras līča piekrastē pie Ragaciema 1916. gadā.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Krievijas armijas 76 mm lauka lielgabals Daugavpils – Ilūkstes pozīcijās 1916. gada jūlijā.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Krievijas armijas izveidotie dzeloņdrāšu aizžogojumi uz Daugavas ledus Ķekavas tuvumā 1916. gadā.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Ķekavas baznīca 1916. gadā.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Fridrihs BRIEDIS 1916. gadā Rīgas frontē.
(Voldemāra EIHENBAUMA arhīvs)

F. BRIEDIS un viņa komandētās rotas karavīri, kuri bija apbalvoti ar Sv. Jura krustiem un medaļām,
dažas nedēļas pirms marta kaujas,
pa kreisi no F. BRIEŽA – feldfēbelis F. ĀBEĻKALNS.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

F. BRIEDIS (pa labi) latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē 1916. gadā pavasarī.
(Bernharda VALLES foto albūms)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīri pielādē ložmetēju lentas.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona ložmetēju komandas karavīru grupa.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Latviešu strēlnieki ar „Vinčestera” šautenēm.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Krievijas armijas Pirmā pasaules kara rokasgranātas.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Vācu karavīri Pirmā pasaules kara laikā.
(Hauptmann i. G. Adolf v. SCHELL „Kriegserfahrungen zu Führungim gefecht”)

Jānis ŠNUKA – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 3. rotas jaunākais virsnieks.
(Aijas GUSLENAS arhīvs)

Kārlis GAILIS – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona jaunākais apakšvirsnieks.
Par varonību Ķekavas marta kaujā apbalvots ar 3. šķiras Sv. Jura.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Latviešu strēlnieki saņem Sv. Jura krustus un medaļas,
1916. gads.
(Bernharda VALLES foto albūms)

Andrejs KRŪMIŅŠ
(Latvijas Kara muzeja fonds)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieku grupa, pirmais no labās – Eduards ĶENCIS.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Mārtiņš OPMANIS
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Latviešu strēlnieki kritušo biedru Brāļu kapos Rīgas frontē 1917. gadā.
(Bernharda VALLES foto albūms)

Latviešu strēlnieku Brāļu kapi pie Ķekavas pagasta “Kuģu” mājām.
Šeit apglabāti daudzi 1916. gada marta un jūlija kaujās kritušie karavīri,
1920. gada foto.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons – kritušā karavīra eskorts.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Kritušo latviešu strēlnieku apglabāšana Rīgas Brāļu kapos,
1916. gads.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona mediķi neilgi pirms kaujas,
stāv pirmais no labās vidējā rindā – feldšeris Kārlis ŽĒLASTĪBA.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Aleksandrs APSĪTIS „Mūsu sanitāri priekšējās pozīcijās”, pastkarte, izdota Maskavā.
(Krievijas Valsts Nacionālā bibliotēka)

Latviešu strēlnieku bataljona pārsienamais punkts.
1916. gads.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Ķekavas marta kaujā ievainotie karavīri latviešu strēlnieku bataljonu apvienotajā lazaretē Rīgā,
pie loga – Fridrihs BRIEDIS.
(Bernharda VALLES foto albūms)

Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotās lazaretes māsiņas,
stāv pirmais no kreisās vecākais ārsts Jānis JANKOVSKIS.
(Bernharda VALLES foto albūms)

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 11. marta pavēles fragments –
karavīru saraksts, kuri pēc ievainojuma 8. marta kaujā palika ierindā un turpināja cīnīties.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs)

Ķekavas marta kaujā ievainotie latviešu karavīri savā lazaretē Rīgā,
sēž vidū virsnieks Pēteris GRAUDUMS, no viņa pa labi poručiks Fridrihs BRIEDIS.
(Bernharda VALLES foto albums)

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona kājnieku izlūku komandas karavīru grupa 1916. gada 24. martā.
(Latvijas Kara muzeja fonds)

Latviešu strēlnieku apbedījumi Rīgas Brāļu kapos.
1916. gada maijs.
(Krievijas Valsts Kara vēstures arhīva fonds)

Dokuments, kurš neprasa komentārus.
(Jāņa FRANČA arhīvs)

Latviešu strēlnieku „Kuģu” Brāļu kapi.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)

Fridriha BRIEŽA pieminekļa svinīgā atklāšana Rīgā pie 13. vidusskolas 1998. gada 22. jūnijā,
goda sardzē LR NBS Štāba bataljona karavīri.
(Jāņa HARTMAŅA arhīvs)